— Tātad jūs gribat mani pārliecināt, ka jūs esat no 2018. gada, un neesat nekāds tur ķeceris, ne trakais, un jūs nevajag sadedzināt uz sārta.

— J-jā.

— Tad labi. Pieņemsim, ka es jums ticu, bet visi pārējie tēvi-inkvizitori — nē. Nav jau grūti pārbaudīt jūsu sacīto. Ja jūs esat no nākotnes, tad ziniet, kas mūsu nākotnē notiks. Tātad, kad beidzās Ludviķa IX valdīšana?

— E-ē... Es neatceros, ļoti personīgs datums.

— Pieņemsim. Tad tā: ar ko beidzās Astotais krusta gājiens?

— Hm... Ziniet, es neesmu eksperts vēsturē. 

— Pieņemšu. Tad ģeogrāfija?

— Ne visai…

— Matemātika?

— E-ē, nu ē vienāds em-cē kvadrātā. 

— Kas?

— Nav svarīgi... Vispār, nē. 

— Varbūt ģeometrija?

— Pitagora bikses... Nē...

— Es mēģinu jums palīdzēt, pamēģināsim savādāk. Varbūt jūs kaut ko pastāstīsiet par nākotnes tehnoloģijām, par pasaules iekārtu, zinātni?

— Nu... Zeme ir apaļa...

— Paldies, mēs to zinām. Kaut ko vēl? 

— Nu, mūsu laikā ir elektrība...

— Jau interesantāk, kas tā tāda? 

— Vispār, tāda lieta, ar kuru strādā gandrīz viss uz pasaules!  

— Variet sīkāk paskaidrot?    

— Nū... Tur... Elektroni skraida pa vadiņiem... Pluss, mīnuss... Bļin...

— vai jūs varat iegūt elektrību, nodemonstrēt, kā tā strādā?

— Nē…

— Hm, varbūt jums ir kaut kādas derīgas spējas, zināšanas no nākotnes jums vispār ir?

— Sadedziniet mani pie visiem velniem...

 (Anekdote.)