Vidusskolu Kira Izmailova beidza ar sudraba medaļu (viņu mazliet pievīla matemātika) un iestājās Valsts Pārvaldes universitātē enerģētikas pārvaldes specialitātē, kuru beidza ar sarkano diplomu. Šobrīd viņa strādā lielā Krievijas IT kompānijā. Savu laiku autore dala starp darbu, ģimeni, saviem mājdzīvniekiem (diviem rotveileru šķirnes suņiem un bezšķirnes kaķi), orhidejām (viņas mājā ir oranžērija) un daudziem dažādiem hobijiem, tai skaitā arī vindsērfingu un šaušanu.
Ar literāro jaunradi autore nopietnāk aizrāvās universitātes laikā. Viņas pirmā grāmata iznāca poļu izdevniecībā „Vārdu fabrika”, kura piedāvāja izdot viņas romānu „Pilsētas maģija” („Городская магия”). Vēlāk šo pašu grāmatu pārizdeva jau Krievijā. Tai sekoja „Ceļotāji” („Странники”), „Piektais bauslis” („Пятый постулат”) ar līdzautori Annu Orlovu, divi sējumi „Atgadījums praksē” („Случай из практики”) (izdevniecībās „Eksmo” un „Vārdu fabrikā”), „Futarks. Pirmais ats” un „Futarks. Otrais ats” arī ar līdzautori Annu Orlovu.
Autore kopumā sarakstījusi daudzus romānus fantāzijas žanrā, kā arī stāstus un garstāstus, kurus nemaz neminēšu, citādi uzskaitījums sanāks pārāk garš. Romāni: „Pilsētas maģija” („Городская магия” 2008), „Ceļotāji” („Странники” 2009), „Notiek izmeklēšana” („Ведётся следствие” 2010, publicēts internetā), „Neredzamie karogi” („Невидимые знамёна”2010, publicēts internetā), „Atgadījums praksē” („Случай из практики”2010), „Piektais bauslis” („Пятый постулат” 2011), „Izmeklēšana turpinās” („Следствие продолжается” 2011, publicēts internetā), „Stella Gemina” (2012, publicēts internetā) kopā ar līdzautoru Faim, „Atgadījums praksē. Atgriešanās” („Случай из практики. Возвращение” 2012), „Futarks. Pirmais ats” un „Futarks. Otrais ats” („Футарк. Первый атт”, „Футарк. Второй атт” 2014), „Pelēkais un kaimiņiene”(„Серый и соседка” 2015, publicēts internetā), „Vairāk par dzīvi, stiprāk par nāvi” („Больше жизни, силнее смерти” 2016, publicēts internetā), „Īpašo uzdevumu vilkacis” („Оборотень по особым поручениям” 2016) ar līdzautori Annu Orlovu, „Asins nodevējs” („Предатель крови” 2016, publicēts internetā), „Neglītā Žanna” („Безобразная Жанна” 2017), „Vaipertons. Ziemeļu apriņķis” („Вайпертон. Северный округ” 2017, publicēts internetā), „Mūžības vienpadsmit dienas” („Одиннадцать дней вечности” 2017), „Princese ar revolveri” („Принцесса с револьвером” 2017), „Ar fejām labāk nejokot” („С феями шутки плохи” 2017), „Briesmoņi no Norvudas” („Чудовища из Норвуда” 2017).
Paši pazīstamākie un arī labākie darbi autores daiļradē noteikti būs divi „Atgadījums praksē” sējumi. Galvenā varone ir neatkarīgais tiesas mags Flosija Nārena, ļoti interesanta persona. Viņa nav romantiska, nav precējusies, bērnu arī viņai nav, un arī mags viņa nav pats krutākais, lai gan spēcīgāka par vienu daļu pārējo. Viņa ir ciniska, sarkastiska un gudra, iesākto vienmēr pabeidz un ir neuzpērkama, kas gan nav nekāds brīnums – ar viņas honorāriem atradīsies maz bagātnieku, kuri viņu varētu ieinteresēt ar kādiem materiāliem labumiem, kā dēļ varētu riskēt ar reputāciju. Un vēl – šī Flosija ir diezgan neglīta, un arī ne pārāk jauna. Vārdu sakot – ļoti kolorīta persona. Grāmatai jau pietiktu ar šādu personāžu vien, lai to būtu interesanti lasīt, bet te atrodami arī ļoti simpātiski un nebanāli detektīvstāsti, kurus visus galvenā varone sekmīgi atrisina, ko uzreiz, ko mazliet vēlāk grāmatas gaitā. Abas grāmatas ir diezgan pat apjomīgas, bet lapaspuses tik veikli steidzas garām, ka nespēsiet ne attapties, kad tās jau būs beigušās. Šīs grāmatas noteikti iesaku izlasīt.
Sižets sākumā šķiet savstarpēji nesaistīts, bet pamazām viss noformējas vienā veselumā. Šajā grāmatā ir arī visai nosacīts mīlasstāsts, tikpat nebanāls, kā viss pārējais. Bet tas ir tik otršķirīgs, ka mīlasstāstu cienītājiem šī grāmata nebūs piemērota. Arī humors mērenās devās būs atrodams.
„Futarks”. Šīs grāmatas ir tīri detektīvi, vispār bez mīlestības līnijas, ar nelielu mistikas piedevu. Manā skatījumā tās abas ietilpst kategorijā „lasīt var” bet nekas izcils. Bija mazliet garlaicīgi, lai gan ne tik ļoti, lai tās abas neizlasītu līdz galam. Un otrā grāmata ir labāka par pirmo.
Kas attiecas uz „Briesmoņiem no Norvudas” un „Ar fejām labāk nejokot”, tad tās neesmu lasījusi, bet, kā atzīmējuši daudzi citi lasītāji, šīs grāmatas ir brīnišķīgi uzrakstītas, bet abas divas ar nepiemērotiem, sasteigtiem, pilnīgi nekādiem un iespaidu stipri bojājošiem nobeigumiem. Tās abas ir modernā izpratnē pārstrādātas pasakas („Skaistule un briesmonis” un „Pelnrušķīte”), un fejas autores izpratnē par labām un izpalīdzīgām būtnēm nav nosaucamas. Arī „Mūžības vienpadsmit dienas” ir pārstrādāta pasaka, tikai te autore diezgan veiksmīgi ir apvienojusi „Meža gulbjus” ar „Nāriņu”.
„Īpašo uzdevumu vilkacis” ir grāmata, kas uzrakstīta fantāzijas žanrā, bet angļu detektīvu stilā. Jāsaka, ka lasīt var, bet man ne sevišķi patika. Tomēr arī šai grāmatai internetā atrodamas visai daudz glaimojošas atsauksmes.
Šad un tad esmu redzējusi, ka ne viens vien lasītājs cienījamo autori konsekventi jauc ar vienu citu – Kiru Streļņikovu, kura raksta erotiskos romānus. Tad zem viņas darbiem parādās visai interesanti komentāri, kuri liek neizpratnē pakasīt galvu un paraustīt plecus, jo uzreiz ir skaidrs, ka komentāru autors romānu nemaz nav lasījis.
http://loveread.ec/biography-author.php?author=Kira-Izmailova
http://samlib.ru/i/izmajlowa_k_a/