Lidojošie paklāji dažādos avotos ir izgatavoti no dažādiem materiāliem, un tiem ir dažādi izmēri, taču tiem ir viena kopīga iezīme, proti, tie paklausīgi lido uz turieni, uz kurieni saimnieks tiem pavēl lidot. Dažreiz pavēles tiek dotas ar vārdiem, bet dažreiz pietiek tikai iedomāties par vajadzīgo virzienu.
Visbiežāk lidojošo paklāju stāsta varonis saņem no ļoti neparastiem varoņiem. Dažreiz tiešu no dieviem, dažreiz no kādiem liliputiem, kalnu rūķiem, burvjiem vau džiniem.
Stāstu par Zālamana lidojošo paklāju vēsturnieki ir izpētījuši un tas ir atzīts par vienu no senākajām šāda veida leģendām un pat par visu pasaku par lidojošajiem paklājiem aizsācēju…
Zālamans, Dāvida dēls, bija trešais Israēla ķēniņš. Viņš ir raksturots kā ārkārtīgi gudrs cilvēks, viņš valdīja četrdesmit gadus no 971. līdz 931.gadam pirms mūsu ēras. Pateicoties viņa gudrībai, viņa valdīšana tika atalgota ar mieru un nepieredzētu bagātību.
“Viņa valstību rabīni raksturo kā tādu, kas līdz pat viņa krišanai sniedzās uz augstāko pasauli, ko apdzīvo eņģeļi, un uz visu zemeslodi ar visiem tās iedzīvotājiem, ieskaitot, visus dzīvniekus, putnus un rāpuļus, kā arī dēmonus un garus… Viņa vara pār dēmoniem, gariem un dzīvniekiem palielināja viņa krāšņumu, dēmoni viņam atnesa dārgakmeņus, kā arī no tālām zemēm ūdeni, lai apūdeņotu viņa eksotiskos augus,” tā ir aprakstīts ebreju enciklopēdijā.
Varbūt, tieši tāpēc, ka Zālamans sazinājās ar dēmoniem un gariem, viņam bija pieeja neparastiem debesu pārvietošanās līdzekļiem. Tajā pašā ebreju enciklopēdijā ir teikts:
“Zālamans bija pieradis pa gaisu lidot ar lielu ērgli, kas vienas dienas laikā viņu aiznesa līdz Tadmoras tuksnesim”.
Tas ir aizdomīgi līdzīgs senajām hinduistu leģendām, kurās dievs Krišna ceļo pa pasauli liela ērgļa Garuda mugurā.
Attiecībā uz Zālamana lidojošo paklāju ebreju enciklopēdija to apraksta šādi:
“Kad Dievs Zālamanu iecēla par visu radību ķēniņu, Dievs Zālamanam uzdāvināja lielu, sešdesmit jūdzes garu un sešdesmit jūdzes platu (!) paklāju, kas bija izgatavots no zaļa zīda, kas austs ar tīru zeltu un izrotāts ar figūrveida ornamentiem. Viņa četru prinču, Asafa Berehija – cilvēku prinča, Ramirata – dēmonu prinča, lauvas – zvēru prinča un ērgļa – putnu prinča, ieskauts, Zālamans apsēdās uz paklāja, viņu satvēra vējš, un viņš pa gaisu lidoja tik ātri, ka brokastoja viņi Damaskā, bet pusdienoja Mīdijā.
Zālamana paklāja neticamais izmērs, 3600 kvadrātjūdzes, kas ir lielāks nekā daudzu mūsdienu Izraēlas provinču platība, visticamāk norāda, ka tas ir vai nu stipri pārspīlēts skaitlis, vai arī to, ka “jūdze” tajos laikos nozīmēja daudz mazāk, nekā šodien.
Šī paklāja ātrums bija daudz mazāks nekā mūsdienu komerciālajām lidmašīnām. Attālums starp Damasku un Ekbatanu (viena no galvenajām Mīdijas pilsētām Irānas ziemeļaustrumos) ir aptuveni 1400 km, un, ja Zālamans šo attālumu veica laikā no brokastīm līdz vakariņām, tad mēs varam secināt, ka burvju paklāja ātrums varēja būt apmēram 200 km/h, pieņemot, ka lidojuma ilgums bija aptuveni septiņas stundas.
Protams, varbūt, viņš varēja lidot arī ātrāk, tikai, ņemot vērā, ka burvju paklājam nav ārējā pārsega, vēja spēks pie šāda ātruma būtu ievērojams un lidojuma laikā nesniegtu cilvēkiem labsajūtu.
