Klostera vēsture

Klosteris, kas ir izpelnījies sliktu slavu, atrodas Itālijas ziemeļos, Pjermontā, netālu no Verčelli pilsētas. To 1123.gadā dibināja cicesteriešu mūki, un tā sākotnējā vēsture nav saistīta ne ar ko pārdabisku.

Tas bija ļoti pieklājīgs klosteris, kurā mūki cītīgi kalpoja Dievam un labi saimniekoja. Cicesterieši bija vieni no pirmajiem Itālijā, kas audzēja rīsus, kas tolaik kļuva par īstu ekonomikas brīnumu. Rīsi izglāba milzīgu skaitu cilvēku no bada, jo tie bija daudz lētāki un barojošāki nekā kvieši, kurus tradicionāli audzēja šajās teritorijās.

Mūki pilnībā pārveidoja ielejas drūmo ainavu pārvēršot blīvos, necaurlaidīgos mežus plašos rīsu laukos ar mākslīgu apūdeņošanas sistēmu. Viņu darbs tika augstu novērtēts vietējo iedzīvotāju vidū, un tam bija nozīmīga loma visa Verčelli reģiona ekonomikā.

Lucedio abatijas abatiem bija bīskapa pakāpe. Slavenākais no viņiem, Pēteris II, pavadīja savu virskungu Monferratas marķīzu Bonifāciju Ceturtajā krusta karā un bija liecinieks Konstantinopoles krišanai.

Pirmais klostera noslēpums ir datētas ar šo laiku. Zem tā galvenā tempļa zvanu torņa atrodas sarkofāgs, kuram nav dots vārds. Joprojām nav precīzi zināms, kurš tur apglabāts. Visizplatītākais pieņēmums ir tāds, ka tā ir Bizantijas princeses Eifrosīnas pēdējā atdusas vieta. Saskaņā ar leģendu Bonifācijs viņu sagūstīja Konstantinopoles ieņemšanas laikā un nosūtīja uz Itāliju. Svešā zemē meitenes prātu aptumšoja skumjas un gadu pēc gūstā pavadītā laika viņa nomira.

Leģenda ir diezgan pretrunīga un rada daudz jautājumu. Kādus mērķus Monferratas marķīzs īstenoja sūtot princesi uz savu dzimteni, un kā tas varēja notikt, ka meitene tika apglabāta klostera robežās? Tomēr pagaidām nekādi atspēkojumi nav atrasti, un noslēpumainais sarkofāgs joprojām gaida pētniekus, kuri beidzot varēs noskaidrot, kam apbedījuma vieta Lusedio abatijas baznīcas zvanu tornī kalpo.

Raudošā kolonna

Atgriezīsimies pie pašas abatijas, kas nākamos 400 gadus turpināja dzīvot savu parasto dzīvi. Tiesa, šis laiks vairs nebija tik rāms, un to aizēnoja aktīva svētās inkvizīcijas darbība. Ziemeļitālijā tajā laikā bija pilna ar ķeceriem un melnajiem burvjiem, un vietējie inkvizitori bija slaveni ar savu nežēlību. Lučedio sienās notika daudzas nežēlīgas Verčelli apgabala iedzīvotāju tiesas.

Viena no klostera centrālās zāles kolonnām mūsdienās tiek uzskatīta par, iespējams, dīvaināko klostera noslēpumu. Pastāv daudz liecību, ka ik pa laikam tas neizskaidrojami pārklājas ar asarām līdzīgiem šķidruma pilieniem, un no tā iekšpuses atskan klusa, žēlabaina vaidēšana. Jaunākie pētījumi ir pierādījuši, ka nav objektīvu iemeslu, lai šeit parādītos mitrums un dīvainas skaņas, un to noslēpums nav atklāts līdz pat mūsdienām.

Vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka kolonna joprojām ‘raud”, atceroties šausmas, kuras tai nācies pieredzēt daudzu gadu garumā. Saskaņā ar leģendu tieši pie šīs kolonnas pirms nāvessoda pieķēdētajos, kas bija apsūdzēti ķecerībā un burvestībā.

