Uzcelt floti
1908.gadā, trīs gadus pēc Portarturas kapitulācijas un atgriešanās no Japānas, Kolčaks publicē ziņojumu “Kāda vajadzīga Krievijai flote”, kurā runā, ka pēc zaudējuma Krievijas-Japānas karā un nopietniem kuģu zaudējumiem nepieciešams atjaunot kara-jūras spēkus. Un Kolčaks apgalvoja, ka “aizstāvības stratēģija ir kļūdaina”, un piedāvāja būvēt līnijkuģus, tādēļ, ka “visām lielvalstīm tādi” ir, pie tam “flotes daudzveidgie spēki nespēs pretstāvēt ienaidnieka” kuģiem.
Pie tam Kolčaks lieliski zināja, ka līdzekļi flotes izveidošanai Krievijas impērijai ir ierobežoti, tajā laikā, kad Anglijai, Francijai un Vācijai ar naudu nebija problēmu. Uz Pirmā pasaules kara sākumu ienaidnieka karaspēka bruņojumā ietilpa apmēram 20 līnijkuģi. Tajā pat laikā Krievijas impērijai izdevās uzbūvēt tikai četrus līnijkuģus, pie kam izmēģinājumi gadu pirms kara parādīja, ka krievu līnijkuģu bruņu aizsardzība liek gaidīt labākus laikus, bet zemūdens aizsardzības vispār nebija.
Tiešām dīvaini, ka ģeniālais stratēģis un kara varonis piedāvāja uzbūvēt milzeņus, tā vietā lai iztērēto to pašu naudu zemūdens flotei, kura pilnībā kontrolētu ienaidnieka kuģus. Iespējams, tieši tā sprieda domes valsts aizsardzības komisija, un tādēļ atteica jaunu līnijkuģu būves projektus.
Tad Kolčaks sāka nodarboties ar pasniedzēja darbību: lasīja lekcijas Jūras akadēmijā. Bet vēlāk, secīgi, devās ekspedīcijā pa Ziemeļu ledus okeānu.
1911.gadā viņš atgriezās Jūras štābā kā viens no kuģbūves programmas gatavošanās karam ietvaros autoriem. Līnijkuģi, kuri tika uzbūvēti ar Kolčaka līdzdalību, galarezultātā tika izmantoti tikai Otrā pasaules kara laikā lai šautu pa vācu aplenkuma baterijām Ļeņingradas blokādes laikā.
Atklāt Ziemeļu jūras ceļu
Padomju vēsture lika akcentu uz Kolčaka militāro un politisko darbību, tādēļ tikai nedaudzi zina, ka viņš bija ne tikai veiksmīgs kapteinis, bet arī ceļotājs, krievu Imperatoriskās ģeogrāfijas biedrības biedrs.
1908.gadā, kad ledlauži “Vaigačs” un “Taimira” vēl nebija uzbūvēti, Kolčaku jau nozīmēja par pirmā priekšnieku. Ekspedīcija startēja 1909.gada oktobra beigās, gandrīz gada laikā šķērsoja Baltijas, Ziemeļu jūras, Vidusjūru, Sarkano jūru un Indijas okeānu, bet 1910.gadā pienāca pie Kamčatkas un, paejot garām Dežņeva ragam, iegāja Ziemeļu Ledus okeānā. Pēc nedēļu ilgas stāvēšanas pie Uelenas ciema abi ledlauži devās uz Vladivostoku, pa ceļam uznesot uz kartes precizējumus. Kopumā ekspedīcijas laikā tika iegūti unikāli dati, kuru zinātniskā vērtība ir aktuāla līdz pat šim laikam.
Kolčakam negribējās pārtraukt ceļojumu tādēļ, ka viņš patiesi dega vēlmē atklāt Ziemeļu jūras ceļu, tomēr viņš nespēja atteikties no atgriešanās dienestā Jūras štābā, kur viņa idejas līnijkuģu radīšanā tagad (1910.gadā) tika uzņemtas labvēlīgi.
Kolčaks atgriezās uz šī ģeogrāfiskā novirziena jau esot Krievijas Augstākajam valdniekam. 1919.gadā viņš pie Krievijas valdības nodibināja Ziemeļu jūras ceļa komiteju pie Krievijas valdības. Tika ieplānotas jaunas ekspedīcijas, un viena no tām (uz Karas jūru) notika. Tomēr jaunās ostas būvniecības Jeņisejas grīvā projektam tā arī nebija lemts piepildīties.
