Latvijas Fantāzijas un Fantastikas Biedrība: Mēness iemītnieki

Iepriekšējo lasiet šeit

“Mašīnā ierāpās divas, dīvainas būtnes ar platiem pleciem – divi zilonēni, kas staigāja uz pakaļkājām... Augšējās ekstremitātes bija muskuļotas un tās klāja pergamentam līdzīga āda ar maziem melniem matiņiem, tās beidzās ar diviem, gariem pirkstiem.” Tie bija “nebezi” - Mēness sabiedrības ekspluatējamo klase. Ekspluatētāji “vezi” tika attēloti šādi: “Te es pamanīju mašīnas priekšpusē sēdošu vēl dīvaināku būtni... Ja nebezi bija divas galvas īsāki par vidēja auguma cilvēku, tad šis radījums nebija augstāks par jostas vietu. Galva nesamērīgi liela mazajam rumpim, tāds pat snuķis, maigākas, tievākas rokas, divi gari pirkstiņi un pavisam maziņas kājiņas...” Viss kā pēc Velsa. Protams, ka varoņi uzsāk sīvu cīņu un novērš psihisko teroru, sarīkojot revolūcijas, gan uz Mēness, gan uz Zemes.

Vērts pieminēt arī amerikāņu rakstnieka, stāstu autora Aleksandra Mūra Filipsa (1907.–1991.) 31-Filipss stāstu “Mēness pasaules gals” (angļu: «The Death of the Moon»; 1929.), kas tajā pašā gadā ir tulkots un publicēts pirmajā padomju populārzinātniskajā žurnālā “V masterskoj prirodi”, ko pēc savas iniciatīvas no 1919. līdz 1929. gadam izdod izdod Jakovs Perelmans, padomju zinātnieks un zinātnes popularizētājs, šajā laikā Staļins vēl nav sācis pa īstam piegriezt skrūves un Krievijā publicē pat Rietumu fantastiku. Starp citu Jakovs Perelmans izgudro krievu valodā jēdzienu “zinātniski-fantastisks”.

Minētais A. Filipsa stāsts jau ir fantastikas klasika. Mēness civilizācija iet bojā. Vienīga izeja, pārcelties uz Zemi. Selenīti pulcējas pie pirmās raķetes, kas gatavojas startam. Tikai ar to, ka stāvēja uz divām kājām, viņi līdzinājās mums. Pavisam viņiem bija sešas ekstremitātes, kaut kas līdzīgs pirkstiem... ķermeni klāja cieta ragviela, uz galvas – kaut kas līdzīgs vilnai, kas aug ap lielām acīm, uz priekšu izbīdīti žokļi. Taču selenītu raķeti uz Zemes samin Zemes tiranozaurs. Vairāk raķešu sūtīt viņi neriskē, citādi mums tagad nāktos dalīt planētu ar milzu izmēra skudrām.

1929. gadā Francijā Žila Verna prēmiju piešķir rakstniekam Albertam Bailī (1886. - 1978.) par fantastisko romānu “Ēteris-Alfa” (fr.: « L'Ether-alpha»). Grāmatas galvenais varonis – izgudrotājs Sesils Monkalms, izmantojot atoma iekšējās enerģijas radītus starus, kas rodas rādija alfa starojumam iedarbojoties uz hēlija atomiem. Ar šo enerģiju romāna varonis pārvērš pasaules telpas ēteri šķidrā un pēc tam cietā stāvoklī (toreiz bija tāda teorija, ka kosmosu un visu pasauli piepilda ēteris, ne tas, ko var dabūt aptiekās, bet īpaša substance, kas ļauj izplatīties radioviļņiem, teorija izrādījās maldīga, taču radiostacijas vēl joprojām iziet ēterā). No šī ētera viņš uzbūve kosmisko kuģi “Ēteris-Alfa” un kopā ar savu līgavu Minniju lido uz Mēnesi.

Mēness liekas neapdzīvots, taču cilvēku priekšā dejo mazas, dažādu krāsu uguntiņas sešu staru zvaigžņu formā. Izrādās, ka tās ir dzīvas un saprātīgas, elektrības sakopojums, kas uztur sevi ar svārstībām. Tomēr, tas ir auksts un bezjūtīgs saprāts, baidoties, ka cilvēki ir ieradušies iekarot Mēnesi, ugunīgie rādija bērni nolemj iznīcināt cilvēci pirmie. Viņi sūta uz Zemi elektroviļņus un uz Zemes sākas zemestrīces, plūdi, ugunsgrēki un tamlīdzīgas lietas. Taču romāna varonis palīdz radīt ētera ekrānu, kas aizsargā Zemi no kaitīgajiem stariem.

