Pēc atkārtotiem kategoriskiem “nē” beidzot pateicu – labi. Par spīti manām bailēm pret šādiem cilvēkiem un skepsei, es piekritu. Kad sazvanījos ar Rasu, saņēmu nelielu instrukciju: bija nopērk viens ziepju gabaliņš, jāpaņem sērkociņkastīte ar sāli un jāatnes pudele ar ūdeni. “Neaizmirsti tēva fotogrāfiju un pirms nākšanas neesi sasvīdusi. Izķemmē matus un nekrāso lūpas,” tika pieteikts.

Ierados pie viņas “ofisā”, kur viņa mēdz uzņemt “nelaimīgos” (pēc viņas pašas vārdiem), un drīz vien nokļuvu istabā ar sarkanu paklāju pie sienas. Istabas vidū bija galds un divi sarkani klubkrēsli. Sākumā viņa palūdza tēta fotogrāfiju. Rūpīgi apskatījusi to, paziņoja – virs galvas vīrietim redzot melnu mākoni, tātad esot uzlikts lāsts. Sākās buršanās.

Vispirms palūgusi līdzi atnesto sāli, tad ūdeni un ziepes, viņa nesaprotamā valodā ilgi kaut ko murmināja. Tad, turpinādama burties, sagrieza ziepes trīs daļās. Vienu ziepju gabalu iedeva man, sacīdama, ka šīs ziepes esot tā sieviete, kas atvilinājusi manu tēvu, lai tās iemetu atkritumu kastē (ko arī izdarīju), pēc tam sekoja turpmākie norādījumi: sāls esot noburts, arī ūdens, tāpēc, kad un kur vien iespējams, jācenšas sāli “iebarot” tēvam, bet ūdens jālej klāt ēdienam vai kafijai no rītiem. Pirms pazudu gaitenī, kur pesteļotāju gaidīja vēl seši “nelaimīgie”, Rasa stingri piekodināja, lai sāli un ūdeni nelietojam paši. Nākamnedēļ viņa gaidot manu zvanu – būšot jātiekas atkal.

Es samaksāju 12 latu – tā bija sievietes noteiktā cena, taču otrreiz neaizgāju. Neatklāju arī savai mātei, ka beidzot biju izpildījusi viņas lūgumu, un, ja kāds jautātu – kāpēc? –, atbilde būtu – nezinu. Varbūt tāpēc, ka tieši tajā dienā, kad atnācu no Rasas, man uzreiz zvanīja māte.

“Man visu dienu tāda jocīga sajūta...” viņa teica. “Šodien nez no kurienes uz mūsu māju atlidoja divi balti baloži. Kā tu domā – vai tā ir kāda zīme?» Todien neko nepateicu mammai, jo tā arī nezinu, ko par to do¬māt; tie abi baloži mūsu mājas augšā vēl ir joprojām. Bet, runājot par tēvu, līdz šim diemžēl nekas nav mainījies.” Šis stāsts pieder Judītei, kura “tādām lietām netic” , kura nav precējusies, kura uzskata, ka mīlestība mūža garumā nav iespējama, un kura iesaka turēties no tā visa pa gabalu.

Valentīna ar dziedniecību nodarbojas jau vairāk nekā divdesmit gadu. Un šo garo gadu laikā ir redzēts daudz. “Atceros sievieti, kas atnāca ar izmisīgu lūgumu palīdzēt. Viņa juta nepārvaramu tieksmi pēc kāda paziņas – vīrieša. Palikusi gandrīz vai muļķa prātā, izrādījās, draudzenes pajokojušās...”

Joki mazi
Arī nākamā stāstītāja Māra ir vienis pratis ar Judīti, taču, kā viņa pati saka – turies vai neturies –, ne vienam vien ir gadījies nonākt situācijās, kad prātu un miesu pārņem mistisks apjukums un nāves bailes.

“Man ir bijuši gadījumi, kad nezini, ko darīt. Piemēram? Es dzīvoju privātmājā, un – kā jau mēdz būt – dažreiz ar kaimiņiem attiecības nav īpaši labas. Negribu nevienu vainot, tomēr līdz šim brīdim tā arī nezinu – no kurienes tās ziepes radās manā pagalmā? Kādas ziepes? Nu, parastas ziepes, smukas, veselas, ieraktas pašā dārza malā. Pirmo reizi nospriedu, vai mazums – suns, vārnas... Bet, kad tieši tādas atradu arī citā vietā, tad gan nelabi ap dūšu sametās. Ko darīju? Izmetu atkritumu kastē, un viss. Man jau pēc tam teica – vajadzēja sadedzināt, bet vai es zinu, ko un kas.

