Tā runāja Maltuss

Nē, protams, tas notika ne jau “pēkšņi”. Angļu garīdznieks un zinātnieks Tomass Roberts Maltuss vēl XVIII gadsimtā, salīdzinot daudzbērnu zemnieku nabadzību ar augstdzimušo ģimeņu labklājību, kā likums, ar vienu vai diviem mantiniekiem, secināja: ļaunuma sakne – daudzumā.

Savu domu par to, ka cilvēkiem jau nu nevajag dedzīgi pildīt dieva gribu “augļojieties un vairojieties”. Lūk viņa galvenās tēzes: bioloģiskās prasības dēļ cilvēki vairosies, kamēr atļauj līdzekļi eksistēšanai (pēc Maltusa, tā nav nauda, bet pārtika – tas, kas tieši uztur ķermeņa dzīvību); cilvēkiedzīvotāju pieaugums agri vai vēlu novedīs pie pārtikas resursu izsīkšanas; tad pie lietas ķersies “dabiskie” regulatori – kari, epidēmijas, bads. Lai izbēgtu no šīm nelaimēm, un pie viena arī nabadzības katrā atsevišķi ņemtā ģimenē ir tikai viens ceļš – atteikšanās no bērnu dzemdēšanas caur atturēšanos.

Loģiski… priekš XVIII gadsimta beigām. Tomēr progresa laikmets ātri pierādīja maltusānisma neatbilstību jaunajām reālijām. Rūpniecības revolūciju Anglijā pavadīja gan iedzīvotāju skaita pieaugums, gan tā ieņēmumi, kas pēc Maltusa būt nevarēja. Tāpat teorijā neiekļāvās demogrāfiskā pāreja (dzimstības samazināšanās pie dzīves līmeņa paaugstināšanās). Maltusa pareģotā lauksaimniecības platību novājināšanās arī nenotika.

Vārdu sakot, maltusānismam ir pati īstākā vieta civilizācijas muzejā – vienā plauktā ar pasaules ģeocentrisko sistēmu, telegoniju un citām kļūdainām zinātniskām hipotēzēm.

Tomēr kolektīvo Rietumu ideologi nopurināja no tās naftalīnu un pamazām iebūvēja pamatos mūsdienīgu attīstības koncepciju. To pašu, kuru konspirologi sauc nekā citādi, kā par “zelta miljarda” teoriju. Ja kāds nebūt nav lietas kursā, paskaidrosim: tās jēga ir mērķtiecīgā cilvēces samazināšanā līdz šim skaitlim. It kā vecenīte Zeme var apgādāt pārticīgu un mierīgu dzīvi tikai šādam cilvēku skaitam.

“Cienījami” krāpnieki

Interesanti, ka termins “zelta miljards”, kuru plaši izmanto konspirologi, tika izdomāts PSRS – valstī, kurā racionālisms un zinātniskā domāšana bija paaugstināta ideoloģijas rangā. Žurnālisti labprāt izmantoja skanīgo vārdu savienojumu publikācijās, kuras bija veltītas pazīstamam ziņojumam “Augšanas robežas”, kurš izskanēja Romas kluba sēdē 1972.gadā. Tā autoram Dennisam Medozam, Globālo draudu cilvēcei projekta direktoram, Padomju Savienībā atradās ne mazums līdzdomātāju. Piemēram, akadēmiķis Ņikita Moisejevs – galvenais žurnāla “Ekoloģija un dzīve” redaktors, kurš tieši paziņoja, ka “izeja no tuvojošas ekoloģiskās krīzes <…> ir dzimstības samazināšana un novešana līdz zemiešu skaita līdz vienam miljardam cienījamu cilvēku” (raksts “Ja degradēs apdzīvojamā vide. Sapnis par “zelta miljardu””, autors – ģeologs, kulturologs, zinātnes popularizators Rūdolfs Balandins).

