Gājiens pret lietuviešiem
Sadalīta sīkās kņazistēs, XIII gadsimta vidū Lietuva veica regulārus sirojumus pa Krievijas ziemeļrietumu zemēm. Lietuviešu feodāļi pieturējās pie vienas un tās pašas taktikas: izvairoties no atklātām sadursmēm ar krievu karaspēku, viņi uzbruka nelielām pilsētām un apdzīvotām vietām, tās izputināja un ātri atkāpās. Vienīgais spēks, kurš pretstāvēja lietuviešu uzbrukumiem, bija Aleksandra Ņevska apvienotās vienības.
Stāsta “Par Aleksandra Ņevska dzīvi” autors tā vēsta mums par Novgorodas kņaza cīņu ar iebrucējiem: “Tajā laikā pavairojās lietuviešu tauta un sāka nest kaitējumu Aleksandra valdījumiem. Reiz viņam gadījās izbraukt, un vienā izbraukumā uzvarēja septiņus pulkus, daudzus kņazus viņš nogalināja, bet citus saņēma gūstā; viņa kalpi pa tam, izsmejot, piesēja viņus pie savu zirgu astēm. Un sāka no tā laika baidīties viņa vārdu”.
1245.gadā Lietuva veica kārtējo sirojumu Novgorodas valdījumos. Daži lietuviešu kņazi, apvienojušies, uzbruka Toržikai un Bežeņecai. Toržikas iedzīvotāji, kurus vadīja kņazs Jaroslavs Vladimirovičs, stājās pretī interventiem, tomēr izrādījās pretinieka sakauti. Sagrābuši “lielu daudzumu”, lietuvieši pagriezās atpakaļ.
Pakaļ lietuviešu vienībām devās apvienotie tveriču, dmitroviešu un novotoržiešu spēki. Viņi panāca lietuviešus un sakāva tos pie Toropciem. Lietuviešu karaspēka atliekas noslēpās aiz pilsētas sienām. Vēlāk pilsētas aplenkšanai pievienojās Novgorodas Aleksandra Ņevska vienība. Lūk, kā tālāk par to vēsta hronists:
“Pret rītu paspēja Aleksandrs ar novgorodiešiem, un atņēma lielo daudzumu visu, bet kņazus apskaldīja astoņus vai vairāk. Un pēc tam novgorodieši atgriezās; kņazs atkal dzinās pakaļ lietuviešiem ar savu galmu, un sita viņus pie Zižičas, un nepalaida no viņiem nevienu vīru, un sasita te atlikušos kņazus. Pats atkal [Aleksandrs] paņēma dēlu savu no Vitebskas, aizbrauca ar mazu vienību un sastapa citus karotājus pie Usvjatas. Un te viņam Dievs palīdzēja, arī šos saskaldīja, un pats atnāca vesels, un vienība viņa”.
Aleksandrs lieliski saprata, ka vienas lietuviešu vienības sagrāve nepaglābs Novgorodu no turpmākajiem uzbrukumiem. Lielā kņaza lēmums dzīt atkāpjošos ienaidnieku jau Lietuvas robežās piespieda lietuviešu feodāļus uz ilgu laiku aizmirst ceļu uz austrumiem.
Palīgā emi
1250-to gadu sākumā zviedru feodāļi pastiprināja savu iekarošanas politiku Somijas teritorijā. Ar vietējo pagānu tautu kristīšanas lozungu viņi tiecās pakļaut vienas no somu ciltīm zemēm – emi, kura tradicionāli iestājās savienībā ar novgorodiešiem. Novgorodas stratēģija bija skaidra. Palīdzot emi nokratīt zviedrus, Novgorodas valdība pirmkārt tiecās uz savu zemju drošību.
1256.gada ziemā emi sacēlās pret zviedru iekarotājiem. Emi palīgā devās Novgorodas karaspēks Aleksandra Jaroslavoviča vadībā. Krievu spēki bija ierobežoti skaitliski: par kontroles pār plašajām Somijas teritorijām nebija ne runas, taču dziļam sirojumam resursu bija pietiekami.
Kā raksta hronisti, krievu karaspēka pārgājiens norisinājās nelabvēlīgos klimata un dabas apstākļos: īsās gaismas dienas, puteņi, pilnīgais bezceļš, biezie meži un pilnīgā ciematu neesamība ļoti apgrūtināja kaujas vienību pārvietošanos.
Aleksandrs, protams, arī neplānoja par iekarotāju pilnīgu izdzīšanu. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, viņam tomēr izdevās sakaut dažus nocietinātos zviedru karaspēka punktus. Ziemas beigās, kā atzīmē hronisti, uzvarošais karaspēks ar slavu atgriezās Novgorodā. Kaut arī Aleksandrs tomēr nepakļāva Novgorodai emi zemes, viņš novērsa zviedru mēģinājumus sagrābt senās Novgorodas ireritorijas Somu līča krastos un nozīmīgi samazināja kareivīgo skandināvu iekarošanas apetīti.
