Tiesnešiem dalīt 55 ar 9 palīdzēja Holandes pārstāvis, kas labprātīgi atteicās no līdzdalības turnīrā. 1 grupā uzvarēja Matisons (+3 – 0 =2). IV grupā Bētiņš (+2 – 3 = 0) ieguva 4 vietu, V grupā uzvarēja Apšenieks (+5 – 0 =0). Katras grupas uzvarētājs iekļuva galvenajā finālā, kur sacentās par olimpisko spēļu šaha amatieru čempiona titulu un olimpisko medaļu komplektu. Pārējie 44 dalībnieki (viens no tālākajām sacensībām izstājās) pēc Šveices sistēmas spēlēja 8 kārtas. Komandu uzvarētāju noteica, summējot priekšsacīkstēs un finālos iegūtos punktus. Olimpisko zelta medaļu izcīnīja Matisons (+4 – 1=3), sudraba – Apšinieks (+4 – 2 =2) un bronzas – Beļģijas pārstāvis E.Kolle (+2 – 1 =5). Bētiņš gandarījuma finālā bija otrais. Punktu skaitīšanas sistēma izrādījās neveiksmīga. Neviens Čehoslovākijas šahists (1.vieta komandu vērtējumā – 31 punkts) galvenajā finālā neiekļuva, bet Latvijas pārstāvji, ieguvuši galvenajā finālā divas pirmās vietas, kopvērtējumā dalīja 4. – 5.vietu ar Argentīnu – abām 27,5 punkti. Otrajā vietā Ungārija – 30 un trešajā – Šveice – 29.
Parīzes olimpisko turnīru uzskata par šaha olimpiāžu ģenerālmēģinājumu. Tā nobeigumā dibināta Starptautiskā šaha federācija (federation Internationale de Echecs) FIDE, kas par savu devīzi pieņēma teicienu „Genus una sumus” – „Mēs viena saime”. Latvijas šaha savienību uzņēma Starptautiskajā šaha federācijā 1927.gada jūlijā.
Parīzes olimpisko spēļu finālturnīrā skaistu uzvaru pār nākamo pasaules čempionu Maksi Eivi izcīnīja mūsu Apšenieks.
HĀGA. 1928.gada 21.jūlija – 6.augusts. Holandes šaha federācija, ņemto par paraugu Parīzes olimpisko turnīru, sakarā ar Amsterdamas IX vasaras olimpiskajām spēlēm Hāgā organizēja šaha pasākumus, no kuriem nozīmīgākie bija komandturnīrs (Nāciju turnīrs) un individuālas sacensības, ko nosauca par Pasaules amatieru meistarsacīkstēm. FIDE V kongress, kas šai laikā notika Hāgā, konstatējis, ka valstu komandu sacensības risinās atbilstoši starptautiskās šaha federācijas nolikumam par Nāciju turnīriem (komandā varēja būt nevis viens, bet divi rezerves spēlētāji – tāda nebūtiska atšķirība), to ieskaitīja par II FIDE olimpiādi. Tādējādi Nāciju turnīrā izcīnīja Hamiltona – Rasela dāvāto kausu, bet pasaules amatieru meistarsacīkšu uzvarētāji saņēma IX olimpiādes medaļas.
Komandturnīrā Latvijas krāsas aizstāvēja Fricis Apšenieks (+8-7=1). Augusts Strautmanis (+6-7=3), Vladimirs Petrovs (+5-4=7), Arvīds Taube (+3-7=5) un Alberts Melnbārds (+0-1=0). Mūsu komanda ar 30 punktiem 17 valstu konkurencē izcīnīja 14.vietu. Nāciju kausu ar 44 punktiem ieguva ungāri.
Individuālajā turnīrā, piedaloties 16 šahistiem, Matisons (+8-3=4) izcīnīja Latvijai olimpisko bronzas medaļu. Zelts – Holandes pārstāvim Maksim Eivem (+10-1=4), sudrabs – Polijas šahistam Dāvidam Pšepjurkam (+8-1=6).
