Laulības pārkāpšana, slepkavība, valsts nodevība – Marija Stjuarte savā dzīvē tika vainota daudzās lietās, taču šie bija noziegumi, kas viņu noveda līdz ešafotam. Kad viņas iemīļotais virssulainis veda viņu augšup pa ešafota pakāpieniem, Marijas roka viņa plaukstā turējās stingri un viņas galva bija augstu pacelta, it kā viņa būtu goda viešņa, kas pa kāpnēm dodas uz balli. Uz ešafota Marijai vaicāja, vai viņa vēlas saņemt pēdējo mierinājumu no protestantu garīdznieka, ko viņa sašutumā noraidīja. Nometusies ceļos soda bluķa priekšā, viņa lūdzās, lai tiktu atstātas dzīvas viņas galma dāmas un lai Anglija un Skotija atgrieztos pie katolicisma. Marijai novelkot apmetni un kamzoli, kļuva redzami samta svārki sarkanbrūnā – mocekļa – krāsā. Viena no viņas galma dāmām, raudot klusas asaras, pagāja uz priekšu un ar lakatiņu aizsēja savas valdnieces acis. Ar nesatricināmu drosmi Marija nolika galvu uz soda bluķa, un pēc mirkļa procedūra bija galā.
Tāpat kā savas nāves stundā, arī dzīvē kādreizējā Skotijas karaliene bija dižena un majestātiska, par spīti tam, ka savtīgos nolūkos ar viņu manipulēja gan viņas vīriešu kārtas radinieki, gan vēlāk arī māsīca, Anglijas karaliene Elizabete I. Viņas tēvs, karalis Džeimss V, nomira 1542.gada 14.decembrī, kad Marija bija tikai sešas dienas veca. Pēkšņi šī mazā meitene bija kļuvusi par ietekmīgāko cilvēku Skotijā – vismaz teorētiski. Skotija bija katoliska valsts, taču tas bija laiks, kad pāri Eiropai brāzās protestantu reformācija, un abas puses cīnījās par varu. Beigās Marijas vietā par Skotijas valdnieku kļuva protestants – Aranas grāfs, kurš bija Džeimsa II mazmazdēls un nākamais pretendents rindā uz troni. Tikmēr Anglijā Henrijs VIII, izmantojot valdnieka priekšrocības, ierosināja laulību starp jauno karalieni un savu dēlu Edvardu, cerot, ka abas naidīgās valstis beidzot apvienosies. 1543.gada 1.jūlijā tika parakstīta Griničas vienošanās, kas noteica, ka Marija kļūs par Edvarda sievu, kad sasniegs desmit gadu vecumu. Tomēr, kad Henrijs VIII aizturēja skotu tirgoņus, kas devās tirgoties ar saviem katoļu sabiedrotajiem frančiem, Aranas grāfs bija pārskaities un nekavējoties pievērsās katolicismam. Tā paša gada decembrī Griničas vienošanās tika atcelta.
Henrijs nebija tas vīrs, kuram var tā vienkārši atteikt. Izlēmis, ka apvienošanai jāturpinās, Anglijas karalis ierosināja “Skarbās aplidošanas” kampaņu un uzsāka karadarbību pret skotiem. Kaut arī pēc dažiem gadiem karalis nomira, viņa dēls Edvards turpināja tēva iesākto, un, kad skoti 1547.gadā cieta smagu sakāvi kaujā pie Pinkikluhas, viņi vērsās pēc palīdzības pie Francijas. Karalis Anrī II piedāvāja noslēgt laulību starp Mariju un savu trīs gadus veco dēlu Fransuā. Arans piekrita, un piecus gadus vecā Marija tika nosūtīta dzīvot Francijas galmā.
Kamēr Marija pilnveidoja savu latīņu valodas un izšūšanas prasmes, zēns, kuram viņa bija iepriekš izprecināta, saslima ar tuberkulozi un nomira. Tā kā citu mantinieku nebija, nākamā rindā uz troni bija viņa vecākā pusmāsa Marija Tjūdore. Viņas valdīšana ilga piecus gadus, līdz Marijas nāvei 1558.gadā, kad tronī kāpa viņas protestantiskā pusmāsa Elizabete. Tomēr daudzi katoļi uzskatīja, ka Elizabete nav likumīga valdniece pretstatā Marijai Stjuartei, kura bija Henrija VIII māsas vecākā pēctece. Francijā viņa un Fransuā bija pasludināti par Anglijas karali un karalieni un 1559.gadā, kad Anrī II nomira no turnīrā gūta ievainojuma – par Francijas konsortiem.
