Maskavas forštates astronoms vēro citas galaktikas

02.februāris 2013

Blandīties pa Marsu, meklēt intelektu uz Jupitera pavadoņa Eiropa, iegrimt mirušu zvaigžņu dzīlēs – tas viss ir pa spēkam kādam vīram no Maskavas forštates, jo savas privātmājas pagalmā viņš uzcēlis observatoriju ar jaudīgu teleskopu.

image001Vladimirs Odinokijs pats būvē teleskopus un jau 40 gadu pēta Kosmosu virs Maskavas forštates: „Jo ilgāk es skatos debesīs, jo skaidrāk saprotu, ka kosmoss ir pilns ar dažādām dzīvības un saprāta formām.”

Biezā, pelēkā ziemas debess priekškarā iezīdušies Rīgas svētā pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcas krusti. Pie vārtiņiem invalīdu ratos sakņupis vecs, bārdains ubags Dieva vārdā lūdz dāvanas. Turpat, enerģiski tekalējot uz priekšu un atpakaļ, dzīvi apliecina resnas sievas garos ziemas mēteļos. Uz nerviem trauksmaini čīgādams, pa šauro ielu gāzelējas 15. trolejbuss.

 

 



Maskavas forštatē, Kalna ielā, vienstāva namiņus no trokšņa slēpj augsti, nepārredzami žogi. Kas to būtu domājis, ka aiz viena no tiem dzīvo vīrs, vārdā Odinokijs, kas skaidrās naktīs ar divu paštaisītu teleskopu acīm vēro Marsa krāterus, mirušas zvaigznes, svešas galaktikas un cer ieraudzīt brīnumu.
30 gadus konstruē teleskopu
Sešdesmit divus gadus vecais inženieris radioelektroniķis Vladimirs Odinokijs mūs sagaida pie augstiem metāla vārtiem. Tie vienmēr esot ciet, nevienu svešu iekšā nelaižot – rajons tāds. Mēs brīdi lūkojamies uz pārpasaulīgu mieru izstarojošās baltās baznīcas tumši zilajiem kupoliem. Ek, laimīgs cilvēks – Dievs pie vieniem sāniem, tūkstošiem gaismas gadu tālas zvaigznes pie otriem!
Pagalmā aiz augstā žoga paveras laucinieciska, miera pilna dzīve ar maziem, apsnigušiem dārziņiem, augļu kokiem, ziemas miegā dusošiem košumkrūmiem un taciņu, kas mūs aizved uz observatoriju, kuru varot apskaust pat Latvijas Zinātņu akadēmija. Jaudīgo teleskopu, sākot ar vismazāko skrūvīti un beidzot ar lielajiem spoguļiem, inženieris Odinokijs radījis pats savām rokām.
Arī mazo tornīti, no kura skatīties debesīs, sena staļļa vietā Vladimirs uzmeistarojis pirms gadiem desmit. Stāvās koka kāpnes esot no ozolkoka dēļiem, uz kuriem 19. gadsimtā gulējis zirgs. Tā nu prozaiska pagātne mūs aizved pretim mūžīgajam – zvaigžņotajām debesīm.
Čīkstēdams atveras observatorijas jumts, un kopā ar mums pelēkajās ziemas debesīs raugās divu lielu teleskopu acis. Vladimirs teic, ka viens domāts planētām, asteroīdiem, komētām, otrs – tālajam kosmosam. Pūš salts vējš, mēs saraujamies. Vladimira teleskops objektus palielina 500 reižu. “Lai tuvāk aplūkotu Andromedas galaktiku, teleskopam jāsavāc maksimāli daudz gaismas. Tajā ir divi tūkstoši miljardu zvaigžņu un aptuveni 200 tūkstoši planētu – neviens nevar saskaitīt.” Vladimirs teleskopus konstruējis 30 gadus un ar lepnumu var teikt: šīm ierīcēm pasaulē nav analogu.
