Ne tik seni islandiešu valsts komisija atzina par autentisku videolenti, uz kuras fiksēta kaut kāda liela dzīvnieka kustība Lagarfloutas ezerā, kas atrodas Islandes austrumos, netālu no Egilestadiras pilsētiņas. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka zinātnei nezināmais dzīvnieks – gigantiska jūras čūska, analogs Lohnesas briesmonim. Viņu noķert, protams, nevienam nav izdevies. Pirmo reizi par čūsku ziņo “Islandes annāles” vēl 1345.gadā. Nav izslēgts, ka ticējums par briesmoni radies jau vikingu laikmetā.
Interese par islandiešu kriptīdu krasi pieauga pēc tam, kā 2012.gadā nacionālā raidkompānija RUV nopublicēja videoierakstu (tā autors – kāds Hjērturs Kjerulfs), uz tā redzams, kā kāds vai kaut kas garš un šaura pārvietojas pa ūdeni. Šis kaut kas sakrīt ar tradicionālajiem Lagarfloutas čūskas aprakstiem – dzīvnieku garumā līdz 90 metriem, ar dažiem kupriem. Tiek uzskatīts, ka reizēm tas izlien uz sauszemi un slīd starp kokiem. Senatnē tikšanās ar viņu bija nopietnu kataklizmu vēsts.
Lūk ko par leģendas rašanos raksta folkloristi Meja un Hallbergs Halmundsoni savā grāmatā “Icelandic Folk and Fairy Tales”, pamatotu teiksmās, kuras savāca vēl Ions Arnarsons, pazīstams XIX gadsimta islandiešu zinātnieks: “Sensenos laikos dzīvoja savā muižā Lagarfloutā, kas ir tuvu tai vietai, kur upes plūdums paplatinās un ietek ezerā, sieviete. Viņai bija pieaugusi meita. Reiz viņa uzdāvināja meitai zelta gredzentiņu, uzdodot tai noķert ķirzaku un kopā ar gredzentiņu paslēpt to veļas lādē (kā to, acīmredzot, darīja viduslaiku Islandē). Meitene tā arī izdarīja. Taču kad viņa sataisījās paskatīties uz savu gredzenu, noskaidrojās, ka ķirzaka bija izaugusi par gigantisku čūsku, kuras dēļ lāde bija sākusi paplašināties. Nobijusies, meitene izmeta lādi kopā ar visu saturu ezerā. Kopš tā laika nezināms dzīvnieks sāka periodiski terorizēt apkaimi”.
No savas puses piemetināsim, ka, iespējams, leģenda par Lagarfloutas čūsku aizsākas mītā par Jērmungandu (Midgardu) – skandināvu mitoloģijas pasaules čūsku.
P.S. Pagājušā gadsimtā par čūsku atcerējās dažas reizes. 1963.gadā par to, ka Lagarfloutas čūsku ir redzējis, paziņoja galvenais Islandes mežzinis Sigurdurs Blēndals. 1998.gadā dzīvnieku it kā pamanījuši vienas vietējās skolas skolotājs un viens no skolniekiem.
Pēc tam, kad 2012.gadā parādījās izskanējušais video, Floutsdalhjerdālas, kurā atrodas ezers, varas iestādes izveidoja komisiju no 13 cilvēkiem, lai noskaidrotu lentes autentiskumu. Komisija apstiprināja tās autentiskumu un rekomendēja rūpīgi izpētīt Lagarfloutu.
Ja Lagarfloutas čūska tomēr izrādīsies reāls radījums, tad tas ne obligāti izrādīsies monstrs, saka daži biologi. Daudzi jūras dzīvnieki, kurus ataino leģendās kā gigantiskus briesmoņus, patiesībā nav nemaz tik milzīgi un briesmīgi. Piemēram, apmetņhaizivs vai siļķu karalis (jostzivs). Pilnībā iespējams, ka līdzīga suga mīt arī islandiešu ezerā. No citas puses, komisija pieņēma lēmumu uz augošās intereses par leģendāro iedzīvotāju fona. Pa ezeru jau kursē speciāls kuģis, bet ziņkārīgie tūristi vērīgi ieskatās Lagarlouta tumšajos ūdeņos, tā ka… viss vēl priekšā!
Gigantiskais nēģi, parādies!
Jau daudzas desmitgades zinātnieki mēģina atrast gigantiskos nēģus. Ir daudz aculiecinieku ziņojumu par to eksistēšanu Pasaules okeāna ūdeņos. Tomēr gigantiskais nēģis pagaidām paliek tikai leģenda.
1928.-1930.gados ar Dānijas valdības patronēšanu uz pētniecības kuģa “Dana” tika realizēta ekspedīcija apkārt pasaulei. To vadīja slavens dāņu ihtiologs Johaness Šmidts. 1930.gadā tika veikta jūras dibena zondēšana Dienvidatlantikā, Aguljas sēklī, netālu no Āfrikas piekrastes. No apmēram 300 metru dziļuma tika pacelta nēģa kūniņa 1 metra 84 centimetru garumā!
