Suadams – Kaspijas “ūdens cilvēks”
2002.gada jūlijā jauns azerbaidžāņu biznesmenis Rustams Karimovs pieņēma grieķu kompanjonus uz savas jahtas, kura peldēja pa Kaspijas jūru. Tā bija viņa otrā jahta – pirmā bāzējās Adriatikā, komandu uz tās viņš vēl nebija paspējis nolīgt un tādam gadījumam bija izsaucis savu grieķu komandu.
Pret vakaru vējš pieklusa un jahta iegūlās štīlī. Dzinēju palaist nesāka – saimnieks un viņa viesi svinēja dzimšanas dienu. Grieķu komanda arī, taču savā kubrikā.
Vadības kabīnē atradās tikai dienestnieks – stūres vīrs. Tiesa, stūrēt viņam nenācās, jahta bija dreifā, bet aiz pakaļgala garā trosē zvīļojās ūdenī nolaistā jahtas laiva. Kāds no grieķiem izgāja uz pakaļgala uzpīpēt speciāli pīpēšanai atvēlētajā vietā.
Spilgti spīdēja mēness, un jūrnieka uzmanību piesaistīja cilvēku silueti laiviņā, kura šūpojās aiz jahtas pakaļgala: no kaut kurienes tajā parādījās divi cilvēki; nebija saprotams, ko viņi tur darīja. Grieķis, nedaudz grīļojoties, aizkļuva līdz vadības kabīnei, un kopā ar sardzes vīru viņi pagrieza priekšgala prožektoru un to ieslēdza apspīdinot neaicinātos viesus.
Tie uzvedās pavisam dīvaini – acumirklī iztaisnojās, viņi metās no dažādiem bortiem ūdenī un izzuda. Veltīgi grieķi veda prožektora staru apkārt laivelei – peldētāju ūdenī nebija.
Sardzes vīrs ieslēdza sirēnu, un iedzērusī komanda kopā ar tādiem pat viesiem izgāja uz klāja. Pārtraucot cits citu grieķi mēģināja kaut ko paskaidrot kapteinim, tas angliski pārstāstīja situāciju jahtas saimniekam. Matroži pievilka laiveli un pacēla uz klāja. Tās dibenā skalojās ūdens kopā ar kaut kādām ūdenszālēm, un šajā peļķē slinki spurojās divas pieklājīgas zivis. Likās, ka nepazīstamie radījum bija ierāpušies laivelē ar nolūku mierīgi pavakariņot ar svaigām zivīm, bet matroži viņus bija aizbiedējuši.
Rustams paskaidroja saviem viesiem, ka tie, iespējams, bija suadami – “ūdens cilvēki”, leģendas par kuriem eksistē dažām tautām, kuras dzīvo Kaspijas jūras piekrastē.
Tēmu atbalstīja kapteinis-grieķis, kurš pastāstīja kā reiz kopā ar citiem zvejniekiem viņš ir pūlējies atbrīvot tīklā iekļuvušo “ūdens cilvēku”. Tas viņu nodomus nesaprata un traki atkāvās ievainojot vienu zvejnieku ar kaut ko līdzīgu īsam pīķim ar kaula uzgali.
1980-to gadu sākumā Kaspijas naftas ieguvēji ne reizi ziņoja par savām tikšanās reizēm ar suadamiem. Tajos gados nozīmīga daļa Baku naftas tika iegūta Kaspijas jūras šelfā. Estakādes pa seklvietām aizgāja tālu jūrā, bet 50 kilometrus no krasta atradās vesela naftas ieguvēju pilsētiņa Naftas Akmeņi. Uz platformām virs jūras slējās mājas, veikali, klubs, bet daži iedzīvotāji pat ierīkoja sakņu dārzus.
Reiz no rīta viens no uzrbtuves celtnes strādniekiem pēc maiņas devās uz kopmītni. Līdz Naftas Akmeņiem viņam vajadzēja noiet dažus kilometrus pa estakādi. Pēkšņi priekšā, aiz elektriskā sadalītāja, viņš pamanīja dīvainu cilvēka figūru, kura tupēja.
“Vecis” bija pilnīgi kails, viņa figūra pārsteidza ar kaut kādu sasmērētību, it kā viņš trīcētu no aukstuma, bet seja bija slēpta aiz sadalītāja. Strādnieks pārbīlī apstājās, bet pēc tam katram gadījumam pārgāja uz estakādes otru pusi un sāka lēni kustēties uz priekšu. Kad starp viņiem jau bija atlikuši kādi metri desmit, sarāvies vecis, neiztaisnojies, sāka līst zem margām un ielidoja ūdenī. Estakādes augstums bija apmēram 15 metri – tas ir gandrīz vai mūsdienu piecstāvu mājas augstums. Strādnieks acumirklī aizskrēja uz to vietu, taču ūdenī nekā nebija.
Pēc pusstundas, nonācis līdz ciematam, viņā pastāstīja par redzēto un noskaidrojās, ka tamlīdzīgas tikšanās ar nezināmo radījumu bija arī citiem naftas ieguvējiem. Katrā gadījumā, “ūdens cilvēki” – suadami – ir diezgan bailīgi un cilvēkiem neuzbrūk. Kaut arī iepriekšējos gados tika atzīmēti daži gadījumi ar sieviešu, kuras vienatnē pa estakādi bija devušās kādu apciemot, pazušanu.
Literatūrā aprakstīts vēl viens, salīdzinoši nesens, gadījums ar jaunu pārīti, kuri bija nodalījušies divatā naktī bez cilvēkiem pludmalē. Aizņemti ar sevi, jaunie cilvēki palaida garām brīdi, kad no jūras bez trokšņa parādījās trīs kailu cilvēku figūras. Interesanti, ka arī šie liecinieki atzīmēja dīvainu radījumu figūru izplūdumu, kontūru neskaidrību.
Suadami apstāja pārīti un pat noliecās pār viņiem, acīmredzot, lai labāk redzētu, ar ko tad te sauszemes radījumi nodarbojas. Un tajā pat mirklī pludmale pieskanēja ar izteiktu sievietes spiedzienu. Tik dīvaina reakcija tik ļoti pārsteidza ūdens cilvēkus, ka viņi acumirklī izzuda ūdenī. Pēc šīs tikšanās puisis nokļuva psihiatriskajā klīnikā un viņam bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās.
