Termins iedzīvojas un ar laiku, zaudējis nievājošo intonāciju, pārvēršas par patstāvīga fantastiskās literatūras virziena nosaukumu. Bet šodien jau ir parādījies tāds termins kā "intelektuālā kosmoopera".
Lielos apmēros šī apakšžanra robežas kritiķi nav noteikuši. Kopīgs viedoklis: kosmiskā opera ir darbs, kas maksimāli attālināts no patiesīguma un ticamības, stāsta par piedzīvojumiem ārpus Zemes (un vispār, pēc iespējas tālāk no Saules sistēmas), fonā tam norisinās starpplanētu (starpzvaigžņu, starpklanu) kari. Un vēl, nereti šajos darbos ir atribūtika no bruņinieku un "jūras" romāniem - karalistes (protams, galaktiskās), prinči, princeses, pirāti. Bieži kosmooperu radītāji aizņemas elementus un kādu paņēmienu komplektu no varoņfantāzijas un pat "sieviešu romāniem" (piemēram, Olgas Larionovas "Kentaura Čakra"). Konkrētas definīcijas trūkums noved pie tā, ka bieži kosmooperām lasītāji un pat kritiķi pieskaita "kosmiskās odisejas" un it īpaši ZF-grāvējus. Pamēģināsim noskaidrot patiesību.
"Zvaigžņu karaļu" laiks.
Pirmo epizodi, no kuras vēlāk izauga daudzsējumu seriāli par kosmiskajiem reindžeriem, zvaigžņu impērijām un galaktiskajām batālijām, radīja vēl Lukiāns no Samosatas slavenajā "Patiesajā stāstā" [Vispār jau šis antīkais autors "iezīmēja" tik daudz klasisku ZF tēmu, ka taisni brīnums, kāpēc līdz šim vēl nav nevienas šī žanra prēmijas, kas nes viņa vārdu! - šeit un tālāk, autora piezīme.] Lukiāns apraksta pirmo kauju kosmosā, ko vēro viņa varonis, kas ceļo pa Saules sistēmas planētām. Šajā kaujā satiekas Saules iemītnieki un selenīti, kurus atbalsta sabiedrotie, kas ieradušies no Lielā Lāča zvaigznāja. Jocīgi, taču pasaulē pirmais sacerējums, kas stāsta par kosmosu, veidots atklātas parodijas stilā!
Īsto kosmooperas vēsturi žanra zinātāji sāk no angļa Roberta Koula "Kaujas par impēriju: stāsta par 2336. gadu". Grāmatā aprakstīts Zemes iedzīvotāju, kas apvienojušies Vispasaules Britu impērijā, karš ar atnācējiem no Siriusa zvaigžņu sistēmas. Neskatoties uz mērogu un spilgtajām kosmisko batāliju ainām, kuras apraksta autors, romāns neizsauca lasītāju ažiotāžu un ļoti ātri tika pilnīgi aizmirsts. Viss bija ļoti vienkārši: XIX - XX gadsimta mijas lasītājs prasīja no fantastiem zinātnisku ticamību, tāpēc Velsa marsiešiem, kas atlido no kaimiņu planētas, viņš, lasītājs, tic vairāk, nekā atklātai izdomai, kaut kādiem tur agresīviem sīriusiešiem. Galaktisko lidojumu laiks literatūrā vēl nav iesācies un pat dzimtās Saules sistēmas apgūšana lasītājiem liekas pārāk drosmīga fantāzija.
Tā nu XX gadsimta sākuma gados kosmoopera negūst nekādu attīstību (E. Barouza Marsa un Mēness seriālus šim žanram var pieskaitīt tikai ar lielām atrunām), stipri atpaliekot no sižetiem par zemiešu piedzīvojumiem uz izmirstošā Marsa vai mežonīgās Venēras.
