Dienvidkorejā arī ir noslēpumains stāsts saistībā ar metro. 1999.gadā pēc stacijas slēgšanas tur negaidīti ieradās vilciens. Ņemot vērā, ka metro naktī ir slēgts, notikušo fiksēja apsargs. Kādu laiku vilciens stāvēja un nekur nedevās. Pārskatot novērošanas kameras ierakstus, mašīnistu vīrietis neredzēja, kabīne bija tukša.
Apsargs par incidentu paziņoja policijai un devās pārbaudīt, kas notiek. Tad novērošanas kameras izslēdzās, un apsargu un spoku vilcienu neviens vairs neredzēja. Varas iestādes detaļas par incidentu no sabiedrības centās noslēpt, taču metro darbinieki, uzzinot par notikušo, masveidā iesniedza atlūgumus, un tas kļuva zināms presei.
Krievijā arī ir daudz līdzīgu stāstu. Galvaspilsētas metro spoki stacijās “Komsomoļska” un “Revolūcijas laukums” jau sen ir kļuvis par paranosmālo parādību pētnieku vizītkarti. Taču šodien parunāsim par angļu metro, precīzāk, par dīvainu un noslēpumainu atgadījumu, kas notika pēckara periodā, 1958.gadā, stāstīsim par atgadījumu, kas notika 1848.gada 12.marta vakarā stacijā “Covent Garden”.
Būtībā tajā vakarā viss notika kā parasti. Vilcieni ieradās bez kavēšanās, un, kā jau bija jābūt, līdz darba dienas beigām pasažieru plūsmai izdevās samazināties. Tomēr cilvēki joprojām devās dažādos virzienos. Stacijā “Covent Farden” ieradās nākamais vilciens. Kad izkāpa, kāds, gluži pretēji, iekāpa vilcienā, kas nedaudz vēlāk devās stacijas “Leicester Square” virzienā. Taču vilciens līdz nākamai stacijai neaizbrauca. Dispečers mēģināja ar vilciena vadītāju sazināties, tomēr tas neizdevās. Atbildes nebija.
Ja vilciens ir apstājies tunelī starp stacijām, tad kustību nevar uzsākt. Rezultātā tas tika apturēts, un visi, kas neaizbrauca līdz galamērķim ar metro, tajā vakarā brauca ar taksometru, jo tik vēlā stundā virszemes transports vairs nekursēja.
Saistībā ar notikušo tika mobilizēta pilsētas policija, bet vēlāk, nakts vidū, arī specdienesti. Metro līnijas posms “Piccadilly” tika atvērts tikai 14.martā. Līdz tam izlūkdienesta darbinieki, metro darbinieki, policisti un valsts labākie izmeklētāji caurām naktīm pētīja tuneļus, lai noskaidrotu, kur varēja pazust vesels vilciena sastāvs kopā ar cilvēkiem.
Kā izrādījās, posmā starp “Covent Garden” un “Leicester Square” stacijām tiešām atradās iekonservēts tunelis, taču fiziski vilciens tur nevarēja pagriezties divu iemeslu dēļ.
- Pirmkārt, ejas uz šo konstrukcijas daļu ir aizvērtas ar hermētiskām durvīm.
- Otrkārt, uz turieni neved sliedes. Turklāt tajā virzienā tās pat nav ieliktas. Tāpēc, pat ja gribētu, vilciens tur nevarēja nokļūt.
Tomēr darbinieki pārbaudīja šo metro “kaktiņu” un neko interesantu neatrada.
Kopā ar mašīnistu bez vēsts pazuda 14 cilvēki. 2007.gadā nomira Deivids Gibsons, viens no tiem, kas bija tieši iesaistīti metro vilciena sastāva meklēšanā. Detalizētāku informāciju viņš pastāstīja tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta:
“Man piezvanīja pulksten 1:15 pēc vietējā laika, paziņoja, ka metro noticis kaut kas dīvains. Es pajautāju, vai tas var pagaidīt līdz rītam, bet mans priekšnieks bija saniknots, un šķita, ka “aplej mani ar aukstu ūdeni”, uzreiz kļuva skaidrs, ka tur ir noticis kaut kas patiešām svarīgs. Karš bija beidzies, un sabiedrībai nebija vajadzīgi jauni satricinājumi.
Pa ceļam es paņēmu kolēģi Alanu Saiksu, un mēs devāmies uz “Covent Garden” staciju. Tad, kad ieradāmies, tur jau no tuvējiem rajoniem bija ieradusies policija. Mūs visus savāca un aizveda neko nesakot. Tad, kad bijām uz perona, mums pastāstīja, kas ir noticis. Pirmā lieta, ko mēs izdarījām, pārbaudījām tuneli starp stacijām, neko aizdomīgu mums neizdevās ieraudzīt. Vadība bija šausmās, ka nebijām to vilcienu atraduši.
Ap pulksten 4 no rīta ieradās specdienesti. Kopa vēlreiz rūpīgi pārbaudījām apakšzemi – vilciens bija pazudis. Tas bija grūts lēmums, taču pilsētas varas iestādēm uz divām dienām nācās slēgt visu “Piccadilly” līniju. Ja godīgi, es jutos kā pilnīgs muļķis, jo atskaitē es gribēju uzrakstīt, ka metro vilciens ir iztvaikojis. Sliedes posmā starp platformām gāja vienā virzienā.
Ja tā būtu bijusi vilciena nolaupīšana, tad tas būru nonācis vai nu tunelī starp stacijām, vai “Leicester Square”. Tas viss šķita kā kāds nežēlīgs joks un muļķība. Par laimi, prese par notikušo neuzzināja. Slēdzot metro līniju, pilsētas varas iestādes atsaucās uz žurku indēšanu. Pretējā gadījumā mēs varētu zaudēt darbu. Bet vai jūs zināt, kas šajā notikumā mani pārsteidza visvairāk?
Visi tajā dienā pazudušie ir dzimuši laikā no 9.marta līdz 13.martam, tikai dažādos gados. Ja tā bija nejaušība, ļoti interesanti. Kāda ir iespējamība, ka nejaušiem cilvēkiem, kuri vienā vilcienā dodas uz dažādiem galamērķiem, dzimšanas dienas būs gandrīz identiskas? Tajā kaut kas bija, kaut kāda nojausma, bet, lai arī cik mēs nodaļā cīnījāmies, lai atrisinātu šo noslēpumu, kā saka, veicot izmeklēšanu “uz aklo”, oficiāli it kā slēdzot lietu, nekādus rezultātus mēs tā arī nesasniedzām. Man jau ir 88 gadi, un es joprojām nezinu, kur šis vilciens varēja pazust. Par laimi, manā praksē vairāk šādu gadījumu nebija”.
Deivids Gibsons ir izmeklētājs, kurš ir atrisinājis vairāk nekā 300 noziegumus Londonā. Bet, neskatoties uz iestāžu, dažādu dienestu un organizāciju nopietno palīdzību, 1948.gada martā notikušo noskaidrot neizdevās. Šis ir vienīgais gadījums Anglijā, kad metro vilciens kopā ar visiem, kas tajā atradās, ir kaut kur iztvaikojis.
Varbūt, tas ir pārvietojies laikā vai telpa, varbūt, tas ir iekritis portālā, kas ved uz Zemes dzīlēm, kur var pastāvēt cita pasaule un cita civilizācija, tas nav zināms. Londonas metro noslēpums tā arī nav atklāts…