Austrālijas Jovi
Vēl ne tik sen pētot faunu grūti sasniedzamos un neapdzīvotajos Papua Jaungvinejas mežos Missijas kalna nogāzēs Sidnejas Universitātes profesora Harija Opita ekspedīcija izdzirdēja kaut kāda radījuma rēcienus. Uzreiz nebija iespējams noteikt, kāds tad dzīvnieks tos izdod. Šīs skaņas plūda no attāluma apmēram kilometru no nometnes, kurā atradās zinātnieki. Pēc ilgiem strīdiem ekspedīcijas locekļi tā arī nenonāca pie vienota viedokļa par to, kurš tad no vietējās faunas pārstāvjiem varēja šādi rēkt. Pēc kāda laika vienam no pētniekiem patrāpījās iespēja sastapties ar šo nezināmo dzīvnieku. Krēslā tumša figūra šķērsoja taku apmēram divu metru attālumā no liecinieka.
No sākuma zinātnieks nodomāja, ka tas ir cilvēks, taču radījums, ar skaļu troksni spraucoties cauri zariem, iegāja mežā. Kļuva skaidrs, ka tas nav attiecināms saprātīgiem radījumiem. Taču Jaungvinejā nedzīvo lieli primāti, tādēļ mīkla ir tajā, pie kādas dzīvnieku sugas attiecināms šis nepazīstamais, palika neatminēta. Pēc atgriešanās Austrālijā profesors Harijs Opits patērēja daudz laika pētot lielos pērtiķus Sidnejas zoodārzos. Viņš klausījās šimpanzu, gibonu un citu primātu balsis, taču tā konkrēti arī nespēja noteikt, kādas sugas balsi viņš bija dzirdējis ekspedīcijas laikā.
Pagāja daži gadi, profesors pat domāt aizmirsa par šo gadījumu, kamēr reiz viņam nepiezvanīja viņa sens paziņa – žurnālists Džons Morrisons. Sarunas laikā Morrisons pastāstīja Opitam, ka brīvdienās viņš atpūties kopā ar ģimeni nelielā parkā, kurš atrodas Jaunās Dienvidvelsas ziemeļos. Pastaigas pa parku laikā viņa meita atklājusi uz zemes kāju pēdu nospiedumus, kuri bija ļoti līdzīgi cilvēka pēdu nospiedumiem, tomēr ļoti lieli, pēdas garums sastādījis apmēram 60 centimetrus.
Attālums no vienas pēdas līdz otrai sastādīja apmēram pusotru metru.
Radījumam, kurš bija atstājis šīs pēdas, bija liels svars, par cik paši nospiedumi bija iespiesti mīkstajā augsnē kā minimums pāris centimetrus, lielais pirksts nospiedumos bija atvirzīts nedaudz sānis. Džons un viņa ģimene izsekoja pēdu ķēdīti gar izžuvušo strauta gultni, apmēram kilometru, pēc tam sākās cieta klinšaina augsne. Skaidrs, ka tas bija gājis šeit pavisam nesen. Morrisons nodomāja, ka tās ir mežonīga radījuma pēdas, par kuru leģendas viņš ne reizi bija dzirdējis un kuru Austrālijā sauc par jovi. Taču nolēma pēc sīkākas konsultācijas vērsties pie speciālista-zoologa. Profesors Opits nespēja dot precīzu atbildi žurnālistam, tādēļ pēc sarunas ar paziņu kārtīgāk ķērās pie Austrālijas jovi izpētes. Notikums norisinājās Springbrukā Dienvidaustrumu Kvinslendā. Teritorijas apgaitas laikā vietējais mežzinis Ričards Gibsons bija ieraudzījis milzīgu gorillam līdzīgu radījumu, kurš radījis šausmīgu rēkoņu un kuram bija šausmīga smaka. Visu primāta ķermeni klāja melni mati, tomēr purns bija bez apmatojuma, ar dzeltenām acīm.
Tāpat Gibsons atzīmēja, ka radījumam bija ļoti garas rokas un biezas krēpes. Vietējās avīzēs parādījās ziņojumi par vēl dažiem gadījumiem, kad cilvēki redzējuši jovi. Harijs Opits nolēma pārbaudīt visas šīs baumas un devās uz Springburgu. Un reiz naktī, 1978.gada 5.decembrī, kad profesors atradās mežziņa mājiņā, viņš izdzirdēja skaļu rēkoņu. Šīs skaņas bija precīzi līdzīgas tām, kuras viņš bija dzirdējis Jaungvinejas mežā, taču šoreiz dzīvnieks atradās daudz tuvāk. Šī rēkoņa turpinājās dažas minūtes, pēc tam sadzidrējās dingo suņu riešana. Kļuva skaidrs, ka tie ir sajutuši kaut kādu lielu dzīvnieku. Sarunu ar vietējiem iedzīvotājiem laikā zinātnieks iepazinās ar Franku Fildonu, kurš ne reizi bija redzējis jovi vai sastapis tā pēdas. Fildons pastāstīja profesoram par to, ka šis primāts ir gaļēdājs dzīvnieks un pārtiek galvenokārt no jaunu ķenguru gaļas. Pie šāda secinājuma Fildons nonāca balstoties uz to, ka ejot pa Jovi pēdām viņš pamanīja uz blakus augošiem krūmājiem vilnas pikučus un izsvaidītas apēsto dzīvnieku iekšas. Acīmredzot, ka to izdarīja ne jau dingo suņi, par cik Fildons bija labi pazīstams ar šo dzīvnieku paradumiem. Suņi vienmēr velk laupījumu pa zemi, ber jovi, visticamāk, ēd ejot izraujot iekšas un izmētājot tās uz visām pusēm. Viņš piekrita Franka viedoklim par to, ka šis pērtiķis ir gaļēdājs dzīvnieks, savādāk primāta apdzīvotās vietās būtu redzamas patraucētu augu pēdas un fekālijas. Un vēl, acīmredzot, jovi medībām dod priekšroku nakts laikā, bet dienas pavada klusās vietās.