Jautāts par aparatūras izmaksām, inženieris vilcinās atbildēt, jo lielākā daļa detaļu pasūtītas un pielāgotas konkrētām vajadzībām. Viens gan skaidrs: astronomija ir dārgs prieks. Piemēram, lai netraucētu pilsētas apgaismojums, tiek izmantoti amerikāņu filtri. Viens mazs stikliņš maksā 180 latu. Vladimirs beidzot nosauc skaitli: “Ja jau gribat pārvērst naudas izteiksmē, kādi 40 tūkstoši latu būs.”
Saturns ar riņķiem, Jupiters ar Lielo Plankumu
Kalna ielas teleskopos zvaigznes var lūkot, gan vienkārši skatoties ar aci, gan filmējot un debesu ķermeņiem sekojot siltā istabā pie datora. Vladimirs strādājis optikas mehāniskajā rūpnīcā, kurā ticis izgatavots optiskais lokators. Tā gaismas signāli, raidīti uz Mēnesi, ļāva zinātniekiem pētīt Zemes pavadoņa virsmu un izdarīt mērījumus. Mākoņainā dienā teleskopā neko nevarot redzēt, pat ne putniņu debesīs, ne kaimiņieni logā.
Jāgaida skaidra nakts un mērķtiecīgi jāmeklē kāds debesu objekts. Ja laiks ir labvēlīgs, steidzami jādodas pastaigā pa Mēness virsmu vai jārāpo pa Marsa krāteriem. Tad varot skaidri redzēt Saturnu ar riņķi ap vēderu – gluži kā bilžu grāmatās – un Jupitera gāzveida slāņus ar Lielo Sarkano Plankumu.
Tas viss ir tik interesanti, ka elpa aizraujas! Piemēram, Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta ar vismaz 61 pavadoni. Aiz Saules, Mēness un Veneras Jupiters ir ceturtais spožākais debesu objekts, ko ar neapbruņotu aci debesīs var redzēt kā palielu, košu punktu pa kreisi no Sietiņa zvaigznāja. Miljards kilometru tālajam gāzes gigantam apkārt ir magnētiskais lauks, kas miljons reižu pārsniedz Zemes magnetosfēru.
Milzīgā un sarežģītā Jupitera atmosfēra ietver sevī Lielo Sarkano Plankumu – trīssimtgadīgu virpuli, kura izmērs atbilst trim zemeslodēm. Kosmiskais aparāts „Galileo”, kas Jupitera orbītā pavadīja astoņus gadus, uz Zemi nosūtīja daudz jaunas informācijas par planētu un tās pavadoņiem. Teleskopā skaidri redzami četri debesu milža pavadoņi, tostarp Eiropa, zem kuras ledus kārtas 50 kilometru dziļumā, iespējams, ir šķidrais ūdens, kurā varētu būt dzīvība. Uz cita Jupitera pavadoņa Io virsma pārklāta ar vulkānu izvirdumiem, un tā ainava nepārtraukti mainās. „Galileo” ir nolaidis zondi Jupitera atmosfērā un veicis pirmos planētas mākoņu un virpuļu pētījumus.
No dzīvības iespējamības viedokļa ne mazāk intriģējošs ir Saturna Encelads un Titāns, kur ir metāns, etāns šķidrā veidā un cilvēkam nepiemērota atmosfēra. Par to, ka kaut kur bezgalīgajā Visumā, tālu galaktiku labirintos, eksistē saprātīgas civilizācijas, Vladimiram nav nekādu šaubu.
“Jo ilgāk es skatos debesīs, jo skaidrāk saprotu, ka kosmoss ir pilns ar dažādām dzīvības un saprāta formām. Tā varbūt nav tāda dzīvība, kāda ir mums, iespējams, pavisam citādāka, bet vieni mēs te neesam,” apgalvo vīrs, kurš jau 40 gadus pēta debesis virs Maskavas forštates. Un kāpēc lai nebūtu, ja mūsu – Piena Ceļa – galaktikā vien ir 200–400 miljardu zvaigžņu, bet naksnīgajās debesīs pat ar neapbruņotu aci mēs redzam citas sistēmas, piemēram, Andromedas galaktiku 2,5 miljonus gaismas gadu attālumā vai cigāra formas Smēķētāju galaktiku Lielā Lāča zvaigznājā.