Šis eksemplārs tika iekonservēts un nosūtīts uz jūras bioloģijas laboratoriju Dānijā. Liktos, nekas īpašs. Profilajos muzejos tiek konservēti un glabājas dažādu dzīvnieku un augu sugu eksemplāri. Stāstam par gigantisko kūniņu bija turpinājums.
Anomālo parādību pētnieks A.Sandersons grāmatā “Radījumi” (M.1991) uzrakstīja: “…šī atklājuma vēsture…izrādījās tīta ar mistiskiem sīkumiem un noslēpumiem, kuri daudz iederīgāki romānos, kuri vairāk attiecināmi uz žanru “okultisms un mistika”, nekā stingrajai zinātnes pasaulei”.
Ieinteresējoties par kūniņas eksemplāru, mēs veicām rakstisku pieprasījumu attiecībā uz tā esamību. Taču šis unikālais eksemplārs izrādījās nozaudēts. Tas bija nosūtīts uz Franciju speciālistu ekspertīzei, taču kuģis, uz kura to veda, cieta katastrofu, bet leptocefāls atgriezās tur, no kurienes arī mums parādījās! Patiešām, īsts detektīvs. Tādā veidā, galvenais arguments par labu gigantisko čūsku esamībai izzuda.
1958.gada 16.jūlijā Saut-Vestlandes rajonā, Jaunzēlandē, tika iegūts letocefāls garumā apmēram metrs. Speciālistiem atkal bija vajadzīgs daudz pieticīgāks, taču tomēr lietiskais pierādījums kūniņu-gigantu eksistēšanai.
Īss ekskurss jautājuma par gigantiskajiem nēģiem vēsturē. Vēl 1830.gadā ģeniālais Rafineks pieļāva, ka dažas jūras čūskas var būt nēģu-singrahu radinieki, kuriem… ir tieši tāda pat āriene. Čarlzs Guds savos “Mītiskajos briesmoņos” savāca daudzas liecības par redzētiem nēģiem, kuri bijuši vairāk kā 6 metrus garumā jūrā pie Singapūras. Profesors Eddisons E.Verrills bija pārliecināts par divu tipu jūras čūsku eksistēšanu: vienu – līdzīgu pleziozauram, otru – attiecināmu pie jūras nēģiem.
Gigantisku nēģu eksistēšana apstiprināta ar faktu, ka ļoti maziņas, izaugušas tikai līdz 8-10 centimetriem, Atlantijas nēģu kūniņas galu galā pārvēršas pieaugušos radījumos garumā līdz 2 metriem. Tas ir, pieaugušas kūniņas un pieauguša nēģa izmēri attiecināmi kā 1 pret 23. ja sekot šai loģikai, tad 90 centimetrīgs leptocefāls pieaug nēģī, kura garums 20 metri, bet tas, kuram izmērs ir 1,8 metri, pārvēršas pieaugušā radībā ar 40 metru garumu.
Iespējams, citās situācijās šiem aprēķiniem arī bija noteikts pierādījuma spēks, tomēr gadījumā ar bioloģiskajiem objektiem, eksistē daudz dzīvu organismu, kuriem kūniņa ir daudz lielāka par pieaugušu būtni. Piemēram, dažiem sauszemes-ūdens dzīvniekiem. Secīgi, šī hipotēze ir maz pārliecinoša.
Tomēr ir zināmi daudzi gadījumi, kad jūrnieki sastapa okeānā milzīgus čūskveida radījumus desmitiem metru garumā. Piemēram, 1818.gada 16.augustā britu karakuģa “Dedals” matroži pamanīja starp Labās Cerības ragu un Svētās Helēnas salu milzīgu radījumu.
Ieraksts kuģa žurnālā: “Ieraugot priekšmetu, mēs drīzumā atklājām, ka tā ir milzīga čūska, kuras galva un augšējā ķermeņa daļa pastāvīgi pacēlās virs ūdens, apmēram četru pēdu augstumā. Salīdzinot dzīvnieka garumu ar mūsu marsela augstumu, mēs nonācām pie secinājuma, ka ūdenī redzamās dzīvnieka ķermeņa daļas garums sastāda kā minimums 18 metrus.
Mēs esam pārliecināti, ka nebija rotējošās, vertikālās vai horizontālās viļņveidīgās dzīvnieka ķermeņa kustības. Tas kustējās ātri un nopeldēja tuvu mūsu bortam. Tas kustējās stingri vienā kursā ar ātrumu no 12 līdz 15 jūdzes stundā.
“Čūskas” diametrs bija apmēram 40 centimetri uzreiz aiz tās galvas, bet pati galva bija līdzīga čūskas galvai. 20 minūšu laikā, kad mēs redzējām radījumu, tas kustējās virsūdens stāvoklī. Dzīvnieks bija tumši brūnā krāsā ar pāreju gaiši dzeltenā uz kakla. Tam nebija spuras, un mēs pamanījām kaut ko līdzīgu zirga krēpēm vai drīzāk ūdensaugu kušķim, kas aizķēries pie čūskas muguras”.
Kaut arī nēģus pēta jau sen, taču mīklu joprojām ir daudz. Piemēram, kā Ziemeļeiropas nēģi, nopeldot okeānā 8 tūkstošus kilometru, atrod ceļu uz nārsta vietu Sargasu jūrā? Ir pieļāvums, ka viņi vienkārši seko okeāna dzīļūdens tecējumiem. Pēc citas versijas, nēģi orientējas pēc Zemes magnētiskā lauka.