Nenotiek jau dzīvē viss kā pa gludu galdu, dažreiz iestājas tāda melnā josla, kad ir sajūta – gulies zemē un mirsti nost. Un, ja tādā laikā, izlien tādas “ziepes”, kļūst pavisam jocīgi ap sirdi... Man te cita sieva stāstīja, kā redzējusi kādu, kas citam kaimiņam no kaut kāda sainīša smiltis esot bēris pāri ceļam. Protams, var jau sevi mierināt ar domu, ka visbiežāk tie cilvēki līdz galam neapjēdz, ko dara... Tomēr pati pazīstu cilvēku, kurš, izmisuma dzīts, bija gatavs uz visu, lai izglābtu laulību, un... kāds cits cilvēks nonāca kapā.

Bija tā. Kādai sievai vīrs sāka iet pa kreisi. Sieva pazina to sievieti, un arī vīrs zināja, ka sieva visu zina. Protams, sieva staigāja melna kā zeme, savukārt vīrs bija iekārtojies kā kungs – dzīvoja ar divām vienlaikus, nemaz neslēpdamies un lieki nesatraucoties. Tad mana paziņa izdzirdēja par kādu spēcīgu tanti Jūrmalā, un, kā zināms, bada laikā velns pat mušas ēd, un mana sieva pie tās tantes arī aizbrauca. Cik es zinu – viņa turp devās bieži. Ilgi tas murgs vilkās, ilgi sieva cīnījās; ko tur darīja – nemācēšu teikt, zinu tikai – lai kā viņa neieredzēja to otro – vīra mīļāko, ļaunu viņa nebūra. Tik vien, lai vīrs pamestu to sievieti un atgrieztos ģimenē.

Taču visa tā lieta beidzās bēdīgi. Vīra mīļākā pēkšņi nomira. Jauna sieviete. Pēkšņi galvā plīsa asinsvads, un cauri bija. Vīrs ārkārtīgi pārdzīvoja, mūsu miestā par to vien runāja – kā šis esot gulējis uz kapa un raudājis. Patiesībā viņš arī bēres viņai sarīkoja. Drīz vien mana paziņa ar vīru izšķīrās. Nespēja ar burvestībām saturēt vīru.

Bet tas nav viss. Pagāja labs laiks, un viņa ieguva ļoti nopietnu traumu. Es neteikšu kādu, tas nav svarīgi, bet bija nopietnas veselības problēmas ve¬selu gadu. Tad arī nāca tā atklāsme un grēku nožēlošana. “Es negribēju tās sievietes nāvi! Goda vārds!” zvērēja pamestā sieva, bārstot pelnus uz galvas, un no sirds tur tam augšā lūdza piedošanu.

Vēl zinu, ka pēc notikušā, tad, kad nomira tā mīļākā, kādi citi ļaudis (pasaule jau maza!), kas gāja pie tās pašas tantītes (patiesībā – kādas tur tantītes, īstas burvenes), esot sacījuši, ka tā sieviete neesot vienīgais viņas upuris. Jā, jā, it kā pati burvene atzinusies, ka tas esot bijis viņas roku darbs. Kāpēc? Kas to zina – varbūt viņai pašai kāds īpašs naids uz ģimenes ārdītājām...”

Re, lāsti modē!
Izskanējis pieņēmums, ka „Parex banka” esot nolādēta, un lāstu tai uzsūtījusi Tatjana Kargina. Mags Bruno Klaips, kurš ir Latvijā viens no spēcīgākajiem šāda ievirzes speciālistiem, skaidro – nolādējums esot piesaistīts bankas nosaukumam, tāpēc viens no veidiem, kā tikt vaļā no lāsta, – steigšus mainīt nosaukumu. Tādu padomu viņš deva, pirms vēl „Parex” pārtapa par „Citadeli” – gluži vai jādomā, ka sadzirdēja Klaipa kunga teikto.

Mags gan nezina, kas bankai uzsūtījis lāstu, viņš vienīgi konstatējis nolādējuma faktu. Tāpat Bruno Klaips apstiprina – tagad, neskaidrību un pārmaiņu laikos, lāstu likšana esot ļoti populāra nodarbe. Nesakārtotās sadzīves un parādu dēļ izraisoties daudz konfliktu, un strīdnieki nereti gan apzināti, gan neapzināti cits citam uzsūtot lāstus.

Tagad buras ne mīlas, bet naudas dēļ! Gadoties, ka pat aizskrienot uz zīlēšanas salonu, lai ar speciālistu palīdzību uzliktu nolādējumu. Tā teikt, ja neatdosi parādu, tad še tev – lāsts! Un vēl pavisam nesen cilvēks bija jautrs un sabiedrisks un pēkšņi – pārmainījies līdz nepazīšanai. Pāris dienu laikā gan nobālējis, gan novājējis, gan apātisks un depresīvs. Šķiet, kaut kas grauž viņu no iekšpuses un izsūc enerģiju.

Draugi iesaka vērsties pie ārstiem; speciālisti veic analīzes, izraksta dārgus medikamentus; nabaga cietušais klausa kā bērns, pērk, dzer un mēra temperatūru, bet nekas nepalīdz. “Ja ir uzlikts lāsts, tad medicīna ir bezspēcīga,” secina mags Bruno Klaips. “Tad nepalīdzēs ne dārgas zāles, ne izcili dakteri, vispirms vajag atbrīvoties no negatīvās programmas.”

Lāstu lietās mags ir specializējies pēdējos septiņus gadus, taču agrāk ir nodarbojies arī ar dziedniecību. “Kad sāku neitralizēt lāstus, izmantoju cukuru, sāli, ūdeni, kā arī devu cilvēkiem talismanus, bet tagad strādāju tikai ar enerģiju. Mans vienīgais instruments ir svārsts, pēc kura kustībām es nosaku lāstu veidu un ieprogrammēto saslimšanu,” skaidro mags un piebilst, ka nupat buršanās esot milzīga problēma, jo brīvi pieejamas dažnedažādas melnās maģijas grāmatas, turklāt lāstus liekot arī visādi iesācēji un diletanti.

Viņaprāt, maģiju neesot iespējams apgūt īsā laika periodā. “Pirmām kārtām ir jābūt spējām izmantot savu enerģiju, turklāt šī prasme jāattīsta daudzus gadus. Man tas prasīja visu dzīvi, esmu 73 gadus vecs un tikai tagad kaut ko protu.”

Pirmoreiz Klaips par savām spējām aizdomājies 15 gadu vecumā, kad mācījies Lugažu pamatskolā. “Mūsu klase bija izvesta skolas pagalmā, lai savāktu izmētātus šīferu gabalus. Es vairs neatceros īsto strīda iemeslu, bet mani ļoti nokaitināja krievu valodas skolotāja, un es paziņoju, ka skola man noriebusies un kaut tā nodegtu. Pēc pusstundas aizdegās šķūnītis, un lielajā vējā liesmas pārsviedās uz mācību iestādi. Tas bija viens moments, un skola nosvila zilās liesmās,” stāsta mags, kas tagad nevis posta, bet glābj.

Lāstu veidi un uzlikšanas metodes
Okultajos tekstos skaidrots, ka lāsts – tas ir sava veida psihisks uzbrukums ar nodomu kaitēt vai ietekmēt. Par visvienkāršākajiem un zemākā līmeņa lāstiem uzskatāmi pret konkrētu personu vērstas negatīvas emocijas – naids, dusmas, skaudība un arī greizsirdība, bet tās ne vienmēr spēj ieprogrammēties un nodarīt ļaunumu. Pavisam cits, ja nolādējumu veic apzināti un to izdara speciālists.

Protams, te neko zinātniski nenomērīsi un nepierādīsi, tāpēc katram pašam jāizlemj, cik nopietni vai nenopietni izturēties pret šo tēmu. Gudri izsakoties, lāsts ir distancēta informatīva iedarbība, kad cilvēka energoinformācijas struktūrā tiek ievadīta programma, kas destruktīvi iedarbojas pret konkrēto objektu.