Pagāja daži gadi, iestājās 1985.gads, tagad parādījās ziņojumi par to, ka noslēpumaini radījumi bija pamanīti Lamingtonas nacionālajā parkā. Jūlija mēnesī, atrodoties savā mājā, mežzinis izdzirdēja smagus sitienus. Pieskrējis pie loga viņš pamanīja, kā no šķūņa, kurš atradās pagalmā, uz dažādām pusēm lido tur saliktie instrumenti: lāpstas, grābekļi, cirvji. Pa vidu visam tam troksnim mežzinis izdzirdēja skaļu rēkoņu. Nolēmis, ka viņa šķūnim uzbrucis kaut kāds trakais, mežzinis aizbarikādēja mājas durvis un izsauca palīgus. Kad no rīta ieradās palīdzība, tad pagalmā neatrada neko, izņemot izsvaidītos instrumentus, izskaidrot notikušo sakarīgi neizdevās nevienam. Bez instrumentiem, uzbrukumam tika pakļauts malkas krāvums, kurš atradās netālu no mājas. Ierodoties notikuma vietā, profesors Opits ieraudzīja, ka bluķi krāvumā bija ļoti resni un smagi, tos saturēja ķīļi, kuri bija iedzīti zemē ar kuvaldas palīdzību. Nevienam cilvēkam nebūtu pa spēkam visus šos baļķus izmētāt bez tehnikas palīdzības. Skaidrs, ka tas bija jovi roku darba. Zinātnieks-zoologs veltīja daudz laika izpētot dažādu organizāciju atskaites un avīžu rakstus, kuros tika pieminēts liels noslēpumains pērtiķis, kurš dzīvo Austrālijas mežos.
Izrādījās, ka pirmie jovi pieminējumi parādījās jau XVIII gadsimtā, bet XIX gadsimtā par šo radījumu to kļuva vairāk. Aborigēni labi zināja par šo dzīvnieku. Taču tad, kad Austrālija tika pakļauta arvien lielākam cilvēku ieplūdumam tajā un parādījās lielās pilsētas, tad daudzu dzīvnieku sugu kopskaits saruka vai vispār tās izzuda. Tas pats notika ar jovi: šīs sugas populācija sāka stipri samazināties, bet drīzumā tie pameta savas ierastās dzīves vietas un sāka dzīvot daudz attālākos un mazāk izpētītos mežos.
Tomēr drīz pēc tam, kad Austrālijā bija pieņemta valsts programma daudzu floras un faunas sugu aizsardzībai un tika izveidoti nacionālie parki, dzīvnieku dzīves apstākļi kļuva nedaudz labāki. Jovi skaits arī pieauga, viņi pat sāka parādīties pie cilvēku apdzīvotajām vietām. Ir jāatzīmē, ka pašreiz dabas izzināšanās parādījušās daudzas izmaiņas.
Jēdzieni “cilvēks” un “dzīvnieks” kļūst daudz tuvāki. Zoologi piezīmē, ka eksistē liela līdzība cilvēka un pērtiķa anatomijā un fizioloģijā. Milzīgs daudzums informācijas par mežonīgiem cilvēkiem, jeti no Himalajiem, meža cilvēkiem no Indoķīnas, jovi Austrālijā un daudziem citiem radījumiem pieļauj, ka Homo sugā var būt ne tikai sapiens. Kaut arī tas ir strīdīgs jautājums, un ne visi zinātnieki piekrīt šim apgalvojumam. Tiek pieļauts, ka daudz tuvāka un vispusīgāka izpēte ļaus iegūt atbildi uz šo ļoti interesanto jautājumu.
Uč-Kulanas ielejas “sniega cilvēki” un Zanas stāsts
Uč-Kulanas ieleja atrodas Ziemeļkaukāza kalnos (Karačevo-Čerkeskas republika, netālu no robežas ar Abhāziju). Krievu valodā šis nosaukums tulkojas kā “trīs upes”. Lieta tajā, ka tieši šeit apvienojas Kubaņas, Učkulanas un Hurukas upju ūdeņi.
Vietas te tuksnesīgas un skarbas, ielejas kailās klintis klātas akmeņainiem nogruvumiem. Tomēr pat tādi apstākļi nav šķērslis cilvēkiem. Par vienu no pašām senākajām apmetnēm tiek uzskatīta Učkulana. Pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem šeit tika atrasta apmetne, kura attiecināma uz Kubaņas ēru, tas ir uz 1 tūkstošgadi pirms mūsu ēras.
Šī vieta apvīta ar daudzām teiksmām un leģendām. Bez visa cita, cilvēki ir pārliecināti, ka Uč-Kulanas ielejā mīt grupa “sniega cilvēku”. Šeit viņus sauc par očo-koči (očokoči) vai abnauajo (atkarībā no humanoīda dzimumpiederības). Tāpat runā, ka “sniega cilvēka” mātītes šeit ir daudz vairāk, nekā tēviņu.
Visai populāra vietējo iedzīvotāju vidū ir leģenda par “sniega cilvēku” meitām. Tās it kā samērā bieži tiek sastaptas aizā, taču nevienam cilvēkam nav izdevies sadraudzēties ar viņām. Šiem noslēpumainiem radījumiem piemīt spēja vadīt cilvēka gribu to pilnībā paralizējot.
Lūk viena no leģendām par “sniega cilvēku”:
“Ļoti sen vienā no kaimiņu ciemiem dzīvoja kalējs. Un bija viņam meita-skaistule. Jaunavai bija līgavainis, ar kuru viņa taisījās precēties. Pavisam pirms pašām kāzām meitene kopā ar draudzenēm aizgāja uz mežu pēc ogām, un tur viņa satikās ar “sniega cilvēku”.
Iepatikās meitene vietējam abnauajam, viņš viņu nolaupīja un aizvilka uz savu alu. Draudzenes meklēja, meklēja līgavu, bet tā arī aizgāja mājās ne ar ko. Viss ciems vēl divas nedēļas neveiksmīgi meklēja bez pēdām pazudušo meiteni. Bet atrast viņu mežā spēja tikai līgavainis. Iepriecinātais puisis gribēja aizvest līgavu mājās, taču ka tik ne tā. Meitene kategoriski atteicās atgriezties. Viņa pateica, ka dzīvo mežā kopā ar “sniega cilvēku”, kurš viņu vienkārši apbūris.
Līgavainis, bēdu un greizsirdības pārņemts, nolēma atriebties un, izsekojis, kur viņi dzīvo, vienkārši abus nogalināja. Mīlnieku līķus puisis atveda un atstāja uz meitenes tēva mājas sliekšņa. Vietējais garīdznieks aizliedza kuzēnam glabāt meitu un viņas “sniega vīru” ciema kapsētā. Viņš uzskatīja abnauaju par nelabu, bet kuzēna meita, pēc viņa domām, pārdeva tam dvēseli. Nācās nelaimīgajam, bēdu pārņemtajam tēvam vest līķus atpakaļ uz mežu un apglabāt viņus tur. Apglabāja viņus viņš vienā kapā, bet virsū uzlika akmeni, uz kura izdarīja uzrakstu: “Kalēja meita ar savu vīru”.
