Spilgti atceros vecātēva bērts, lai arī tad man bija tikai deviņi gadi. Es ļoti raudāju, un pie manis pienāca sveša sieviete, lai mani mierinātu. To redzot, mammai un vecmammai acīs bija šausmas. Vecāmāmiņa patrieca sievieti no bērēm, bet es nesapratu, kāpēc viņa šādi rīkojās. Pagāja kāds laiks, līdz es viņai pajautāju, kas bija svešā dāma. Tad vecāmāmiņa izstāstīja neiedomājamu stāstu par vecotēvu Tālrītu Krastiņu un Lāva mednieku grupējumu. Sieviete, kura bērēs mani mierināja, bija starp nodevējiem.
Vilim Lācim jāmirst
Jau kopš agras bērnības vecaistēvs mums ar māsu stāstīja par Latvijas un savas dzimtas vēsturi, tāpēc es labi zinu, ka manam vecvectēvam bija trīs dēli un meita un ka viņi visi bija pilsoniski aktīvi. Mans vecaistēvs bija leģionārs, karoja 19.fivīzijā un pēc kara nevis padevās, bet kļuva par partizānu. Viņš saprata, ka ir jārīkojas, jo, slēpjoties mežā bunkuros, ko arī viņi, protams, bija darījusi, Latvijai atgūt neatkarību neizdosies. Tika nolemts, ka vajadzīgs nopietns dumpis, sacelšanās – tikai tad varbūt kaut kas mainīsies.
Tajā laikā šādu sacelšanos bija ļoti grūti organizēt, un vienīgais veids, kā panākt nacionāla mēroga rezultātu, viņuprāt, bija atentāts. Ļoti ātri vecamtēvam un viņa līdzgaitniekiem bija skaidrs, ka tā mērķis būs Vilis Lācis – prominenta personība, autors, politiķis, kurš ieņēma augstu amatu un pats sevi pozicionēja kā ļoti patriotisku un, protams, padomju varai draudzīgu latvieti. Tieši tāpēc Vilis Lācis bija jānogalina. Partizānu grupējumu, ko vienoja šī ideja, ātri vien iesauca par Lāča medniekiem.
Lāča mednieki ļoti nopietni gatavojās atentātam. Viņi apzaga pienotavas, lai pēc tam sviestu tirgotu augstos amatos esošiem cilvēkiem, kas visi bija uzpērkami un no kuriem viņi centās iegūt iespējami vairāk informācijas par Vili Lāci. 1946.gadā no Lāča sekretāres izdevās uzzināt, pa kādu maršrutu viņš dosies uz Jūrmalu, uz Benjamiņu vasarnīcu. Bija nolemts, ka mednieki uzbruks automašīnai pie Jūrmalas šosejas Bulduros. Brīdī, kad tur parādījās gaidītās automašīnas, šāvieni tika raidīti tikai pa to auto, kurā, spriežot pēc Lāča medniekiem pieejamās informācijas, bija jāatrodas Vilim Lācim. Viens cilvēks tika nogalināts, un kādu laiku uzbrucēji bija pārliecināti, ka miris ir Vilis Lācis. Vēlāk gan no saviem avotiem viņi uzzināja, ka nošāvuši pavisam citu cilvēku. Medijos nekad šī informācija neparādījās, jo padomju vara centās šo faktu noslēpt, lai kāds cits neizdomātu atkārtot kaut ko līdzīgu.
1947.gadā Lāča mednieki bija gatavi īstenot nākamo atentātu. Viņi bija noīrējuši telpas toreizējā prokuratūras mājā, jo domāja, ka tur būs drošība. Vecaistēvs teica, ka neviens skudru pūznī nemeklēs irsi. Diemžēl viena no viņu grupas dalībniecēm, kura darbojās ar segvārdu Aina, medniekus nodeva. Tobrīd jau bija izstrādāts plāns, ka Lācim nākamreiz uzbruks kādā rītā, kad viņš iznāks no sava Rīgas dzīvokļa. Pāris dienu pirms atentāta realizēšanas Aina, kurā mans vecaistēvs bija iemīlējies, no rīta viņu apskāva, noskūpstīja un uz atvadām pateica, lai ir uzmanīgs, jo viņš taču zinot, kādi tagad ir laiki. Viņš dikti laimīgs un pacilāts devās lejā pa prokuratūras kāpnēm, kur, kā ierasts, bija diezgan daudz cilvēku. Izrādījās, tie bija čekisti, kas viņu gaidīja. Vecotāvu arestēja un aizveda uz Stūra māju.
Gandrīz izbēg no Stūra mājas
Jāsaka, Tālrīts Krastiņš bija ļoti atjautīgs cilvēks, tāds, kādus esam raduši redzēt filmās. Viņš pat liela stresa situācijā varēja izdomāt, kā glābties, un ir arī viens no tiem retajiem, kam gandrīz izdevās izbēgt no Stūra mājas. Pēc notveršanas vecotēvu aizveda uz nopratināšanas telpu, kur fiziski iespaidoja un centās no viņa izvilināt atbildes uz daudziem jautājumiem – kur ir pārējie iesaistītie, kāds ir bijis viņu plāns, kādi ir nākamie plāni, kas piegādājis ieročus un munīciju, kas viņiem ir palīdzējis, kur viņš ņēmis naudu? Viņš neatbildēja ne uz vienu jautājumu, tikai jokoja un uzdziedāja latviešu strēlnieku dziesmas.