Bruno Klaips skaidro, ka lāsta iedarbības spēks esot tieši proporcionāls lāsta licēja meistarības pakāpei. “Lāsta likšana reizēm var izrādītie ļoti bīstama, it sevišķi gadījumos, kad tā tiek atklāta un neitralizēta. Kad atbloķēju nolādējumus, tos parasti nosūtu atpakaļ gan uzlicējam, gan pasūtītājam, un viņi saņem pēc pilnas programmas,” brīdina maģijas speciālists, un kā vienu no populārākajām metodēm viņš min veco paņēmienu, kad no izkausētas noteiktas krāsas vaska sveces pagatavo cilvēka figūriņu un to sadur ar kniepadatām.

Tomēr par visstiprākajiem tiekot uzskatīti uz nāves gultas izteikti lāsti – tiem īpašu spēku piešķirot dzīvības enerģijas pēdējie uzplūdi, turklāt nolādētājs izteiktos vārdus vairs nevar atsaukt. Visbriesmīgākās gan esot metodes, kad tiek izmantoti miroņi, kurus ar maģiskiem rituāliem “pieslēdz” pie upura. Par šādām izdarībām mags teic – tie ir nāvējoši lāsti. “Upuris saslimst un palēnām sāk pūt. Nepieciešama liela enerģija, lai viņu atbrīvotu no miroņa tvēriena.”

Viens no iecienītākajiem veidiem no lāstu klasikas, ja tā var teikt, ir nolādējums ar nosaukumu – „siltais halāts”. Tas ieslēdz upuri tādā kā kokonā, kurā vairs neieplūst enerģija no ārpuses, un cilvēks kļūst apātisks, iegrimst depresijā, zaudē interesi par dzīvi. Šim lāstam it sevišķi viegli padodas mazi bērni, jo viņi vēl nespēj aizsargāt savu energolauku. (Ar bērniem pat nevajag veikt īpašas maģiskas manipulācijas, reizēm pietiek ar ļaunu skatienu vai vārdiem.)

Nedaudz lokalizēts ir lāsts ar nosaukumu – „josta”, ar kuru arī tiek nobloķēta dzīves enerģija, šoreiz radošā. Ar šo nolādējumu cilvēks saglabā dzīvesprieku un veselību, tomēr vairs nespēj pilnvērtīgi izpausties – lai arī ko dara, nekas neizdodas, jo enerģija bloķēta. Josta ir īpaši nepatīkama tiem cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar mākslu, kreatīvu domāšanu, jaunradi, jo ir apdraudēta viņa profesionālā darbība.

Vēl okultajā literatūrā kā viens no masveidīgākajiem lāstiem ir minēts „cepure”, turklāt ar to vienlaikus var būt nolādēti pat daudzi miljoni. Kaut atceramies hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomju Savienību, kur bija nolādētas veselas tautas. Spēcīgi un harizmātiski līderi spēja “nozombēt” smadzenes miljoniem un iegūt nekontrolējamu varu. Tomēr „cepuri” var uzlikt arī individuāli – piemēram, sieva to izdara ar vīru un “pabāž zem tupeles”.

Vai izmanto citu lāstu, teiksim, „adatu”. Reāla adata tiek īpaši apvārdota un šādi apstrādāta iesprausta lauleņa drēbēs Ir ticējums, ka iepriekšminētais rituāls var cieši piesaistīt dzīves partneri, neļaujot viņam “laist pa kreisi”.

Ļoti savdabīgs un viltīgs lāsts esot „strīda ābols” – viltīgs tāpēc, ka tam nemaz neesot nepieciešami maģiski rituāli, vajagot tikai palaist baumas, ka esat skaists, bagāts un gudrs. Un, ja šo izdomāto leģendu regulāri papildinās apgalvojumi, ka esat arī veiksmīgs un laimīgs, drīz vien nonāksiet nosodījuma epicentrā. Daudzi jūs sāks apskaust, ienīst un vēlēt sliktu....

Pirmoreiz Bruno Klaips par savām spējām aizdomājies 15 gadu vecumā, kad no dusmām vien nosvilināja savu skolu.

Ko darīt?
Maga Bruno Klaipa ieteikums ir lietišķs: jāmeklē viņš vai arī cits lāstu noņemšanas speciālists. Valentīnas Ivanovas, dziednieces, psiholoģes un dažādu netradicionālu ārstēšanas metožu speciālistes, padoms – ticīgiem jāiet uz baznīcu.