Vēlāk pētnieki nolēma apstiprināt vai noliegt seno leģendu. Mežā patiešām tika atrasts kaps ar dīvainu kapakmeni. Kad kapu atvēra, pētnieki bija šokā, par cik sievietes skelets tajā bija pavisam parasts, bet lūk vīrieša skelets piederēja gigantiska auguma cilvēkveidīgam radījumam.
Skaidri zināms, ka ciematā Thina (Abhāzija, Očamčinas rajons) XIX gadsimtā tika noķerta un pieradināta humanoīda mātīte. Viņai pat iedeva jaunu cilvēka vārdu – Zana.
Apmetne ir slavena ar ilgdzīvotājiem, daudziem tās vecākiem iedzīvotājiem vecums sen kā pārsniedzis 100 gadus, tādēļ stāstu par Zanu varēja pastāstīt paši aculiecinieki. Ar šī fenomena pētīšanu nodarbojās padomju vēsturnieks un sociologs B.F.Poršņevs. Un lūk ko viņam izdevās noskaidrot.
Precīzi nav zināms, kur un kādos apstākļos tika notverta Zana. Daži apgalvo, ka uz viņu tika veikta ķeršana Zaadanas kalna mežos, citi apgalvo, ka “sniega cilvēka” mātīti noķēra netālu no jūras krasta, trešie ir pārliecināti, ka pirms sava gūsta Zana esot dzīvojusi Adžārijā.
Tā vai citādi, taču ja viņu noķēra un, neskatoties uz lielo pretošanos, sasēja, bet pēc tam pārdeva kā dīvainību. Kādu laiku viņa pārgāja no viena saimnieka pie cita, kamēr nenokļuva pie mužnieka Edgi Genaba. Tas aizveda Zanu uz savu muižu Thinas ciemā.
No sākuma humanoīda mātīte mitinājās aplokā no vertikāli novietotiem baļķiem. Viņa uzvedās kā mežonīgs zvērs, un tādēļ neviens pie viņas neiegāja. Pat pārtiku Zanai nolaida virvē. Viņa izraka sev lielu bedri un gulēja tajā. Veseli trīs gadi pagāja, iekams humanoīda mātīte sāka pieradināties.
Pēc kāda laika viņu jau turējuši pītā aplokā, zem nojumes piesietu, bet pēc tam vispār sāka laist vaļā. Zana jau necentās aizbēgt. Tomēr viņa nemīlēja atrasties slēgtā telpā, deva priekšroku gulēt zem nojumes.
Izskatījās Zana sekojoši: āda viņai bija ļoti tumša, gandrīz melna, bet viss ķermenis, izņemot seju, pēdām un plaukstām, bija klāts ar rudi melniem matiem. Viņas galvu rotāja gigantiskas krēpes, kuras nolaidās uz pleciem un muguru.
Runāt Zana nemācēja. Visas dzīves laikā, kuru viņa pavadīja cilvēku vidū, viņa tā arī neiemācījās nevienu vārdu. Tiesa, reizēm Zana kaut ko murmināja, izdeva necilvēcīgus izsaukumus vai asus kliedzienus. Tomēr “sniega cilvēka” mātīte lieliski zināja savu vārdu un uz to atsaucās. Viņa saprata arī citas komandas.
Šis radījums atšķīrās ar garu augumu un spēcīgu ķermeņa uzbūvi. Zanai bija ļoti lielas krūtis, muskuļotas kājas un rokas. Tomēr apakšstilbi viņai pie viņas uzbūves acīmredzami atšķīrās no cilvēku apakšstilbiem. Pirksti uz rokām bija gari un stipri resnāki, nekā cilvēkiem, bet uz kājām pie viena tiem bija spēja izvērsties.
Seja Zanai bija plata un ar izteiktiem vaigu kauliem, ar masīvām, asām aprisēm. Apakšžoklis bija izvirzīts uz priekšu, mute plata, ar lieliem zobiem, deguns plakans. Mātītes acis, pēc aculiecinieku teiktā, bija sarkanīgā krāsā. Mati uz Zanas pieres auga tieši no uzacīm. Matainā mātīte nemācēja raudāt un smaidīt, toties reizēm viņa smējās.
Tas bija ļoti stiprs un izturīgs radījums. Runā, ka viņa skrēja ātrāk par zirgu un varēja pārpeldēt netālu tekošo straujo upi pat tās palu laikā. Zana jebkurā gadalaikā peldējās vietējā avotā, kurš līdz pat šim laikam nes viņas vārdu. Viņa mācēja, kaut arī neveikli ložņāt pa kokiem. Bet spēks viņai bija tāds, ka milzīgu maisu ar miltiem viņa pacēla ar vienu roku.
Naktīs Zana mīlēja pastaigāties pa apkaimi. Uz visu dzīvi par viņas ienaidniekiem kļuva suņi, no kuriem parasti atkāvās ar mietu, bet lūk zirgi no viņas paniski baidījās. Līdz galam pieradināt humanoīdu cilvēkiem tā arī neizdevās. Viņu ielaida mājās un pat reizēm mēģināja nosēdināt pie galda, taču viņa klausīja tikai savu saimnieku.
Ciemata iedzīvotājas baidījās no mežones un iedrošinājās pietuvoties tikai tajā gadījumā, ja Zanai bija labs noskaņojums. Pretējā gadījumā viņa varēja viņas sakost. Vispār, bērnus Zana neaiztika nekad, kaut arī viņus arī biedēja ar Zanu tāpat, kā šobrīd bērneļus biedē ar raganu vai Babaju.
Mātīte ēda visu, ko viņai deva. Taču viņa nekad nelietoja nekādus galda piederumus saplēšot ēdienu gabalos ar rokām. Reizēm viņai deva vīnu, no kura Zanai vienmēr uzlabojās noskaņojums un drīzumā viņa iekrita dziļā miegā.
Apbrīnojami, taču cilvēkiem izdevās Zanu iemācīt iegūt uguni. Viņa pati izšķīla ar kramu dzirksteles uz ķērpja un pielika žagarus. Bez tam, Zana mācēja rīkoties ar rokas dzirnavām, pienesa malku un ūdeni krūzē no avota, kā arī pārstiepa no ūdens dzirnavām maisus.
Lai panašķotos ar vīnogām, rāva zemē veselu vīnogulāju, kurš vijās ap augstu koku. Ar buļļiem iegūlās atvēsināties avota ūdenī. Naktīs nereti aizgāja klaiņot pa apkārtējiem pauguriem. Dīvaini mīlēja kaut ko darīt ar akmeņiem: sita vienu pret otru sadauzot tos. Viņai uzvilktās kleitas saplēsa skrandās. Tomēr pie gurnu apsēja viņu daļēji pieradināja.