Taču viņu laimīgās dienas nebija ilgas. Skotijā pieņēmās spēkā protestantu valdnieku vara, un viņi uzaicināja uz valsti angļu karaspēku, lai palīdzētu aizsargāt protestantismu. Franču atbalsts beidzās, un 1560.gadā viņi atzina Elizabetes tiesības uz troni. Tajā pašā gadā Fransuā nomira no vidusauss iekaisuma, kas bija novedis pie sastrutojuma smadzenēs. Marija vairs nebija karaliene Francijā un netika uzskatīta arī par Anglijas karalieni, taču joprojām bija Skotijas karaliene. Viņa atgriezās savā dzimtenē, kur kā katoliete tika uztverta ar aizdomām, taču labi sadzīvoja ar savu protestantisko slepeno padomi – kas, iespējams, izskaidrojams ar viņas centieniem iegūt Anglijas troni. Viņa nosūtīja uz Anglijas galmu vēstnieku, lai piešķirtu lietai virzību, taču Elizabete – lai gan atzīstot, ka nezina nevienu labāku pretendentu – atteicās atzīt Mariju kā iespējamo troņmantinieci.
Tad Marija pievērsās jauna vīra meklējumiem. Viņas izvēle izrādījās katastrofāla. Kad Skotijas galmā ieradās viņas brālēns Henrijs Stjuarts, lords Dārnlijs, Marija uzreiz uzķērās uz viņa makšķeres. Viņš bija jauns, glīts un, līdzīgi karalienei, aizrāvās ar medībām un mūziku. Tāpat kā Marija, arī viņš bija Mārgaretas Tjudores mazbērns, un abu savienība varētu palīdzēt stiprināt viņu pretenzijas uz troni. Viņi apprecējās 1565.gada 29.jūlijā, novedot izmisumā Elizabeti, kura zināja, ka ikvienam viņu bērnam būs vēl lielākas tiesības uz troni. Taču drīz vien Dārnlijs kļuva pārāk iedomīgs. Neapmierinoties tikai ar konsorta statusu, viņš pieprasīja sev karaļa tiesības, kas padarītu viņu par līdztiesīgu Skotijas valdnieku un ļautu valdīt Marijas nāves gadījumā. Karaliene atteicās tās piešķirt, un 1566.gadā laulība izjuka. Dārnlijs, baidoties par savu dzīvību, patvērās sava tēva īpašumā, taču saķēra drudzi. Marija uzstāja, lai viņš atgriežas Edinburgā ārstēties, un apciemoja viņu katru dienu, dodot pamatu runām par salabšanu. Taču 1567.gada 9.februāra naktī māju, kurā uzturējās Dārnlijs, sagrāva sprādziens. Karalis konsorts tika atrasts dārzā miris “bez neviena ievainojuma vai brūces” uz ķermeņa. Kā iespējamais nāves iemesls tika minēta nožņaugšana.
Pirmais aizdomās turamais bija Džeimss Hepbērns, Botvelas grāfs. Viņu ar Mariju vienoja cieša draudzība, un iepriekšējā vasarā, kad viņš bija guvis ievainojumu sadursmē ar laupītājiem, karaliene devās pie viņa, neraugoties uz to, ka tikko bija dzemdējusi dēlu. Notika tiesas prāva, taču pierādījumu trūkuma dēļ viņš tika attaisnots. Tikai nedēļu vēlāk viņam izdevās pierunāt vairāk nekā divus desmitus lordu un bīskapu atbalstīt viņu centienos apprecēt karalieni. 27.aprīlī Botvels Mariju nolaupīja – vai nu ar viņas piekrišanu, vai bez tās – un, spriežot pēc visa, izvaroja un pēc tam piespieda piekrist laulībām. Viņi apprecējās 15.maijā, tikai 12 dienas pēc Botvela šķiršanās no savas sievas. Tikai nedaudzi uzskatīja šo laulību par likumīgu, un gan katoļi, gan protestanti bija sašutuši, ka Marija apprecējusies ar cilvēku, kurš ticis vainots viņas vīra slepkavībā. Apvienojušies lordi savāca pret viņiem armiju, un karaspēki sastapās pie Karberhilas. Taču kauja nesekoja, jo Marijas armija pārspēka priekšā ātri vien atkāpās. Botvelam tika ļauts neskartam pamest kaujas lauku, bet Marija tika ieslodzīta Loklevenas pilī, un viņai tika izvirzītas apsūdzības gan laulības pārkāpšanā, gan lorda Dārnlija slepkavībā. 24.jūlijā viņa tika piespiesta atteikties no troņa par labu savam gadu vecajam dēlam Džeimsam.
Nākamajā gadā Marija izbēga no ieslodzījuma un pāri robežai nokļuva Anglijā. Viņa cerēja, ka Elizabete palīdzēs viņai atgūt troni, taču vispirms viņai bija jāpierāda sava nevainība. Tas izrādījās grūts uzdevums, jo Morejas grāfs, Marijas ārlaulībā dzimušais pusbrālis, kurš valdīja Skotijā kā reģents, uzrādīja astoņas mīlestīnas vēstules, kuras Marija it kā rakstījusi Botvelam laikā no 1567.gada janvāra līdz aprīlim. Šie apsūdzošie dokumenti atklāja viņas līdzdalību Dārnlija slepkavībā, taču Elizabete, nevēlēdamās Mariju nedz attaisnot, nedz atzīt par vainīgu, liedza tiesai pieņemt galīgo lēmumu. Katoliskā karaliene palika ieslodzījumā Anglijā, bet Skotijā turpināja valdīt protestantu valdība. Marija bija Anglijas troņa gūstekne 18 gadus, taču ieslodzījums nebija mokošs. Viņai bija piešķirti kalpotāji, viņas istabas bija bagātīgi izgreznotas, un viņai pat tika atļauts pavadīt vasaru kūrortpilsētā Bakstonā. Tikmēr Skotijā katoliskie augstmaņi bija uzsākuši sacelšanos, un bija atklātas vairākas slepenas vienošanās, kuru mērķis bija gāzt no troņa Elizabeti un aizstāt viņu ar Mariju. Apsardze tika pastiprināta, un Elizabete pieprasīja savam pieredzējušajam spiegam seram Frānsisam Volsingemam iesūtīt vienu no saviem aģentiem pilī, kurā tika turēta Marija. 1586.gadā tika pārtverta un atšifrēta kāda vēstule, ko Marija sūtīja katoļu sazvērniekam Entonijam Babingtonam. Tā atklāja slepenu vienošanos nogalināt Elizabeti, kam Marija piekritusi, tādēļ viņa tika arestēta un nodota tiesai par valsts nodevību. Viņa noliedza visas apsūdzības, pamatojoties uz to, ka nav Anglijas pavalstniece, un tātad nevar tikt apsūdzēta valsts nodevībā, taču bez advokāta viņa nevarēja aizstāvēties. Marijai tika piespriests nāvessods, un 1587.gada 8.februārī viņai nocirta galvu.
Joprojām nav zināms, vai Marijas mīlas vēstules Botvelam bija īstas. Marija noliedza, ka tās rakstījusi, apgalvojot, ka viņas rokrakstu nav grūti atdarināt, un daudzi viņas biogrāfi ir secinājuši, ka tās ir pilnīgs vai daļējs viltojums. Attiecībā uz Babingtona sazvērestību – Marija savā vēstulē piekrita viņa plānam, taču daudzi uzskata, ka viņa nav atbalstījusi karalienes Elizabetes nogalināšanu, un tas ticis pievienots pēc vēstules atšifrēšanas. Vai Marija bija vainīga laulības pārkāpšanā, slepkavībā un valsts nodevībā? Vai arī viņa krita par upuri protestantu sazvērestībai, kuras mērķis bija nepieļaut īstā troņmantinieka nonākšanu pie varas? To mēs diemžēl laikam nekad neuzzināsim.