Tomēr, neskatoties uz milzīgo nāvessodu skaitu, savu misiju inkvizitoriem tik un tā neizdevās izpildīt kvalitatīvi. Viņi šajā vietā nespēja pilnībā izskaust melno maģiju, un turpmākā Lučideio vēsture tam kalpo kā skaidrs apstiprinājums.

Dēmona ieslodzīšana

Dzīve abatijā kādā 1684.gada naktī krasi mainījās. Kāds nekompetents melnais burvis tuvējā kapsētā veica sātanisku rituālu. Leģendas vēsta, ka viņam izdevās izsaukt spēcīgu dēmonu, taču viņš nebija pietiekami stiprs, lai kontrolētu atnācēju no pazemes. Kopš tā laika briesmīgā būtne naktīs klaiņo pa apkārtni nogalinot aizkavējušos ceļiniekus un dzenot panikā vietējos iedzīvotājus. Tajā pašā laikā daudzām apkārtējo ciematu meitenēm sapņos sāka rādīties pats velns pavēlēdams savaldzināt mūkus un piespiežot viņas krist grēkā un iet pa izvirtības ceļu.

Acīmredzot, velna plāns izdevās, jo no 17.gadsimta beigām Santa Maria di Lučedio abatija sāka strauji panīkt.

No šī brīža sākās gara briesmīgu rituālu, spīdzināšanu un slepkavību vēsture. Stāsta, ka gados jauni vīrieši, kas tika pieņemti sezonas darbā, bieži klosterī pazuda, tika šausmīgi spīdzināti un pēc tam upurēti sātanam. Vairākiem zēniem brīnumainā kārtā izdevās aizbēgt, un tieši viņi vietējiem iedzīvotājiem stāstīja baisos stāstus par klosterī noturētajām melnajām misēm.

Gandrīz pēc gadsimta nolādētās abatijas sliktā reputācija sasniedza Vatikānu, un pāvests uz Lučedio nosūtīja prasmīgu eksorcistu, leģenda vēsta, ka priesterim ar neticamām pūlēm izdevās pakļaut dēmonu un aizzīmogot to kriptā zem Svētās Marijas baznīcas altāra.

Lai dēmons neizkļūtu ārā, eksorcists sacerēja īpašu mūziku. Tā bija garantija, ka ļaunais gars tiks ieslodzīts savā cietumā. Tomēr pastāv uzskats, ka, ja melodija tiks atskaņota no beigām, ieslodzītais spēs atbrīvoties. Šī maģiskā darba notis ir fiksētas uz freskas, kurā attēlotas ērģeles, kuras joprojām ir redzamas tās pašas kapsētas nopostītā kapelā, kur pirmo reizi tika izsaukts dēmons.

Neskatoties uz Romas sūtņa misijas panākumiem, 1784.gada 10.septembrī par pāvesta Pija VI lēmumu Lučedio abatija tika oficiāli slēgta. Katoļu baznīca joprojām cenšas izvairīties no visiem jautājumiem, kas attiecas uz nolādēto klosteri.

Ar to klostera  vēsture nebeidzas. Daudzi pētnieki, tūristi un vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tur joprojām notiek ļoti dīvainas lietas.

Abatija mūsdienās

Šausminošās leģendas, kas apvij abatiju, mūsdienās Lučedio piesaista milzīgu skaitu paranormālo parādību pētnieku un citu šausminošu piedzīvojumu meklētājus. Viņu stāsti liecina, ka šajās  vietās joprojām mīt ļaunums.

Ik pa laikam pār abatiju nolaižas dīvaina bieza migla, kas pilnībā aptver visas abatijas ēkas, bet neizplatās pa visu teritoriju. Tie, kas ir bijuši šīs dīvainās parādības aculiecinieki, apgalvo, ka pelēcīgajā dūmakā var saskatīt kustīgas spokainas figūras.