Jāpiezīmē, ka Zana nereti kļuva stāvoklī no vietējiem “eksotikas mīlētājiem” un dzemdēja bērnus. Uzreiz pēc dzemdībām viņa peldināja jaunpiedzimušo avota ledainajā ūdenī, acīmredzot, darot to instinktīvi, tā darīja visi “sniega cilvēki”.
Zana, iespējams, nesaprata, ka viņas bērni – metisi, pārāk maigi priekš tik skarbas apiešanās. Viņi neizturēja ūdens procedūras un gāja bojā. Ar laiku ciema iedzīvotāji sāka atņemt viņai jaundzimušos un barot tos. Pateicoties tam izdzīvoja divi Zanas dēli un divas Zanas meitas.
Tie bija pietiekami normāli cilvēki, kaut arī atšķirīgi no citiem ciema iedzīvotājiem ar dažām dīvainībām uzvedībā. Un arī viņu veidols bija ne visai parasts.
Vecāko Zanas dēlu sauca par Džandoju, vecāko meitu – Kodžanaru. Jaunākā “sniega sievietes” Zanas meita nomira 1920-jos gados, bet otrais dēls Hvits aizgāja no dzīves 1954.gadā. visi viņi apprecējās ar cilvēkiem un viņiem bija pēcnācēji.
B.F.Poršņevs rakstīja: “Zanas divus mazbērnus – Hvita dēlu un meitu no otrās laulības ar krievieti – es apcimoju 1964.gadā Tkvarčelijā, kur viņi strādāja raktuvē. Tautas runas apgalvo, ka Hamasas un Hvita tēvs bijis pats Edgi Genaba. Taču tautas skaitīšanā viņus pierakstīja ar citu uzvārdu. Kā piemērs ir tas, ka Zanu apglabāja Genabas ģimenes dzimtas kapos, arī tas, ka šos abus bērnus audzināja Edgi Genabas sieva.
Hamasa un Hvits bija spēcīgas miesasbūves cilvēki, ar tumsnēju ādas krāsu un dažām citām, it kā negroīdām pazīmem. Taču viņi gandrīz neko nemantoja no Zanas no neandertālajām pazīmēm: dominants izrādījās cilvēcisko pazīmju komplekss. Hvitu, kurš nomira 65-70 gadu vecumā, līdzcilvēki aprakstīja kā cilvēku tikai ar dažām novirzēm no normas.
Esot tumšai ādai un lielām lūpām, mati atšķirībā no negroīdās rases, bija taisni, cieti. Galva maza attiecībā pret ķermeņa izmēriem. Hvitam papildus visam mēram bija iedalīts fiziskais spēks, nesarunājams tikums, kauslīgums, trakulīgums. Sadursmju ar ciema līdziedzīvotājiem rezultātā Hvitam bija nocirsta labā roka. Tomēr arī ar kreiso viņam pietika, lai pļautu, tiktu galā ar kolhoza darbiem, pat līst kokos.
Viņam bija augsta balss un viņš labi dziedāja. Divas reizes bija precējies, atstāja trīs bērnus. Uz vecumu pārcēlās no lauku apvidus uz Tkvarčeliju, kur arī nomira, taču viņu apglabāja Thinā, netālu no mātes – Zanas kapavietas.
Hamasa arī, tāpat kā viņas brālis, bija daudz stiprāka par parastiem cilvēkiem. Āda viņai bija tumša, ķermenis spalvains. Seja bija bez matiem, tomēr ap muti vīdējās apmatojums. Hamasa nodzīvoja līdz gadiem sešdesmit.
No mana pirmā skatiena uz Zanas mazdēlu un mazmeitu Šalikua un Rao iesitās iespaids ādas tumšās krāsas nenozīmīgums, ļoti mīkstināts negroīdais veidols. Šalikuam neparasti stipri žokļa muskuli, viņam seko slava: var turēt zobos krēslu ar uz tā sēdošu cilvēku un pie tam dejot. Šalikua bija iedalīts ar balsi atdarināt visus savvaļas un mājas dzīvniekus”.
“Man palaimējās sarunāties ar pēdējo aculiecinieku, - stāsta cits “sniega cilvēku” pazīstams pētnieks, Igors Burcevs. – Vietējais ilgdzīvotājs Zenobs Čokua glabāja Hvitu. Satika dzīvu viņa māti. Tajā laikā bija puika taču labi atceras Zanu. Un Hvitu, kurš arī bija augumā ap divi metri, taču nebija tik spalvains.
Viņu “pierakstīja uz sevis” pēdējais Zanas mīļākais – gans uzvārdā Sabekija. Pats nomira 30-jos gados – uzreiz pēc tautas skaitīšanas. Tomēr pirms nāves pateica gan sievai, gan saviem astoņiem bērniem: sak, biju grēcīgs. Un ir īstais Zanas jaunākā bērna tēvs”.
Tikai pēc daudziem gadiem Burcevam izdevās saņemt no vietējām varas iestādēm un radiniekiem atļauju izrakumiem. Viņš organizēja ekspedīciju, atvēra Hvita kapu un atveda viņa galvaskausu uz Maskavu. Pēc rietumu kolēģu lūguma nodeva paraugus izpētīšanai ASV un Eiropā.
Cik gadus nodzīvoja Zana un kādēļ nomira, nav zināms – viņa nomira laika posmā no 1880. līdz 1890.gadam. Taču līdz pat pēdējām dienām viņa ārēji nemainījās. Nenosirmoja, nepazaudēja nevienu zobu – baltu, lielu un stipru, saglabāja fizisko spēku. Runāt viņa tā arī neiemācijās.
“Dzīvu aculiecinieku tagad, diemžēl, nav palicis, - atbild Burcrvs. – Zanas kapavieta nav atrasta. Pagaidām es ticu tām leģendām, kuras pats esmu dzirdējis”.
Agogve, mazie cilvēciņi
Āfrika – sena neatminētu noslēpumu zeme. Šeit var sastapt floras un faunas paraugus, kuri attiecināmi uz seniem ģeoloģiskiem laikmetiem. Bet vel Āfrikā mīt pašas dīvainākās pasaules ciltis, piemēram agogve – pinkaini cilvēkveidīgi radījumi. Tiesa, oficiālu datu par viņiem pagaidām nav.
Ja ticēt leģendām, tad sastapt agogvi var Ussusas un Simbetas mežos, kuri izvietojušies Uimbaras līdzenuma rietumu daļā, kas ir Kenijā. Aculiecinieki ziņo par to, ka radījumi ir līdzīgi pigmejiem, taču viņu ķermenis ir klāts ar rūsganiem matiem. Neskatoties uz to, ka agogves augums nepārsniedz 120 centimetrus, vietējie iedzīvotāji nekad nejauc viņus ar pērtiķiem. Agogve staigā taisni un mīt kopā ar pēcnācējiem džungļos.
Šie radījumi ir patrāpījušies acīs arī eiropiešiem. Par vienu no viņiem kļuva pētnieks-kriptozoologs Viljams Hitčess, kurš atzīmēja, ka priekš aborigēniem sastapšanās ar meža iedzīvotājiem tiek uzskatīta par sliktu zīmi. Pēc ticējuma, ieraudzīt šos mazos, ar vilnu klātos radījumus var tikai reizi dzīvē. Bet ja viņi apmeklēs ciematus, tad to gaida tumši laiku, piemēram, epidēmija vai mājlopu krišana.
Liecības par dažādām mežonīgo cilvēku ciltīm pienāk gan no Austrumāfrikas, tajā skaitā no Tanzānijas un Mozambikas. Taču sauc viņus visur dažādi. Tā, Kongo iedzīvotāji viņus sauc par kakundakari un kilomba. Viņi tāpat staigājot uz divām kājām, klāti ar spalvām un dzīvojot mežā, taču viņu augums ir daudz lielāks, nekā agogvēm (apmēram 168 centimetri).
Pagājušā gadsimta vidū Šarls Kordjē, profesionāls dzīvnieku mednieks, ne reizi vien mēģināja izsekot, kur slēpjas kakundakari, kurus piefiksēja Zairā. Taču mēģinājumi nebija veiksmīgi dēļ meža cilvēka veiklības. Pēc Kordjē vārdiem, kakundakari iekļuva vienā no putnu lamatām, taču nepalika gulēt bezdarbībā, bet “ātri apgriezās, apsēdās, noņēma no kājas cilpu, piecēlās un izzuda pirms ar ieroci rokā stāvošais afrikānis paspēja jel ko izdarīt”.
Ardipiteki – sens humanoīda, kurš dzīvoja agrajā pliocēnā apmēram pirms 5,8 – 4,4 miljoniem gadu. Pētnieki uzskata, ka tie ir ļoti līdzīgi agogvēm.
Daudzi zoologi ir pārliecināti, ka Āfrikā vēl šobaltdien dzīvo nedaudzskaitlīgi senās faunas relikti. Daudzi vietējie afrikāņi pieļauj, ka runa ir par cilvēka un šimpanzes hibrīdiem. Novērojumi uzrāda, ka šie radījumi pārtiek no dzīvniekiem, māk īpašā veidā izlikt tīklus, kuri sapīti no zāles, izkaļ primitīvas laiveles priekš pārcelšanās pāri upēm…
Sev līdzi viņi nēsā nelielas somiņas no zvērādām. Viņiem pieraksta retu asinskārību. Aborigēni ir pārliecināti, ka viņu pinkainie kaimiņi – kanibāli, pie kam kārums viņiem ir kā cilvēka gala, tā arī bojā gājušo ciltsbrāļu gaļa. Pie neesošas iespējas glabāt gaļu viņi apēdot savus upurus pa daļām atstājot tos dzīvus. No sākuma nocērtot kāju un ar apetīti to aprijos, nākamajā dienā roku un tā tālāk… Vispār, viņi neatsakās arī no līķiem.
Āfrikas austrumu un dienvidaustrumu iedzīvotāji apgalvo, ka tur mitinās parasta auguma radījumi, reizēm klāti matiem, bet reizēm nē. Vietējie sauc viņus par nanaunderiem. Piere šiem radījumiem ir nedaudz šķība, bet rokas ļoti garas, kas piedod viņiem nelielu līdzību pērtiķiem. Nanaunders sastopams galvenokārt Zairas un Kenijas teritorijās. Viņi arīdzan dzīvo mežu biezokņos vai kalnainās necaurejamās takās. Pārtiek galvenokārt ar augu barību un neuzbrūk cilvēkiem. Reizēm viņus manīja ar gariem kokiem rokās, ar to palīdzību nanaunders, iespējams, aizsargājās no plēsējiem. Pēc zinātnieku domām, šie neļaundabīgie radījumi kādreiz ir dzīvojuši savannā, taču pēc tam bija no turienes cilvēka izspiesti uz džungļiem.
Kriptozoologi nenoliedz, ka dažas senā cilvēkviedīgā pērtiķa sugas jeb humanoīdi pilnīgi iespējami varēja saglabāties noslēgtās planētas vietās. Kādi nebūt redz meža cilvēkos australopitekus, kādi citi mēģina tos saistīt ar neandertaliešiem…
Katrai hipotēzei ir gan plusi, gan mīnusi. Piemēra, ģenētiķi nonāca pie secinājuma, ka dzīvotspējīgus pēcnākamos neandertālieša krustošana ar mūsdienu tipa cilvēkiem dot nevarēja. Un arī kultūras līmenis neandertāliešiem bija tomēr zemāks, nekā aprakstītajiem afrikāņu hominīdiem.
Tā, neandetālieši glabāja savus nelaiķus pieberot kapu ar ziediem, kas var norādīt uz reliģijas iedīgļa formām… Ja pinkainie cilvēki ir viņu pēcteči, tad mūsu priekšā ir spilgts degradācijas piemērs. Ar primitīvo dzīvesveidu agogve un viņu “radinieki” atgādina kā australopitekus, tā arī Homo erectus. Taču pēdējie dzīvoja, atbilstoši, pirms 900 tūkstošiem un 400 tūkstošiem gadu.
Stāsti par agogve ir izplatīi teritorijā, kura izplatījusies vairāk kā 1000 kilometros no Dienvidrietumu Kenijas līdz Tanganjikai un tālāk līdz Mozambikai… Austrumāfrikas un Ugandas Dabas zinātniskā biedrība ziņoja, ka Kva-Ngomje apgabala kalni ir buļļu, mežonīgu cūku un mazu rudu cilvēciņu apdzīvoti. Savu barības bāzi dīvainie radījumi varonīgi izstāvot, parasti apmētajot nelūgtos viesus ar akmeņu krusu.
Vietējie iedzīvotāji ne tikai atšķir briesmīgos kaimiņus no pērtiķiem, bet ar aptur baltos medniekus, kad tie mēģina šaut uz aizdomīgiem “rūķiem”. Aborigēni stāsta stāstiņus par to, kā agogve pārstāvji ņem no cilvēkiem pārtiku un alu, bet naktī atnāk atstrādāt parādu ravējot dobes. Ir gadījumi, kad “rūķi” sagūsta cilvēkus. Viens no tādiem stāstiem vēsta par ganu, kurš meklējot apmaldījušos aitu klīda kalnos, kamēr neuzgāja asiņainas pēdas. Pēkšņi viņu aplenca briesmīgi mazi radījumi augumā zemāki par pigmejiem. Astes viņiem nebija, taču viņi atgādināja drīzāk pērtiķus, nekā cilvēkus. Āda radījumiem bija bāla, kā ķirzakas vēders, taču seja un ķermenis bija apauguši ar gariem melniem matiem. Ar sava pīķa palīdzību gans izkļuva no aplenkuma. Aprakstītie cilvēciņi ļoti atgādina australopitekus, kuru pārakmeņotās atliekas bija atrastas Kalahari.
Australopiteki staigāja tikai uz divām kājām un viņiem bija gandrīz cilvēciska ķermeņa uzbūve. Pat pēc smadzeņu apjoma viņi bija tuvāki cilvēkam, nekā pērtiķim. Tā, pieaugušiem australopitekiem smadzeņu apjoms līdzinājās 500-600 kubikcentimeriem – gandrīz divkārt lielāks nekā šimpanzēm un ne mazāks kā gorillām! Pie tā australpoiteki jūtami mazāki par tādiem pērtiķiem. Augums vidēji nepārsniedza 120 centimetrus, bet svars – 40-50 kilogramus.
Daži eksperti pat pieļuj, ka australopitekiem bija runas spējas un viņi mācēja lietot uguni. Vispār, pierādījumu tam nav. Var būt, baumas par meža cilvēkiem par savu izcelsmi var pateikties tieši australopiteku ciltij, kura saglabājusies mežonīgu mežu biezokņos? Savu stiprāko un attīstītāko “radinieku” – pirmatnējo cilvēku, dzīti viņi varēja noslēpties necaurejamajā meža biezoknī vai brīvajās no cilvēkiem kalnu virsotnēs.
Nittaevo – noslēpumainā tautiņa no Šrilankas
Uz daudzu grāmatu par noslēpumiem un mīklām lappusēm kā mītu un leģendu personāži ir izplatīti visiespējamākie cilvēciņi – tā saucamo mazo “tautiņu” pārstāvji: stāsti par viņiem ir izplatīti praktiski visos Zemes nostūros. Viņus sauca par rūķiem, punduriem, vēl desmitos dažādu vārdu. Tomēr visiem viņiem ir kopējas pazīmes. Šie personāži mīt kaimiņos cilvēkiem un stājas ar tiem dažādos kontaktos, kuru raksturs ir atkarīgs no cilvēku attieksmes pret viņiem.
Punduri – mitoloģizēta tautiņa, kurai ir savas sadzīves un ģimenes ieražas, valoda, reliģija un ieradumi. Punduru dzīve tiek uztverta kā cilvēku dzīves atspoguļojum, taču bieži izkropļotā veidā, kas norāda uz viņu piederību citpasaulei.
No kurienes tad dažādām tautām, bieži atdalītām ar tūkstošiem kilometru, tik līdzīgi leģendu personāži? Un kāpēc reizēm izrādās pilnīgi reālas ciltis?
Pirmie mazie cilvēciņi, kuru eksistēšanu apstiprināja mūsdienu zinātnieki, bija pigmeji. Šīs negroīdās ciltis, kuru augums nepārsniedza 150 centimetrus, kuras XIX gadsimtā atklāja vācu zinātnieks Švainfurs un krievu zinātnieks Junkers Igurijas un Uzle upju baseinu tropiskajos mežos.
Tomēr pigmeji, kā pierādīts, attiecināmi pie mūsu sugas cilvēkiem. Tikai nelabvēlīgie apstākļi un pārtikas nepietiekamība piespieda samazināties augumā šīs ciltis. Analoģiski risinās jautājums par tā saucamajiem “bušmeņiem” – dažas izdzīvojušās koisakas ciltis Austrumu un Dienvidu Āfrikā.
Cita lieta – bez pēdām izzudusī nittaevo tauta. Par šo cilti 1887.gadā angļu ceļotājam Hjugo Nevilam pastāstīja viens singāļu mednieks. Nittaevo tautiņa dzīvoja Šrilankas grūti sasniedzamā Leanamas kalnu rajonā.
Tie bija zema auguma, stāvus staigājoši radījumi bez astēm, viņu augums svārstījās no 90 centimetriem līdz 120 centimetriem. Viss viņu ķermenis bija klāts ar biezu vilnu. Šiem radījumiem bija spēcīgas rokas ar īsiņām delnām, kuru pirksti beidzās ar asiem gariem nagiem. Nittaevo runa atgādināja putnu valodu un sastāvēja no svilpjoši-čiepstošām skaņām.
Šie radījumi dzīvoja nelielās grupās alās vai uz platformām – savdabīgās “ligzdās”, savītās no zariņiem zem lapu pārkarēm. Pārtika galvenokārt no gaļas. Viņi ķēra vāveres. Krokodilus. Čūskas, ķirzakas, putnus.
Uzreiz saplosīja ar asiem nagiem upura vēderu un našķojās ar iekšām. Veda cilts (Šrilankas pamatiedzīvotāji līdz tamilu un singāļu atnākšanai) cilvēki nicināja šos radījumus viņu dzīvesveida dēļ. bet tā kā nittaevo regulāri zaga cilvēkiem gaļu, kura bija izkarināta vītināšanai, tad drīzumā mierīgai līdzdzīvošanai pienāca gals.
Nittaevo bija tikai asti nagi, bet cilvēkiem – pīķi, loki un bultas. Pundurus sāka lielos daudzumos iznīcināt. Tikai uz savas veiklības un viltības rēķina viņi kādu laiku vēl iemanījās izdzīvot un naktīs pat uzbruka gulošiem cilvēkiem uzplēšot viņiem vēderus ar saviem garajiem asajiem nagiem.
Tomēr tas turpinājās ne ilgi. XVIII gadsimta beigās vedda iedzina pēdējos nittaevo alā, aizbēra ieeju ar zariem un aizdedzināja. Runā, neviens no punduriem neizdzīvoja.
Visvairāk materiālu par nittaevo savāca Bernārs Eivelmans. Vispirms viņš ieinteresējās par pašu tautiņas nosaukumu. Hjugo Nevils sāk to no vārda “bišala”, vārda, kuru deva ārieši – nišadiba, vai nigadiva iekarotājiem, no kuriem vedda jau izveidoja vārdu “nittaevo”.
