Lielākā Krievijas traģēdija vēsturnieka Andreja Burovska skatījumā.

Antona Pervušina raksts par Andreja Burovska grāmatu "Pati šausmīgākā krievu traģēdija. Patiesība par Pilsoņu karu" no žurnāla "Mir fantastiki" 2010. gada augusta numura.

Filozofijas zinātņu doktors Andrejs Mihailovičs Burovskis ir labi pazīstams Krievijas lasītājam pēc daudzām grāmatām, kurās viņš aizrautīgā formā stāsta par Krievijas un Eiropas vēsturi, izkliedējot daudzus iesakņojušos mītus. Starp citu, šogad par saviem darbiem viņš saņēma Aleksandra Beļajeva literatūras prēmiju. Savā jaunajā darbā Burovskis ir nolēmis pievērsties Pilsoņu kara vēsturei Krievijā un beidzot noskaidrot tos, kas vainīgs viena no XX gadsimta asiņainākā konflikta izraisīšanā, kas nostādīja mūsu valsti uz izdzīvošanas robežas.

 

 

Autors ir pārliecināts, ka Pilsoņu kara vēsturi jāsāk no 1917. gada aprīļa – kad pasaules proletariāta vadonis Vladimirs Ļeņins atgriezās Krievijā, lai vardarbīgā ceļā sagrābtu varu valstī. Tā paša gada vasarā Petrogradā sākās bruņotas sadursmes, kas noveda pie ievērojamiem upuriem galvaspilsētas iedzīvotāju vidū. Gada beigās jau bija desmitiem tūkstošu nogalināto. Tādā veidā, uz faktu materiāla pamata Burovskis pierāda, ka visā pilnībā atbildība tālākiem notikumiem gulstas uz boļševiku partiju. Baltās kustības, kurai padomju vēsturnieki cenšas pierakstīt visus grēkus, tad vienkārši neeksistēja. Tālākā vardarbības eskalācija noveda pie ātras valsts sašķelšanās un tās izstāšanās no Pirmā pasaules kara uz apkaunojošiem nosacījumiem. Sarkanais terors, kas tika vērsts pret izglītotiem un nodrošinātiem iedzīvotāju slāņiem, pastiprināja spriedzi. Vēlāk liesmoja jau visa valsts.

Burovskis neaprobežojas ar stāstu par sadursmju peripetijām kara laukā – viņu daudz vairāk interesē, kādu valsti centās uzcelt boļševiki uz cariskās Krievijas drupām, kuru viņi pilnīgi apzināti iegrūda haosā. Viņu projekts maz līdzinājās priekšgājēju utopijām – no paša sākuma tika nodibināta stingra diktatūra, kas neatzina morāles un ētikas likumus: katru cilvēku varēja nošaut bez tiesas, par parastu praksi kļūst veselu ģimeņu un ciemu iznīcināšana, turklāt represijās bieži piedalījās pavisam jauni cilvēki – nākošie komunisma cēlāji. [Te var atcerēties nākošo rakstnieku Arkādiju Gaidaru, kas jaunībā Sibīrijā pašrocīgi nošāvis vairākus simtus karagūstekņu. Fakts no Burovska agrākām grāmatām – t.p.] Fakti, ko sniedz autors, šausmina, bet pati grāmata var kalpot par bargu brīdinājumu tiem, kas šodien spriež par vardarbīgu varas gāšanu un revolucionāras diktatūras nodibināšanu.

Rezumējums: pamatīga un ļoti interesanta grāmata par Krievijas vēstures traģiskām lapaspusēm.

Grāmatu izdevusi izdevniecība "Jauza-Press" 2010. gadā, sērijā "Visa patiesība par Krieviju".