Ir noskaidrots, ka jaunam nēģim ir jāizaug līdz 23-24 centimetriem garumā, tikai tad viņš kļūs vai nu par tēviņu vai mātīti – tas būs atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Kā jaunie “stikla nēģi” Eiropas krastu tuvumā atrod upju grīvas? Vieni zinātnieki uzskata, ka pēc saldūdens smaržas, citi, ka tie sajūt ūdens sāļuma pazemināšanos un peld pret straumi. Ir viedoklis, ka nēģis okeānā orientējas pēc paisumu un bēgumu turbulentajām straumēm.
Noslēpums ir tas, ka dabā, nozīmīgi tālāk no nārsta vietām, upju pašās augštecēs, dzīvo galvenokārt mātītes, bet tēviņi turas tuvāk grīvām, dodot priekšroku sālītākam ūdenim. Pārsteidz arī tas fakts, ka no noķertajiem “stikla nēģiem”, izlaistiem slēgtās ūdenstilpnēs, attīstās galvenokārt mātītes. Bet tēviņi ir jo vairāk, jo augstāka ūdens temperatūra un blīvāka nēģu apdzīvotība ūdenstilpnē.
Tēviņi gaida, kad dzimumnobriedušas mātītes sāks ievelties no saldūdeņiem jūrā. Te sākas kopīgais čūskveidīgo zivju kāzu un pēdējais ceļojums. Tiek uzskatīts, ka pēc nārsta nēģi iet bojā.
Vēl saldūdenī mātītes iegūst kāzu tērpu: kļūst dzeltenas, pēc tam sudrabotas, tām palielinās acis. Nokļūstot sālsūdenī nēģi pārstāj ēst. Dzimumproduktu (ikru un pienes0 nobriešana notiek uz tauku, kas uzkrājušies nēģa ķermenī, rēķina. Ar taukiem tiek nodrošināti enerģijas tēriņi kustībai pret Golfa straumi. Uz Sargasu jūru nēģi peld ilgi ar ātrumu apmēram 5 kilometri stundā. No izsīkuma viņiem skelets kļūst mīksts, viņi kļūst akli, zaudē zobus.
Visām zivīm piemīt īpaša maņa, nēģis viņu vidū ir rekordists. Var nomest pāris piles rožu eļļas, lai nēģis sajustu tās klātbūtni.
Zivs-čūskas pārbagātās gļotas palīdz viņai izdziedēt ievainojumus. Bet nēģa asinis tiek uzskatītas par indīgām.
Nēģa dzīvīgums ir liels. Mitrā vēsā pagrabā nēģi var palikt dzīvi līdz astoņām dienām.
Uz šodienu daudz jautājumu izsauc nēģu kūniņas – leptocefāli. Daudzām nozvejotām leptocefālu sugām pieaugusī forma ir mīkla.
Nēģu dzīves ilgums dabā (līdz vairošanās laikam, kas nozīmē arī nāvi) – no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. Taču mazā, bez izejas kanāla ūdenskrātuvē pētāmais nēģis (pēc Sabanejeva) nodzīvoja trīsdesmit septiņus gadus.
Lohnesas briesmoņa meklējumos
Tekošajā, 2023.gadā jau vairāki desmiti cilvēku paziņoja, ka redzējuši Lohnesas ezerā slaveno vietējo briesmoni. Kopumā, pēc oficiālā liecību ierakstu par Nesiju datiem, pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā vairāk kā 1130 liecinieku ir paziņojuši, ka ir tikušies ar briesmoni aci pret aci. Tad no kurienes vispār radusies leģenda par briesmoni skotu ezerā un kādēļ tā ir tik populāra?
Pirmo reizi Lohnesas briesmoni ieraudzīja agrāk par zinātniekiem. Brīnums, ka pirmā monstra parādīšanās pie Lohnesas ezera datēta ar mūsu ēras 565 gadu. Saskaņā ar leģendu, svētais Kolumba un viņa sekotāji uzdūrās pie ezera vīriešu grupai, kuri glabāja cilvēku, kuru, pēc viņu apgalvojumiem, ir nogalinājis briesmonis no Nesas upes. Izbrīnījies, viens no svētā Kolumbas sekotājiem pārpeldēja un tur stāvošais briesmonis piecēlās pakaļkājās gatavs viņam uzbrukt. Taču svētais Kolumba pārkrustīja monstru un pateica: “Neej tālāk. Neaiztiec šo vīrieti. Nekavējoties atgriezies no kurienes atnāci”. Un radījums tūlīt izzuda.
Pirmie novērojumi, kuri aizrāva publikas iztēli, datēti ar 1933.gadu. džordžs Spaisers, Londonas iedzīvotājs, vizinājās ezera krastā ar savu sievu, kad viņi negaidīti ieraudzīja “drakona tuvāko radinieku vai aizvēsturisku dzīvnieku, kuru jel kā savā dzīvē esmu redzējis”. Viņš piemetināja, ka dzīvnieks bija diezgan liels ar garu kaklu. Monstrs pārgāja pāri ceļam viņu mašīnas priekšā nesot kaut ko zobos.