Vēlāk risinājās šādi notikumi, kas aprakstīti ebreju enciklopēdijā:
“Kādu dienu Zālamanu pārņēma lepnums par savu diženumu un gudrību, un vējš par to, kā sodu, paklāju satricināja, nometot 40 000 cilvēku. Zālamans vējam pārmeta par nodarīto postu, bet vējš iebilda, ka ķēniņam ir jāvēršas pie Dieva un jāpārstāj lepoties, un pēc tam Zālamanu pārņēma liels kauns.”
Zālamans ar savu burvju paklāju lidoja ilgi un tālu, ja vērā ņem dažas aziātu leģendas. Suleimana kalni, pazīstami arī kā Ko-e Suleimani, tas ir, Zālamana kalni, ir kalnu grēda, kas atrodas uz rietumiem no Indas upes ielejas Beludžistānā, Pakistānā. Šo Suleimana kalnu zināmākā virsotne ir Takht-e-Suleiman jeb “Zālamana tronis”, tas ir 3487 metru augsts.
Saskaņā ar vietējām leģendām ķēniņš Zālamans ar savu burvju paklāju nolaidās šī kalna virsotnē, un džini no šejienes stiepa laukakmeņus, lai uzceltu Zālamana templi.
Vēl viena ar Zālamanu saistīta vieta atrodas Irānā. Tā ir Takht-e Suleiman jeb atkal “Zālamana tronis”, tā ir arheoloģisks piemineklis Irānas Rietumazerbaidžānas provincē. Tā ir uzcelta Sasanidu laikos, un kādreiz bija zooastrisma svētvieta.
Savu Bībeles nosaukumu vieta ieguva pēc arābu iebrukuma Irānā 7.gadsimtā. tautas leģendas vēsta, ka ķēniņš Zālamans monstrus ieslodzīja tuvējā 100 metrus dziļā krāterī, ko sauca par Zendan-e Suleiman jeb “Zālamana cietumu”.
Vieta ar līdzīgu nosaukumu ir arī Kirgistānā. Suleimana klints jeb Suleimana kalns ir svēta klints Ošas pilsētā Kirgistānā, kas gadsimtiem ilgi ir bijusi musulmaņu svētceļojumu vieta. Tajā atrodas svētnīca, kas it kā iezīmē Zālamana kapu.
Tas ir apmēram viss, ko mēs no dažādiem vēstures avotiem zinām par Zālamana lidojošo paklāju. Tagad mums ir jāatrisina diezgan sarežģīts jautājums par to, vai šiem stāstiem ir kāda vēsturiska vērtība, vai arī tie visi tika izdomāti vēlāk, lai slavinātu gudro valdnieku.
Diezgan neparastu akadēmisku rakstu par šo tēmu ar nosaukumu “Burvju paklāja slepenā vēsture” 2006.gadā žurnālā “Southwest Review” publicēja žurnālists Azhar Abidi. Viņš rakstīja, ja franču pētnieks Anrī Baks pils pazemes pagrabos, netālu no Alamutas, Irānā ir atradis 13.gadsimta persiešu vīstokļus.
Manuskripts no persiešu valodas tika iztulkots angļu valodā. Ebreju zinātnieka Īzaka Ben Šerira sarakstītie ruļļi saturēja pārsteidzošu apgalvojumu, proti, ka lidojošie paklāji tika austi un pārdoti līdz mūsu ēras 13.gadsimta beigām. Taču šo paklāju klienti atradās cienījamas sabiedrības perifērijā, jo musulmaņu valdnieki uzskatīja, ka lidojošie paklāji ir velna izgudrojumi.
Pēc Bena Šeriras teiktā, lidojošo paklāju ķēniņam Zālamanam nosūtīja Sābas ķēniņiene:
“Ķēniņienes inaugurācijā 977.gadā p.m.ē. viņas karaliskais alķīmiķis, talmudists, demonstrēja mazus brūnus paklājiņus, kas varēja lidināties vairākas pēdas virs zemes. Daudzus gadus vēlāk viņa ķēniņam Zālamanam nosūtīja lielisku lidojošu paklāju. Tas, kā mīlestības apliecinājums, bija izgatavots no zaļām sandalkoka lapām, izšūts ar zeltu un sudrabu un izgreznots ar dārgakmeņiem, un tā garums un platums bija tāds, ka uz tā varēja nostāties visa valdnieka armija.