Padomju Krievijā kosmoopera vispār ilgi negribēja iesakņoties. Pat nepa fantastikas buma laikā stāsti par kosmiskiem kariem un ugunīgām citplanētu princesēm paliek kaut kur perifērijā. Atcerēties var tikai divas agrīnās padomju Space Opera - Viktora Gončarova "Starpplanētu ceļotāju" un Nikolaja Muhanova "Liesmojošos bezdibeņus". Kaut arī to autoru vidū, kas mēģina ieaudzēt žanru padomju literatūras augsnē, var atrast arī divus pazīstamus dzejniekus - Nikolaju Asejevu ar stāstu "Sašautā Zeme" un Grālu Areļski ar "Stāstiem par Marsu".
Žanra vēsturnieki parasti piemin trīs tā tēvus-dibinātājus: Edmundu Hamiltonu, Edvardu E. "Doku" Smitu un Džeku Viljamsonu. Kaut arī šo sarakstu derētu papildināt ar vēl vienu vārdu - ar Reju Kamingsu, vienu no visražīgākajiem un populārākajiem amerikāņu XX gadsimta sākuma autoriem (viņa darbus labprāt tulkoja arī Krievijā 1920-tos gados). Kamingsa spalva ir radījusi visai daudz klasiskus kosmooperas romānus: "Tarano - iekarotāju", "Mēness bandītus", "Cilvēku uz meteora" un citus. Taču pēckara gados šo autoru diezgan stabili aizmirst, gan lasītāji, gan fantastikas kritiķi.
Visvairāk lasītais no klasiskās trijotnes līdz šim, bez šaubām, paliek Hamiltons. Viņš pirmais izmanto "supermēroga anturāžas" paņēmienu. Viņa grāmatu varoņi, sākot ar 1928. gadā iznākušo "Starpzvaigžņu patruļu", darbojas uz visas Galaktikas fona un burtiski satricina zvaigznes. Hamiltona romāna nosaukums "Zvaigžņu karaļi" kritiķu acīs vēlāk kļūst par klasiskās kosmooperas sinonīmu, ar visu tās atribūtiku - galaktiskajām impērijām, starpzvaigžņu politiskajām intrigām, "melnum-melnajiem" ļaundariem un "baltum-baltajiem" varoņiem, un protams, ar liesmojošām zvaigžņu kuģu flotilēm un uzspridzinātām planētām...
Paralēli un neatkarīgi no Hamiltona līdzīgu shēmu izstrādā E. E. "Doks" Smits. Ja pirmais viņa romāns par starpzvaigžņu kuģi "Kosmiskais cīrulis" un viņa saimnieku, izgudrotāju Setonu bija tuvāks gadsimta sākuma kosmiskajām odisejām P. Grega "Caur Zodiaku" un D. Estora "Ceļojums uz citām pasaulēm" stilā, tad nākošās Smita noveles un romāni - ir vistīrākās kosmooperas.
Daudzo šī autora darbu vidū īpaši izceļas seriāls par "cilvēkiem - linzām" .Iesākts 1934. gadā ar romānu "Trīsplanētija", šis septiņu romānu cikls par daudzu gadsimtu ilgo galaktisko karu beidzas tikai 1950. gadā.
Smita grāmatas ir interesantas, ne tikai ar starpzvaigžņu konfliktu mērogu, bet arī ar to, ka fantasts pirmais izmanto "metafizisko dimensiju kosmooperā". Aiz bezgalīgajām enerģētisko lielgabalu kanonādu zalvēm "Cilvēkos - linzās" stāv divas galaktiskas supercivilizācijas - absolūtā labuma un absolūtā ļaunuma nesējas. Toreiz šī atklājuma potenciālās iespējas saprata tikai nedaudzi, arī pats Smits tās izmantoja visai nesakarīgi. Tāpēc supercivilizāciju cīņa vietām izskatās kā nevajadzīga piedeva linzmeņu piedzīvojumu vēsturei. Taču vēlāk šī ideja ļoti iespaidoja visa kosmiskās operas žanra attīstību. Cits jautājums, ka 1970 - 1980-tajos gados ZF angļu valodā jau ir izgājusi garu attīstības ceļu un atbildes uz jautājumu par Labo un Ļauno ir zaudējušas savu viennozīmīgumu, vienkāršību: atcerēsimies kaut vai spēku izvietojumu 1990-to gadu TV kulta seriālā "Babilona - 5".