Pēc tam, kad 1933.gada 4.augustā “Kurjerā” tika nopublicēts raksts par šo, citi cilvēki sāka sazināties ar MIL un stāstīt par radījuma parādīšanos. 1933.gada 12.novembrī Hjū Grejam izdevās uztaisīt pirmo Lohnesas briesmoņa fotogrāfiju. Tajā dienā viņš pastaigājās ar savu suni, un daži apgalvo, ka uz fotogrāfijas atainot tikai viņa suns, kurā velk koku ārā no ezera. Citi pieļauj, ka izplūdušajā fotogrāfijā – ūdrs vai gulbis.
Nākošais pamanāmais notikums bija Artura Granta, studenta-veterināra, novērojums 1934.gada janvārī. Reiz mēness naktī Grants gandrīz vai sadūrās ar briesmoni kad brauca ar savu motociklu Abriahanas virzienā. Viņš aprakstīja briesmoni kā kaut ko vidēju starp roni un pleziozauru, ar mazu galvu, kas piestiprināta garam kaklam. Kad Grants uzzīmēja uzmetumu, zoologs Moriss Bertons paziņoja, ka radījuma ārējais uzskats un uzvedība atbilst ūdriem un, iespējams, sliktais apgaismojums izskaidro garā kakla parādīšanos.
“Ķirurga fotogrāfija” – tas diemžēl, ir pats pazīstamākais Lohnesas briesmoņa atainojums. Pēc vispārējā viedokļa, uz tās redzama monstra galva un kakls. Tiek pieļauts, ka uzņēmumu izdarījis Roberts Kennets Vilsons, Londonas ginekologs. Daudzu gadu laikā cilvēki ticēja fotogrāfijas realitātei. Pieļāvumus par to, ka tā varētu būt peldspura, putns vai cits ūdrs, neviens nevēlējās dzirdēt. Tomēr 1990-jos gados šis uzņēmums tika atmaskots kā viltojums grāmatā “Nesija – ķirurga fotogrāfija atmaskota”.
Marmadoks Vesterls bija aktieris un dīvainību mednieks. Reiz viņš pamēģināja piedāvāt britu presei “Nesijas pēdas”, taču tika ar kaunu atmaskots. Marmadoks nolēma atriebties par kaunu un kopā ar dēlu un znotu radīja monstra fotogrāfiju izmantojot rotaļu zemūdens laivu, ar galvu un kaklu no koku špakteles. Uzņemot fotogrāfijas Lohnesā, Vesterls nodeva tās Vilsonam, kurš atbalstīja drauga joku nosūtot fotogrāfijas avīžniekiem.
Pēc “ķirurga fotogrāfijas” Lohnesas briesmonis kļuva par slavenību, un daudzi cilvēki mēģināja to fotografēt vai uzņemt video. Tomēr vairums uzņēmumu izrādās viltojumi. Dažus no tiem var izskaidrot kā neatpazītus peldošus objektus vai neparastu viļņošanās efektu, citi bija acīmredzami falsificēti. Tā, 1977.gada maijā iluzionists Entonijs Šils apgalvoja, ka esot izmānījis monstru no ūdens. Tomēr viņa fitogrāfiskais pierādījums tika noraidīts ka viltojums tādēļ, ka nebija ūdens ņirboņas.
Toms Dinsdeils, aviācijas inženieris, 1960.gadā uzņēma video kupri ūdenī ar pēdām, kuras aiz tā vilkās. Kaut arī daudzi uzskatīja šo klipu par falsifikāciju, pētījumi, kuri tika veikti 1993.gadā, uzrādīja citu. Uz negatīva bija atklāta ēna, kura nebija pamanāma uz attīstītās filmiņas un izskatījās kā zemūdens dzīvnieka ķermeņa aizmugurējā daļa.
Uz 2007.gada kadriem, kurus uzņēma laborants Gordons Holmss, ir redzams, kā “ogļu melns objekts apmēram 14 metru garuma” diezgan ātri kustās pa ūdeni. Kaut arī jūras biologs Adrians Šains aprakstīja to kā “labākie Nesijas kadri, kurus viņš jebkad redzējis”, viņš tomēr noliedz iespēju tam, ka tas ir bijis ūdrs, ronis vai ūdensputns.
Zinātnieki un vienkāršie cilvēki aizgūtnēm mēģināja noķert monstru kadrā. 1934.gada vasarā 20 cilvēki binoklī vēroja ezeru no 9.00 līdz pulksten 18.0 piecu nedēļu laikā, taču neko pārliecinošu neatrada. Lohnesas ezera pētījumu birojs (LNIB) strādāja no 1962. līdz 1972.gadam veicinot brīvprātīgo grupas vērot ezeru no dažādiem punktiem. 1954.gadā sonāra rādījumi no zvejnieku laivas Rival III piefiksēja kaut ko lielu, kas kustējās paralēli laivai 146 metru dziļumā. 1968.gadā Gordons Takers no Birmingemas universitātes sadarbojās ar LNIB, lai izveidotu hidrolokācijas “tīklu”. Kurš aptvertu visu ezeru. Divu nedēļu laikā tika iegūti daudzi rādītāji, un kaut arī vienu kadru varēja norakstīt un zivju bariņu, citi rādītāji bija daudz noslēpumaināki.