Vecaistēvs mēģināja čekistus pataisīt par klauniem. Viņš stāstīja, ka tad, kad čekisti viņu sita, viņš dziedājis savu mīļāko dziesmu Mirdzot šķēpiem; šo dziesmu mēs ģimenē īpaši mīlam. Kad čekistam viņa dziedāšana un ampelēšanās apnika, tas noņēma vecamtēvam, lai viņš neko neredz. Bet vecaistēva bija paspējis pamanīt, ka uz galda ir karafe ar ūdeni. Tad viņš tam čekistam teicis, ka izstāstīšot, kur ir viņu konspiratīvie dzīvokļi, bet lai atnes karti, kas pielikta pie sienas. Kad čekists piecēlās, lai paņemtu karti, vecaistēvs ar karafi iesita viņam pa galvu. Čekists saļima, un vecaistēvs izskrēja no nopratināšanas telpas. Viņš būtu izbēdzis no Stūra mājas, ja vien nebūtu sajaucis debespuses, proti, viņš izskrēja nevis uz ielas, bet slēgtajā iekšpagalmā, kur viņu atkal notvēra.
Sekoja kara tribunāls. Tālrītam Krastiņam un vel vairākiem Lāča medniekiem piesprieda toreiz smagāko sodu – 25 gadus par viena panta pārkāpumu, kopā 125 gadus. Tie visiem bijajāizcieš cietumā izsūtījumā Krievijā, vispirms Noriļskā un pēc tam Intā. Ieslodzījumā vecamēvam un citiem medniekiem gāja smagi, jo visus sita, spīdzināja, bet viņi dziedāja – par spīti visam. Vecaistēvs mēģināja sargāt savu valsti. Lai arī viņš bija notverts un ieslodzīts, viņam bija pārliecība, ka Latviju nedrīkst nodot.
Par visu vairāk mīl Latviju
Vispirms vecotēvu nosūtīja uz Noriļsku, pēc tam uz Intu. Padomju gados politieslodzītajiem ļāva strādāt, un Intā pa dienu viņš strādāja raktuvēs, kur iepazinās ar vecomammu, kas arī bija izsūtīta. Viņi ieskatījās viens otrā, iemīlējās un nolēma apprecēties. Kāzu datumu nolika uz 18.novembri. tas bija apzināts solis, jo viņi bija izdomājuši, ka šādā veidā, it kā atzīmējot kāzu gadadienu, varēs svinēt arī Latvijas valsts dibināšanas dienu. Tika iznomāti gredzeni, vecāmamma sadabūja kāzu kleitu, un 1957.gada 18.novembrī viņi apprecējās.
Kad Staļins nomira, vecvecāki atgriezās Latvijā, bet šeit viņus neviens negaidīja, jo viņi bija nevēlami. Patvērumu ģimene atrada Igaunijā, tur piedzima mana mamma. Vecaistēvs Igaunijā dabūja tīru pasi, un, kad manai mammai bija septiņi gadi, ģimene atgriezās Latvijā.
Līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai viņi dzīvoja, uzmanoties no čekistiem, jo tie vienmēr bija modri un mēģināja atrast vēl kādu iespēju, kā vecotēvu nosūtīt atpakaļ ieslodzījumā. Vecamtēvam un vecaimammai vajadzēja uzmanīties visu laiku, jo dzīvoklī virs viņiem, dzīvoklī zem viņiem un arī blakus dzīvoja čekisti. Kad Latvija atguva neatkarību, vecaistēvs ar lielu lepnumu stāstīja par to, ko viņš ir darījis un piedzīvojis. Viņš bija priecīgs, ka atkal var būt politiski aktīvs, bija pašvaldības deputāts Ogrē, vadīja Daugavas vanagu politiski represēto savienību un bija Ogres rajona Politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs.
Atceros, kad mācījos pamatskolā, literatūras grāmatā bija neliels fragments no kāda Viļa Lāča darba. Atnācu mājās un pastāstīju to mammai. Tajā pašā dienā mana ģimene sazinājās ar skolotāju, izstāstīja mūsu stāstu, un, kamēr es mācījos skolā, Lāča darbus nelasīju. To vietā lasīju citas grāmatas. Toties visi mani projekti un pētnieciskie darbi bija par manas dzimtas vēsturi.
Kad biju maza, mēs ar vecotēvu spēlējam dambreti. Tad viņš man stāstīja par Latvijas vēsturi, par dzimtenes mīlestību un to, kāpēc tas ir svarīgi. Kad vecaistēvs aizgāja mūžībā, ļoti daudz par to runāju ar vecomammu. Es ļoti novērtēju, ka man ir bijusi šī unikālā pieredze no vecvecākiem uzzināt viņu likteņus, un šī pieredze mani ir padarījusi par tādu cilvēku, kāds es tagad esmu. Diemžēl daudzi mani vienaudži nezina, kā sauca viņu vecvecākus, nemaz nerunājot par to, kādas ir viņu dzimtas saknes. Manuprāt, ir ļoti svarīgi zināt, kas ir bijuši tie cilvēki, kuri upurējuši savu dzīvību, savu brīvību, lai mēs varētu dzīvot brīvā Latvijā.
Dažkārt aizdomājos arī par to, cik ļoti izmisis bija vecaistēvs un viņa līdzgaitnieki, jo viņi apzināti plānoja nogalināt cilvēku. Bija pārdzīvoti divi kari, masveida izsūtīšanas, notika nemitīgas represijas pret latviešiem. Bet tikai paši drosmīgākie bija gatavi ņemt grožus savās rokās un cīnīties par katru cenu, ikvienā iespējamā veidā, lai Latvija atkal būtu brīva. Dzīvībai nebija nekādas nozīmes, jo gan vecaistēvs, gan ikviens Lāča mednieks apzinājās, ka katra diena viņiem var būt pēdējā. Bet tas viņus neapturēja īstenot savu mērķi.