Nav īsti skaidrs, kam, kādā veidā, uz kādu kritēriju pamata vajadzēja radīt “cienījamo” apvienību, taču līdz tādu sarežģītu etnisko jautājumu risinājumam lieta nenonāca – “zelta miljards”noformējās pats pēc ekonomiski-ģeogrāfiskās pazīmes. Izvēlēto vidū paši sevi ieskaitīja vadošās angļu valodā runājošās pasaules valstis – Anglija, ASV, Kanāda, Austrālija, žēlsirdīgi ieaicinot kompānijā Eiropas Savienību, Japānu, Izraēlu un Dienvidkoreju. Liela cilvēces daļa (kurā izrādījās Krievija) tādu godu neizpelnījās.

“Efektīva okupācija”

Iemeslus, kuru dēļ Krievijas iedzīvotājus pieskaitīja pie “liekajiem cilvēkiem”, var atrast daudz – ekonomiskos, vēsturiskos, kultūras. Vienu no tiem – ne acīmredzamu, taču būtisku – izteica pagājušā gadsimta 80-to gadu beigās padomju rakstnieks, publicists, ekonomisko zinātņu doktors Anatolijs Cikunovs, kurš bieži savos darbos pieminēja “zelta miljardu”. Patiesību sakot, pateicoties viņam termins arī kļuva par sava veida konspirologu “karogu”.

Pēc Cikunova domām, rietumvalstis sen sapņo pielietot pret Krieviju “efektīvās okupācijas” jēdzienu, kuru nostiprinājusi 1884.gada Berlīnes konference afrikāņu koloniju likteņa apspriešanas gaitā. Saskaņā ar to, valstīm ir pienākums nodarboties ar izejvielu iegūšanu un realizāciju savās teritorijās (ieskaitot kolonijas), bet ja tam nepietiek pašu ekonomisko un tehnoloģisko spēku vai darba roku, pielaist ekspluatācijai daudz veiksmīgāku valstu resursus. No šī redzes viedokļa, kolektīvajiem Rietumiem būtu ārkārtīgi izdevīgi, ja mūsu valsts teritorija, arī tā ar zemu apdzīvotības blīvumu (tikai astoņi cilvēki uz kvadrātkilometru), paliktu pavisam bez cilvēkiem. Tad pār to varētu uzstādīt starptautisko pārvaldi, pēc Antarktīdas precedenta.

Pats bēdīgākais, ka šī koncepcija jau sāk iziet no konspiroloģiskās ēnas. Un ja ņemt vērā to, ka izteica vai nē bijušais ASV valsts sekretārs Madlens Olbraits frāzi “Nav taisnīgi, ka tādu lielu teritoriju kā Sibīriju, pārvalda tikai viena valsts pasaulē”. Vēl var eksistēt domstarpības, tad amerikāņu politologs Zbigņevs Bzežinskis nenoslinkoja pierakstīt un publicēt plānus Sibīrijas atdalīšanai no Krievijas.

Kurš šeit ir liekais?

Protams, “zelta miljarda” apetītes, bet īpaši tā anglosakšu daļas, kuras izsenis veica koloniālo politiku, neaprobežojas tikai ar Sibīriju vai Krieviju kopumā. Permanentās ekonomiskās krīzes apstākļos “liekie” septiņi miljardi kaitina pasaules elites arvien vairāk, kas izlīst cīlvēkēdošo demogrāfisko politiku. Par laimi, pagaidām “zeldmiljardnieki” to testē uz pašu iedzīvotājiem/

Lūk daži piemēri. Kanādā eitanāziju par likumīgu atzina 2016.gadā, bet 2022.gadā šo pakalpojumu bija izmantojuši vairāk kā 13 tūkstoši pacientu, bet no nākamā gada tā kļūs pieejama pusaudžiem, pie kam vecāku piekrišanu ārsti nesāks prasīt.

Avīzē “Times” nesen iznāca raksts ar virsrakstu “Bērni – tās ir ziepes, taču neekoloģiskas”, kurā bija rakstīts “Dzemdējot par vienu bērnu mazāk, jūs izdarīsiet priekš planētas vairāk, nekā ja atteiktos no gaļas vai automobiļa”.