 image002Par spokiem Vladimirs sauc kosmiskus objektus, ko naktī nevar redzēt ar neapbruņotu aci. Lai spoku noķertu, teleskops jānoregulē ar juveliera precizitāti.

Dīvainās gaismiņas un vecie televizori
Tas notika pirms četriem gadiem, 1. augustā, divos naktī. Bija skaidra, mierīga vasaras nogales nakts, debesu jums piesēts ar zvaigznēm. Vladimirs kopā ar savu draugu, astronomijas entuziastu Andreju uzkāpa observatorijā un, laiski tērzējot, gatavojās ielūkoties teleskopā. Pēkšņi observatorijas atvērtajam kupolam bez skaņas pietuvojās divas dīvainas gaismiņas.
Profesionāla konstruktora zināšanas un aizraušanās ar kosmosa izpēti bija ļāvušas Vladimiram nekļūdīgi atpazīt ikvienu debesu objektu. Viņš pārzināja raķešu uzbūvi, zināja, kā pārvietojas un ko spēj lidmašīnas un kosmiskās stacijas, bija redzējis vispārdrošākos lidaparātus un visdīvainākās raķetes, bet ŠĀDAS uguntiņas – nekad. Ziņkārīgās gaismiņas 45 grādu leņķī vertikāli nolaidās virs abu pārsteigto vīru galvām, piecas sekundes pakavējās, sekundes laikā saplūda un uzspurdza kosmosā.
“Kādu brīdi mēs divi nopietni vīri pilnīgā šokā, vaļējām mutēm stāvējām un skatījāmies. Atlikušo nakts daļu mēs džipā braukājām pa pilsētu, meklējām savādos objektus. Interesantākais, ka tie mums pienāca ļoti tuvu, jo kupols bija atvērts, iekšā dega gaisma. Cilvēki netic, man arī nevajag, lai ticētu, bet es saku: padežurē tu tik daudzas naktis, gan jau kaut ko ieraudzīsi! Jevgeņijs (Latvijas anomālo parādību pētniecības centra prezidents, fiziķis Jevgeņijs Sidorovs – Red.) man netic, viņš visu laiku saka, ka tie esot bijuši ķīniešu lukturīši. Viņš vienmēr runā par tiem lukturīšiem. Es viņam strīdos pretim: “Klausies, es esmu tehnisks cilvēks, tas nav ticības jautājums, jo es esmu ļoti aizdomīga personība. Kam tu to stāsti – es pats neticētu, ja nebūtu redzējis!” Es domāju, ka viņi lido arī dienā, tikai mēs neredzam.”
Mazās observatorijas stūrī par 20. gadsimta otrās puses kosmisko ēru atgādina grāmatu plaukts ar Debesu mehāniku un citām padomju laika grāmatām par kosmosu. Tolaik Visuma iekarošana bija modē – Gagarins, Ārmstrongs, Mēness gājēji, raķetes, kosmiskās stacijas, lielas observatorijas katrā valstī un grāmatas par kosmosu. Tikmēr Vladimirs raksturo, ar kādu precizitāti teleskopā tiek meklētas planētas un zvaigznāji.
“Iedomājieties snaipera pistoli. Elpas vilciens, un tā jau nosvārstās. Te palielinājums ir 500 reižu. Redzam mušu kilometra attālumā kā zupas šķīvi. Mazākā vibrācija, un mēs to pazaudēsim no redzesloka. Andromeda man te ir kā zirnītis.” Uz galda stāv divi veci televizori, apvilkti ar drātīm. Izrādās, tā nav smieklīga instalācija, bet gudra sistēma, kas ļauj precīzi noregulēt teleskopus un trāpīt mērķī.
“Tāda sistēma ir tikai man. Ja būtu sponsors, es varētu cerēt uz citu aparatūru, bet ar saviem līdzekļiem... Redz, sieva neļauj visu naudu iztērēt teleskopos! Vecie televizori perfekti strādā ziemas salā, mīnus 20–30 grādos, bet modernie datori nedarbojas,” Vladimirs nosaka.
Viņš ir pārliecināts: kurš saslimst ar astronomiju, bez kosmosa dzīvot vairs nevar. “Kad vien ir skaidrs laiks, man jālien augšā. Tā ir sportiska interese, azarts. Skaidrs, ka piedalos arī foto konkursos, ar citiem entuziastiem komunicēju interneta forumos, cenšos ieraudzīt kaut ko īpašu. Pēdējos gados Latvijā ir atdzīvojusies teleskopu lieta, tā dēvētā balkonu astronomija. Cilvēki pērk teleskopus, skatās debesīs, un tas ir brīnišķīgi.”
Pa Mēness virsmu var nesteidzīgi klejot, fotografēt un aplūkot milzu gravas un zemienes. Lūk, te jābūt amerikāņu karogam, te ir krāteri, te pastaigājās divi padomju Mēness gājēji! Vladimirs rāda Baldones observatorijā taisītas Mēness virsmas fotogrāfijas. Mēness izskatās kā vecs, ap pelēku pūku apvilcies izcaurumots siers. Kāpjot lejup, paceļu acis uz debesīm un domāju kā filozofs Imanuels Kants: divas lietas pilda dvēseli ar pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo ilgāk domas pie tām kavējas, – “zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī”.