Džeks Viljamsons pabeidz jaunā žanra "iebraukšanu", ienesot stāstījumā par kosmiskajiem karaļiem un Visuma kaujām psiholoģisma un varoņu pilnvērtīgas cilvēciskošanas elementus. Ārēji pats pazīstamākais Viljamsona romāns "Kosmosa leģions" maz ar ko atšķiras no grāmatām par zvaigžņu patruļām un linzmeniem. "Leģionā" arī ir kaut kāda organizācija, kas cīnās ar Galaktisko Ļaunumu. Taču Viljamsona teksts ir piesātināts ar tēliem, kas paliek atmiņā, viņi nav līdzīgi Hamiltona un Smita veinveidīgajiem varoņiem - shēmām.
Nav nekāds noslēpums, ka žanra panākumus ietekmēja aktīvā komiksu industrijas attīstība. 1930 - 1950-to gadu grafisko romānu autori ar lielu baudu ekspluatēja romantisku varoņu piedzīvojumus uz vērienīgu kosmisku notikumu fona. Visraksturīgākais piemērs - notikums ar Filipa Nolana garstāstu "Armagedons 2419", kas publicēts 1928. gadā žurnālā "Amazing Stories". Amerikāņu pilota Baka Rodžera stāsts par to, kā viņš nokļūst tālā nākotnē un piedalās galaktiskajā karā, tā arī droši vien paliktu nepamanīts, ja ne komiksu mākslinieks Diks Kalkins, kas 1929. gadā izdod Nolana garstāsta grafisko adaptāciju. Tagad Baka Rodžera vārdu zina katrs fantastikas mīļotājs.
"Fonda" dibināšana.
Vispārējais amerikāņu ZF pacēlums 1940 - 1950-tajos gados skāra arī kosmooperu. Tieši šajos gados šis "vieglprātīgais" žanrs pēkšņi kļuva nopietnāks un pirmo reizi parādījās termins "intelektuālā kosmiskā opera" - uz galvu reibinošo piedzīvojumu fona autori centās vest ar lasītāju nopietnu sarunu. Viens no pirmajiem modernizēt žanru mēģināja Aizeks Azimovs. Runa iet par visu laiku seriālu "Fonds" ("Fondation" oriģinālā, vārds, kas pieļauj dažādus tulkojumus - ZG piezīme.), kura pirmais romāns iznāca vēl tālajā 1942. gadā. Daži kritiķi to sauc par labāko kosmooperas sēriju žanra pastāvēšanas vēsturē. Pa tiešām, visi klasiskie operas atribūti šeit ir: Galaktiskā impērija, kas atrodas uz kraha robežas, kāda organizācija, kas cīnās pret dzimstošo barbarisma ēru, par labā uzvaru, ļaundari, kas cīnās pret "labajiem" varoņiem... Taču kādā principiāli citā literatūras un zinātnes līmenī ir iemiesotas šīs mākslinieciskās idejas! "Fonds" nav seriāls dīkai laika pavadīšanai, tā ir nopietna literatūra, ne vienmēr pieejama uztverei. Cits Azimova cikls - "Impērijas triloģija" - liekas ir tuvāka kanoniskajai kosmooperai. Šie trīs romāni ir prikvels "Fondam", uzrakstīti vēlāk un stāsta par to, kā cilvēce iekaro zvaigznes un rada Galaktisko impēriju.