Šeit ir redzēts arī mūka rēgs, kurš ir tērpies garā apmetnī un kapucē, un kurš parādās no miglas. Spoks lēnām staigā pa klostera apkārtni, bet, ja pamana kādu aculiecinieku, uzreiz pazūd, it kā to iesūkusi zeme.

Abatijas mazajā izpostītajā kapsētā, vecās baznīcas drupās, joprojām tiek veikti daži tumši rituāli. Šeit bieži tiek atrastas upurēto dzīvnieku mirstīgās atliekas, un reiz tika atrasts kādas meitenes, kas, domājams, sadedzināta dzīva, līķis.

Gari cilvēkiem vairākkārt ir likuši saprast, ka viņus vajadzētu atstāt vienus. 1960.gados, mēģinot atjaunot Santa Maria baznīcu, pēkšņi iebruka griesti nogalinot vienu no strādniekiem. Tas nebija vienīgais gadījums; nelaimes abatijā ir notikušas arī pirms tam un notiek joprojām.

Tomēr joprojām ir pārdrošnieki, ar kuru pūliņiem ir atklātas pārsteidzošas lietas, kas tik un tā neizgaismo klostera noslēpumus, bet rada vēl vairāk jautājumu.

Tā vienā no abatijas dzīvojamām telpām, sienā tika atrasts iemūrēts skelets, kas bija ietērpts  mūka tērpa driskās. Kas viņš bija par cilvēku, un kāpēc viņš izcieta tik šausmīgu sodu, joprojām nav zināms.

Nesenie izrakumi baznīcas pazemes telpās atklāja vēl dīvaināku atradumu. Tas bija vairāku mūku mumificētas mirstīgās atliekas, kuras bija iekārtotas aplī sēdus stāvoklī. Iespējams, viņi kļuva par kāda drausmīga rituāla upuriem vai, gluži pretēji, darbojās kā tā paša cietuma aizbildņi, kurā joprojām ir ieslodzīts dēmons.

Pēdējo hipotēzi var pamatot ar faktu. Ka veselas mūku grupas noslēpumainā pazušana sakrīt ar dēmona ieslodzījuma laiku. Lučedio klostera oficiālajos dokumentos ir teikts, ka vairāki brāļi patiešām ir vēlējušies turpināt kalpot vientulībā, taču viņi pārāk pēkšņi pazuda, un neviens neredzēja viņus izejam no klostera.

Daudzi runā par plašu tuneļu sistēmu, kas savieno abatiju ar citām stratēģiski nozīmīgām vietām reģionā. Tāpat, pēc tā, ko runā, zem abatijas tek pazemes upe, un tieši tāpēc šai vietai piemīt īpaša enerģija, kas piesaista mistikas cienītājus.

Padomājām arī par dīvaino klostera nosaukumu. No vienas puses, “Luce di Dio” var tulkot kā “Dieva gaisma”, no otras puses, nosaukums var kalpot kā atgādinājums par kritušo eņģeli Luciferu. Šajā gadījumā frāze, kas ir rakstīta uz abatijas galvenajiem vārtiem – Principato di Lucedio – iegūst jaunu, draudīgāku nozīmi un ir lasāma kā “Luifera valdījums”.

To visu var uzskatīt par rupju mistifikāciju un dīkdienīgu spekulāciju, taču šīs vietas īpašo, nomācošu enerģiju izjūt ikviens, kas ieiet klosterī. Apmeklētāji cenšas šeit neuzkavēties ilgi, un daudzi no ciņiem, atgriežoties, stāsta par dīvainām lietām, kas ar viņiem ir notikušas. Daži ir dzirdējuši draudīgus čukstus, citi ir redzējuši ēnas un pat sajutuši spoku pieskārienu.

Līdz šim nevienai pētnieku grupai nav izdevies Lučedio uzturēties pietiekami ilgi, lai detalizēti izpētītu klosteri. Iemesls tam ir neizskaidrojamas šausmas, kas vajā pat pieredzējušos spoku medniekus.

Tikmēr Lučedio abatija turpina dzīvot savu dīvaino dzīvi un rūpīgi sargā savus tumšos noslēpumus.