 image003No saziņas ar zvaigžņotajām debesīm, Mēnesi, planētām nāk fantastiska enerģija, ar ko Vladimirs uzlādējas ilgākam laikam. Nakts paiet kā pusstunda, saka zvaigžņu pētnieks.

Mēs esam kosmiskās drazas
Vladimira mājās mūs ar neviltotu prieku sagaida kucēns ar lielām ausīm, vārdā Šeri. Kad izaugs, būs liela sunene. Kamēr Vladimirs vāra kafiju, mēs ar fotogrāfu aplūkojam kosmisko objektu fotogrāfijas. Es ilgi lūkojos uz tādu kā apvītušu ziedu vai medūzu. Skaisti un mazliet skumji. Tā ir lēni mirusi zvaigzne. Tāda pati pēc pusotra miljarda gada izskatīsies mūsu Saule. Kas notiks ar mūsu planētu, ja tā vēl eksistēs?
Zinātniekiem ir divas versijas, kas varētu notikt ar Zemi. Ja Saules uzpūšanās process notiks lēnām, Zeme paspēs atvirzīties tālākā orbītā, tomēr uzkarsīs tiktāl, ka kļūs neapdzīvojama. Ja izmaiņas uz Saules notiks strauji, Zeme aizies bojā. Beigās Saule kļūs par balto punduri – mazu, ļoti karstu, baltu zvaigznīti, bet no ārējiem atmosfēras slāņiem izveidosies planetārais miglājs. Zinātnieki saka, mums ir maz izredžu sagaidīt romantiski skaistu, efektīgu planētas galu kā filmā „Melanholija”, jo mēs esam katastrofāli sabeiguši planētas atmosfēru.
Lai kā tur arī būtu, laika vairs nav daudz. Dzīvošanai piemērota mājvieta kosmosā jāatrod un jāpārceļas uz turieni miljards gadu laikā. Tuvākā, kaut cik dzīvei piemērotā planēta ir Marss, bet, jāteic, tur nepavisam nav komfortabli. Vidējā temperatūra ir mīnus 60 grādi – kā Antarktīdā, un nepilnīgs elektromagnētiskais lauks, kas mūs nespēs pilnībā pasargāt no Saules vētrām. Debesis kā uz Zemes rītausmā, bet Saule mazāka. Turklāt tur nav lielu un skaistu pavadoņu kā mūsu Mēness. Uz Marsu jālido vismaz pusgads.
Savukārt Venera ir versmains tuksnesis ar 100 tūkstošiem vulkānu un 500 grādu temperatūru. Tur aparāti pusstundu pastrādā un pārkarst. Saturns, Jupiters, Urāns un Neptūns ir šķidras planētas. Uz tām ar laivu lejā diez vai laidīsimies, bet uz Jupiteru ar laivu būtu jālido, jo uz tā virsmas nav pārejas no gāzveida ūdeņraža uz šķidru. Tomēr zinātnieki nesēž dīkā un meklē dzīvībai labvēlīgas planētas. Viena tāda atrodas zvaigznes Centaura Proksimas tuvumā, bet mums pagaidām nav tehnoloģiju, kā turp nokļūt, vienā virzienā būs jālido simts tūkstošu gadu.
Izskatās, ka Visumā darbojas kāds talantīgs mākslinieks. Galaktiku virpuļu formas ir pārsteidzošas, zvaigžņu miglāji noslēpumaini. Tas viss iedvesmo! Savērpies, saritinājies, neparasti skaists un pēc struktūras viens no sarežģītākajiem ir Kaķa acs miglājs – radies no mirušas zvaigznes. Runā, ka pusmiljardu gadu ilgstošais zvaigznes dzimšanas brīdis ir Visuma sirdspuksts. Kas tad īsti ir zvaigzne? Tā līdzinās uzpūstam gaisa baloniņam. Kad savācas pietiekami liels objekts no putekļiem un sniegpārsliņām, masa sāk piesaistīt primitīvās gāzes – hēliju, pēc tam ūdeņradi. Masīvajā gāzes bumbulī sākas kodolreakcijas, atbrīvojas liela enerģija, kas caur spiedienu un citiem procesiem uzpūš zvaigzni, kas patiesībā ir retināta.
Zvaigzne ir 100, pat 300, reižu lielāka nekā gāzu kunkulis sākumā, bet veidojums ir stabils, jo enerģija, kas centrā atbrīvojas, uztur tajā spiedienu. Spožās zvaigznes līdzīgi kā kino zvaigznes dzīvo ātri un koši, bet eksistenci beidz ar sprādzienu. Kad centrā beidzas degviela, mākonis krīt uz centru, radot tik lielu spiedienu, ka uzspridzina saplakušo bumbuli. Sprādziens pasaules telpā izšķaida lielāko daļu vielas.
Notraušam asaras, nav par ko skumt, jo tas ir jauns sākums... Varbūt – mūsu, jo Zeme sastāv no tās pašas drazas. Kosmoss nav vakuums, kā mums dažkārt liekas, tas ir pilns ar mirušu zvaigžņu drazu, putekļu un gāzu mākoņiem. Ir vajadzīgs tikai neliels impulss – zvaigznes vējš, lai mākoņi sablīvētos un process sāktos no sākuma. Arī mūsu planēta ir radusies no mirušu zvaigžņu pārpalikumiem, apvienojumā ar Lielajā sprādzienā radīto ūdeņradi un hēliju.
Ienāk Vladimirs ar kafiju un, redzot mūs noliekušos pār lieliskajām kosmosa fotogrāfijām, saka: “Redziet, cik viss tur likumsakarīgi! Tur viss ir pārsteidzoši! Nu, vai tad to kāds nav radījis?” Ausīm plīvojot, atlido Šeri, uzlec uz dīvāna un sāk vārtīties manā mētelī, iekožas somas rokturī. Es skatos caur pieri un dusmīgi saku: “Tūlīt pat izbeidz!”, bet patiesībā apskaužu suņuka fantastisko prieku par savu eksistenci vien un kosmisko brīvības izjūtu.

 image004No Kalna ielas Vladimirs lūkojas uz Andromedas miglāju, galaktiku, kurā ir divi tūkstoši miljardu zvaigžņu un, iespējams, ap 200 tūkstošu planētu.

Randiņi ar NLO un komētu
Kad Vladimirs stāsta, viņa balss skan silti, draudzīgi, pavisam bez aizkaitinājuma, lecīguma un stresa niansēm. Tā laikam skan laimīga un labsirdīga cilvēka balss. “Kad tu strādā, visu to redzi, tad esi TĀDĀ eiforijā un, kad uz datora skaties bildes, tad vēlreiz pārdzīvo to pašu eiforiju. Kosmosa fotogrāfijas man sniedz milzu gandarījumu. Redziet, strādājot es varu uzdurties izmaiņām, bet ikvienas izmaiņas paredz atklājumus. Piemēram, vulkāna kustību uz Mēness ļoti sen neviens nav redzējis un fiksējis.
Tagad ir tendence konkurēt, kurš labāk, skaistāk, precīzāk nofotografēs kādu objektu. Ja mēs ieraudzītu vulkāna izvirdumu uz Mēness, dūmos varētu konstatēt, kas atrodas pavadoņa dziļākajos slāņos. Iedomājieties, zinātnieki novēro 50 tūkstošus galaktiku, un katrā ir 300 miljardu zvaigžņu! Viņi taču kaut ko var palaist garām!”
Jautāju, kas Vladimiram visu šo gadu laikā šķitis kosmosā vispārsteidzošākais. Redzētie NLO, viņš nopietni atbild. Kopumā viņam bijušas četras neizskaidrojamas sastapšanās. Pirms vairākiem gadiem stundu pirms pusnakts viņš izgājis atvērt observatoriju un pilnīgi nevietā ieraudzījis lielu dzeltenu zvaigzni. Negaidīti tā sākusi izplesties un pārvērtusies zilā pleķī, tad sākusi virzīties augšup un pazudusi.
Reiz Vladimirs redzējis it kā divus Zemes mākslīgos pavadoņus, kas mirkšķinot virzījušies paralēli. Pēkšņi, sekundes laikā tie saplūduši un pazuduši. “Tā savienoties ar mūsdienu tehniskajiem līdzekļiem nav iespējams, ir vajadzīgas vismaz minūtes.” Kādu citu reizi pa horizontu no jūras virzījies viltīgs bumbveida objekts. Vladimirs saka: “Es esmu tehnisks cilvēks, inženieris, konstruktors, bet nesaprotu pat teorētiski, kas tas varētu būt.”
Mēs spriežam, kur atrodas tālākais kosmosā saskatītais punkts, vai kosmosā ir krāsas un cik ļoti mūs ierobežo lielākais zināmais gaismas ātrums. Tikmēr Šeri neatlaidīgi cenšas nokost mazu bumbiņu no mana zābaka, līdz tiek iespundēta mājas melnajā caurumā – kādā telpā, kur tūlīt pat ar lielu troksni sarīko kosmisku haosu.
Kosmosā krāsas ir nosacīti. Respektīvi, mūsu acis ir noregulētas uz noteiktiem viļņiem, un smadzenes domā, ka krāsas ir, bet jāņem vērā, ka starp mums un krāsainajiem Visuma brīnumiem ir salts tehnoloģisks starpnieks – teleskops, kas arī izdomā krāsas. Pārejam pie tehniskām lietām, un es jautāju, ko var redzēt ar veikalā nopērkamajiem teleskopiem. Vladimirs mirkli padomā un saka: “Es ņemtu dārgāko, ar to var strādāt. No tiem, kas maksā zem tūkstoš latiem, jēga ir maza – tas pats binoklis vien ir.”
Vaicāju, kurš ir pētnieka mīļākais kosmosa objekts, un Vladimirs nopietni atbild: “Es visus mīlu. Kosmoss ir interesants ar to, ka tur visu laiku ir kustība. Jā, jā, nesmejieties, kas tik tur lido – visāda draza, kosmiskās stacijas, NLO. Ziniet, ja manis redzētie NLO izrādītos slepeni kara tehnoloģijas augstākie sasniegumi, es ticētu, bet ar pārskatīšanos vai manu nezināšanu tos nevar izskaidrot.”
Paņemu kādu fotogrāfiju ar diezgan smieklīga izskata objektu. Izrādās, tā ir periodiskā Haleja komēta, nosaukta 18. gadsimta angļu astronoma Edmonda Haleja vārdā. To var redzēt periodiski, ik pēc 75–76 gadiem. Lai gan ik gadsimtu var redzēt arī spožākas komētas, Haleja komēta ir vienīgā, kas var atgriezties otrreiz cilvēka mūžā, to var redzēt ar neapbruņotu aci. Pēdējoreiz tā Saulei pietuvojās 1986. gada 9. februārī un nākamreiz atlidos 2061. gada 28. jūlijā. Komēta ir liels ledus gabala un netīrumu sajaukums, bet spožā aste veidojas, kad tā pietuvojas Saulei un kūst. “Saka, komētas atnes nelaimi. Es esmu tās redzējis, un reiz pirms 15 gadiem, kad to redzēju, manā ģimenē bija problēmas,” atzīst Vladimirs.