Netriviālas kosmooperas tajos pat gados rada Džeimss Blišs. Sižeti viņam neiziet aiz klasiskās tradīcijas rāmjiem, taču ZF idejas, piemēram, seriāls par "klejojošām pilsētām" ("Zemes cilvēk, atgriezies mājās", "Zvaigznes piederēs viņiem", "Dzīvi par zvaigznēm"), atšķiras ar jaunām idejām un oriģinalitāti. Zemes pilsētas, kas pārvērstas par kosmokuģiem - Noasa šķirstiem, apbur lasītājus.
Pie intelektuālajām 1950 - 1960-to gadu kosmooperām var pieskaitīt arī žilbinošo Alfrēda Bestera romānu "Tīģeris! Tīģeris!", kas lielā mērā iezīmē vēlāko laiku kosmooperas mākslinieciskos risinājumus. Tieši tāpat, kā pats militāristiskākais žanra paraugs - Roberta Hainlaina "Zvaigžņu reindžeri" ("Zvaigžņu desants", arī "Zvaigžņu kuģu kareivji").
Viena no visražīgākajām 1940 - 1950-to gadu rakstniecēm bija Lī Breketa, E. Hamiltona sieva. Lasītāju masām viņa vairāk ir pazīstama pēc fantāzijas sāgām, taču 1950-tos gados viņa ir radījusi veselu rindu interesantu kosmooperu: "Cilvēki no zvaigznēm", "Lielais lēciens", "Centaura Alfa vai nāve!". Taču galvenais viņas "operas žanra" sasniegums, protams, ir "Zvaigžņu karu" triloģijas otrās filmas "Impērijas atbildes trieciens" scenārijs (pašu filmu Breketa tā arī nepaguva ieraudzīt).
Sarkanā opera
Žanru centās ieviest arī PSRS pēc kara. Taču bēda bija tā, ka pat pēc "Andromēdas miglāja" izdošanas, padomju ZF ar lielām grūtībām kustējās tālo zvaigžņu virzienā. Kas attiecas uz kosmisko operu - žanrs tika atzīts par ideoloģiski kaitīgu. [ Tomēr daži tīri "operas" elementi ir viegli ieraugāmi atsevišķos 1950 - 1960-to gadu mijas darbos: Konstantīns Volkovs "Marss mostas", Leonīds Onoško - autora piezīme.]
Mēģinājums iedabūt mūsu literatūrā (raksts nāk no Krievijas - ZG piez.) īstu kosmisko operu tūlīt tika pakļauts nāvīgai kritikai, turklāt ne tikai no cenzoru puses. Aleksandra Kolpakova romāns "Griada", kas iznāca 1960. gadā, radīja skandālu, to unisonā lamāja arī kolēģi - fantasti - un jāsaka, ka pelnīti. Galvenokārt jau par atklāti aizgūtiem fragmentiem no Velsa. Taču šo grāmatu lasīja aizgūtnēm, tik spraigu, zobus izsitošu fantastiku mūsu autori vēl nebija rakstījuši, kaut arī romāna saturs uz ilgiem gadiem kļuva par izsmiekla un parodiju objektu. Atceramies kaut vai ceļojumu uz iedomāto nākotni no ABS "Pirmdienas..." (Domāts brāļu Strugacku romāns "Pirmdiena, XXI gs." - ZG piez.).
Toties bērnu fantastika visai veikli izmantoja "aizliegtā žanra" elementus un atribūtus. Un te padomju fantastikai ir ar ko lepoties - atceramies kaut vai S. Jaroslavceva "Ekspedīciju uz pekli" vai Kira Buličeva "Alises ceļojumu".
