Elle eņģeļu pilsētā
Jaukās 1992.gada maija dienās debesīs virs Losandželosas pārklājās dūmi no trakojošiem ugunsgrēkiem – tā dega tūkstoši ēku un automobiļu. Ielās diezgan aktīvi radās stihiskas sadursmes, kuras pavadīja sasitu stiklu šķindoņa, šaušanas un cilvēku gaudas.
Te appīpējušies un narkotiku pārpilni dumpinieki, paķēruši griezošus ieročus, šāva pa visu, kas kustējās, paralēli graujot pa ceļam patrāpījušos veikalus un ofisus. Kāds nebūt mēģināja aizsargāt savu īpašumu, kāds nebūt panikā bēgs atstājot visu satrakotā pūļa “apstrādei”.
Visu vecumu un nacionalitāšu cilvēki ar kaut kādu velnišķīgu satrakotību aplaupīja supermārketus, saiņiem iznesa visu, kas patrāpījās pa rokai. Uzņēmīgākie piekrāva bagāžniekus un automobiļu salonus ar sadzīves tehniku, elektroniku, rezerves daļām, ieročiem, parfimēriju, ēdienu.
Pirmajā laikā policija neiejaucās pilsētas izlaupīšanā: daži tūkstoši kārtības sargu bija vienkārši bezspēcīgi apturēt satrakojušos stihiju. Pat pasažieru aiviolaineri neriskēja pietuvoties haosā iegrimušajai megapolisei aplidojot ar līkumu mutuļojošo pilsētu.
Tas nav pirmais tamlīdzīgais incidents Losandželosā. 1965.gada augustā Votsā – Losandželosas piepilsētā – sešu dienu ilgu nekārtību rezultātā gāja bojā 34 cilvēki, vairāk kā tūkstotis ieguva ievainojumus, tika radīts kaitējums par 40 miljoniem dolāru.
Pie visām atšķirībām abos notikumus vienas un tās pašas saknes: melnādaino iedzīvotāju protests pret diskirmināciju no varas iestāžu un policijas puses. Losandželosa, XX gadsimta vidū bija izrādījusies pa ceļam ASV krāsaino iedzīvotāju iziešanai no nelabvēlīgajiem dienvidiem uz brīvajiem ziemeļiem, kļuva par gandrīz vai “afroamerikāniskāko” valsts pilsētu.
Tā, ja 1940.gadā Losandželosā dzīvoja apmēram 63 tūkstoši melnās diasporas pārstāvju, tad uz 1970.gadu tās kopskaits pārsniedza 760 tūkstošus cilvēku. Pietika tikai ar dzirksteli, lai aizdedzinātu šo masu neapmierināto cilvēku.
Pēc rases pazīmes
Uz 1980.-1990.-to gadu robežas Losandželosas centra dienvidu daļa (South Central Los Angeles), kur dzīvoja melnādaino iedzīvotāju pamatmasa, lielā mērā bija ekonomiskās krīzes skarta, tieši šeit tika fiksēts pats lielākais bezdarba procents. Kā sekas – augsts noziedzības līmenis un regulārie policijas reidi.
Afroamerikāniskās sabiedrības pārstāvji bija pārliecināti, ka pilsētas policija aizturot un pielietojot spēku vadās tieši pēc rases pazīmes. Īpašu Losandželosas melnādaino iedzīvotāju satraukumu izsauca spriedums korejiešu izcelsmes amerikānietei, kura 1991.gada 16.martā personiskajā veikalā nošāva 15-gadīgu melnādainu meiteni. Neskatoties uz to, ka zvērināto tiesa uzskatīja, ka Sun Ja Du ir vainīga apzinātā slepkavībā, tiesnesis piesprieda viņai ārkārtīgi maigu spriedumu – 5 gadus labošanas darbus.
Vispār, par pilienu, kurš pārpildīja Losandželosas melno iedzīvotāju pacietību, kļuva tiesas spriedums attiecībā uz četriem policistiem, kuri bija cietsirdīgi piekāvuši melnādaino amerikāni Rodniju Kingu. Trīs no viņiem vispār izbēga no jebkāda soda.
1991.gada 3.martā policijas patruļa apturēja Rodnija Kinga automobili, kurā atradās vēl trīs afroamerikāņi. Policijas virsnieks Steisijs Kuns pavēlēja četriem palīgiem – Pauelam, Vindam, Briseno un Solano – uzlikt Kingam roku dzelžus. Tomēr pēdējais izrādīja tiesībsargiem diezgan agresīvu pretošanos iesitot vienam no viņiem pa krūtīm. Policisti bija spiesti pielietot elektrošokeri, tomēr kad šī metode nenomierināja pārkāpēju, policisti pārgāja uz radikālākām darbībām un vienkārši sāka sist Kingu ar nūjām un kājām.
Vēlāk tika noskaidrots, ka Kinga asinīs bija alkohola un marihuānas pēdas, kaut arī policistus tas nekādi neatbrīvoja no atbildības. Visu šo darbību kamerā iemūžināja netālu dzīvojošais argentīnietis Džordžs Holidejs. Incidenta kadri pēc tam aplidoja visus amerikāņu MIL.