Ķēniņš Zālamans, kurš bija aizņemts ar sava tempļa celtniecību Jeruzalemē, nevarēja saņemt dāvanu un nodeva to saviem galminiekiem. Tad, kad ziņas par šo vēso pieņemšanu sasniedza ķēniņieni, viņas sirds salūza. Viņa atlaida savus amatniekus, un viņai vairs nekad nebija nekā kopīga ar lidojošajiem paklājiem.
Tajos pašos rakstos bija teikts, ka lielā Aleksandrijas bibliotēka, kuru dibināja Ptolemajs I, saviem lasītājiem glabāja lielu lidojošo paklāju krājumus. Viņi šos paklājus varēja aizņemties apmaiņā pret čībām, lai slīdētu uz priekšu un atpakaļ, uz augšu un uz leju, starp plauktiem ar papirusa manuskriptiem.
Bens Šerira rakstīja, ka iedzīvotāji lidojošos paklājus beidza izmantot 8.gadsimta vidū, kad kāds jauns karavīrs no Bagdādes kopā ar karalisko princesi aizbēga, izmantojot savu lidojošo paklāju. Šis notikums saniknoto sultānu pamudināja notvert un iznīcināt visus lidojošo paklāju ražošanā iesaistītos tirgotājus un amatniekus.
Īslaicīga lidojošo paklāju ražošanas atdzimšana notika 1213.gadā p.m.ē., kad Khorasanas valsts princis Behrozs no Persijas austrumu daļas saņēma divus desmitus lidojošo paklāju, kurus bija izgatavojis viņa sievastēvs, un izvietoja uz tiem loka šāvēju eskadru, lai izveidotu pasaulē pirmo gaisa desanta kavalēriju.
Bet Čingishana iebrukums 1226.gadā iedzina pēdējo naglu šīs maģiskās ierīces zārkā. Čingizhans pavēlēja valstī konfiscēt un sadedzināt visus lidojošos paklājus, acīmredzot, tāpēc, ka viņš gribēja, lai viņa dēli un karavīri sēž seglos, nevis uz paklāja.
Interesanti, ka Bens Šerira par tehniku, kuru amatnieki izmantoja lidojošo paklāju izveidošanai, runāja detalizēti. Acīmredzot, senie persiešu amatnieki pārkarsēja noteikta veida mālu, kas pēc tam ieguva antimagnētiskas īpašības. Pēc tam viņi šajā mālā krāsoja vilnu, un pēc tam to ieauda paklājā. Paklāja magnetizētās šķiedras lidinājās virs zemes, tās atgrūda Zemes magnētiskais lauks. Kustība virzījās paralēli Zemes magnētiskajām līnijām, kas darbojās kā gaisa sliedes.
Diemžēl, tam visam ir grūti noticēt. Ja tajos laikos būtu bijis tik daudz lidojošo paklāju, tie būtu parādījušies daudzos vēstures pierakstos, turpretim mēs par tiem dzirdam tikai saistībā ar ķēniņu Zālamanu, un daudz vēlāk tie parādījās “Tūkstots un viena nakts” pasakās un citās dažādu tautu pasakās. Turklāt pat “Tūkstots un viena nakts” pasakās lidojošais paklājs tika uzskatīts par retu un vērtīgu preci.
Vai tas nozīmē, ka arī ķēniņa Zālamana lidojošais paklājs bija tikai pasaka? Varbūt, jā, bet, varbūt, par šo priekšmetu tika uzskatīts kaut kas cits.
Iespējamais pavediens par ķēniņa Zālamana lidojošā paklāja patieso dabu ir paslēpts tajos pašos senajos manuskriptos. Savā rakstā raksta Azhar Abidi:
“Taču ir viena epizode, kurai aculiecinieki bija daudzi cilvēki uz zemes, proti, kad vīriešu grupa ar turbāniem uz galvām milzīgā ātrumā lidoja no Samarkandas uz Isfahānu. Šo atgadījumu apstiprina cita reta teksta faksimils, kas sastādīts septiņpadsmitajā gadsimtā, kur ir citēts kāds liecinieks: “Mēs debesīs redzējām dīvainu rotējošu disku, kas pārlidoja pāri mūsu ciemam [Nišapuram], ststājot aiz sevis uguni un sēru””.
Patiešām, dīvains rotējošs disks! Citiem vārdiem sakot, tas, ko mēs saucam par NLO vai lidojošo šķīvīti. NLO aculiecinieku stāstu no visas pasaules apraksta tos kā sfēriskus vai diska formas metāla priekšmetus, kuri aiz sevis atstāj uguni un sēru.