 image005Jupiters, mūsu Saules sistēmas lielākā planēta, ar vismaz 61 pavadoni. Labi var saskatīt Lielo Sarkano Plankumu – trīssimtgadīgu milzu vētras virpuli, kura izmērs atbilst trim zemeslodēm.

Dievs – Visuma vienotās smadzenes?
“Bez visa tā, bez kosmosa būtu skumji dzīvot. Nē, tā nemaz nevar dzīvot, ja es pats kaut ko neradu!” prāto astronomijas entuziasts. “Esmu uzbūvējis četrus teleskopus, vienu vāciešiem pārdevu. Tagad es tos varu pilnveidot, bet no jauna taisīt? O, nē, tas ir tik piņķerīgi un mūsdienās – priekš kam? Nopelni naudu un nopērc.” Vladimirs ir priecīgs, ka ģimene vienmēr atbalstījusi viņa aizraušanos. “No malas es tāds pamuļķīgs izskatos, bet patiesībā esmu parasts cilvēks. Tas ir tik interesanti, jūs nevarat iedomāties! Zinātne vispār ir interesanta, ikviena.”
Jautāju, vai Vladimirs tic Dievam. “Es cienu, eju uz baznīcu, nolieku svecīti par mirušajiem, bet lai tā baigi ticētu... Saprotiet, es ticu, ka ir spēks, ko iespējams nodēvēt par Dievu. Tas ir spēks, kas liek mums būt augsti morāliem. Bet es saprotu, ka visādu civilizāciju Visumā ir papilnam. To vienkārši nevar nebūt! Mūsu ierobežotais saprāts nemaz nespēj iztēloties, kādas ir šīs civilizācijas, bet ir!
Reliģija kā institūts ir ļoti vajadzīga, bet, raugoties no astronomijas viedokļa, es drīzāk ticu, ka ir kaut kāds universāls saprāts, matrice, kaut kas līdzīgs filmai „Matrix”. Visums kā vienotas smadzenes ar tādām kā datorprogrammām. Es visiem no sirds iesaku: nopērciet kādu teleskopu un rādiet bērniem. Viņi tā pieķeras, tā aizraujas! Jūs viņiem pavērsiet durvis, kas visu mūžu būs vaļā, viņiem būs aizraušanās, plašāks skatiens uz dzīvi, viņi iemācīsies būt laimīgi.”
Runājam, ka zinātne strauji pavirzījusies uz priekšu, tikmēr bērni ir pavisam citādāki nekā viņu vecāki – spējas apgūt sarežģītas datorprogrammas un modernās tehnoloģijas viņiem jau šūpulī ieliktas. Vladimirs atzīstas, ka viņu biedē tehnoloģijas, kas strauji progresē un kuru kļūst aizvien vairāk.
“Redziet, man izgāja dators no ierindas, tās tehnikas ir tik daudz, ka es vairs netieku galā. Mani biedē informācijas daudzums, jaunas NASA programmas, kas jāapgūst, bet manas smadzenes to vairs neuztver. Es zinu, ka ir sevi jāpiespiež, citādi tu neglābjami atpaliec. Man liekas, dzims jauni bērni, un viņi kosmosu pieņems vieglāk.” Tā ir, piecgadīgi nākotnes cilvēki bez jebkādām iepriekšējām zināšanām īsā laikā spēj atšifrēt visas sarežģītās planšetdatora iespējas, jo viņu psihe, nervu sistēma ir tīra, bez arhaisko zināšanu, stereotipu un ieradumu aplikuma, kas ir pieaugušajiem, mazo smadzenes funkcionē sinhroni ar tehnoloģiju domāšanu.