“Jāmeklē veidi, garīgi cilvēki, kas var palīdzēt. Jālūdzas, jāapmeklē svētvietas. Var meklēt arī ar īpašām dotībām un spēku apveltītus cilvēkus, taču jāzina, vai viņi strādā ar Dieva vārdiem. Lai, no vilka bēgot, paši neuzskrietu lācim. Runājot par tiem, kas nodarbojas ar buršanos, – tā nav īsi un virspusēji izrunājams. Daudzi paši neapzinās, ko dara. Bet ne es, ne kāds cits viņiem nav soģis. Nekas nenotiek tāpat vien, un par visu ir jāmaksā. Ir cilvēki, kuriem šis spēks nāk kopš dzimšanas, tā ir viņu sūtība, bet par tiem vēl jo vairāk nevēlos runāt.

Bija man kāds cilvēks, kurš sarunā atzinās, ka to, ko viņš dara, liek viņa Saimnieks. Es pat nepajautāju, kas ir Saimnieks, un negribu iedziļināties. Saudzējot sevi, jo tas ir nopietni. Ko vēl gribu pateikt – ir ērti un viegli klausīties, ka tavas nelaimes ir tāpēc, ka tevi kāds ir nobūris. Taču – cik bieži mēs paši buramies. Tādā sadzīviskā un “it kā starp citu” līmenī. “Kaut tu izčabētu! Kaut tu kaklu nolauztu... Kaut viņai...”

Mēs lādamies, lamājamies, neapjēdzot, ka tos noskaudumus, ļaunās acis, “porčas” sējam paši pa labi un pa kreisi. Bija man pāris, kuram nekādi neizdevās tikt pie bērniņa. Sievai vairāki spontānie aborti. Kad sākām strādāt, noskaidrojās – abu jauniešu vecāki bija pārliecināti, ka viņi ir par jaunu bērniem, un no visas sirds centās atrunāt no bērna. Un, lūk, rezultāts. It kā jau tīši nekas netika darīts, bet apgalvojums, ka domām ir spēks, nav izdomājums.
Jebkura buršanās, arī savas laimes vārdā vai prasībā pēc taisnības, ir vardarbība pret cilvēka gribu, Dieva, kosmosa likumiem. Dievs ir devis cilvēkiem izvēles brīvību, un šajā gadījumā tā tiek izkropļota. Turklāt visbriesmīgākais – cieš ne tikai tas cilvēks, kas tiek burts, bet arī tas, kas to dara. Vispirms jau – smalkākajos plānos šīs buršanās izpaužas kā melna dubļu pļecka, kas parasti “pielīp” noburtā cilvēka visvājākajai, ievainojamākajai vietai. Kā svešķermenis. Turklāt mentālā plāksnē notiek abu šo ļaužu sasaiste.

Ko tas nozīmē? To, ka, piemēram, cilvēkam, par kuru ir būrušies, sākas nopietnas veselības problēmas, citkārt viņš var ciest kādā nelaimes gadījumā. Jo, kā jau teicu, viņa enerģētiskais lauks ir piesārņots ar svešu, viņam nevajadzīgu enerģiju, un tādā veidā cīniņš par laimi izvēršas nelaimē. Jāielāgo vēl kas – sākoties problēmām, precīzāk – sekām, cilvēks, kurš ir veicis buršanos, sāk ciest no vainas apziņas. Tas gan neapzināti notiek jau pašā sākumā, jo katrā no mums kaut kur dziļi iekšā ir šī skaidrība par ļauno un labo, taču, izjūtot reāli paša sastrādāto darba augļus (to gan viņš arī var neapzināties), vainas apziņa samilst līdz tādiem apmēriem, ka pārvēršas par naidu.

Patiesu mīlu nepieburt
Varu pat apgalvot, ka tādā veidā radušies pāri vienmēr dzīvo kā suns ar kaķi vai viņus vajā nemitīgas nelaimes. Un atbrīvoties no šādas sasaistes ir ļoti grūti. Dažreiz – tieši tāpēc viens no viņiem vienkārši nomirst. Savukārt tie, kas tiek pieburti ar kapu atribūtiku, kas ir ciešā saistībā ar līķiem, mironi, arī dzīvi esot, smird pēc līķa. Jā, jā, nāk pie manis tādi...