Kā jau iepriekš sacīju, selenīti no pieaugušai auditorijai domātam grāmatām arvien vairāk pārceļas uz bērniem domāto literatūru. Pilnīgi skaidrs, ka uz Mēness dzīvības nav, lielākais, ko tagad fantasti atļaujas – ir dažāda primitīva dzīvība uz Mēness: ķērpji, sūnas vai medūzas. 32-dziviba Saprātīgas dzīvības formas jāmeklē dziļākā kosmosā. Bērnu labā var arī pafantazēt kā pasakās. 1928. gadā Hjū Loftings saraksta savu pēdējo grāmatu par doktoru Dūlitlu - “Doktors Dūlitls uz Meness” (angļu: «Doctor Dolittle in the Moon»). Doktors, kuram ir unikālas spējas komunicēt ar visiem dzīvniekiem, milzu kodes mugurā aizlido uz Mēnesi, kur iepazīstas ar vietējo faunu un floru: kukaiņi tur ir daudz lielāki par Zemes putniem, arī augiem piemīt intelekts, viņš arī satiek pirmatnējo cilvēku, kas Mēness pārtikas un gravitācijas dēļ ir izaudzis milzīgi liels (laikam tāds liktenis gaida arī doktoru), tāpēc viņam nav ļauts atstāt Mēnesi.

1964.-65. gadā padomju bērnu rakstnieks Nikolajs Nosovs (1908. - 1976.) saraksta savas slavenās Nezinīša triloģijas pēdējo grāmatu “Nezinītis uz Mēness”. Grāmata ir iecerēta, kā kapitālistiskās sabiedrības kritika, lai gan tur aprakstītas negācijas kapitālismam bija vairāk raksturīgas 20. gadsimta sākumā. Tomēr, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, kad pie mums un Krievijā sākas tā sauktais “mežonīgais kapitālisms”, Nosova grāmatā aprakstītie notikumi izskatās kā trāpījums naglai uz galvas. Kam šīs grāmatas ir svešas, paskaidrošu, ka triloģija stāsta par mazu cilvēciņu tautiņas dēkām lielajā pasaulē, katram no viņiem ir vārds, kas izsaka kādu viņu būtiskāko īpašību vai pazīmi. (Tā kā grāmatu latviešu valodā esmu lasījis ļoti sen un tagad man tās nav, tad varoņu vārdus tulkoju no krievu valodas un jau iepriekš atvainojos, ka tie var nesakrist ar vārdiem latviešu izdevumā.)

Vēl pirms grāmatā aprakstītajiem notikumiem Zinītis ar Fuksiju un Siļķīti no Saules pilsētas (sīkaliņi dzīvo divās pilsētās: vienā zēni, otrā meitenes) ir bijuši uz Mēness un atveduši no tā minerālu ar neparastām īpašībām (vēlāk to nosauc par lunītu). Pietuvojot to magnītam, rodas bezsvara stāvokļa efekts. Zinītis nolemj uzbūvēt lielāku kosmisko kuģi un doties atkal uz Mēnesi. Zinītis cer, ka uz Mēness, tā ieksienē ir dzīvība un izdosies to atklāt. Kosmonauti paņem līdzi arī Zemes kultūraugu sēklas. Taču visu izjauc Nezinīša nepaņemšana apkalpē. Loģiski, jo viņš parasti visu saputro. Pierunājis arī līdzi neņemto Virtuli, viņš pirms starta slepus iezogas kuģī, lai lidotu kā “zaķis”. Taču Virtulis pēdējā brīdī pārdomā, bet, gribēdams atstāt kuģi, nejauši nospiež starta pogu un kuģis aizlido uz Mēnesi automātiskā režīmā.