Bezasiņu uzvara
1256.gada martā 14 gadus pēc vācu feodāļu sakāves uz Čudas ezera Romas pāvests Aleksandrs V ar izdoto bullu piesauca katoļus jaunam krusta karam pret Eiropas ziemeļaustrumu “pagāniem”. Savos sprediķos pāvests pārliecināja Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Gotlandes, Vācijas un Polijas kristiešus atbalstīt šo Dievam tīkamo ideju. Vispār, piesaistīt gājienam lielus spēkus neizdevās. Uz Vatikāna aicinājumu atsaucās tikai Zviedrija, kurai bija savi rēķini ar Novgorodu. Kā teikts hronikā, “atnākot Sveja un Emā un Somā un Didmanā ar savu pagastu un daudzumu [karaspēka], un sāka veidot pilsētu Narovā”. Šeit runa, acīmredzot, runa bija par zviedru bruņinieku mēģinājumu uzcelt atbalsta punktu uz robežas ar Vodskas zemes un tikai pēc tam, kad viņiem aizmugurē būs gatavs cietoksnis, uzsākt pakāpenisku vodu, ižoru un karēļu pakļaušanu.
Cietokšņa uzcelšana Narovas deltā austrumu krastā Novgorodas Republikas iedzīvotājiem jau bija agresijas akts. Novgorodas varas pārstāvji atminēja iekarotāju plānus un uzsāka zemessardzes vākšanu. Aleksandrs Jaroslavovičs tobrīd Novgorodā nebija, un tādēļ pie viņa aizsūtīja ziņnešus ar lūgumu atnākt ar “zemākajiem” pulkiem.
Krievu kara gatavošanās apjomu pamanīja zviedri, un bruņinieki, visticamāk baidoties no nelabvēlīga kaujas iznākuma, steidzās pamest tik attālās zemes. Bez tam, somu un čudi-estu algotņu vienības, kuras sastādīja vairāk kā pusi no zviedru karaspēka, likās krustnešiem visai nedroši sabiedrotie. Tā, Aleksandrs Ņevskis tikai ar vienu kara savākšanās skatu pievienoja sev tik svarīgo stratēģisko uzvaru.
Pretspars ordai
Kā zināms, Aleksandrs Jaroslavovičs izveidoja lokanu attiecību politiku ar Zelta Ordu. “Noslēdzis savienību ar Ordu, viņš pakļāva Novgorodu Ordas ietekmei. Viņš izplatīja mongoļu varu Novgorodā, kura nekad nebija mongoļu iekarota”, - rakstīja par Ņevski KZA akadēmiķis Valentīns Janins.
Tomēr vesela virkne pētnieku uzskata, ka pakļāvība Ordai bija tikai Aleksandra, kurš tiecās maksimāli samazināt krievu zemju atkarību no Zelta Ordas, politikas ārējā izpausme.
1259.gadā Ordas atpircēju vardarbība un ļaunizmantošanas izraisīja virkni sacelšanos Novgorodā, trīs gadus pēc protestu darbības sāka arī Rostovas, Vladimiras, Suzdaļas un Jaroslavļas iedzīvotāji. Tautas večes nolēma izdzīt hana “bessermenus” no pilsētu robežām.
Pieņemts uzskatīt, ka antimongoļu darbībām bija stihisks raksturs. Tomēr to plašā izplatība ļauj pieņemt, ka visas dumpinieku darbības kāds koordinēja.
Vēsturisko zinātņu kandidāts Vsevolods Merkulovs pieļauj, ka eksistēja vispārēja antimongoļu sacelšanās vadība. Viņš raksta: “Loģiski pieļaut, ka pa pilsētām tika izsūtīti ziņneši, kuriem vajadzēja nodrošināt vienlaicīgumu. Bez tam, uz tamlīdzīgām domām uzvedina tautas kustības ģeogrāfija, kura norisinājās tādā veidā, lai ne tikai nodarītu maksimālu kaitējumu iebrucējiem, bet arī atgriezt viņiem atkāpšanās ceļu”.
Krievu hronikas par šo klusē. Visas, izņemot Ustjužas. Tajā atrodams visai interesants ziņojums, datēts ar 1262.gadu: “Un atnāca uz Ustjugu grāmata no Lielā Kņaza Oleksandra Jaroslavoviča, lai tatārus pakautu”. Tajā laikā Krievijā kņazs Aleksandrs Jaroslavovičs bija tikai viens – Ņevskis.
Pēc novadpētnieku domām, lielākais daudzums toponīmu, kuri ataino pretošanos tatāriem-mongoļiem, novērojami Krievijas ziemeļaustrumos – lielā kņaza Aleksandra Jaroslavoviča pārvaldītajās zemēs. Tajā skaitā, par to var liecināt apdzīvotais punkts Treparevo pie Vorsmicas upes. Pēc Hļebņikovas hronista, šeit notika kauja starp krieviem un tatāriem-mongoļiem, kuriem “iedeva pērienu”. Tatāri metās bēgt, taču, pēc leģendas, tika panākti tajā vietā, kur tagad atrodas Dušilovo ciemats.
Kā zināms no hroniku avotiem, Aleksandrs apsolīja ordas haniem atrast un sodīt vainīgos nepakļāvībā un dumpjos. Tomēr neviens tā arī netika atrasts un sodīts. Vēl vairāk, visās pilsētās tika apkauti praktiski visi ordas nodevu savācēji. Kopš tā laika tatāri atsakās braukt pēc atpirkšanās naudas nododot krievu kņaziem tiesības savākt nodevas.
Vsevolods Merkulovs pieļauj, ka Ordā turēja aizdomās Aleksandru Ņevski un viņa tuvākos par sacelšanos organizēšanu, par cik nebija iespējams nepamanīt to vienlaicīgumu. “Bet galvenais – sacelšanās notika arī kņaza dzimtajā vietā, Pereslavļā. Tas loģiski izskaidro viņa pēkšņo nāvi pēc brauciena uz hanistes galveno mītni nākamajā gadā. Tiek pieļauts, ka viņš tika noindēts un nomira 1263.gada 13.novembrī Gorodcā”, - secina vēsturnieks.
Kāpēc uz Aleksandra Ņevska ķiveres bija uzraksts no Korāna
Noslēpumi mīl aptvert ne tikai dzīvus radījumus, bet arī nedzīvus priekšmetus. Aleksandra Ņevska ķivere, kura glabājas Maskavas Kremļa Ieroču palātā, ir no šī skaita. Tas, protams, nav Svētais Grāls, taču tajā noslēpumu nav mazāk.
Tāda galvassega varēja klāt Rjurikoviča galvu, īsteno izredzēto. Viss par to: sarkans dzelzs, tempļa kupola forma, arhistratiga Mihaila Arhenģeļa tēls spicē, kurš piesaukts satricināt ienaidnieka roku ar paceltu zobenu, zelta uzmava, dimanti, rubīni, smaragdi, pērles… Un pēkšņi – arābu raksts! Uz pareizticīgā kņaza bruņucepures! Kas tas ir? Korāna 61-ās suras 13-pants: “Iepriecini ticīgos ar apsolījumu palīdzībā no Allaha un drīzo uzvaru”. Vēsturnieki un kolekcionāri šim visam atradīs izskaidrojumu. Savas erudīcijas, pieredzes, sapņu, apsēstības horizontā… Viņi mīl loģiku. Sākumskolas jaunāko klašu pedagogu loģiku, kura izskaidro skolasbērniem spoku eksistēšanas neiespējamību. Saskaņā ar leģendu, Ņevska bruņucepure tika pārkalta XVII gadsimta sākumā speciāli priekš Mihaila Fjodoroviča, pirmā cara no Romanovu dzimtas. Galma meistars Ņikita Danilovs to papildināja ar dārgakmeņiem. Atjaunotā bruņucepure ieguva vārdu “Cara Mihaila Fjodoroviča Jērikas cepure”. Nekāda modernizācija šeit nebija – bruņucepures Krievzemē bija pieņemts tā saukt, par cik krievu monarhi kopš Ivana Bargā laikiem mīlēja salīdzināt sevi ar Jēzu Navinniju, Vecās Derības karali, kurš bija ieņēmis Jēriku.
XX gadsimtā vēsturnieki nenoticēja leģendai, sākot šaubīties par to, ka bruņucepure ir piederējusi Aleksandram Ņevskim. Pakļaujot Damaskas galvassegu neskaitāmām ekspertīzēm un analīzēm zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka “Jērikas cepue” tika izkalta Austrumos (no kurienes arī arābu uzraksti) XVII gadsimtā. Pēc tam kaut kādā veidā bruņucepure atradās pie Mihaila Fjodoroviča, kur tika pakļauta “kristietiskam tjūningam”. Tiesa, neviens nepaskaidro, kāpēc cars nedeva rīkojumu aizvākt “basurmanu rakstu”. Nolaidības dēļ? Diezin vai. Nezināšanas dēļ? Atkal diezin vai. Cara galmā vienmēr bija ne mazums tatāru, kuri zināja arābu kaligrāfiju. Interesanti, ka arābu raksts rotāja arī Ivana Bargā bruņucepuri, kā arī citu augstdzimušu personu bruņucepures viduslaiku Krievijā. Protams, var teikt, ka tās bija trofejas. Taču grūti iedomāties, ka regamentētais Ivans IV uzlika savā vainagotajā galvā lietošanā bijušu bruņucepuri. Pie kam “basurmana” lietošanā… Ar lielu daļu iespējamības “Jērikas cepuru” cariskie īpašnieki zināja to izcelsmi un “arābu rakstu” tulkojumu. Taču pie tā izrādīja toleranci to esamībai uz personiskajām bruņucepurēm. Iespējams, iegravētajām Korana surām tika piedēvētas kaut kādas maģiskas īpašības – tādas “grafiskās” Jērikas taures, kuras sagrauj cietokšņu sienas nevis ar skaņu, bet ar rakstību.