1960-to gadu beigās no cenzoriem brīnumainā kārtā izspruka episka kosmoopera labākajās žanra tradīcijās: liela mēroga galaktiskas sadursmes starp divām civilizācijām ar kuģu rēkoņu un lielgabalu zalvēm. Sergeja Sņegova romāns "Cilvēki kā dievi" bija nomaskēts par komunistisku utopiju [Tajos pat gados veselu rindu atklāti epigonisku "mistisku kosmooperu" sarakstīja arī ukraiņu rakstnieks - disidents Oļess Berdņiks - "Spoks iet pa Zemi" (1962.), "Titānu ceļš" (1962.), "Zvaigžņu korsārs" (1971.) - redaktora piezīme.]. 1966. - 1968. gadā izdevās publicēt tikai divas pirmās romāna daļas, noslēdzošā daļa "Laika gredzens" iznāca tikai pēc desmit gadiem. Pēc būtības, "Cilvēki kā dievi" vietējās kosmiskās operas liktenī nospēlēja tādu pat lomu, kada iekrita Jefremova "Andromēdas miglājam": žanram klusi atļāva eksistēt, protams, nepieminot pašu nosaukumu. Nevar jau teikt, ka padomju fantasti sāka radīt desmitiem asa sižeta un piedzīvojumiem pilnus romānus, taču pa Sņegova pavērtajām durvīm ienāca arī visai cienīgi padomju Space Opera paraugi - Jevgenija Guļakovska "Miglu sezona", Vasīlija Golovačova "Relikts", bet vēlāk, jau 1980-tajos gados, Olgas Larionovas "Kentaura čakra".
"Krīze piezogas nemanot..."
1965. gadā ASV iznāk grāmata, kas apgāž priekšstatus par to, kādai jābūt īstai kosmiskai operai. Laikam jau Frenka Ferberta "Kāpa" nedaudz apsteidz savu laiku, ne jau velti to visai ilgi noraida visi žanra izdevēji. Līdz tādām dziļām epopejām fantasti nobriest tikai 1980-tajos gados. Šis apjomā lielais romāns bija pārpārēm piebāzts ar netriviālām idejām. Taču galvenais - pirmo reizi parādās kosmoopera, kur tik rūpīgi ir izstrādāta pasaule, no bioloģijas un socioloģijas līdz reliģijai, ētikai un lingvistikai.
Pēc būtības Herberts norāda virzienu, kurā jāattīstās žanram.
Taču arī bez šīs varenās epopejas 1950 - 1960-tie gadi dod pasaulei daudzas lieliskas grāmatas, kas sarakstītas šajā žanrā. Šeit var atcerēties smalkos Džeka Vensa romānus no "Piedzīvojumu planētas" un "Prinču - dēmonu" cikliem; oriģinālu, sarežģītu, daudzlīmeņu Visumu izdomā Gordons Diksons seriālā par kareivjiem - dorsajiem; nevar nepieminēt arī Endrū Nortones populāro ciklu par tirdzniecības kuģi "Saules karaliene" ("Sargasi kosmosā", "Mēra kuģis", "Vudu planēta", "Apzīmogots ar zvaigznēm") un viņas romānus par Zvaigžņu patruļu - "Pēdējā planēta" un "Zvaigžņu sardze".
Ārpus angļu valodas pasaules vislielāko interesi pret kosmisko operu izrādīja franču ZF. Kaut arī francūži demonstratīvi dod priekšroku "savam ceļam" un tas nereti ieved viņus radošā strupceļā, 1950 - 1960-tajos gados Žila Verna pēcteči radīja veselu rindu lieliskus žanra paraugus: Frensisa Karsaka triloģija "Atnācēji no nekurienes", "Šī pasaule ir mūsu" un "Mūsu mājas - kosmoss", laulāto draugu Š. un N. Ennebergu romāni "Astronautu dziesma", "Saules rasa" un "Čūla".
Nomaļus stāv vācu, daudzu autoru seriāls par Periju Rodanu, kuram no paša sākuma bija parodijas raksturs. Pirmais laidiens iznāca 1961. gadā un līdz šim par šo galaktisko supermenu ir izdoti vairāk nekā 800 sējumi. Kritiķi pat jokojot viņu ir nosaukuši par "Galaktiskās ēras Hitleru".
Jau 1960-to gadu beigās žanrā kļuva jūtama ideju un sižetu krīze. Likumsakarīgi, ka arī lasītāju interese pēc stāstiem par kosmiskajām impērijām un supervaroņiem nopietni mazinājās. Acīmredzami pēc inerces savus vienveidīgos romānus izdeva Edvīns Tabs un K. Balmers.