Tikmēr – jo cilvēks kļūst attīstītāks, jo tālāk no Dieva viņš ir. Senos laikos Dievs sēdēja kalna galiņā, tad pārcēlās uz mākoņa maliņu, tad jau bija kaut kur aiz Saules, kaut kur izplatījumā, bet tagad viņa vietu ieņēmis mākslīgais saprāts. Vladimirs atklājis, ka viņš savā pētnieka procesā arī evolucionējis.
“Kādreiz man bija interese uztaisīt labāko instrumentu, kaut ko atklāt, bet tagad vairs nav egoistisku ambīciju, palicis tikai pats process, kas sniedz bezgalīgu piepildījuma sajūtu. Es jūtu, mana dvēsele ir aizrāvusies! Tā ir kā dzīšanās pa pili pakaļ spokam. Es rūgti nožēloju, ka brīdī, kad redzēju tās divas uguntiņas, man nebija līdzi ne fotoaparāta, ne kameras.”
Nodomāju, ka jautājumu par dzīves jēgu šādam cilvēkam uzdot būtu nepieklājīgi. Viņa klātbūtnē pats problēmas uzstādījums liekas muļķīgs, kamēr miljoniem jaunu, gudru cilvēku nomokās ar eksistenciāliem jautājumiem, cīnās ar depresiju un kladzina, ka dzīvei nav jēgas. Vladimirs piebilst: tas, ko darot viņš, salīdzinot ar nopietnām pasaules observatorijām, tāda bērnišķīga spēle vien esot. Re, Čīlē uzcelts varens Eiropas kopējais teleskops. Viņš koķeti pasmaida: sev par attaisnojumu varot teikt – lai cik jaudīgs būtu teleskops, visu Visumu tas nevar aptvert!
Promejot smaidu un nodomāju: eh, ja es būtu zaļš citplanētietis ar bezgala ātri lidojošo šķīvīti, tad kādā skaidras nakts stundā, kad pilsēta saldi dus, apmestu loku dievnama krustiem virs Maskavas forštates un sirsnīgi pamātu divām teleskopa acīm, ar kurām manī raugās vīrs, vārdā Odinokijs.
Starp citu, viņš ar savu skaisto, neparasto uzvārdu sadzīvo labi. “Odinokij (krievu valodā – vientuļais) nozīmē vienīgais!” vīrs smejas. “Mana sieva aiziet uz poliklīnikas reģistratūru un nosauc savu vārdu: Ļubovj Odinokaja (krievu valodā – mīlestība vientuļā). Šie smejas, ka mīlestība vientuļa nevarot būt.”

image006

Mūsu galaktikā – Piena Ceļā – vien ir 200 līdz 400 miljardu zvaigžņu. Mēs atrodamies „dziļos laukos” – galaktikas pašā nomalē.

Oriģinālu lasiet šeit