Meitene un sapnis

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

-Zzzzzz, - telpu piepildīja uzstājīga zuzoņa, kuru pavadīja krītoša gumijas izstrādājuma atsperīgā skaņa. Skaļa nopūta un gultas čīkstoņa piebalsojās uzstājīgajai zuzoņai. No pieredzes bija zināms, ka laiks celties, jo zuzoņai bija tendence kļūt skaļākai un uzstājīgākai. Saulē iedegušu kāju pāris atdūrās pret cieto grīdu, kas bija aprīkota gan ar dzesējamo, gan sildāmo sistēmu. Bumbiņa, kas ripinājās pa zemi un kā izrādās bija uzstājīgās skaņas vaininiece, šobrīd atradās zem datorgalda, kur savā nodabā kāvās ar galda kāju un sienu. Naktskreklā tērptas rokas apskāva bumbiņu, kuras „zzzzzz” bija kļuvis vismaz par divām oktāvām augstāks. Gandrīz kā niķīgs bērns, kurš sasities dīc pēc uzmanības un glāstiem, līdz ieguvis kāroto apklust un atplaukst mierpilnā smaidā. Tumšmataina meitene, gadus divdesmit līdz divdesmit piecus veca, nolika bumbveidīgo modinātāju uz galda blakus datoram, kurš šķita ērtāks un kompaktāks kā tas, kas šajā vietā bija stāvējis pirms gadiem desmit. Zem galda daudzo vadu vietā bija palicis viens vienīgs – elektrībai. Diemžēl neko labāku par elektrības vadu cilvēce vēl nebija izdomājusi, lai gan nākotnes vīzijas bija dzimušas. Šķiet, ka nesen kādā no e-žurnāliem bija rakstīts par to, ka pagaidām dzīve bez elektrības vadiem ir iespējama tikai laboratorijās, jo neviens bezvadu tīkls nespēja nodrošināt gana lielu drošību, bet pie tā vēl tika strādāts.

 

 

Šodien bija jāizdara gana daudz, lai sāktu taisīties, tāpēc Lī, daudz netērēdama laiku, devās pie skapja, kura durvis bija automātiski atvērušās. Meitenes jaunākā kaprīze. Nekas agrā rītā neiepriecināja tā kā gaidošs drēbju skapis un virtuvē smaržojoša kafijas tase. Parasti viņa ieprogrammēja skapja durvju atvēršanos un drēbju pakaramā izbīdīšanos uz pulksten 746, tieši minūti pēc modinātāja zvana.

Paņēmusi dažus, stilīgus, bet pieklājīgi atturīgus, drēbju gabalus Lī ieslīdēja vannas istabā, kurā atverot durvis klusi ieskanējās radio. Radio vannas istabā bija ierīkots pēc mammas vēlēšanās, kas cilvēkus, kuri, ejot vannā vai dušā, neklausās mūziku uzskatīja par dīvaiņiem. Panelis sienā, kas vienīgais liecināja par radiotehnikas un interneta līnijas atrašanos vannas istabā, bija lieliski saskaņots ar spoguli, kas aizņēma gandrīz pusi no sienas. Savā bērnībā, ko tādu dzīvoklī viņa negribētu, jo spogulis būtu regulāri jātīra un jākopj, tagad tam bija īpaši šķidrumi, kuru uzklāšanu tehniskie darbinieki veica reizi gadā. Tas attiecās ne tikai uz spoguļiem, bet arī uz logiem, lampām, krāniem, izlietnēm, vannām, tualetes podiem, plītīm... Žēl tikai, ka cīņai ar putekļiem nekas vēl nebija izgudrots, bet vismaz taukaini pirkstu nospiedumi nepieķērās visam, kas spīd.

Klusi, plūstošo mūzikas skaņu ritmā, iečalojās ūdens. Ierasti, mierinoši, patīkami. Šorīt mūzika gāja roku rokā ar ūdeni.

Pēc dažām minūtēm ūdens plūstošās čalas, mikroviļņu krāsns zumēšanu un kafijas smaržu bija nomainījuši ielu putekļi un murdoņa. Saules stari rotaļājās ielas bruģī, sakarsēdami to tik tālu, ka šķita kurpju zoles izkusīs un pārvērtīsies staipīgā gumijā, kas liks palikt uz vietas un ieklausīties vientuļu putnu skumjajās dziesmās.

Ak, šīs smeldzīgās un netveramās atmiņas, kas pēkšņi piepildīja prātu, uzburot ainiņu ar violetu mētelīti un... Kāpēc cilvēkam patīk kavēties pagātnē? Laiks, kas nekad vairs neatgriezīsies. Nekad Lī vairs nesēdēs automašīnā tik bieži kā agrāk. Automašīnas bija luksus, kas pienācās tikai bagātākajām aprindām. Tās varēja redzēt ap saeimas namu vai kāda bagātnieka pagalmā. Retu reizi kāda automobilis, lepni pabrauca garām trotuāriem. Nesen Lī bija lasījusi, ka tiek domāts par elektrības vadu ieviešanu privātajiem automobiļiem, bet tā šķiet būs vēl ekskluzīvāka iespēja nekā mašīna, kura patērē benzīnu vai dīzeli.

Kādas izskatītos pilsētas debesis, ja tajās čumētu un mudžētu vēl vairāk vadu? Pelēkas. Jā, tieši tā! Pelēkas un nespodras. Nebūtu ne miņas no to ziluma vasaras dienās, nebūtu pelēkuma vēlos rudeņos. Varbūt pat sniegs nenokļūtu līdz zemei un sasaltu uz elektrības vadiem. Nē, šai domai bija jāpagaida līdz laikam, kad attīstīsies bezvadu elektrisko tramvaju un trolejbusu tīkls. Pagaidām tā bija tikai nākotnes vīzija. Protams, tramvaji, kas bija aprīkoti ar iespēju kādu laiku kustēties bez elektrības bija ikdiena, kuru degvielas dārdzības dēļ centās neizmantot. Lai gan iespēja, ka tramvajam vairs nevajadzēs elektrības vadus bija tikpat iespējama kā reiz doma, ka internetam nevajadzēs kabeli vai arī iespēja iegādāties mobilos telefonus.

Vēl pirms iekāpšanas ātrgaitas tramvajā viņa attapās, ka bija aizmirsusi iepazīties ar e-pastā atstātajām ziņām. Cerība, ka skola būs atsūtījusi paziņojumu, ka lekcijas šodien ir atceltas bija minimālas, bet vienalga – kas neriskē, tas nevinnē – vai kā nu tur bija. Meitene ieslēdza savu mobilo telefonu, kas salocīts bija tik maziņš kā sērkociņu kastīte, kuras gan tagad nopirkt bija ļoti grūti un saviem bērniem iespējams būs jārāda muzejā. Tā aiziet vecais un ieplūst jaunais. Mobilais telefons pirms ieiešanas interneta pasaulē nodungoja, pa visu ielu, kaut ko par lētākajiem sakaru pakalpojumiem. Varbūt tā bija jaunākā miko reklāma? Kas to, lai zina. Lī tikpat maz interesēja pakalpojumu sniedzēji kā jaunākie dzērieni, kaut vai tie būtu ar spēju mainīt krāsu un tajos daži elementi no Mendeļejeva tabulas iztrūktu, tā saudzējot patērētāja veselību. Ātri uzspiedusi dažus taustiņus viņa izvēlējās Mozzilas pārlūkprogrammas miniatūro versiju. Lī patika klasiskas vērtības pat, ja tas attiecās uz viņas jauno Trixy800 telefoniņu, kas bija jaunākais modes kliedziens. Viņas draudzenes apskauda mazo, kompakto telefonu ar iebūvēto radio, videokameru, fotoaparātu, kas gan bija ikdienišķas lietas, tomēr ne tādā kvalitātē un ne tik mazos izmēros. Skaņa vien, nedarītu kaunu pat operas direktoram, bet attēls daudz neatšķīrās no tā, ko viņas acs ir pieradusi baudīt ik dienas.

Nemanot, Lī bija iekāpusi tramvajā, kas brauca tik līgani un graciozi it kā viņa atrastos uz kuģa. Meitenes manikirētie pirksti veikli slīdēja pār telefona taustiņiem, ielaužoties interneta pasaulē. Nē, nekādu izmaiņu. Garlaicīgākā lekcija pasaulē būs jāapmeklē. Profesors, kas pasniedza kursu, šķita tāds it kā pēdējos piecpadsmit gadus būtu pavadījis dziļā miegā, un tagad pamodies, gandrīz neko nezinātu par mūsdienu pasauli. Profesoram nebija telefona, kurā būtu interneta pieslēgums, nemaz nerunājot par iebūvēto norēķinu karti. Interesanti, par ko domāja Universitāte paturot tādu ķēmu darbā. Nu un, ka viņš pasniedz vēsturi. Paldies, Dievam, vismaz datorus profesors izmantoja savā darbā un nelika studentiem iegādāties pildspalvas. Reiz Lī, muļķīgu domu vadīta, bija mēģinājusi izmantot pildspalvu. Atlika tikai pabrīnīties par vecākās paaudzes pacietību. Telefons meitenes rokās ievibrējās. Ārsts bija atsūtījis e-pastu ar ziņu, ka zāļu recepte ir ievietota AFSD (Ārstu, Farmaceitu savienības datubāze) un Lī jebkurā mirklī var iegriezties tuvākajā aptiekā pēc zālēm. Ar pāris klikšķiem, pa telefona gludajām podziņām, meitene e-pasta ziņu pārvērta par atgādinājumu. Vēl daži klikšķi un telefons ieslīdēja atpakaļ bikšu kabatā, ļaudams vīrusu programmai netraucēti darīt savu darbu. Bija jāsaka, paldies, vīrusiem, ka viņa bija tikusi pie savas jaunās, mobilās ierīces. Negribējās atcerēties to, kas bija noticis ar veco telefonu.

