Drakona zvaigznāja rīma
2011.gada maijā astronomi ar NASA Dalaxy Evolution Explorer satelīta un Havaju observatorijas teleskopa palīdzību atklāja, ka galaktika Drakona zvaigznājā pēkšņi spilgti izgaismojās. Sākumā neviens neko nesaprata, taču drīz vien kļuva skaidrs: viena no planētām (sarkanais gigants), kas mīt šajā galaktikā, ir pārāk pietuvojusies tur esošajam melnajam caurumam. Tālāk viss norisinājās kā šausmu filmā. Vispirms spēcīga gravitācija planētai norāva ūdeņraža apvalku, bet pēc tam viss sarkanais gigants tika sarauts gabalos un to pilnībā aprija melnais caurums. “Ēšana” aizņēma pusgadu. Šķita, ka nekā briesmīga. Jo šis notikums notika tālu – 2,7 miljardu gaismas gadu attālumā no mums. Taču zinātnieki baidās par to, ka Zemi var sagaidīt “tikšanās” ar melno caurumu. Turklāt, ļoti drīz – 2013.gada rudenī.
Lai kliedētu (vai otrādi – pastiprinātu) bažas, pētnieki no Prinstonas universitātes (ASV) veica rūpīgu iespējamības analīzi Zemes sadursmei ar melno caurumu un iespējamās šī notikuma sekas. Secinājumi izrādījās nomierinoši: globālas katastrofas nebūs! Lieta tāda, ka tikšanās ar “gravitācijas slepkavu” ir atgriezeniski proporcionāla tā masai. Citiem vārdiem runājot, jo lielāks ir melnais caurums, jo pastāv mazākas izredzes ar to sastapties.
Mums pastāvīgi uzbrūk melnie caurumi
Bet, ja melnais caurums ir salīdzinoši mazāks? Tātad, izredzes, ka tas sadursies ar mūsu planētu tomēr pieaug? “Jā”, - atbild amerikāņu zinātnieki. Vēl vairāk, Zeme jau simtiem reižu ir sadūrusies ar maza izmēra melnajiem caurumiem. Vienkārši mēs to pat nenojautām…
Zinātnieki apgalvo, ka maza melnā cauruma virzīšanās cauri Zemei uz planētas virsmas izraisa sfēriskus seismiskos viļņus. Citiem vārdiem sakot, dažas zemestrīces un cunami var pilnībā būt šī kosmosa viesa “darbs”.
1973.gadā Teksasas universitātes (ASV) darbinieki A.Džeimsons un M.Raiens izvirzīja sekojošu pieņēmumu: Tunguskas meteorīts patiesībā nemaz nebija meteorīts, bet gan izdaudzinātais ļoti maza izmēra melnais caurums. Tādēļ meklētāji arī nevarēja atrast kaut vai gabaliņu kosmiskā ķermeņa, kas virs Sibīrijas uzsprāga 1908.gada vasarā.
Citi pētnieki teksasiešiem iebilst: ja reiz Tunguskas katastrofa bija sekas melnā cauruma cauriešanai caur mūsu planētu, tad izņemot “ieejai” – sprādzienam Sibīrijas taigā – bija jāparādās arī “izejai” – līdzīgu kataklizmu mērogā uz planētas pretējā punkta.
Nav izslēgts, ka tas tur bija – atspēko teksasieši. Bet lieta tāda, ka melnā cauruma aptvertais “izejas” rajons atrodas Atlantijas okeānā (kaut kur starp Grenlandi un Ņūfaundlendu), teiksim skaidri, vietā, kas nav pārāk blīvi apdzīvota. Turklāt nav fakts, ka melnā cauruma “aiziešanu” no Zemes teritorijas obligāti nepavada kataklizmas.
Atliek tikai piebilst, ka vislielākais melnais caurums, kas atrodas mūsu galaktikā – Piena ceļā, - ir četras reizes lielāks par to, par kura upuri kļuva sarkanais gigants no Drakona zvaigznāja. Taču pēc zinātnieku aprēķiniem, tieši ar tādu mums arī nav lemts satikties tuvāko miljardu gadu laikā. Un paldies Dievam.