Nemieru iemesli
Ieslodzīto dumpis notika gadu pēc Staļina nāves, 1954.gada maijā-jūnijā. GULAG’a ieslodzītajiem, kuri bija padzirdējuši par Berijas pasludināto amnestiju, stiprinājās cerība par režīma mīkstināšanos nometnēs turamajiem un viņu lietu pārskatīšanu. Vēl viens ne mazsvarīgs apstāklis, kurš daļēji saprovocēja dumpi Stepes nometnes Kengiras nodaļā, - sieviešu un vīriešu nometņpunktu kaimiņu būšana. Dažāddzimumu ieslodzītie tiecās uz lielāku saskarsmi, ko nepieļāva administrācija. Vairāk kā desmit zeku Kengirā tika nošauti mēģinot ielauzties sieviešu zonā.
Tomēr ieslodzījumā esošo vīriešu un sieviešu savstarpējo attiecību brīvības ierobežošana kaut arī bija svarīga, tomēr ne pamatiemesls ieslodzīto dumpim: visatļautība no apsardzes un nometnes vadības puses, daudzskaitlīgās netiesiskās slepkavības un ņirgāšanās par ieslodzītajiem pakāpeniski uzkarsēja izmisušo zeku sašutuma grādu.
Pārsprāgušais uzplēsums
Dumpinieciskais noskaņojums brieda no 1953.gada ziemas, kad apsardze Kengirā nemotivēti nošāva dažus ieslodzītos. Nākošā gada aprīļa beigās, lai nedaudz nomierinātu neapmierinātos zekus, vienā no trik nometnes nodaļām iespundēja apmēram 500 kriminālnoziedzniekus. Kengiras daudznacionālo ieslodzīto kodolu sastādīja nacionālisti, kuri bija notiesāti par kolaboracionismu, un tādā veidā iestādes administrācija plānoja apspiest ieslodzīto vidū briestošo pretestību. Maija vidū notika vēl vieni incidents: sardzes kareivis nošāva 13 cilvēkus un vairāk kā 30 ievainoja (pieci no viņiem vēlāk nomira). Kā pēc tam noskaidroja pārbaude, uguni uz nošaušanu karavīrs atklāja bez jebkāda pamatojuma.
Nākošā dienā vairāk kā piecu tūkstošu cilvēku nometne sacēlās. Dumpinieku vidū, tā sacīt, bija vairāk kā 40% sieviešu. Apmēram 80 Jehovas liecinieki dumpī nepiedalījās, par cik viņi uzskatīja, ka pretošanās varai ir Dievam nepatīkams darbs. Dumpis turpinājās vairāk kā mēnesi, no 16.maija līdz 26.jūnijam.
Stipra organizācija
Tāda salīdzinoši liels slikti apbruņotu zeku pretošanās laiks izskaidrojams ar to, ka aktīvistu grupa jau no paša sākuma pacentās pēc iespējas labāk organizēt dumpi un skaidri izstrādāt dumpinieku darbības sistēmu. Zeki jau trešajā dienā sastādīja komisiju, kurā ietilpa daudz gudrākie visu triju Kengirskas nometnes nometņu punktu pārstāvji. Šīs institūcijas uzdevums bija vest sarunas ar PSRS valdības delegāciju. Komisiju vadīja K.I.Kuzņecovs, iepriekš padomju armijas pulkvedis. Kapitons Ivanovičs pēc dumpja apspiešanas nosēdēja līdz 1960.gadam un iznāca, kaut arī no sākuma viņu notiesāja ar nošaušanu, kuru galarezultātā nomainīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem.
Dumpiniekiem vadības sistēma bija maksimālu strukturēta: darbojās apakšvienības, kuras atbildēja par drošību, iekšējās kārtības uzturēšanu, propagandu un konspirāciju, par sagādi un medpalīdzību, par pašgatavotu ieroču, sprāgstvielu izgatavošanu un ūdeņraža ieguvi (zeki laida brīvībā speciālas zondes lai apziņotu iedzīvotājus par to, kas notiek nometnē, aicināja atbalstīt dumpi).
Notiesātie no iespējamām detaļām savāca savu radiomezglu un regulāri raidīja nometnes teritorijā, sita Morzes ābeci uz brīvību. Speciāla ruporistu grupa ziņoja dumpinieku prasības un aģitēja citus zekus. Tika izlaisti visdažādākie ar roku rakstītie aģitācijas materiāli.
Pretošanās apspiešana
Dumpinieki pieprasīja ne daudz ne maz – partijas Centrālās Komitejas prezidija locekļu atbraukšanu, gribēja pievērst valsts vadības uzmanību tam, kas notiek nometnē. Daļēji viņiem tas izdevās – par dumpi “augšā” zināja, lietas kursā bija gan IeM ministrs, gan Padomju Savienības ģenerālprokurors, gan Ministru Padomes priekšsēdētājs. Bet lūk iet uz kardinālu piekāpšanos zekiem neviens no ierēdņiem netaisījās.
Ieslodzītie atteicās iet uz darbu, sāka ieviest kontroli zonā, sagrāba SIZO un soda baraku, atbrīvoja tur ieslodzītos zekus, kā arī noliktavas ar pārtiku un citām lietām, saimniecības ēkas. Vairākkārtējie mēģinājumi nomierināt dumpiniekus, kurus veica nometnes vadība un GULAG’a ierēdņi, noveda pie mainīgiem panākumiem. Dumpinieki izvirzīja virkni prasību par nometnē turēšanas režīma pavājināšanu un viņu lietu pārskatīšanu. Daļējā piekāpšanās, uz kuru izgāja pārrunu vedēji no Maskavas, problēmu neatrisināja.
Kengirā tajā pat laikā pienāca papildspēki no karaklausībai padoto vidus, sabrauca arī vietējās partijas elites, GULAG’a un IeM galvaspilsētas vadības augstākās personas. Zeku vidū tika veikta masēts skaldīšanas darbs, kuru koordinēja personīgi PSRS IeM ministrs un Padomju Savienības ģenerālprokurors.
Steplags Kengiras dumpja dēļ norāva plānus rūdas ieguvē, un šis apstāklis paātrināja notikumu attīstību. Jūnija beigās Kengirā ar militāru ešelonu nogādāja piecus T-34 tankus, bet nometnes teritorijā ieveda karaspēku.
26.jūnija pirmajā nakts stundā sākās baraku ieņemšana. Kā rakstīja Solžeņicins savā “GULAG’a arhipelāgs”, pretojās galvenokārt trešais “banderoviešu” nometnes punkts. Zeki atkāvās ar to, kas viņiem bija: nosmailinātu armatūru, pīķiem, paštaisītām granātām. Taču organizētu pretošanos uzbrucējiem neizrādīja – upuru karavīru vidū nebija. Tanki pa viņiem šāva ar tukšām patronām. Dumpiniekus apšāva no automātiem, spieda ar kāpurķēdēm un uzdzina viņiem suņus.
Jau pirmajās dienās pēc dumpja apspiešanas Kengiras nometnes trešās nodaļas nometņu punktu ieslodzītie izgāja darbā. Dumpinieku aktīvistus arestēja, daudzus izmētāja pa citām nometnēm. No septiņiem sacelšanās vadītājiem, kuri tika notiesāti ar nāves spriedumu, nošāva divus, pārējiem iedeva maksimālos ieslodzījuma termiņus.