Nonākuši uz Mēness, abi uzvelk skafandrus un dodas pastaigā, Nezinītis iekrīt kādā caurumā un aizlido uz Mēness dobo vidu, kurā atrodas Mēness iekšējais kodols, ko apdzīvo tādi paši sīkaliņi un sauc to par Mazo Zemi. Vēlak arī Virtulis nokļūst uz Mazās Zemes, tikai citā vietā. Mēness sīkaliņi dzīvo kapitālismā, tāpēc no komunisma nākušais Nezinītis neko nezina par naudu un nemitīgi nokļūst ķezā. Sākumā viņs Blakts kunga dārzā apēd viņa avenes (jāsaka, ka augi uz Mēness arī ir attiecīgi mazi, tāpēc Zemes sīkaliņi tur ir vienādos apstākļos ar vietējiem). Nezinītim uzrīda suņus, viņam par laimi izdodas aizbēgt, pārlecot pār sētu, viņš galīgi nesaprot, kur viņa vaina. Arī kafejnīcā viņš nesaprot, kāpēc viņam būtu par izdzerto kafiju jāmaksā. Te nu viņu apcietina. Cietumā viņš iepazīstas ar bezdarbnieku Kazlēnu un sīku afēristu Migu. Miga, noticējis Nezinīša stāstam par milzu sēklām, palīdz viņam izvairīties no cietuma kautiņiem un pirms izlaišanas iedod vēstuli, ko nodot savam paziņam, ieroču tirgonim Žulio. Izlaisti no cietuma, Nezinītis un Kazlēns dodas pie Žulio. Tas sāk drudžaini rīkoties, tā kā sēklas ir palikušas uz kuģa, tad tiek nodibinata akciju sabiedrība “Milzu sēklu biedrība”, ar mērķi uzbūvēt lidaparātu, kas spētu tās nogādāt šurp. Reklāmas nolūkos masu informācijas līdzekļos paziņo par Zemes kosmonauta Nezinīša ierašanos, sabiedrības akcijas ceļas. Taču tas uztrauc vietējos monopolistus, jo milzu augu audzēšana var izputināt viņu biznesu. Monopolistu galva Astoņkājis sāk darboties, lai Sabiedrību sagrautu. Viņš piekukuļo Migu un Žulio, un viņi bēg ar visu naudu, kas iegūta no akcijām. Tā nu arī Nezinītis ar Kazlēnu ir spiesti bēgt un slēpties no kreditoriem. Viņi slapstās pa patversmēm, cieš badu... Protams, visus notikumus izstastīt nevaru un tā jau arī nav šīs lekcijas jēga. Viss jau beidzas laimīgi, Zinītis pa to laiku ir uzbūvejis jaunu raķeti, 12 cilvēku apkalpe dodas glābt pazudušos. Kapitālisti uz viņiem šauj, taču lunīta antigravitācija kā ierocis viņiem ir pārsteigums, rezultātā sīkaliņi izglābj, ne vien Nezinīti un viņa draugus, bet arī sarīko revolūciju.

1983. gadā ungāru izcelsmes režisors un aktieris Imre Haidu, ar skatuves vārdu Žans Imāžs (1910.-1989.) [37] izlaiž uz ekrāniem pilmetrāžas animācijas filmu “Selenītu noslēpums” (fr.: «Le secret des sélénites»). 37-Imazhsh

Filmā turpinās barona Minhauzena piedzīvojumi (1979. gadā režisors ir uzņēmis filmu “Leģendārā barona Minhauzena psakainie piedzīvojumi”). Ir 1787. gads, pazīstamais zinātnieks un astrologs Sīriuss ir atklājis, ka uz Mēness ir dzīvība un Mēness iemītnieki ir atklājuši nemirstības noslēpumu. Tāpēc Sīriuss pierunā savu brālēnu baronu Minhauzenu sarīkot ekspedīciju, lai iegūtu šo noslepumu. Vairāk meklējot piedzīvojumus, nekā dzenoties pēc nemirstības, Minhauzens uzbūvē buru kuģi, kas aprīkots ar trīs lieliem gaisa baloniem, un kopā ar Sīriusu un saviem, pārdabiskām spējām apveltītiem draugiem no pirmās filmas dodas ceļā uz Mēnesi. Tur viņi jau pašā sākumā nonāk briesmās, jo caur krāteri nokļūst Mēness jūrā, ko apdzīvo visādi briesmoņi. Selenīti viņus izglābj un aizved uz savu karaļvalsti pie karaļa un karalienes. Pa to laiku karalistei uzbrūk ienaidnieki, kurus vada kāds Triverts, kas arī vēlas iegūt nemirstības noslēpumu. Ar draugu palīdzību Minhauzenam izdodas uzbrukumu atsist un pateicīgie selenīti atklāj viņiem šo noslēpumu. Ceļotāji atgriežas uz Zemes un nonāk tur... 20. gadsimtā.

Atgriežoties pie darbiem, kas domāti ne tikai maziem bērniem, lai gan es domāju, ka laba bērnu literatūra un māksla ir tāda, ko labprāt lasa un skatās arī pieaugušie, vēlreiz jāpiemin kino.