Krāsainā bakhanalija
jau 29.aprīļa vakarā pēc attaisnojošā sprieduma Losandželosas ielās parādījās daudzskaitlīgi “melno” satrakotie pūļi, bet kopā ar viņiem arī “latinosi”. Sāka lidot akmeņi, ieskanējās šaušana, iedegās ugunsgrēki. Dumpinieki aizdedzināja 17 valdības ēkas.
Pēc aculiecinieku vārdiem, notiekošais vairāk atgādināja pilsoņu karu, un tas viss burtiski divu soļu attālumā no zvaigžņu fabrikas – Holivudas un prestižā rajona Beverlihilzas. Ielās arvien aktīvāki kļuva aicinājumi uz “krāsaino” sacelšanos pret “balto” valsti, daudz agresīvāk noskaņotie caur megafonu pārliecināja pūli iet “Holivudu un Becerlihilzu, lai aplaupītu bagātos”.
Taču pirmais cieta nevis pārēdies buržujs, bet gan 33-gadīgais tālbraucējs Redžinalds Dennijs. Dumpinieku pūlis izvilka viņu no kabīnes un piekāva gandrīz līdz nāvei – viņš nevarēja ne staigāt, ne runāt. Policija tajā laikā tikai riņķoja virs incidenta vietas un translēja tiešajā ēterā televīzijā. Tai bija dota pavēle neiejaukties.
Ne mazums tika korejiešu izcelsmes amerikāņiem, īpaši veikalu īpašniekiem: tā bija atriebība par netaisnīgo tiesas lēmumu lietā par to, ka korejiete nogalināja melnādaino meiteni.
Ļoti ātri dumpis aptvēra Losandželosas dienvidu un centrālās daļas afroamerikāņu un latīņu kvartālus, pilsētas austrumus pilsētas pārvaldei izdevās noturēt. Pilsētā tika apturēta sabiedriskā transporta kustība, tāpat bija traucēta arī dzelzceļa un aviosatiksme. Uz vēlāku laiku tika pārcelti sporta un kultūras pasākumi. Secīgi, pilsētas pēdās sacelšanās sapņi izplatījās vēl dažos desmitos ASV pilsētu.
Nākošajā dienā nekārtības pārmetās arī uz Sanfrancisko. Tur tika izlaupīti vairāk kā simts veikalu. Kā paziņoja avīzei “Sanfrancisko Ekemainer” pazīstamais demokrātiskās partijas pārstāvis Villijs Brauns: “Pirmo reizi amerikāņu vēsturē vairums demonstrāciju, kā arī liela daļa vardarbības un noziegumu, īpaši laupīšanas, nesa masveida raksturu, tajās bija iesaistīti visi – melnādainie, baltie, iznācēji no Āzijas un Latīņamerikas”.
Atrisinājums
1.maija rītā pēc Kalifornijas gubernatora Pita Vilsona lūguma pilsētā iebrauca speciālais transports ar gvardes kareivjiem, tomēr līdz viņu atbraukšanai ar dumpi vajadzēja tikt galā tikai 1700 policistiem. Tās pašas dienas vakarā pie tautas vērsās prezidents Džordžs Bušs-vecākais, mierinot visus un apliecinot, ka taisnīgums uzvarēs.
Tikai ceturtajā nekārtību dienā pilsētā ienāca papildspēki: apmēram 10 000 gvardiešu, 1950 šerifi un viņu palīgi, 3300 zemes un jūras kājnieki, 7300 policisti un 1000 FIB aģenti. Sākās masveida kratīšanas un aresti, tiesībsargājošie spēki tiznīcināja 15 visaktīvākos dumpiniekus. Sacelšanās bija apspiesta.
ASV justīcijas ministrija iniciēja federālo izmeklēšanu Rodnija Kinga piekaušanas lietā. Vēlāk ASV federālās varas iestādes pret policistiem izvirzīja apsūdzības par pilsoņu tiesību pārkāpumu. Process ilga nedēļu, pēc kā tika pasludināts spriedums, saskaņā ar kuru visi četri policisti, kuri piedalījās Rodnija Kinga piekaušanā, tika atbrīvoti no dienesta Losandželosas policijā.
Sešu dienu ilgā Losandželosas dumpja kopsavilkumā – tikai pēc oficiāliem datiem – gāja bojā 55 cilvēki, vairāk kā 2000 tika ievainoti, sadega un citādi cieta vairāk kā 5500 ēku, kas sastādīja kopējo kaitējumu summā vairāk nekā 1 miljards dolāru. Apdrošināšanas kompānijas novērtēja šo kaitējumu par piekto pēc lieluma kopuma stihisko nelaimi visā ASV vēsturē. Veiktie aresti izrādījās paši vērienīgākie valsts vēsturē – vairāk kā 11 tūkstoši cilvēku, no viņiem 5 tūkstoši afroamerikāņu un 5,5 tūkstoši latīņamerikāņu. Kopējais sacelšanās dalībnieku skaits tuvojās miljonam cilvēku.
Interesanti, ka Rodnijam Kingam policija izmaksāja kompensāciju 3,8 miljonu dolāru apmērā. Par daļu šo līdzekļu viņš atvēra zīmolu “Alta-Pazz Recording Company”, kur sāka ierakstīt repu. Turpmākajā Kings tomēr nenomierinājās un tomēr viņam bija problēmas ar amerikāņu tiesām.