Toties uz visu klapi uzjautrinājās parodisti un satīriķi. Viņi sita pa visvājākajām kosmooperas vietām: atkārtotiem sižetiem, vienādām situācijām, vienveidīgiem piedzīvojumiem un galaktiskajām divkaujām. Atgādināsim pašas košākās parodijas: Harija Harisona "Bils - Galaktikas varonis", Alekseja Panšina triloģija "Zvaigžņu aka", "Turbas revolūcija" un "Masku pasaule", kā arī Sema Lundvala seriāls par Bernhardu - iekarotāju.
Atdzimšana.
Likās, ka "Jaunajam vilnim" [Nejaukt ar mūzikas pasākumu! 1950 - 1960-tos gados tā sauca fantastikas virzienu, kas pirmo reizi "cilvēciskoja" ZF un fantasy varoņus, no faktiski bezdzimuma būtnēm pārvēršot tos dzīvos cilvēkos, kuriem ir, ne tikai jāveic varoņdarbi, bet arī jāēd, jāguļ, jāiet uz mazmājiņu un arī sekss nav viņiem svešs, tāpat kā zināmas negatīvas rakstura iezīmes - ZG piez.] būtu bijis pilnīgi jāapglabā kosmiskā opera. Taču tieši literāro eksperimentu un cīņas ar "pagātnes paliekām" laikā žanram pēkšņi atvērās "otrā elpa". Pols Andersons laiž klajā sēriju par mičmani Flendriju un, it kā paņirdzot par "vilniešu" pārgudrībām, piebāž sērijas romānus pilnus līdz augšai ar visiem Hamiltona - Smita parauga klasiskās kosmooperas štampiem. Cits sekmīgs tā laika projekts ir Freda Saberhagena seriāls par berserkeriem. Par 1970-to gadu pašu sekmīgāko kosmisko operu kļūst Larija Nivena un Džerija Purnela romāns "Knislis Dieva acī". Fonam autori izmanto Kopvaldīšanas pasauli, kuru bija radījis D. Purnels savos solo romānos par algotņu nodaļas komandieri Falkenbergu "Algotnis" un "Slavas Rietumi". Cilvēce, kas apdzīvojusi Galaktiku, pārdzīvo starpgalaktiskos karus, cilvēka Pirmās impērijas krišanu, tumšos laikus un Otrās Galaktiskās impērijas rašanos. Un, lūk, tagad tā sastop zvaigznes Merčisona Acs sistēmā citplanētiešus...
Negaidīti skaļi sevi piesaka Alans Dins Fosters ar seriālu par jaunekļa - bāreņa Flinksa piedzīvojumiem kosmosā.
Cieņu ar savu uzticību žanram iemanto austrālietis B. Čandlers, kurš 20 gadus raksta romānus par Galaktikas Federāciju un Nomales pasaulēm (pavisam iznāca vairāk nekā 30 romānu).
Ja kosmooperas sākumos svarīgu lomu tās tapšanā spēlēja komiksi, tad pēc "Jaunā viļņa" žanram palīgā nāk kinomatogrāfs. Kā jau noprotat, runa ir par Džordža Lūkasa "Zvaigžņu karu" parādīšanos. Kino triloģija atdeva kosmiskajai operai pašu galveno - lasītāju uzticību un mīlestību. Izmainījās arī paša žanra apveids, kas bagātinājās, starp citu, arī ar "Jaunā viļņa" iestrādnēm. Viens no piemēriem - amerikāņa Semuela Dileni daiļrade, kas tika nodemonstrēta romānos "Nova" un "Babilona - 17", pierādot, ka arī kosmiskās operas ietvaros var eksperimentēt ar jēgu un valodu.
Ar žanru eksperimentēja ne tikai Dileni. B. Lupofs zem kosmiskās operas maskas propagandēja ASV jauniešu kontrkultūras idejas - "Blūzs "Kosmiskais karš""; D. Čalkers sekmīgi apvieno starpzvaigžņu piedzīvojumu un citplanētiešu saprāta īpatnību motīvus seriālā "Dvēseļu aka", bet B. Longiers spēja radikālā veidā mainīt paša žanra būtību garstāstā "Mans ienaidnieks": tā vietā, lai krāsaini aprakstītu uzvaru pār nolādētiem ienaidniekiem, autors sāk runāt par saskaņas un dialoga meklējumiem.
Ne jau pēdējo lomu intereses atjaunošanā pret žanru nospēlēja arī Kerolina Čerija, kura radīja veiksmīgu seriālu rindu, kas vēsta par to, kā Zeme karo vai nodarbojas ar politiku ar citām civilizācijām. Vēl viens interesants rakstnieces eksperiments bija romānu cikls par cilvēkveidīgu lauveni Čanuru, kas sarakstīts no viņas skatu punkta.
Tad pat, 1980-to gadu sākumā kosmooperā ar triumfu atgriežas Aizeks Azimovs. Nolēmis turpināt "Fonda" seriālu, viņš talantīgi apvieno tā fundamentālos uzstādījumus ar cita pazīstama cikla - robotu seriāla - koncepcijām un varoņiem.
Žilbinoši un krietni augstākā literārā līmenī šajos gados realizējās aizmirstie žanra dibinātāju atklājumi. L. M. Budžolde, it kā iedvesmojusies no D. Viljamsona, veido veselu seriālu par pusfeodālu karotāju planētu Barajaru, īpašu vērību piegriežot rūpīgi veidotajiem un atmiņā paliekošajiem galveno varoņu tēliem.
Ievērojamu lomu kosmiskās operas modernizēšanā spēlē arī trīs galvenie 1980-to gadu fantasti - Gregorijs Benfords, Deivids Brins un Gregorijs Bīrs.
Tieši viņi visspožāk parādīja , ka žanra atdzimšanai ierasto shēmu robežās ir jāsintezē motīvi, kas aizgūti no citiem ZF virzieniem. Benfords seriālā par cilvēku kolonijām, kas dibinātas Galaktikas kodola tuvumā ("Lielā debesu upe", "Gaismas paisumi" uc.), daudz augstākā līmenī kā F. Saberhagens izstrādā tēmu par cilvēciskā un mehāniskā saprāta konkurenci. D. Brins "Zvaigžņu paisumā" un "Cīņā par paaugstinājumu", izmantojot tradicionālās kosmooperas tēlus, ved sarunu par saprāta nesēju atbildību pret citām dzīvām būtnēm, kas mīt blakus viņiem uz planētas. G. Bīrs diloģijā "Dieva kalve" un "Zvaigžņu lakta" stāsta par mākslīgu kosmisko katastrofu, kas iznīcinājusi Zemi, un par kosmisko karu, kuru pret planētu iznīcinātājiem izcīna Zemes kosmokuģa "Ausmas pavadonis" apkalpe.
Atsevišķi autori sekmīgi eksperimentē ar tekstiem, kurus agrāk lasītāji saņēma visai vēsi, tieši to "operiskuma" dēļ. Dažreiz šajā situācijā bija vienkārši pārsteidzošas veiksmes. Tā O. S. Kārda garais stāsts "Endera spēle", kas ieraudzīja dienas gaismu 1975. gadā, neizraisīja gandrīz nekādu atsauksmi, taču tā pārveidošana romānā atnesa autoram gan Hugo, gan Nebula balvas, bet turpinājums - romāns "To balss, kuru nav" atkārtoja panākumu. 1980-to gadu žanra neapšaubāma virsotne ir Dena Simonsa diloģija "Hiperiona dziesmas".