No šī seko, ka paši vedda nav nittaevo. Taču vai nevarēja nittaevo būt negritosi, primitīvie negroīdi, kuri apdzīvoja Šrilanku?
Jo pēdējie bija par 5 centimetriem īsāki par vedda un daudzi no viņiem palika daudz atpalikušākā stadijā, nekā vedda, un nezināja pat uguni. Tieši ar šīs versijas izstrādāšanu nodarbojās R.Špitels 1933.gadā. viņš noskaidroja, ka Dienvidindonēzijā joprojām eksistē negroīdā tipa ciltis. To vidū Nilgiri kalnu kadori.
Tāpat noskaidroja, ka tīri negroīdi dzīvo Andamanu salās. Varēja būt, viņš uzskata, ka Indija un Šrilanka no sākuma bija negroīdu apdzīvotas, kuru vidū nittaevo izrādījās pēdējie.
No sākuma piezīmēsim, ka Šppitels, iespējams, kļūdījās pierakstot kadarus (visdrīzāk kadirus) pie negritosiem. Tie, neapšaubāmi, ir vedoīdās rases, taču atrodamas arī metisācijas pēdas starp negrito un dažām Indijas kalnu rajonu ciltīm un Šrilankā, arī pie Tammankaduras vedām.
Antropologs Osmans Hills uzstājas pret to, lai identificētu nittaevo ar negritosiem. Patiešām, ja atcerēties pastāvīgo naida atmosfēru viņu starpā, grūti iedomāties, ka viņi – radinieki, kaut arī, protams, gadās visādi…
Taču ja viņi nav primitīvie cilvēki, uzdod jautājumu Eivelmans, tad vai viņi nav cilvkveidīgie pērtiķi, kuri ir paši attīstītākie no primātiem? Atcerēsimies, kad Jakobs Bontiuss, kurš pirmo reizi aprakstīja Borneo un Sumatras orangutanus, viņš paziņoja par šiem radījumiem, kuri bija apauguši ar vilnu, interesantus folkloras datus:
“Javieši apgalvo, ka viņi dzimuši no indiešu sievietēm, kuras it kā guļ ar pērtiķiem paaugstināta jutekliskuma dēļ”. Taču vai pie lieliem pērtiķiem attiecināmi nittaevo?
Pēc Nevila, daudzi saista nittaevo ar Malajas salu orangutaniem. Taču, kā nav grūti pārliecināties pēc zīmējumiem, orangutans ir pārāk liels un smags, tas ir absolūts veģetārietis, tas dzīvo kokos un ir vienpatis, tā ka viņu nevar salīdzināt ar nittaevo.
Bet lūk gibons dažās pozīcijās der tādiem salīdzinājumiem. Tas ir sīkāks, un paši garākie sasniedz 90 centimetrus, kas atbilst nittaevo augumam. Tas pastāvīgi atrodas salīkušā stāvoklī un pa zemi pārvietojas uz pakaļkājām – brīnumains gadījums pērtiķu vidū. Bez tam, šis ir bara dzīvnieks un vēl ne pilnīgs veģetārietis: papildus kukaiņiem var apēst putnu olas.
Protams, mēs vēl esam tālu no apgalvojuma par to, ka nittaevo bija gaļēdāji un cietsirdīgi, taču ja attiecināt to visu uz vedda meliem (vienmēr taču gribas stādīties priekšā savu ienaidnieku asinskāru un briesmīgu!), gigantiskais gibons varētu, galējā gadījumā, pēc Osmana Hilla, izrādīties nittaevo… Taču tai jābūt vēl neaprakstītai sugai tādēļ, ka snamangi vienmēr ir melni, var būt pelēki vai brūni, taču nav klāti ar biezu vilnu, kā nittaevo.
Taisnības labad atzīmēsim tāpat, ka šī identifikācija slikti saskan ar to, ko mēs zinām par gibonu ģeogrāfisko izvietojumu. Tos sastop tikai uz austrumiem no Gangas un uz dienvidiem no Brahmaputras Taizemē, Birmā un pārējā Indostānā, kā arī uz Sumatras, Javas un Borneo salām. Gibonu esamība uz Šrilankas nav pierādīta, taču tas nav izšķirošais arguments.
Vienu vārdu sakot, hipotēze, pēc kuras nittaevo bija nevis antropoīdi, bet gan parasti pērtiķi bez astes, neiztur kritiku. Un atkal, pēc Hilla, pati iespējamākā hipotēze par nittaevo ir tā, kura saista tos ar cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
Pitekantropu atlieku atklāšana Javā un sinantropu, ar tiem visai līdzīgiem, atklāšana Ķīnā, pēc Hilla viedokļa, ka šie cilvēki-pērtiķi kaut kad bija apdzīvojuši lielu daļu Āzijas un tos medīja Malaizijā daudz stiprākie iebrucēji. Viņi varēja sasniegt Šrilanku, kad salai vēl bija sauszemes tilts ar kontinentu, un varēja tur eksistēt līdz pat salīdzinoši nesenam laikam.
Acīmredzams, īstie “cilvēki-pērtiķi”, kuri, saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, bija tikai gigantiski giboni, kuru dzīve noritēja kokos, patiesībā izrādījās tie paši nittaevo, par kuriem mums ziņo vedda.
Un tomēr es slikti saprotu, kāpēc doktors Hils uzskata, ka nepietiekams augums – īpašība, kas pietuvina nittaevo pitekantropiem, - atzīstas B.Eivelmans. – Šie pēdējie bija mums līdzīga auguma. To pierāda gan galvaskausa izmēri, gan iegurņa kaula garums. Bet tāpat iespējams, ka pitekantropi ilgi dzīvoja izolēti Ceilonā un izveidoja tur pundurrasi, kā bieži mēdz būt salu izolācijās.
Ak, vai, šodien mēs vairs neesam spējīgi pārbaudīt Hila hipotēzi; palīdzēt var tikai sistemātiski izrakumi Lenamas rajonā. Taču ja Šrilankā par nittaevo runā kā par izzudušu tautu, tad citos Indomalaizijas reģiona nostūros joprojām klīst baumas par to, ka spalvainie punduri joprojām slēpjas grūti sasniedzamās vietās.
P.S. Par nožēlu, doktors Eivelmans neko nezināja par pētījumiem Floresas salā, kurā tika atrasta seno cilvēku pundurrase – tā saucamie hobiti. Ja šos atradumus pieņems akadēmiskie zinātnieki (kas ir problemātiski), daudz kas var nostāties savās vietās.