Ar sonāra palīdzību veiktie pētījumi, kurus piedāvāja Roberts Rainss 1972., 1975., 2001. un 2008.gados, deva negaidīti interesantus attēlus, tajā skaitā vienu, kurš izskatījās kā spura. Tomēr secīgi parādījās pieļāvums, ka šī bildīte bija “pielabota” vai izmainīta. Citi alternatīvie skaidrojumi par Raisa fotogrāfiju ietver pieļāvumus par uzņēmumā esošiem diviem dzīvniekiem, kuri peld kopā, nogulsnēm un noslīcinātiem bluķiem vai kakliem.
Kaut arī dažas autentiskas fotogrāfijas un novērojumus var norakstīt uz kļūdām, ir cilvēki, kuri tīšām mēģināja piemānīt sabiedrību. Tā 1972.gadā zoologu grupa no Flamingo Par Zoo zoodārza Jorkšīrā atklāja to, kas, pēc viņu viedokļa, bija monstrs, peldošs ezerā. Tā ķermenim bija 4,9-5,4 metri garumā, brūna krāsa, ar zvīņām un peldspurām. Kad viņi pamēģināja izzvejot ķermeni, policija to izņēma atsaucoties un parlamenta aktu, kurš aizliedza izvest “neatpazītus radījumus” no Lohnesas ezera. Izrādījās, ka tas bija sakropļots jūras ziloņa ķermenis, kuru viens no zoologiem bija iemetis ūdenī, lai piemānītu savu kolēģus.
2004.gadā grupa dokumentālistu no kinokompānijas Five TV uzkonstruēja pleziozauru un novietoja to ezerā. To pamanīja 600 novērotāji. Tikai pēc gada apmāns tika atklāts: monstra “zobs” izrādījās brieža rags, bet visa epopeja – tikai triks priekš šausmu romāna “Lohs” turpinājuma.
Gāja gadi, tehnoloģijas pilnveidojās, un liecības par monstra eksistēšanu ezerā kļuva arvien mazāk. 2003.gadā BBC nosponsorēja pētījumus ezerā. Izmantojot 600 sonorus un satelītaprīkojumu, varēja identificēt bojas izmēra priekšmetus. Pētījumu laikā tika atklāti nozīmīgu izmēru dzīvnieki.
2018.gadā zinātnieki veica DNK, kuru bija paņēmuši ezerā, analīzi. Kaut arī daudzums iespējamā monstra fotogrāfiju tika noraidītas ar pieļāvumu, ka tie ir ūdri vai roņi, nekādu DNK palieku ne no viena šīs sugas pārstāvja atrasti nebija. Nebija arī DNK, kas būtu saistīts ar lielām zivīm, tādām kā haizivis. Rezultāti uzrādīja lielu daudzumu nēģa DNK. Iespējams, tas notika vienkārši dēļ nozīmīga daudzuma mazu nēģu, kuri dzīvo ezerā, taču profesors Nils Hemmels no Otago Universitātes, kurš vadīja pētījumus, paziņoja, ka materiāla daudzums “neļauj noliegt to iespējamību, ka Lohnesā varētu būt gigantiski nēģi”.
Daudzu gadu garumā skeptiķu izskaidrojumi par Nesijas fotogrāfijām bija ne vairāk izgudrojoši, nekā briesmoņa fanātu pierādījumi. Tā, pēdas ūdenī pieraksta nirstošiem ūdensputniem. Mēģinot izskaidrot ķirurga fotogrāfiju, divi zinātnieki 1970.gadā pieļāva: tas, ko visi uzskatīja par galvu un kaklu, patiesībā bija peldoša ziloņa kupris. Viņi paziņoja, ka fotogrāfija tiks uzņemta citā vietā, bet pēc tam vienkārši ievietota ezera foto. 2006.gadā paleontologs un mākslinieks tāpat izvirzīja “ziloņa” versiju, paziņojot, ka, iespējams, klejojošais cirks kaut kad apstājies krastā un atļāvis ziloņiem peldēties ezerā.
Tomēr, pats interesantākais kandidāts uz nosaukumu “monstrs ezerā” bija īsts monstra modelis, kurš tika izmantots 1969.gada filmā “Šerloka Holmsa privātā dzīve”. Tas noslīka ezerā 1969.gada 11.maijā. Ir pieļāvums, ka daži no novērotājiem varēja tikt iesaistīti šim nozaudētajam modelim, kurš bija izzvejots ezerā tikai 2016.gadā pateicoties hidrolokatoram.
Popilārais 1930-to gadu priekšstats par to, ka briesmonis bija pleziozaurs, tika atspēkots vairākos paņēmienos. Pirmkārt, pleziozaura kakla kauli neļauj viņam pacelt galvu no ūdens, “kā gulbim”. Bez tam, pleziozauram nāktos uzpeldēt vairākas reizes dienā, lai elpotu, kas novestu pie daudz lielāka skaita novērojumu.