To, cik ļoti ir evolucionējusi Space Opera, var skaidri redzēt, ja salīdzina Simonsa diloģiju ar E. E. "Doka" Smita un E. Hamiltona darbiem. Uz spēcīga, kultūras bekgraunda pārsātināta stāsta par Cilvēka Hegemoniju karu ar kosmiskajiem Klaidoņiem, kur vienā kamolā ir sapītas tēmas par saprašanos ar mākslīgo saprātu, cilvēku evolūcijas ceļiem, kosmosu un Dievu, fona agrīnās kosmooperas izskatās, kā primitīvi sacerējumi.
Modernizētais žanrs ātrā tempā iekaro, ne tikai lasītāju, bet arī pašu rakstnieku mīlestību. Piemēram, Jens Benkss, sekmīgi startējis 1984. gadā ar romānu "Lapseņu fabrika", nostiprina savu nopietna rakstnieka reputāciju ar romāniem "Soļi pa stiklu" un "Tilts". Taču pēc tam viņu pēkšņi pievelk eksperimenti komercliteratūras laukā un viņš rada teicamu kosmooperisku ciklu par cilvēkveidīgu būtņu civilizāciju Kultūra un tās cīņu ar nehumanoīdu Idirānas impēriju ("Atceries Flebu", "Visas dzīves spēle", "Ieroču izvēle" uc.).
Impulss, ko kosmiskā opera ieguva 1980-tajos gados, nav apdzisis vēl līdz šim. Angļu valodā rakstošie fantasti visā pasaulē rada talantīgus šī žanra sacerējumus. Atliek nosaukt dažus galvenos vārdus, lai pārliecinātos par šī žanra tagadējo līmeni Rietumos: V. J. Viljamss, V. Vindža, D. Zindels, P. Hamiltons, A. Reinolds, S, Baksters, P. Makoulijs...
1990-tajos gados kosmoopera strauji iekaro arī krievu fantastu simpātijas - par spīti padomju laikos ieaudzinātajam nicinājumam un kritiskai attieksmei pret šo "kosmisko šaudīšanos". Vēl vairāk, mūsu autori, it kā cenšas panākt iekavēto, aktīvi attīstot visus žanra paveidus. Mūsdienu krievu ZF ir gan klasiskie, "Zelta laikmeta" stilā veidotie gabali (A. Orlova seriāls "Kara ēnas" vai P. Zlotņikova romāni), tā arī darbi, kas rakstīti 1960 - 1970-to gadu kosmooperu manierē (S. Frumkina triloģija "Strops"). Krievijas fantastu lielākā daļa dod priekšroku platekrāna baroka stila kosmiskajai operai - S. Lukjaņenko "Sapņu līnija" un "Zvaigznes - aukstās rotaļlietas", daudzie V. Golovačova romāni, N. Perumova seriāls "Galvaskauss uz piedurknes", V. Vasiļjeva cikls "Nāve vai slava". Pat intelektuālā ZF novirziena autoriem var atrast spēcīgi tvertus "vieglā" žanra elementus: A. Gromovs "Vaterlīnija", O. Divovs "Saules sistēmas labākā apkalpe". Atsevišķos gadījumos autori izmanto kosmooperas formu, lai izteiktu savus politiskos vai idejiskos uzskatus, piemēram, D. Volodihina triloģija "Nogalināt miera nesēju", "Konkistadors" un "Pa Nāves ēnas ieleju". Eksperimentējot, A. Zoričs sintezē padomju kara-patriotisko romānu ar literāru sižetu, kas ir tipisks kosmooperai, un rezultātā iznāk varbūt pati nozīmīgākā, pēdējo laiku intelektuālā kosmiskā opera - triloģija "Rīt būs karš", "Bez žēlastības" un "Maskavas laiks".
Ar vienu vārdu sakot, kosmiskā opera joprojām paliek piedzīvojumu ZF karaliene. Vai kā teicis grāfs Uvarovs (gan pavisam citā sakarā): "Tās pagātne ir lieliska, tagadne - žilbinoša, bet nākotne pārspēj katru iztēli".