1929. gadā Fricis Langs (1890. – 1976.) uzņem pēc savas tā laika sievas Teas fon Hārbovas (1888. –1954.) romāna “Sieviete uz Mēness” (vācu: «Die Frau im Mond»; 1928.) tāda paša nosaukuma filmu, tā ir pirmā no “nopietnajām” zinātniski-fantastiskajām filmām, kurā plašai publikai rāda ceļojumu ar raķeti. Astronomijas autoritāte, profesors Manfelds tic, ka uz Mēness ir daudz zelta, un tāpēc pienāks diena, kad cilvēki raķetēs lidos uz turieni. Tā diena pienāk, lidojums notiek un lidojums ir sekmīgs un uz tuksnešainā Mēness atrod pat elpošanai derīgu atmosfēru, selenīti gan, izskatās, ka neparādās. 42-Langs

Acīmredzot, amerikāņu ilustrators Džordžs Horācijs Deiviss (1881. - 1960.) ir iespaidojies no šīs filmas, kas 1932. piedāvā savu Mēness raķetes griezuma shēmu. 43-Deiviss

Nonākot šī vēsturiskā apskata mūsu laikos, var redzēt, ka Mēness pilnībā ir cilvēku darbības lauciņš. Citplanētiešus var sastapt tālākā kosmosā, amerikāņu rakstniekam Robertam Ansonam Hainlainam (1907. - 1888.) 44-Hainlains viņi vēl dzīvo uz Marsa. Viņa romānos, kur darbība notiek uz Mēness, darbojas cilvēki.

“Raķešu kuģis Galileo” (angļu: « Rocket Ship Galileo»;.) ir pirmais Hainlaina romāns un stāsta par trīs amerikāņu pusaudžiem, kas eksperimentē ar raķetēm un beigās spēj uzbūvēt raķešu kuģi un doties uz Mēnesi, protams, viņiem palīdz tēvocis, slavens zinātnieks. Nonākuši uz Mēness, viņi sazinās ar Zemi un nejauši uztver lokālu radiopārraidi. Izrādās, ka uz Mēness atrodas slepena... nacistu bāze. Zēni atrod arī pierādījumus, ka senāk uz Mēness ir bijusi civilizācijā, kas tikusi iznīcināta. Mēness krāteri ir atombumbu sprādzienu pēdas. Nav pat jāsaka, ka cīņā ar nacistiem puiši uzvar un atgriežas uz Zemes kā varoņi.

Vēlreiz uz Mēness Hainlains atgriežas savā slavenajā romānā “Mēness ir barga kundze” (angļu:«The Moon Is a Harsh Mistress»; 1966.). Tas ir stāsts par cilvēku koloniju uz Mēness, kas cīnās par neatkarību.

Arī slavenais anglis, sērs Artūrs Čārlzs Klārks (1917. - 2008.) 45-Klarks ir sarakstījis romānu par piedzīvojumiem uz Mēness - “Krišanu Mēness putekļos” (angļu: «A Fall of Moondust»; 1961.). Protams, ka nekādu citplanētiešu uz Mēness nav, toties Mēness jūras pilda putekļi (tajos laikos bija tāda hipotēze). Mēnesi ir kolonizējuši cilvēki, tiek organizēti pat tūrisma reisi Zeme – Mēness un maršruts pa Slāpju jūru, pa kuru iet speciāli kuģi – putekļu veltņi. Mēness nav aktīvs, bet visādas nepatikšanas var sagaidīt. Par to pārliecinās arī putekļu veltņa “Selēna” kapteinis Pets Hariss un viņa stjuarte Sjūzena Vilkinsa, kad veltnis ar apkalpi un tūristiem nokļūst zem putekļu virsmas, jo zem tā no grunts paceļas gāzu burbulis, gāzes tūkstošiem gadu ir krājušās Mēness dzīlēs. Situācija ir sarežģīta, Mēness putekļi apvieno sevī sliktākās putekļu un ūdens īpašības, ārpusē ir vakuums un mašīna atrodas tālu no apdzīvotām vietām. Cilvēkiem jācīnās, ne vien ar garlaicību, bet arī ar dažādām tehniskām ķibelēm, pat ar ugunsgrēku. Tomēr, cilvēkus sekmīgi izglābj, Pets un Sjū iemīlas viens otrā, bet kapteinis nolemj turpmāk strādāt par starpplanētu kuģu kapteini.

Uz Mēness citplanētiešu artefaktu cilvēki atrod slavenajā Klārka romānā “2001. gada kosmiskā odiseja” (angļu: «2001: A Space Odyssey»; 1968.) Faktiski tā ir jauna iespēja “apdzīvot Mēnesi”. Nevis vairs selenīti, bet tieši citplanētieši uz Mēness. Protams, tā kā arī citplanētiešu pēdas uz Mēness mēs tā īsti nenovērojam, tad rakstniekiem nekas cits neatliek, kā rakstīt par to, ka senos laikos vai arī tālākā nākotnē citplanētieši uz Mēness nolaidīsies. Zīmīgs šajā ziņā ir krievu padomju fiziķa un rakstnieka Viktora Ņevinska (1929.―1995.) [46] vienīgais fantastiskais romāns “Zem vienas saules” (1964.).

Romāna galvenā uzmanība ir pievērst psiholoģijai un sociālajām problēmām. Romāna darbība iesākas uz Marsa, marsieši tikpat ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, tikai romāna darbība norisinās pirms daudziem miljoniem gadu, kad uz Zemes (marsiešu valodā – Arbinādes) vēl ir dinozauru laikmets, bet uz Cereksa (Marsa) valda mazākuma diktatūra ar degradēta kapitālisma iezīmēm. Zinātne un tehnika ir sasniegusi augstu līmeni, taču iestājies dziļš pagrimums, bioloģisks nogurums rada pasivitāti un vienaldzību. Tādos apstākļos dažu zinātnieku iniciatīva tomēr izpaužas, rīkojot ekspedīciju uz Zemi. Ekspedīcija arī aizņem romāna centrālo daļu. Marsieši izmanto savu bāzi uz Mēness, kurp parasti sūta sabiedrībai nevēlamos locekļus. Sastapies ar krāšņo Mezozoja ēra dabu, viens no romāna varoņiem nonāk pie secinājuma, ka tieši Arbināde nākotnē var kļūt par jaunas civilizācijas šūpuli. Tāpēc viņš atstāj uz Mēness kapsulu ar savu piedzīvojumu aprakstu un ziņu, ka kādreiz uz Marsa ir eksistējusi civilizācija, jo netic, ka marsieši izdzīvos. Šo ziņu arī atrod un atšifrē Zemes cilvēki, kad ierodas uz Mēness.

Liekas, pašlaik citplanētiešu ideju uz Mēness visbiežāk izmanto dažādu sazvērestības teoriju attīstītāji no sfēras, kuru es nosauktu par populāro fantastiku. Tas ir tautisks, gandrīz folkloras žanrs un te var apvienot visu, kas it ka ir, bet nav tā īsti atklāts: sniega cilvēku, Lohnesas ezera briesmoni un viņa “radiniekus” citās vietās, NLO un paranormālās parādības. 47-citplanetieshi Piemēram, pēc ufologu ziņām 1953. gadā tā laika ASV prezidents Dvaits Eizenhauers ir divas reizes slepeni ticies ar citplanētiešiem Eduarda karabāzē, kur bija nosēdušies pieci citplanētiešu kuģi. Starp ASV varas iestādēm un citplanētiešiem esot noslēgts līgums: 1) neviens neiejaucas viens otra lietās, 2) ASV tur slepenībā citplanētiešu ierašanos, 3) citplanētieši piegādā ASV savas tehnoloģijas un zinātniskos atklājumus, bet neuztur sakarus ar citām valstīm, 4) citplanētiešiem ir tiesības regulāri priekš saviem pētījumiem paņemt cilvēkus bez viņu ziņas, 5) arī 16 citplanētieši tiek nodoti zemes zinātnieku rīcībā.

Interesanti, kāpēc pēc tā visa amerikāņi jau sen nelido uz zvaigznēm un kāpēc viņi zaudēja Vjetnamas karu?