Jau pieminētajā Kanādā valdība apsola federāliem ierēdņiem labas budžeta algas dzimuma maiņai. Sanfrancisko ikmēneša pabalsts apjomā, kurš pārsniedz tūkstoti dolāru, taisās maksāt visiem vietējiem transgenderiem – neatkarīgi no darba vietas vai tās neesamības.

Notiekošais – nav kolektīvā trakuma lēkme, bet pārdomāts ilglaicīgs ieguldījums: jo taču cilvēks, kurš pārcietis dzimuma maiņu, jau nekad nevarēs kļūt par īstu vecāku – tikai audžuvecāku.

Statistika nemelo

Pats bēdīgākais, ka šie mēri ir tādi, kādi liekas: kaitīgi, neprātīgi un pašnāvnieciski.

Pirmkārt, cilvēces skaitliskā samazināšana nerisina tās problēmas, uz kurām norādīja vēl Karls Markss polemizējot ar Maltusu. Kā piemēru marksisma ideologs piedāvāja Īriju XIX gadsimta 40-jos gados. Toreiz angļu zemes īpašnieki atteica nomu diviem miljoniem īru zemniekiem-nomniekiem, pārprofilējot laukus priekš lopu ganībām. Rezultātā zemes iedzīvotāju skaits laikposmā no 1841. līdz 1901.gadam samazinājās divas reizes (no astoņiem miljoniem līdz četriem). Vai šo četru dzīves līmenis uzlabojās salīdzinājumā ar astoņiem? Nemaz.

Otrkārt, pēc statistikas datiem, jau šodien pasaules ražošana spēj nodrošinās apmierinošu 12 miljardu cilvēku eksistēšanu – protams, pie nosacījuma vairāk vai mazāk taisnīga dzīves labumu sadalīšana. Brīvas vietas uz planētas joprojām ir daudz, bet civilizācijas attīstība ļauj komfortabli dzīvot un strādāt ne tikai “cilvēkskudrupūžņos”, bet praktiski jebkur.

Taču kas tad notiek? Uz šo jautājumu vairāk vietā atbildēt ar profesora Preobraženska – Mihaila Bulgakova romāna “Suņa sirds” varoņa vārdiem: “Postaža sēž nevis klozetos, bet galvās!”. Tas ir, “zelta miljards” – ne vairāk kā nelielas cilvēku grupas uzspiesta ideja, un par nožēlu, grupas, kurai ir pietiekoša vara un bagātība lai pārvērstu savus murgus realitātē. Pasaules elitēm ar katru gadu arvien grūtāk pārmērīgi vadīt (no viņu redzes viedokļa) pārmērīgi pieaugušo cilvēci, secīgi… to vajag vienkārši samazināt līdz viņiem ērta daudzuma. Bet no sirdsapziņas mokām viņus droši aizsargā savas personīgās nozīmības sajūta, kas ļauj iedalīt pārējiem cilvēkiem vai nu resursu, kurus vajag izmantot, lomu vai balasta lomu. Tas fakts, ka pie badīgām mutēm piederas gaišas galvas, prasmīgas rokas un labsirdīgas sirdis, netiek ņemts vērā…

Uz priekšu, uz Seno Ēģipti?

Kas var gaidīt mūsu civilizāciju, ja “zeltmiljardnieku” iecere realizēsies. Pilnīgas “veiksmes” gadījumā pēc dažām simtgadēm uz Zemes paliks viens, divi nesaistīti viens ar otru civilizācijas avoti, kuru iekārta atgādinās Seno Ēģipti: ar eliti, kurai piederēs briesmīgas tehnoloģijas, un degradējušas sadzīves un kultūras ziņā apkalpojošo personālu. Un viņu beigas būs priekšnoteiktas.

Seno ēģiptiešu zināšanas astronomijā, celtniecībā, medicīnā (viņi pat mēģināja pārstādīt orgānus!) šodien izsauc apbrīnu. Taču ja vispār viss tas nav sasniegumi, bet atlikušās metastāzes no kaut kad spēcīgas civilizācijas, līdzīgas mūsējai, un kura gājusi bojā nemākulīgas vadības dēļ? Negribētos no jauna uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem…