Pēc izskata Ktulhu ar dažām ķermeņa daļām līdzinās astoņkājim, drakonam un cilvēkam: spriežot pēc “Ktulhu aicinājuma” varoņa Entonija Vilkoksa bareljefa un senās statujas no stāsta, briesmonim ir galva ar taustekļiem, humanoīda ķermenis, klāts ar zvīņām, un pāris rudimentāru spārnu. Apraksts no Gustava Johanesa fantastikas žurnāla piebilst, ka dzīvais Ktulhu kustoties, tecina siekalas, bet tā ķermenis ir zaļš, gaļīgs un brīnumainā veidā reģenerē ar novērojamu ātrumu. Tā precīzais augums nav norādīts; Johaness briesmoni pielīdzina “staigājošam kalnam”, lielākam, nekā “leģendārais Ciklops”, Ktulhu (peldošais vai staigājošais) “izslējās virs netīrajām putām, kā dēmoniska galeona pakaļgals”.
Ktulhu pieder pie Vecajo dzimtas. Tas guļ miegā, līdzīgi nāvei, zemūdens Rljehas pilsētas virsotnē Klusā okeāna vidū. “Pie pareiza zvaigžņu stāvokļa” Rljeha parādās virs ūdens, un Ktulhu atbrīvojas.
Ktulhu mītos aprakstīta Ktulhu paaudzes (kulta) reliģiskā tradīcija. Saskaņā ar Lavkraftu kultisti atrodas visdažādākajos Zemes nostūros; daļēji arī starp gan Grenlandes eskimosiem, gan Jaunās Anglijas iedzīvotājiem. Savos saietos kultisti sarīko cilvēku upurēšanu, trako, dejo un lasa mantru “Ph nglui nafh Ktulho Rljeh vgah nagk fhtagn”, kas pēc dažu kultistu liecībām (pēc “Ktulhu aizinājuma”) jāsaprot kā “Savā mājā Rljehā mirušais Ktulhu gaida, sapņo”.
Ktulhu spēj ietekmēt cilvēku prātus, bet viņa spējas apslāpē ūdens slānis, tādēļ viņam pakļauti tikai īpaši jūtīgu cilvēku sapņi. “Ktulhu aicinājumā” sapņi, kurus uzlaiž Ktulhu, stipri šausmina tos redzējušos, un dažreiz noved līdz ārprātam. Ktulhu – citplanētu, cilvēka dabai absolūti svešs radījums, bet visa cilvēces vēsture ir tikai tā mirklis no tā sapņa. Kultisti ir pārliecināti par sava elka varenību, un cilvēces bojāeja tiek uztverta visai iespējama, lai arī ar maznozīmīgām sekām.
Lūk, kas par to minēts mītos:
KTULHU (arī KUTULU, KTULHUT, THU THU, TULU). Bezformīgs Dižais Vecajais, kuru visbiežāk raksturo kā radījumu ar asiem nagiem, astoņām kājām un astoņām galvām, ar lieliem spārniem, kā sikspārnim. Ktulhu guļ nāves transā Rljehā, bet reiz tas pamodīsies, lai vēlreiz valdītu pār pasauli.
Piezīmes pat Ktulhu ir sarakstītas, bet šķiet, ka tas radies Vurla pasaulē divdesmit trešajā miglājā. Vēl Viņš klejojis kā zaļa dubultzvaigzne Hoth, kur apvienojies ar radījumu vārdā Ighja, lai radītu Dižos Vecajos Ghatanothoa, Ijhogtha, un Tsog-Ommoga. Tālāk Ktulhu un viņa pēcnācēji lidojuši uz Juggot, no kurienes nolaidušies uz Zemi. Tiem ierodoties, Ktulhu un viņa svīta uz salas Klusajā okeānā karoja ar Vecajo Radījumiem, kuri apdzīvojuši Zemi miljons gadus pirms Ktulhu ierašanās. Pēc kara, kura rezultātā Ktulhu pēcteči sagrāva visas Vecajo Rasījumu pilsētas, abas nometnes pasludināja mieru un piekrita viena otrai netraucēt.
Tādēļ Ktulhu un viņa pēcnācēji daudzus gadus šajā pasaulē baudīja brīvību, bet drīz tiem pienāca ilgās gaidīšanas periods. Miljoniem gadu laikā cilvēce lēni attīstījās. Ktulhu sarunājās ar savām jaunajām radībām viņu sapņos, paziņojot tiem, kur atrodas statujas ar viņa tēlu, kuras tas atnesis no zvaigznēm. Tā radās Ktulhu kults. Bet reiz melno Rljehu skāra nelaime. Iespējams, tā bija nezināmu dievību atriebība vai izmaiņas zvaigznēs, mēnesī, kas no zemes atradās ļoti tālu (lai gan uzskata, ka Ktulhu kalpi zināja par to). Šīs katastrofas laiks arī nav zināms; saskaņā ar kulta doktrīnu, tas notika pēc viņa pirmo kultu dzimšanas, citi uzskata, ka tas notika ilgi pirms cilvēces attīstības sākuma. Bez jebkāda iemesla Rljeha nogrima Klusā okeāna ūdeņos, ieslēdzot Ktulhu un viņa pēctečus kā lamatās. Ūdens aizbloķēja lielāko daļu telepātiskos signālus, nogriežot jebkādus kontaktus ar viņu kalpiem, izņemot tikai caur nejaušiem sapņiem. Ktulhu nevarēja neko padarīt, un tas gaida, kamēr zvaigznes nostāsies atbilstošā secībā; tikai tad viņš atbrīvosies no ieslodzījuma. Kopš tā laika Ktulhu kaps laiku pa laikam paceļas virs ūdens, atbrīvojot Ktulhu uz īsu laika posmu. Ik reizi, pēc dažām dienām vai nedēļām, Rljeha atkal iegrimst atpakaļ jūrā. Tomēr pienāks diena, kad melnā pilsēta neatgriezīsies okeāna dzelmē. Pēc tam Ktulhu sāks nogalināt un mētāties pa visu pasauli.
Ktulhu kulti ir plaši izplatīti; viņa paaudzes pēdas palikušas Haiti, Luiziānā, Klusā okeāna dienvidos, Mehiko, Arābijā, Sibīrijā, Knjainā un Grenlandē. Nemirstīgie kultu priesteri mita kaut kur Ķīnas kalnos, bet īstais kulta centrs bija izveidots kaut kur Arābijā, pie Iramas. Profesora Anžella un viņa pēcteču pirmais darbs sniedza daudz informācijas par slēptajiem kultiem.
Pārsvarā šis kults palika slepens, bet Havaju salās vēl sastopamas leģendas par Kanaloa, ļauno dievu-kalmāru, kas ieslodzīts ellē. Ktulhu rituālus bieži rīko okeāna vai liela līča tuvumā, un uzskata, ka Helovōns ir viens no viņa augstākajiem svētkiem. Klīst baumas, ka Ktulhu ir vienkāršs augstākais priesteris Jog-Sothotha. Zināms naids pastāv starp Ktulhu un viņa brāli, Neizsakāmo Haturu. Tomēr neviens nezina kādēļ starp tiem radies konflikts.
Dažos tekstos Ktulhu nosaukts par ūdens elementālu, neskatoties uz to, ka okeāns bloķē tā telepātiskos signālus uz cilvēci. Saseksa manuskripts piemin Ktulhu kā Njaiarlathotepa parādīšanus, lai gan neviens cits avots to šādā tēlā neinterpretē. Frānsiss Lanejs Ktulhu ar Kuiha-Aijaru mēģināja saistīt kara dievu Huitzilopohtli. Tā ir acīmredzama aplamība; Huitzlopohtli – Acteku dievs un tas nemaz nav līdzīgs Ktulhu. Un visbeidzot, dažas paralēles tiek novilktas starp Ktulhu un Ktulhu Souhidu, augstāko priesteri Mu, kurš aizbēga uz Dienvidameriku. Daži pieņem jebkuru no šīm hipotēzēm.
Pēc izskata Ktulhu ar dažām ķermeņa daļām tas līdzinās astoņkājim, drakonam un cilvēkam: saskaņā ar Lavkrafta aprakstu, tas ir zaļš, lipīgs un resns, tam galva ir kā astoņkājim, čokurains drakonam līdzīgs ķermenis, klāts ar zvīņām un pāri rudimentāru spārnu. Tā precīzs lielums nav norādīts, bet spriežot pēc “Ktulhu aicinājuma”, tas noteikti nav mazāks par vidēja lieluma kuģi. Pirmo reizi vēl pieminēts stāstā “Dragūns” (1917.).
Ktulhu guļ “nāvei līdzīgā miegā”, bet nogrimušajā pilsētā – kapenē Rlje (Rljehā citā tulkojumā) – Klusā okeāna vidū. “Kad zvaigznes nostāsies vajadzīgajā stāvoklī”, Rlje pacelsies no jūras dibena un Ktulhu pamodīsies. “Ktulhu mītos” aprakstīta senā Ktulhu reliģiozā tradīcija. Saskaņā ar Lavkraftu kultisti atrodas gan starp Grenlandes eskimosiem, gan starp Jaunās Anglijas iedzīvotājiem un visā pasaulē. “Savā mājā Rljehā mirušais Ktulhu gaida savu stundu”.
1997.gadā Lavkrafta minētajā apgabalā Rlje atrašanās vietā tika fiksēta zemūdens skaņa, kas ieguva savu nosaukumu “Bloop” (no angļu val. – “rēciens”, “kauciens”). Skaņa norāda uz tās dzīvniecisko izcelsmi, bet tās jauda daudzkārt pārsniedz to, kuru radītu visas zināmo jūras dzīvnieku sugas. Lavkrafta darbs izrunas ziņā dīvainā veidā pietuvināms šumeru dieva Kululu-Enki šumeru galvenajai dievībai, kas mīt savā mājā jūras dibenā. Viņa vārds mirušo valodā izrunājams aptuveni kā Khlūl’hloo jeb Kathooloo – tā vēsta mums vectēvs Lavkrafts:
…pirmā zilbe [Khlul’hloo] izrunājama diezgan aizsmakušā balsī. [Burts] u [izrunājama] aptuveni kā full; bet pirmā zilbe pēc skaņas līdzinās klul; tā h nozīmē balsenes sēkšanu.
Nevienā no angļu skaņas “c” (Cthulhu) izrunas variantiem nav. Angļu valodā skaņas c apzīmējumam izmanto burtu salikumu ts, par cik burts c tiek uzskatīts kā krievu c pirms burtiem e, i un u (“fifti sent”, piemēram, pretējo krievu traskripcijai “cent”) vai kā “k” visos pārējos gadījumos. Tādējādi Cthulhu angļu avotos nevar būt tāpat kā Stulhu, jo burtu salikumu “ct” var lasīt tikai kā “kt”. Izņēmums ir abreviatūras. Visticamāk tāda izruna cēlusies no viena no pseidonekrunomikona (Simona nekronomikons).
Ktulhu kļuva par daudzu karikatūru, anekdošu, joku un parodiju priekšmetu. Šajos jokos Ktulhu dažreiz piedēvē tam neraksturīgas darbības, kas aizgūtas no līdzīgiem tēliem.
Ktulhu kults, kas izraisa pamatotas bažas daudzu valstu vadoņiem, sākot no Ziemeļkorejas līdz Francijai un Savienotajām Valstīm, ilgu laiku no etnogrāfu un reliģijas pārstāvju puses bija aizmirstas. Pirmo reizi par Ktulhu paaudzi pieminēts arābu ceļotāja un okultista Abdulas Ibn Hazreda (jeb Abdula Alhazreda, kā to bieži sauc angļu valodas avotos) grāmatā. Šī grāmata tika sarakstīta Damaskā aptuveni 730.gadā un tas ir ne tik daudz mistisks, cik vēsturisks vecā ceļotāja traktāts par to, kas bijis un pagājis. Tāda rakstura sacerējumi arābu Austrumos sastopami ne mazums. Jemenas pirmiedzīvotājs Abdula Ibn Hazreda daudz ceļoja, no Pendžabas līdz Magribai, viegli apguva svešvalodas un nelaida garām iespēju padižoties ar lasīt prasmi un tulkot manuskriptus, kuri nebija pa spēkam mazāk izglītotiem ļaudīm.
Ibn Hazreda izrādīja diezgan specifiku interesi par aizmirstajiem ticējumiem, slepenajiem kultiem un tumšo māņticību dažādās ciltīs un sektās, ko sastapa savā ceļā. Slavenais amerikāņu rakstnieks Hovards Filips Lavkrafts nepelnīti viņu nosauca par “neprātīgo arābu”. Patiesībā, ja pat pēc mūsdienu standartiem Ibn Hazreda arī uzvedās nedaudz ekscentriski, dažreiz pat riskējot ar dzīvību, lai nokļūtu līdz smiltīs apraktajām “kolonu pilsētas” Iramas drupām, tādu rīcību pilnībā attaisnoja ikviens nopietns ceļotājs, kurš centās sasniegt mērķi.
Sava mūža pēdējā grāmatā – “Kitabal-Azif” Ibn Hazreda stāsta par sektu vai, drīzāk, par sektu grupu, kuras pielūdza Vecajiem Dieviem un cenšas palīdzēt tiem savai varai pakļaut visu Zemi. Ne mazāk svarīga loma tajā ir Vecajo Dievu virspriesterim briesmīgajam Ktulhu, kurš nāves miegā dus jūras dzelmē un zem ūdens gaida savu stundu, kad zvaigznes un planētas nostāsies vajadzīgajā stāvoklī. Tad ar adeptu palīdzību Ktulhu pamodīsies un pamodinās Vecajos Dievus. Betlīdz tam sekotāji neļauj apdzist savai reliģijai, regulāri veicot rituālus un dziedot slavas dziesmas.
Visi šie drūmie ticējumi tā arī paliktu reliģiskās vēstures pētnieku īpašumā, ja vien XX gadsimta sākumā precīzi nebūtu noskaidrota nogrimušās Rljehas pilsētas un gulošā Vecajo Dievu priestera Ktulhu kapenes atrašanās vieta.
Pirmo reizi par Ktulhu civilizētie baltie cilvēki ieminējās 1860.gadā. arktiskā ekspedīcija no Pristonas Universitātes Islandē un Grenlandē meklēja vikingu senās apmetnes un akmenī cirstās rūnas. Tika pārbaudīta tolaik populārā hipotēze par skandināvu jūrasbraucēju atklāto Ameriku. Uzrakstus neatrada, toties Grenlandes rietumu piekrastē atrada izmirstošu eskimosu cilti, kuri pielūdza sātanu – tornasuku. Jebkurā gadījumā tā apgalvoja kaimiņu ciltis, kuras centās turēties tālāk no biedējošās reliģijas piekritējiem. Tas bija divkārt dīvaini, ņemot vērā cietsirdīgos un zvēriskos pagānisms rituālus, kas bija izplatīti Grenlandes un Kanādas Arktikas eskimosu vidū. Ekspedīcijas vadītājs antropoloģijas profesors Džoels Korns apmeklēja cilti un pat mēģināja sarunāties ar galveno šamani – angekoku. Ciltij bija fetišs: neliela statuete no vienkārša melni-zaļa akmens, kas stāvēja uz granīta laukakmens. Eskimosi dejoja tam apkārt, sagaidot saullēktu pēc ilgās polārās ziemas. Turpat pie laukakmens tika upurēti cilvēki – gūstekņi un cilts piederīgie. Profesoru Kornu ieinteresēja līdz šim nezināmie eskimosu rituāli, kas tika nodoti no paaudzes uz paaudzi vēl kopš neatminamiem laikiem. Īpašu interesi izraisīja slavas dziesmu dziedāšana, ar kurām vērsās pie statuetes, kas simbolizēja tornasuku. Tie bija vārdi no absolūti citas valodas, kas zinātnei nebija zināma un nelīdzinājās nevienai citai! Angegoks ziņkārīgajam profesoram rūpīgi noskaitīja sātaniskās liturģijas vārdus. Eskimosu pielūdza jūras dzelmē mītošo vareno Ktulhu, un viņam arī upurēja, zvērot savu uzticību uz viņa pamošanās dienu.
Interese par eskimosu izmirstošo cilti drīz vien apdzisa un nākamo reizi par Ktulhu ieminējās 1908.gadā. Amerikas Arheoloģiskās biedrības sēdē Jaunorleānā policijas inspektors Džons R. Legrass atpazīšanai atnesa melni zaļā akmens statueti. Statuete tika atņemta kādā policijas reida laikā Luiziānas mežos. Elku pielūdzēju sekta, kuru turēja aizdomās par cilvēku upurēšanu, veica savus pretīgos rituālus uz saliņas purva vidū. Pārsteigtie metisi gandrīz nepretojās. Policistiem izdevās atklāt sadalījušos astoņas pēdas augstā granīta staba paliekas ar nesamērīgi mazo akmens elka figūriņu galā. Par cik Legrasam, kurš veica šīs lietas izmeklēšanu, neizdevās identificēt dīvaino kultu, godīgais inspektors vērsās pie speciālistiem.
Viņam par brīnumu, figūriņa izraisīja profesora Viljama Čeninga Veba nevaldāmo interesi, kurš gandrīz vai pusgadsimtu piedalījās Korna arktiskajā ekspedīcijā. Vebs uzzināja, ka metisu fetišs ļoti atgādina eskimosu – sātana pielūdzēju – elku. Bet kā statuete no tālās Grenlandes varēja līdz Amerikas krastiem? Acīmredzot tās bija divas dažādas statuetes. Profesors Vebs painteresējās, kas Legrasam zināms par sektantu slavas dziesmām? Inspektora dokumentos bija fiksēts arī tas. Dīvainā litānija nezināmajā valodā skanēja kā “Ph’nglui mglw’nsfh Cthulhu R’lyeh wgah; nagl fhtagn”, nožēlojama fonētikas imitācija absolūti ne cilvēka vārdos, ko izrunā fizioloģiska runas aparāta ierīce, kas nemaz nelīdzinās mūsu zemei. Tieši šos vārdus Viljams Vebs dzirdēja Grenlandes rietumu piekrastē!
Divi vienādi kulti, divas vienādas mežonīgo cilšu statuetes dažādos Zemes nostūros – tas bija neticami! Inspektores Legrass piebilda, ka nopratināšanu laikā viņš noskaidrojis pagānu dziesmu tulkojumu: “Savā mājā Rljehā mirušais Ktulhu gaida miegā”. Arestētie metisi daudz pastāstīja par Vecajiem Dieviem un dižo priesteri Ktulhu tumšajā kapenē jūras dzelmē. Uz Jaunorleānu atbraukušais Hovards Filips Lavkrafts uzskicēja Ktulhu statueti.
Lavkrafts, būdams neparasti erudīts cilvēks, noskaidroja saikni starp šīm divām dīvainajām sektām un aizmirsto kulta aprakstu, kas minēts “Kitabal-Azif”. Savu novērojumu viņš izklāstīja stāstā “Ktulhu aicinājums”, pateicoties kam, Ktulhu ieguva daudz pielūdzēju, sevišķi tagadējā Krievijā. Mūsdienu sektanti rīko spēles, bet interneta balsošanas rezultāti, kad par Ktulhu pamošanos vienlaikus domāja sešpadsmit tūkstoši cilvēku, bija labs piemērs ārkārtīgai Vecajo Dievu popularitātei.
Par fināla akordu šajā notikumā kļuva 1925.gadā jahtas “Alert” ekipāžas atklātās dīvainās drupas, kas slējās no Klusā okeāna dzelmes seismiskās aktivitātes rezultātā rajonā 47 grādu 9 minūšu dienvidu platuma un 126 grādu 43 minūšu rietumu garuma. Tā tika atrasta Rljehas pilsēta. Sala nepaspēja izskaloties, kad drīz no jauna tā atkal nogrima ūdenī. Pētījumi, kurus veica ASV JGS divdesmitā gadsimta otrajā pusē, ilgi nesaglabājās valsts noslēpumā. Rljehas fenomens tika atzīts par reāli eksistējošu. Valstu valdības Ktulhu atstāj mierā līdz labākiem laikiem. Izturoties pret to ar aizdomām un bailēs gaidot, kad pamodīsies varenais “gulētājs”.