Iznīcināt boļševikus
1917.gadā, esot Japānā, Kolčaks uzzināja par to, ka Krievijā pie varas nākusi Ļeņina valdība un ka viņš taisās parakstīt Brestas mieru. Admirālis rakstīja šajā sakarībā: “Ne valdības vairākums, ne Brestas mieru atzīt nevarēja… Vienīgā forma, kurā es varēju turpināt savu kalpošanu dzimtenei, bija līdzdalība karā ar Vāciju mūsu sabiedroto pusē”. Priekš tam Kolčaks no Tokio nosūtīja vēršanos pie Anglijas valdības ar lūgumu uzņemt pie sevis kalpībā, lai “piedalītos karā un līdz ar to izpildīt pienākumu pret dzimteni un tās sabiedrotajiem”.
Gadu vēlāk viņš ierodas Omskā, kur pēc mēneša kļūst par Krievijas augstāko valdnieku. Zvēresta laikā Kolčaks paziņoja, ka sev uzstāda tādus uzdevumus, kā “kaujas spējīgas armijas izveidošanu, uzvara pār boļševikiem, likumības un tiesiskās kārtības iedibināšana, lai tauta varētu bez šķēršļiem izvēlēties sev pārvaldes formu, kādu vēlas, un realizēt brīvības varenās idejas, šobrīd pasludinātās visā pasaulē”. Tomēr pēdējo ideju varēja sasniegt tikai pie nosacītās pilnīgās uzvaras, un dotajā gadījumā Kolčakam visi līdzekļi bija labi.
Kolčaks nekad neslēpa savu attieksmi pret nāves sodiem un dumpju apspiešanu. Piemēram, viņš pašā saknē nepiekrita Pagaidu valdības lēmumam, kurā L.G.Korņilovam tika atteikta apbruņotas demonstrācijas apspiešana.
1918.gada augustā iznāca Kolčaka pavēle: “Pilsoņu karam nepieciešamības gadījumā jābūt nežēlīgam. Komandieriem es pavēlu nošaut visus satvertos komunistus. Šobrīd mēs uzsvaru liekam uz durkli”.
1919.gada martā Kolčaka Jeņisejas un daļa Irkutskas apgabala gubernators S.N.Rozanovs izdeva pavēli ar sekojošu saturu: apdzīvotās vietās, kurās slēpj sarkanos, nošaut katru desmito; ciematus, kuru nepakļaujas baltajai armijai, nodedzināt, bet viņu “pieaugušos vīriešu iedzīvotājus nošaut visus, īpašumu un maizi atņemt par labu kasei, ķīlniekus līdziedzīvotāju pretošanās gadījumā nošaut bez žēlastības”.
Padomju vēsturnieki, runājot par baltgvardu upuriem, nosauc skaitli 25 tūkstošus nogalināto. Pēdējās pratināšanas laikā Kolčaks pateica, ka nezināja par savu komandieru darbībām, bet ja uzzināja par kaut ko, tad pieņēma mērus.
Atrisināt visas problēmas pēc uzvaras
Kolčaks daļēji ieguva savu popularitāti un autoritāti uz nepielūdzamības daudzos jautājumos rēķina. Tomēr politikā nav iespējams bez kompromisa. Jautājums ir tikai tajā, kāds būs šis kompromiss.
1919.gadā augstākais pavēlnieks piekāpās Antantei nodot ārzemju pilsoņiem lietošanā Sibīriju un Tālos Austrumus ar iespēju radīt tur ekonomiskās zonas. Tika domāts, ka 15-20 gadu laikā valstis-Antantes locekles šajā Krievijas daļā cels uzņēmumus un nodarbosies ar derīgo izrakteņu izstrādi.
“Kad Krievija nostiprināsies un paies termiņš – mēs viņus izmetīsim no šejienes” – tā paskaidroja savu rīcību Kolčaks.
Iespējams, tādā pat raksturā viņš sprieda, kad nosūtīja “ķīlas” zeltu uz ārzemēm kredīta nodrošināšanai. Kolčaka ešeloni ar stieņiem devās uz Vladivostoku, kur zeltu ievietoja vietējā bankā.
Tālāk caur firmu “Sindikāts”, kura speciāli izveidoja ASV, Anglija un Japāna, tika noslēgts līgums par kredītu vai ieroču piegādi. Un “ķīlas zelts” tika pārsūtīta uz angļu, amerikāņu un franču bankām. Pēc amerikāņu arhīvu datiem, tādā shēmā Kolčaks aizsūtīja uz ārzemēm apmēram 195 miljonus zelta rubļu.
Darījuma rezultāta mums visiem ir labi zināms: japāņi ieročus tā arī nenosūtīja, bet pārējie “sabiedrotie” pakāpeniski pārtrauca bruņojuma un zāļu piegādes, aizvēra pēdējos ceļus aizmugurē un galarezultātā izdeva Kolčaku boļševikiem.
Iespējams, princips “padomāšu par to pēc uzvaras” lieliski strādā kaujā, bet politikā šī stratēģija parādīja savu nepareizību.