Kas man lika forumā
Par hakeri ņirgāties?
Tagad mans datoriņš
Uz mūžiem nobeidzies…

Lī domās notrallināja vecu, jo vecu tautasdziesmiņu. Tā šoreiz būtu attiecināma ne tikai uz hakeriem, bet arī uz datorvīrusiem.

Bija pagājis gana liels laika sprīdis kopš Lī bija pametusi savas mājas. Vieta, kur viņa bija nonākusi nespēja pārsteigt ar savām caurspīdīgajām durvīm. Pat reklāma, kura attēloja mežu, īpaši uzsvērdama tā radīto svaigumu, neinteresēja. Bija laiks, kad pie tādām reklāmā viņa bija stāvējusi un spaidījusi podziņas, lai tikai iekļūtu reklāmas radītajā ilūzijā. Šobrīd reklāmu izgudrotāji strādāja pie daudz viltīgākiem veidiem kā patērētājam iebarot savu preci. Pilsētā pēc likuma atļautās un noteiktās vietās tika izvietoti sensori, kuriem pieskaroties upuris tika sagūstīts reklāmas varā, kamēr nepieveica tieši piecus metrus, kas bija atvēlēti reklāmas laukuma diametram. Nācās apdomāties, kur tiek sperti soļi, lai negaidīti neatrastos kādā kafejnīcā vai mežā. Dažreiz tas apstulbināja, lai gan drošības pasākumi bija veikti tā, lai briesmas nedraudētu.

Lī iegāja pa ēkas durvīm. Interesanti, kur šodien būs lekcija. Vērot pasniedzējus klātienē nācās reti. Meitenes skatiens apstājās pie uzraksta „dežūrdators”. Zem uzraksta atradās plakana kaste, kas sastāvēja no monitora un cauruma, kur ievietot mobilajā telefonā iestrādāto ID karti. Atglaudusi tumšos matus, Lī ielika roku bikšu kabatā un izvilka telefonu no tās. Piespiežot vienu no sānu pogām izšāvās plastikāta karte, kas tika savienota ar datoru. Pār ekrānu nozibēja ciparu rinda. Lī uzspieda savu īkšķi uz ekrāna, paredzētajā vietā. Ciparu ņirboņa, kas uz mirkli bija rimusies atjaunoja monotono pulsēšanu.

Datiem pieaugot tehnika kļuva aizvien lēnāka un ne katra iestāde varēja atļauties reizi gadā veikt uzlabojumus. Tāda izskatījās viena no šī gadsimta nelaimēm – pārāk strauja tehnoloģiju novecošana. Datu skenēšana ar trīs gadus veco MSZ18 beidzās nepilnu divu minūšu laikā. Pasaulē, kur viss notika uzreiz, rēķinoties ar laika plūdumu, kura palēnināšanai efektīga metode vēl nebija rasta, tas bija daudz. Tikmēr uz datora ekrāna bija parādījusies stāva, kabineta un kartes attēlošanas shēma, kas tika pārsūtīta uz viņas telefonu. Tai pat laikā, augstskolā tika piereģistrēta viņas ierašanās. Dati par to cikos ir notikusi ierašanās augstskolas telpās, tika nosūtīti nodaļas, kas bija atbildīga par viņas izglītību, studiju metodiķim.

Daži pakāpieni, lifts, gaitenis un viņa jau atrodas vajadzīgajā kabinetā. Savā ceļā cilvēkus varēja satikt maz, jo dzīvi atviegloja informācijas tehnoloģijas. Tomēr, pagaidām visus procesus nebija iespējams aizstāt ar tehniku. Vēl nebija izgudrots nekas tāds, kas palīdzētu aizstāt cilvēku, lai gan mājās Lī jutās apmierināta ar sava e-psihologa pakalpojumiem. Meitene gan izmantoja bezmaksas programmas, kas nenodrošināja jaunākos modeļus un labāko kvalitāti. Katrā ziņā programma Elīza bija atstāta kā anekdote par pirmajiem mēģinājumiem radīt iespēju sarunāties ar datoru tā it kā tas būtu cilvēks.

Lī sēdēja klasē, kas bija sadalīta vairākos, omulīgos „būrīšos”, kas bija novietoti uz paaugstinājumiem tā, lai profesors un televizora ekrāns, kas viņu palielināja būtu pārredzams no visām vietām. Klasesbiedrus saskatīt bija grūti, jo no tiem viņu šķīra sienas. Lī nolika savu somu blakus printerim un pakāra jaku uz tam īpaši paredzētā pakaramā, lai ērti iekārtotos pie datora.

- Trrr, - atskanēja brīdinošais signāls par to, ka profesors ir ieradies.

- Man riebjas vēsture :(((((( , – Uz ekrāna, blakus šīs dienas tēmai, parādījās draudzenes sūtītā ziņa.

- Man arī.

-Šodien tieka... – īss signāls pārtrauca tālāko sarunu. Tas bija viens no lekciju mīnusiem – iespēja papļāpāt ar draugiem tika slēgta uz visu lekcijas laiku. Pusotra stunda garlaicības, kurā kā balva ielauzās pasniedzēja vienveidīgā runa. Pat roka necēlās, lai veiktu pierakstus. Lī sāka pētīt telpu, kurā atradās. Nekā ievērības cienīga tur nebija. Sienas prasījās pēc kosmētiskā remonta, bet pa pasniedzēja ekrānā redzamo seju pastaigājās muša. Meitene aiz garlaicības bija gatava aizmigt. Varbūt skaitīt kustīgos slaidus, kas mainījās uz monitora ekrāna? Nē, tos labāk ierakstīt telefonā un noskatīties vēlāk. Pasniedzēja balss vedināja uz miegu un Lī jau sāka nožēlot, ka nav iemācījusies kā atšķirt pasniedzēja digitālo versiju no īstās. Ja, zinātu, ka klases priekšā atrodas digitālais variants varētu iet pasēdēt gaitenī. Skolu pamest tāpat nevarētu, jo tas tiktu reģistrēts. Jāsēž vien līdz galam, tāpēc Lī atstutēja savu tumšmataino galviņu rokās un aizvēra acis.

- Gandī, jaunkundz!

Lī gandrīz novēlās no krēsla, jo uzruna viennozīmīgi attiecās uz viņu. Smaga nopūta izlauzās no Lī ķermeņa.

- Jā, pasniedzēj! – Meitene uzbūra pārliecinošu smaidiņu.

- Lekcijas laikā mēs neguļam! – iesāka pasniedzējs. – Kādi ir 5 Vī darbošanās likumi? – Pasniedzējam šķiet sagādāja prieku uzdot stulbus jautājumus un tas pierādīja to, ka Lī priekšā bija īsts, nevis digitāls cilvēks. Žēl, jo atbildes nebūs, sit vai nost!

Linete saburzīja lapiņu uz, kuras bija uzrakstījusi stāstu par sevi. Stāstu, kurā beidzot bija pabeigta vidusskola. Sapnis, kurš pēc gada tiktu īstenots. Nē, rakstīšana ar roku nogurdināja un bija pārāk sarežģīta. Straujš atvēziens un papīra bumbiņa nokrita blakus miskastei. Tālmešanas sacensībās viņa zaudētu. Uz gultas stāvēja vecais, daudz cietušais telefons. Taisni vai brīnums, ka viņš vispār darbojās. Pat antivīrusa programmas tīša nelietošana nebija līdzējusi. Trixy vēl aizvien atradās veikalā. Mamma bija atteikusies pirkt, ko tik dārgu. Nekas, nekas, Linetei drīz vien būs ne tas vien.

Rakstot ar pildspalvu tika nolauzts nags un nagu vīlīti apkārt valdošajā haosā nebija pacietības meklēt, tāpēc meitene nagu apgrauza. Ātri un vienkārši, tikai tagad mazliet sāpēja. Naga gals kļuva negluds, tāpēc labākais risinājums šķita paberzēt to pret biksēm.

Varbūt rīt jāpamēģina uzrakstīt, kas labāks un interesantāks? Piemēram, jāsāk rakstīt dienasgrāmata. Nē, tas būtu banāli un diez vai kādu interesētu Linetes pelēkā dzīvīte, kas sastāvēja no brokastīm, dušas, bučas mammai, iešanas uz skolu, pusdienām, interneta un tā uz riņķi vien. Katrā ziņā rīt viņa sēdīsies pie datora. Nekādu pildspalvu, kas tikai noķēpā pirkstus. Kā gan mamma savā laikā, ko tādu bija pacietusi? Cūcīgs un neērts izgudrojums ir pildspalva. Turklāt iespējams dators līdzētu, ko novest līdz galam. Ja, vien nepabeigtība būtu stihija, tad tā raksturotu Lineti. Brīnumainā kārtā iezvanījās vecais telefons, pielikdams punktu pārdomām.