Autors - Sergejs Žukovs. Dzejikis tapis literārajam konkursam LatCon 06 ietvaros.
Lūk, mēness sirpis bālais vaidziņš
Caur melno debesi skatās ne visai drošs.
Tik klusums — apkārt, lēni nošalc koki,
Un tālu noskan vilka sauciens aicinošs.
Pa meža kluso noru zodzies, klīsti,
Un skats tavs ātrs visapkārt pārskrien spējš.
Bet tumsā vientuļš, silti un reizē auksti
Spīd pats par sevi akmens — Zvēru Vējš.
Tas zīmēm senām, rūnām
Ir klāts un dus, tik dus,
Bet pats tik gaida drošo
Un pagaidām ciet klus’.
Ja kāds tik cieši, maigi
To skartu — zīmi viedo,
Kur zvēra vieplis baigais
Ir veikli izcirsts, gan
Tas tūdaļ zemi šo
Tad pamestu un sāktu
Tas ceļu bezgalīgo
Pa daudzām pasaulēm…
Un akmens senais gaida,
Tā vieplis it kā smaida
Tur tumsā nolēp’maini
Un klusi dus, tik dus…