Ticība Lohnesas briesmoņa esamībai saglabājusies arī šobaltdien. Kad pēc vētras Siara pludmalē 200 kilometrus no Lohnesas ezera tika atklāts milzīgs skelets, tas izraisīja stipru satraukumu. Taču vēlāk tika apstiprināts, ka tas ir neliela vaļa skelets.
P.S. Oficiālais Lohnesas novērojumu reģistrs saņem vidēji apmēram 10 neizskaidrojamus novērojumus gadā. Par cik ik gadus ezera krastus apmeklē 40 tūkstoši cilvēku, var teikt, ka interesanti novērojumi joprojām ir reti. Pēc reģistra vadītāja Harija Kembela vārdiem, ieraksti, kuri izrādās melīgi vai atraduši loģisku izskaidrojumu, no reģistra tiek izņemti.
Kas tu esi, Brosni?
Runā, ka dīvains radījums gigantiskos izmēros mīt Brosno ezerā ne vienu vien simtgadi. Viena no leģendām vēsta, ka ezera monstrs XIII gadsimtā līdz nāvei nobiedējis tatāru-mongoļu karaspēku, kurš gāja uz Novgorodu. Hans Batijs apstādināja savu karaspēku, lai atpūstos Brosno ezera krastā. Zirgus palaida padzerties. Bet, kad viņi nogāja līdz ezeram, no ūdens iznira milzīgs briesmonis un ar kaukoņu sāka ēst zirgus nesmādējot arī karavīrus.
Batija karaspēks tik ļoti bija nobiedēts, ka pagriezās atpakaļ, bet Lielā Novgoroda bija glābta. Pēc senām teiksmām, milzīgā rīkle apēda zvejniekus. Un vēl laika grāmatās ir pausts par “smilšu kalnu”, kurš parādījās laiku pa laikam virs ezera. Kad šeit gāja slavenais “ceļš no varjagiem uz grieķiem”, ienaidnieka karaspēks nolēma tur noslēpt salaupītos labumus, taču tajā brīdī, kad varjagi sāka piepeldēt saliņai, no ūdens izcēlās drakons un, izplētis savu gigantisko rīkli, aprija salu.
Daudzskaitlīgie aculiecinieki apgalvo, ka esot redzējuši virs ūdens lielas čūskas galvu, kura atgādinājusi drakona vai dinozaura galvu, kā arī garu tievu asti, kura pacēlās virs ūdens. Pēc viņu aprakstiem, radījums bija klāts zvīņām, kā reptilis, izmērā ne mazāks par pieciem metriem.
Zinātniski pētnieciskās apvienības “Kosmopoisk” speciālisti nozondēja ezera dibenu ar eholotu. Lūk ko savā laikā pastāstīja “Kosmopoiska” koordinators Vadims Černobrovs intervijā avīzei “Argumenti un fakti”:
- Mūsu ierīce piefiksēja anomāliju: piecus metrus virs dibena “karājās” liela, dzelzceļa vagona izmēra, sastingusi masa. Karājās un nekustējās… Mēs nedaudz pagaidījām, bet pēc tam nolēmām to noprovocēt: iemetām zemūdens petardi – nelielas jaudas sprāgstošu ierīci. Kad sprāga, “briesmonis” sāka lēnām celties. Mēs no visa spēka vērojām ūdeni – tas bija caurspīdīgs. Nebija nekāda monstra, taču pie tam atradās kaut kas tāds, kas nebija līdzīgs parastam ezera ūdenim.
Kā uzskata tie zinātnieki, kuri ir pārliecināti par to, ka ezerā dzīvo nezināms, diezgan liels plēsējs, un nodarbojas ar anderapoles dīvaiņa atminēšanu, Brosijs nevar būt reptilis, par cik ja tas pat izlīstu uz sauszemes, tad mērenā klimata joslā jau sen būtu nosalis un nomiris. Bet samulsušais zvērs tomēr atdzima, tad tas var būt tikai sauszemes dzīvnieks. Tas nozīmē, ka viņš vairojas dzimumceļā. Te rodas, kā saka, viens “bet”. Pirmkārt, ezers ir pārāk mazs, lai tur dzīvotu (un jo vairāk vairotos!) vesela plēsēju populācija. Otrkārt, šo nezināmo milzīgu izmēru radījumu grupai vajag daudz ēdamā, bet tā ezerā nav pietiekoši. Kaut arī ir versija par eksistējošiem pazemes kanāliem, kuri savieno ezerus, jūras un okeānus.
Briesmīgais zvērs satrauca XVIII-XIX gadsimtu cilvēku prātus. Stāstīja, it kā vakaros un naktīs gigantisks briesmonis uzpeldēja Brosno ezera virspusē, bet kad ezeram tuvojās, tas ienira zem ūdens. Uz Otrā pasaules kara laiku attiecina noslēpumainu notikumu par to, kā briesmonis aprija lidojošu fašistu lidmašīnu. Un arī mūsu dienās ir ne mazums aculiecinieku, kuri novērojuši Brosni ūdens pastaigas. Ar Brosni saista laivu apgāšanu, cilvēku pazušanu.