Ļoti bieži par tādiem tēva vai mātes “darbiņiem” cieš pašu bērni. Dzimt slimi, kļūst invalīdi, mokās ar neskaitāmām problēmām savā personiskajā dzīvē. Jo buršanās pat nav spēlēšanās ar uguni, tas ir apzināts ceļš uz nelaimi. Atceros kādu cienījamu, bagātu kungu, kurš bija apprecējis jaunu sievu. Viņš tiešām bija ļoti bagāts un pārliecināts, ka tā sieviete ir nopirkta uz mūžu. Pret sievu izturējās kā pret bezgribas un beztiesisku lelli, pats nemitīgi mainīja mīļākās.

Līdz dzīve izspēlēja joku. Viņa sieva nejauši iepazinās ar sava vecuma vīrieti. Abi samīlējās, un viņa aizgāja no mājām tikai ar somu, par spīti vīra draudiem. Večuks bija pārskaities un nolēma bēgli atburt atpakaļ – tepat Rīgā gājis uz kādu populāru salonu, kur viss izdarīts. Bet! Kaut kas misējās... Tā vietā, lai aizbēgusī sieva atkal iemīlētu veco kraķi, viņš pats bija kā bez prāta pēc bijušās laulenes. Un tad tikai sākās. Viņš rāpoja jaunās sievietes priekšā uz ceļiem, gaidīja un vaktēja, bija gatavs uz visu un par visu naudu – lai tikai viņa atgrieztos. Beidzot, nomocījies kā nabags, viņš meklēja glābiņu pie tiem pašiem piebūrējiem – lai atbur atpakaļ. Bet nekā – tie tikai noplātīja rokas. Ilgi ar viņu strādāju... Lai gan, jāsaka – ik reizi, kad ieraudzīju viņu, nespēju nesmieties.

Bet gadās arī traģiski misēkļi. Par to sievieti tika plaši rakstīts Krievijas presē, jo viņa pati bija atzinušies milzīgā grēku nožēlā. Sieviete bija būrusies par sava nemīlamā znota nāvi. Baznīcā ar svecēm. Bet... nomira viņas pašas dēls, kuram bija tāds pats vārds kā nīstajam znotam.”

Sargā sevi pats...
Zinātāji teic, ka ar negatīvu informāciju lieliski tiek galā vannas ar skuju novārījumu un jūras ūdeni; šāds maisījums energoinformācijas līmenī izšķīdinot rupjās negatīvās programmas. Vēl – ja kāds tiešām ir noticējis, ka ir lāsta skarts, un apmeklē magu, dziednieku vai iet pie mācītāja vai uz Baznīcu – rehabilitācijas periodā ieteicams atteikties no alkoholiskajiem dzērieniem, nakts uzdzīvēm, vēlams labs uzturs, veselīgs miegs, bet galvenais – pašām jāizvairās no dusmām un citu nosodīšanas. Jo, kā zināms smaids un gaišas domas ir labākais veids, kā sevi pasargāt no nelabvēļu negatīvās iedarbības. Zelta vērtē būs arī pārdesmit minūšu ik dienu, kas tiks veltītas kaut vai visvienkāršākajai meditācijai.

Piemēram, varam iedomāties, ka rokās turam mirdzošu zelta disku plecu diametrā, kuru domās piepildām ar enerģiju, līdz sākam izjust tā svaru. Tad to novietojam sev virs galvas un lēnām laižam to lejup “cauri” savam ķermenim. Kur disks iesprūst, tur arī atrodas sveša programma vai enerģētiskais korķis. Kad caursistā vieta ir atrasta, vajag to vizualizēt kā plankumu, un ar diska gaismu jāattīra tik ilgi, līdz ķermenis kļūst tīrs un mirdzošs.

Kā to noteikt? Sajūtot. Ieklausoties pašsajūtā. Veicot vizualizāciju, jādomā: “Lai viss ļaunums, kas vērsts pret mani, izšķīst gaismā!” Vai: “Visi lāsti un citas negatīvās energoinformatīvās programmas, kas uzlikti uz mana ķermeņa, lai Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā gara vārdā transformējas gaismā. Tagad esmu tīrs.”

Oriģinālu lasiet šeit