Paziņojumā turklāt uzsvērts, ka pāvests nekad nav ne no viena pat centies slēpt šīs pārsteidzošās tikšanās faktu, turklāt visi viņa tuvākajā lokā ietilpstošie kardināli un arhibīskapi par to ne tikai zinājuši, bet arī no sirds ticējuši viņa vēstījumam.
Kapovilla atklājis, ka pāvests sakontaktējies ar saprātīgas ārpuszemes izcelsmes civilizācijas pārstāvjiem tieši līdzās savai rezidencei Itālijas pilsētā Kastelē-Gandolfo. Pāvests un viņa sekretārs pastaigājušies dārzā, kad pēkšņi gluži līdzās viņiem iemirdzējusies zeltīta aura, bet jau tūlīt pat gaisā izveidojies savdabīgs portāls, kas laistījies efektīgās un neiedomājami dažādās krāsās un no kura iznākusi tik pat neiedomājami daiļa paskata būtne, kas absolūti nav līdzinājusies cilvēkam. Pilnībā satriekti no tādas ainas, Jānis XXIII un Kapovilla nokrituši ceļos un sākuši izmisīgi lūgties, uzskatot, ka viņiem parādījies dievišķais sūtnis eņģelis. Taču absolūti labvēlīgi noskaņotā būtne ar pārliecinošiem žestiem lūgusi viņiem piecelties, pēc kā paudusi vēlmi aprunāties divatā tikai ar pāvestu.
Kapovilla paudis, ka šī saruna ilgusi aptuveni pusstundu un tūlīt pēc tās citplanētieši būtne pazudusi, savukārt pāvests atgriezies pie sava sekretāra un iedvesmas pilns izdvesis: “Dieva bērni ir visur, lai gan ne vienmēr mūs uzlūko kā brāļus”. Kapovilla arī tagad nespēja precīzi paskaidrot, ko īsti nozīmē šie pāvesta vārdi. Iespējams, svešais pavēstījis pontifikam to, ka saprātīga dzīvība sastopama visos Visuma nostūros, taču ne gluži katra citplanētiesu rase pret mums izturēsies draudzīgi. Tiesa, tās ir tikai tādas visnotaļ mūsdienīgas versijas…