Iedomājieties, kā NLO metāla apakšdaļa, kad tas lido pāri aculiecinieku galvām, atspoguļo Zemes zaļo augu valsti. Tad tas no apakšpuses viņiem tiešām varēja izskatīties kā kaut kas līdzīgs ķēniņa Zālamana lidojošajam paklājam, kas, kā runāja, esot izgatavots no zaļa zīda un izšūts ar zeltu un dārgakmeņiem.
Varbūt, visi leģendās un pasakās aprakstītie lidojošie paklāji bija NLO. NLO fenomens, lai arī ir šķietami mūsdienīgs, patiesībā tas sniedzas gadsimtiem senā pagatnē.
Ķēniņš Zālamans, iespējams, bija viens no pasaulē pirmajiem NLO pasažieriem. Tomēr ne pats pirmais, jo ir arī vimanas no senindiešu tekstiem, kas datēti ar 7000.gadu pirms mūsu ēras.
Un jā, ķēniņam daudz ērtāk būtu bijis ceļot ar augsto tehnoloģiju lidmašīnu, nevis ar austu vilnas gabalu. Iedomājieties, ķēniņš Zālamans ierodas savā galamērķī, slapjš un izmircis lietū, viņa mati ātrgaitas vēja dēļ ir pilnīgā nekārtībā, un, ja tur vēl būtu bijis ļoti auksts, tad viņš drebētu un būtu pa pusei sasalis, un no bārdas karātos lāstekas.
Tas būtu liels trieciens viņa reputācijai. No otras puses, brauciens ar citplanētiešu kuģi būtu ātrs, komfortabls un kalpu bijību iedvesmojošs.
Kā gan Zālamanam izdevās ar NLO lidot pēc viņa gribas? Iespējams, tāpēc, ka viņš varēja kontrolēt dēmonus un garus (džinus). Džini bija iesaistīti lielākajā daļā Zālamana sabiedrisko darbu, piemēram, tempļu celtniecībā, dārgo materiālu ieguvē utt., un pavadīja Zālamanu uz viņa “lidojošā paklāja”.
Saskaņā ar islāma ticību džini tika radīti ilgi pirms cilvēkiem, un tiem ir ļoti ilgs mūžs. Viņi dzīvo mums slēptā paralēlā dimensijā. Runā, ka viņi, galvenokārt, dzīvo drupās, kapsētās, pakalnos, alās un dziļos tuneļos, kas mums nav pieejami.
Vārda Džins nozīme arābu valodā nozīmē “paslēpts no svešām acīm”. Džini var ne tikai palikt mums neredzami, bet arī iegūt jebkādu formu, kādu vien viņi izvēlas. Pēc pravieša Muhameda teiktā, dažiem džinu veidiem ir spārni un tie var lidot pa gaisu.
Bez tam katram cilvēkam ir kāds džins, kas ir izraudzīts par viņa pastāvīgo pavadoni, kurš mūs var ievilināt ļaunos darbos vai izglābt no nepatikšanām. Lai gan labvēlīgie džini cilvēkus atalgo par labiem darbiem, ir zināms, ka ļaunie džini iemiesojas cilvēkos un padara tos trakus.
Ja jums interesē, kā džini varētu būt saistīti ar NLO fenomenu, atbilde ir: ļoti cieši. Džini atbilst Eiropas leģendu un pasaku “mazajiem cilvēkiem”, kas sastāv no tādām maģiskām būtnēm kā elfi, rūķi, fejas utt.
Uzskata, ka rūķi ir ļoti gudri un spēj radīt maģiskas ierīces. Daudzos ziņojumos par NLO novērojumiem ir attēloti pundurveidīgi humanoīdi, kas ir ģērbušies sudraba krāsas kostīmos. NLO ir manīti arī nirstam okeānos un ūdenstilpnēs, piemēram, ezeros, kas var būt ieejas punkti ieejai šo pārdabisko radījumu pazemes bāzēs.
Tas liek domāt, ka ievērojamu mūsdienu NLO fenomena daļu var attiecināt uz dažādām pasaku radību klasēm.
No senajiem ebreju un arābu avotiem izriet, ka džini ļoti cienīja Zālamanu par viņa gudrību un, iespējams, arī par to, ka viņš bija Dāvida dēls. Iespējams, tāpēc viņi klausīja viņa pavēlēm un veda viņu visur ar vienu no saviem kosmosa kuģiem, tā radot leģendu par Zālamana burvju paklāju.
Valdnieki, kas nāca pēc Zālamana, acīmredzot, nebaudīja džinu cieņu un paklausību, un laika gaitā stāsts par Zālamana piedzīvojumiem gaisā pārgāja uz fantāziju un mītu sfēru.