To, ko stāsta vietējie iedzīvotāji un tie tūristi, kuri vēroja Brosniju, runā par labu tam, ka briesmonis (lai kas tas arī nebūtu: drakons, dinozaurs) eksistē. Tiesa, daži uz skeptisku attieksmi tendēti cilvēki joprojām turpina izplatīt baumas par bebriem-mutantiem, par gigantisku līdaku 100 – 150 gadu vecumā. Citi baro sevi ar pieļāvumiem par to, ka laiku pa laikam ezeru pārpeld mežonīgo mežacūku vai cilvēku grupas. Interesanti, vai tiešām mežacūkas un cilvēki māk nirt un pat ilgu laiku atrasties zem ūdens? Bet taču ne bebrus, ne aļņus un ne mežacūkas bija redzējuši vietējie iedzīvotāji, ne šos dzīvniekus novēroja “Karavina” ekspedīcija un daudzskaitlīgie atbraukušie piedzīvojumu meklētāji? Ir vēl dažas zinātniskas baumas, precīzāk, teorijas Bronsi sakarā.
Viena no tām – tā saucamā avīzes versija. Tas ir stipra ūdens viršana, kas no attāluma atgādina drakona galvu, - atbrīvojies no ezera dibena sērūdeņradis. Kaut arī sērūdeņradi nevajag daudz, lai rastos tāds efekts. Pēc citas versijas, Bronso ezera ūdeņi slēpj kādu vulkānu, kurš periodiski rada iznešus uz ūdens klājuma, un kurš slēpjas ezera dibenā. Ir zināms, ka Bronso dibenam ir milzīga lūzumu masa, kuru dziļumu un virzienu noteikt praktiski nav iespējams. Nav izslēgts, ka vulkāna krāteris atrodas vienā no lauzumiem. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka vulkāns (ja tas ir vulkāns) līdz pat šim laikam nav atklāts. Zvejnieki stāsta, ka Bronso zemūdens pasaule izvietojusies vairākos līmeņos. Ezerā laiku pa laikam parādās vēdzeles, asari. Vispār par neizskaidrojamu uzskata to, ka dažas zivju sugas vispār dzīvo šajā apvidū. Piemēram, vienā no Penovas rajona ezeriem dzīvo siļķes. Kā jūras zivs nokļuva tajā ezerā nav skaidrs. Jo viņa taču dzīvo tekošā ūdenī. Cikliski Bronso ūdeņos parādās salakas. To bari atgādina tik lielu vienotu organismu, ka pat skudriņas pār kauliem skrien. Ja izskaidrot Bronso rašanos no fizikas redzes viedokļa, tad ar gaismas pārslēgšanas palīdzību milzīgais salakas bars izrādīsies ūdens virspusē. No šejienes – nezināma reptiļa briesmīgā galva. Kā saka fiziķi, jebkura mirāža var parādīties karstā laikā. Un arī zvīņotais drakons ir novērots vasarā. Tomēr tas viss ir baumas, versijas, pieļāvumi. Bronso ezera noslēpumainā monstra izcelsme pagaidām nav noskaidrota, miglas klāta.
Genādijs Kļmovs, iknedēļas “Karavāna+Es” galvenaisredaktors:
- Ezers glabā sevī kaut kādu mīklu. Pietiek pateikt, ka Bonso dziļuma mērīšana uzrādīja, ka dažās vietās tā dziļums sasniedz 120 – 160 metrus. Tas runā par to, ka Bronso – pats dziļākais ezers Eiropā. Pie tam vēl ezers ir pirmsleduslaikmeta izcelsmes, tādēļ noslēpumainās parādības tur pilnīgi iespējamas. Es atzīmēšu nedaudz netradicionāli. Mani visā tajā interesē pavisam cits – globālo mītu radīšanas problēma. Ja Andrejabopoles rajona administrācija būtu aktīvāka, tad varētu veiksmīgi uz mīta par Bronsiju izveidot veselu rajona ekonomiku. Personīgi man tagad ir absolūti vienalga, ir briesmonis vai viņa nav. Taču no nākamības redzesviedokļa tas ir ļoti vērtīgs mīts. Par Brosija monstru runā visos Krievijas rajonos, visās pasaules valstīs, taču kaut kāpēc ne pie mums. Jo ir taču Lognesas briesmonis. Visa grāfistes ekonomika turas uz mīta par to. Bet pie mums pie visa cita ir unikālas vietas, daba tīra, pat mežonīga. Šurp nokļūt arī nav tik vienkārši. Globālo mītu radīšana un to gudra izmantošana – tā ir vesela tehnoloģija. Bez tādām tehnoloģijām grūti vispār kaut ko uzcelt nākotnē. Tā ir iekārtota pasaule: no sākuma rada mītus, bet pēc tam uz to pamata veidojas ekonomika.
Marina Gavrišenko, žurnāliste:
- Uz pirmo skatienu viss šis stāsts par briesmoni līdzīgs pasakai. Taču kā cilvēks, kurš pabijis pie Bronso, varu teikt, ka šī vieta ir patiešām noslēpumaina. Es domāju, ka kaut kas neparasts tur ir. Vietējo iedzīvotāju stāsti to apstiprina. Bet aprunājāmies mēs ar pilnīgi normāliem, adekvātiem cilvēkiem. Jo vairāk, leģendas par noslēpumaino briesmoni saknēs aiziet tālā pagātnē. Esmu pārliecināta, ka nekādas leģendas un baumas nerodas tukšā vietā.