Šaha pasaule lieliski redzēja grūtības, ar kādām sastapās Hāgas turnīra rīkotāji (olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai amatieri). Dažu valstu šaha federācijas savas komandas uz Hāgu neaizsūtīja, motivējot savu lēmumu ar neiespējamību sastādīt komandu valsts goda aizstāvēšanai tikai no amatieriem vien. Kļuva skaidrs arī fakts, ka līdz ar profesionālo šahistu nepiedalīšanos turnīrs zaudē lielu daļu sava spožuma. Tāpēc Hāgā nacionālo šaha federāciju delegāti vienbalsīgi pieņēma lēmumu, vērstu pret profesionālo šahistu diskrimināciju. Kopš 1928.gada augusta FIDE sacensībās šahistus vairs nedala profesionālajos un amatieros.
MINHENE. 1936.gada 17.augusts – 1.septembris. XI olimpisko spēļu programma Berlīnē jau bija beigusies, kad sākās olimpiskās sacensības Minhenē, kas aptvēra veselu šaha pasākumu kompleksu. Pats nozīmīgākais, protams, bija komandturnīrs, kurā piedalījās 21 valsts šahists. Atšķirībā no visām citām olimpiskajām un FIDE organizētajām komandsacensībām, šoreiz katrā komandā bija 10 dalībnieki (spēlēja pie 8 galdiņiem). Minhenē Latvijas komandas sastāvs galdiņu secībā bija sekojošs: 1. Vladimirs Petrovs (+10-3=7), 2. Fricis Apšenieks (+7-5=6), 3. Movša Feigins (+12-2=5), 4. Lūcijs Endzelīns (+10-6=2), 5. Edgars Krūmiņš (+5-5=6), 6. Volfgangs Hāzenfūss (+7-7=3), 7. Voldemārs Mežgailis (+6-3=10), 8. Kārlis Ozols (+7-1=7), rezervisti – Tenis Melngailis (+4-5=1), Indriķis Kalniņš (+3-1=4). Mūsu šahisti ar 96,5 punktiem izcīnīja 6.vietu, kas liecināja par Latvijas šaha augsto līmeni, jo tikai dažu valstu savienības spēja nokomplektēt komandu ar 10 spēcīgiem dalībniekiem. 1.vietā Ungārija – 110,5 punkti, 2. Polija – 108, 2. Vācija – 106,5.
Ātrspēles turnīrā (132 dalībnieki) vienā no grupām uzvarēja Latvijas šaha savienības priekšsēdētājs Alberts Mlbārdis un kā balvu saņēma puspudu smagu porcelāna zirgu. Tolaik šī uzvara sevišķu izbrīnu neradīja, jo kā smēja šahisti, ātrspēle vienmēr bijusi Melnbārda jājamzirdziņš, un nu viņš varēšot jāt uz diviem zirgiem reizē.
Patīkami atzīmēt, ka Latvijas šahisti arī šoreiz ieguva olimpiskās medaļas. Mūsu problēmisti šaha kompozīciju sastādīšanas sacensībām iesūtīja 36 darbus (E.Gizes, M.Grīnfelda, A. un P.Keirānu, E.Valciņa u.c.) un rezultātā 26 valstu konkurencē divvilčos un trīsvilčos Latvija ieguva bronzas medaļa.
VIII olimpiādē par medaļām cīnījās 54 šahisti, IX- 102, XI – 208.
Protams, strīdīgi apgalvot, ka pirmskara Latvijas šahistu izcīnītās vasaras olimpisko spēļu zelta, sudraba un divas bronzas medaļas būtu pielīdzināmas grieķu-romiešu cīņas sudrabam (Bietags) un soļotāju sudrabam vai bronzai (Daliņš, Bubenko), tomēr medaļas un to pasniegšanas ceremonija bija identiskas visiem pārējiem konkrēto olimpiāžu programmās paredzētajiem sporta veidiem.