Protams, ka neiztika arī bez citplanētiešu bāzēm uz Mēness. Lūk, kas rakstīts kādā ufologu portālā... 48-citplanetieshi

“ Pierādījumu hipotēzei par Mēness citplanētiešu bāzēm ar katru gadu kļūst arvien vairāk, bet versijas par to ir radušās jau sen. Jau Senajā Ķīnā X-XI gadsimtos zvaigžņu skaitītāji bija sarakstījuši daudzus traktātus pa zvaigžņoto debesi. Taču nevienā no tiem nebija minēts Mēness. Sakarā ar to, var domāt, ka Zemes pavadonis tajā laikā vel nebija parādījies. Savienojot kopā šo versiju ar leģendu par Vispasaules plūdiem, daži pētnieki nonāk pie viedokļa, ka tieši mūsu tagadējā nakts spīdekļa parādīšanās Zemes orbītā kļuva par senatnes katastrofas galveno iemeslu. Pēc zinātnieku domām, tieši šajā vēsturiskajā periodā, kas saistīts ar to, ka Zeme ieguva savu dabīgo pavadoni, parādās pirmo reizi stāsti par dīvainām būtnēm, kas atlidojušas uz Zemi no kosmosa. Viens no apstiprinājumiem ir senās maiju tautas zīmējumi, kas attēlo cilvēkus neparastos tērpos, kuri nolaižas no Mēness.

NASA Astrofiziskā informācijas sistēma izdeva katalogu, kurā ir aprakstīti apmēram seši simti anomāliju uz Mēness virsmas. Starp tām ir kustīgi, nezināmi, lidojoši, dažādu formu un izmēru objekti, parādošies un izzūdoši Mēness krāteri, varavīkšņaina migla, ēnu rašanās un košas gaismas uzliesmojumi. Bet krievu astronomam Kozirevam izdevās fiksēt uz Mēness vairākus sarkanas gaismas uzliesmojumus. Šādas anomālijas visbiežāk tiek fiksētas rajonā ap vienu no lielākajiem krāteriem, kura diametrs ir apmēram 100 kilometru. Krāteris ir ieguvis nosaukumu “Alfonss” un tā ir pati noslēpumainākā vieta uz Mēness.

XX gadsimta 60-tajos gados amerikāņu astronoms Karls Sagāns paziņoja, ka Mēness gruntī ir atrastas alas, kuru forma un izmēri ļauj domāt, ka tās nav radušās dabiskā ceļā. Pašas lielākās alas iekšējā telpa esot ap simts kubikkilometru liela. Amerikāņu astronautiem savā laikā lika saprast, ka visām kuģu “Apollo” misijām no 1968. līdz 1972. gadam sekoja ārpuszemes civilizāciju pārstāvji. Vēl vairāk, tika fiksēti fakti, kad citplanētieši kontaktēja ar astronautiem. Atnācēji vērsās pie astronautiem ar kodētu šriftu. Īpaša šrifta eksistēšanas versiju apstiprina japāņu astronoms Kenzahuro Toijoda 1958. gadā. Uzlecošās Saules Zemes zinātnieks ieraudzīja uz Mēness virsmas septiņus milzīgus burtus, kas izzuda pēc vairākām naktīm. Šo simbolu rašanās tā arī palika neizskaidrota.
Bet ne tik sen presei kļuva zināma amerikāņu astronauta Neila Ārmstronga frāze, ko viņš pateica tūlīt pēc nosēšanās uz Mēness: “Ak, Dievs! Te atrodas citi kosmiskie kuģi, viņi ir izvietojušies gar krātera tālāko malu. Viņi mūs vēro!” Padomju astrofiziķis Josifs Šklovskis uzskata, ka Mēness, pilnīgi iespējams, var izrādīties apstājies citas civilizācijas kuģis. Vēlāk līdzīgu versiju lika priekšā krievu radioastronoms Aleksejs Arhipovs. Viņš piedāvāja domu, ka Zemes pavadonis ir citplanētiešu stacija, kas radīta speciāli, lai novērotu dzīvi uz mūsu planētas.
Pētnieki, tajā skaitā arī NASA pārstāvji liecina, ka Pasaules valdība ir aizliegusi informēt Zemes cilvēkus par citplanētiešu atrašanos uz Mēness. Taču eksistē fotogrāfijas, kuras redzamas dažādas būves un tehnikas pēdas uz Mēness grunts, kas liecina par pretējo. Iespējams, citplanētiešu bāzes atrodas Mēness otrā pusē.

Mēness karalistu liecinieki bija “Apollo” misiju dalībnieki. Klīst baumas, ka Mēness otrā pusē ir atklātas pilis un torņi no caurspīdīga materiāla, kas līdzinās kalnu kristālam, kā arī dažāda tehnika un transports, kas atstājis pēdas.

Mūs gaida vēl daudz apbrīnojamu atklājumu.” 49-meness
Viens gan ir skaidrs jau tagad: ja arī pēkšņi visi profesionālie fantasti pārstās rakstīt, populārā fantastika neiznīks nekad.