Nikolajs Iščuks, Tveras apgabala ZS preses dienesta vadītājs:
- Man jāsaka, ka brīnumiem es maz ticu, ja nu vienīgi Jaunajā gadā. Taču tas, ko redzējām Bronso ezerā, protams, var nosaukt par neaptveramu un mīklainu. Pat ja parādība nevar būt izskaidrota ar mūsu planētas dzīves likumiem, tad gribas ticēt, ka tas arī ir brīnums.
Gigantiskā baltā uzpeld no dzelmes
Šī zivs patiešām bija ļoti liela. Ja pārtulkot burtiski no zinātniskā nosaukuma, tad tas skan kā “lielais zobs”, un, saskaņā ar “izrakumiem” jūru dibenā, megalodonam bija tieši tādi zobi. Taču ja senā haizivs karharodons megalodons bija līdzīga drīzāk savam radiniekam karharodonam megalodonam (lielai baltai haizivij), tā varēja radīt čaboņu vietējās jūras lauvu populācijās… Bet varbūt, viņa joprojām tās traucē?
Pēc megalodona simta zobu, kurus iegūst no okeāna dibena un no kalnu pārakmeņojumiem visā pasaulē (tie ir ļoti līdzīgi lielās baltās haizivs zobiem, izņemot izmēru – 12 centimetri garumā) ārējā izskata briesmīgā zivs sasniedza… 24 metrus. Paralēli kašalotam, megalodons būtu, iespējams, pats lielākai plēsējs, kurš kaut kad dzīvojis uz Zemes, neizslēdzot arī sauszemes dinozaurus.
Runā, ka gigantiskā haizivs ir spējīga norīt automobili, kaut arī tas, laikam, ir pārspīlējums. Balto haizivju speciālisti Ričards Ellis un Džons MakKoskers, kuri ierakstīja diezgan pārliecinošu nodaļu par megalodonu savā grāmatā “Lielā baltā haizivs”, kura iznāca 1991.gadā, atzīmē: “Kaut arī līdz pat šim laikam atrastie megaladona zobi arī parāda, ka haizivs ir izmirusi, mums jāaizdomājas par mūsu nirēju veselību, kuri iegūst baltos megaladona zobus, tādēļ, ka var izrādīties, ka šī briesmone ir izmirusi pavisam nesen vai vēl joprojām peld kaut kur okeānu dzelmēs un vienkārši ir pazaudējusi zobu…”
Gandrīz visi speciālisti, kuri nodarbojās ar pētījumiem iespējā gigantiskā megaladona esksistēšanai, apzinās, ka ja tā ir izmirusi, tad tas ir noticis pavisam nesen pēc ģeoloģiskās laika skaitīšanas. Haizivs ir dzīvojusi 50 miljonus gadu laiku (vidējais un vēlais tirirasa periods), un daži zinātnieki pat izdarīja secinājumu par tās “neseno” izmiršanu vēlajā pleistocīda vai agrajā holocēna ērās. Citiem vārdiem, “tikai” pirms 10 tūkstošiem gadu! Bet tas peleontologiem ir kā gandrīz vai šodien!
Zooloģijas vēsture uzrāda, ka ļoti lieli dzīvnieki var slēpties no mūsdienu zinātnes, īpaši nezināmās mūsu planētas okeāna dzīlēs. Un ja slavenais celikants varēja palikt nepamanīts 60 miljonu gadu laikā, kāpēc gan nepastumt mūsu gigantisko balto haizivi par 10 tūkstošiem gadu “augšup”?
Savā grāmatā “Jūra slēpj milžus”, kura tika izlaista 1989.gadā, BBC producents un grāmatu par mežonīgo dabu autors Maikls Braits nobeidz nodaļu, kura veltīta jūras briesmoņiem, ar pieminējumu par gigantisku zivi: “Stādieties priekšā uz minūti šoku, kuru izjuta zinātnieki, kuri pētīja Klusā okeāna dibenu pirms desmitgadēm, kad viņi uzdūrās 10 centimetīgiem zobiem, kuri no ģeoloģijas redzes viedokļa vēl bija diezgan “svaigi”. Viena vecums bija 24 tūkstoši gadu – apmēram tas ir Lasko, Francija, alu zīmējumu vecums. Cita – 11 tūkstoši gadu. Un piederēja tas gigantiskai haizivij, kura klejoja pa Klusā okeāna plašumiem tajā laikā, kad cilvēks jau bija migrējis no Āzijas uz Ziemeļameriku. Var būt, šis gigantiskais plēsējs joprojām slēpjas okeāna dzīlēs? Ja daži speciālisti haizivju jautājumos negribēs nu pavisam norakstīt “mega” no saviem rakstiem, tad mums nāksies piekrist tam, ka Pītera Benčli – romāna “Žokļi” personāžs – iztēles auglis ir ne visai izdomājums un daudz iespaidīgākie no mums sāks doties zvejā tikai uz aviokuģa, ne mazāk.
