Protams, pornogrāfija pa pilnam ir sastopama visas pasaules mākslās, īpaši austrumu kultūrās: Japānā, Indijā utt. Pirms islāma uznākšanas uz skatuves, protams. Seno Ēģipti lektors neminēja, taču piezīmēja, ka kailo ķermeņu kults, kas bija izplatīts Senajā Grieķijā un Romā vēlākos laikus ietekmēja tikai pakārtoti. Līdz renesansei pornogrāfijas mākslā nebija vispār, kristīgā reliģija noliedza miesu, uzskatot, ka svarīgs ir tikai gars un dvēsele.

Renesanses laikā atdzima interese par antīko kultūru un mākslinieki sāka savos darbos attēlot antīkos sižetus, attēlojot to laiku varoņus un dievus atkailinātus vai vispār kailus. Kailums ienāk arī kristietību tēlojošos darbos, vispirms jau kailu eņģelīšu veidā.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, par Rietumu pornogrāfijas dzimšanas vietu ir jāuzskata - Vatikāns.  1508. gadā toreizējais pāvests Jūlijs II uzdod savā pilī izdaiļot 4 telpas, ko tagad sauc par Rafaela istabām. Rafaels (Raffaello Sanzio da Urbino, 1483-1520) tad vēl ir jauns mākslinieks, taču viņam jau ir mācekļi. Viņa pazīstamākais darbs Vatikānā ir "Atēnu skola". Istabas tiek izgleznotas ar antīkiem sižetiem, kur varoņi vieši ir pliki. Pēdējo, 4. - Konstantīna istabu - Rafaels nepabeidz, jo nomirst, taču viņa skolnieki darbu turpina un 1528. gadā tā ir gatava. Izcilākais no Rafaela skolniekiem ir Džulio Romano, saukts arī par Pipi (Giulio Romano "Pippi", 1492-1546), taču, kad darbs ir veikts un Romano prasa atalgojumu, pāvests atbild, ka darbs ir iznācis tik lielisks, ka to var atalgot tikai Dievs. Sapratis, ka viņiem nemaksās, Romano papildina istabas zīmējumus ar maza izmēra, bet visai neķītrām ainiņām, un bēg no Pāvesta valsts. Ne jau uzreiz to atklāj...

Džulio tālāk strādā pie Mantujas hercoga un veido freskas tā pilīs. Atkal antīki un visai seksuāli motīvi, ar satīriem, nimfām utt. Tā kā hercogs ir liels zirgu audzētājs, tad sienas tiek rotātas arī ar zirgu attēliem.

Džulio Romano ir zīmējis skices arī pirmajam Rietumeiropas pornogrāfiskajam izdevumam "Pozas" (I Modi).  Te mums jāpiemin arī tā laika vadošo autoru: rakstnieku, satīriķi, dzejnieku, publicistu un pamfletistu Pjetro Aretino (Pietro Aretino, 1492-1556). Liels brīvdomātājs un ļoti asas mēles īpašnieks, viņš vēlāk kļūst tik populārs, ka tuvējo valstu līderi, pat Osmāņu sultānu ieskaitot, viņam maksā lielu naudu, lai viņš tikai par viņiem kaut ko neuzraksta sliktu. 

Aretino sauc arī par Eiropas žurnālistikas tēvu, jo tieši viņš sāk izdot regulāru rakstu lapiņas, ko izplata visās vietās. Dabiski, ka viņam nākas "mētēties pa pasauli". No dzimtās Areko viņu padzen, pēc tam padzīts no Perudžas, tad seko Romas periods, Venēcijas periods. Aretino bija liels izvirtulis: izmīlējis desmitiem sieviešu, no meitenēm pārgājis pie puisīšiem un atpakaļ.

Tieši Aretino "Sonetti Lussuriosi" ("Miesaskārie soneti") ir izdevuma "Pozas" attēlu pamatā, grāmatiņa iznāk 1524. gadā un to var saukt par Rietumeiropas pornogrāfijas dzimšanas gadu. Neskatoties, ka to uzskata par izvirtības simbolu un pakļauj cenzūrai, tā ir populāra pat izglītotākajās aprindās un - piedzīvo atkārtotus izdevumus: 1527., 1550., ... 1830. gados [te izceļas francūzis Žans Frederiks Maksimiliens de Valdeks (Jean-Frederic Maximilien de Waldeck, 1766-1875), Napoleona kartogrāfs, mākslinieks, kas ilustrē izdevumu no jauna, miris 109 gadu vecumā, pakļūstot zem ratiem, jo aizskatījies uz skaistām meitenēm].

Par spīti tam, ka pornogrāfijā stafeti pārņem fotogrāfija, vēl 1892. gadā iznāk jauns "Pozu" izdevums, ko ilustrējis franču erotikas gleznotājs Eduards-Anrī Avrils (Edouard-Henri Avril, 1874-1928).

Tas arī isumā viss, par ko stāstīja mākslas vēsturnieks.

Mūsu dienās pornogrāfija ir devalvējusies līdz stulbiem sižetiem pornofilmās un klipos, kam ar mākslu ir visai maz sakara. Man vismaz ir tādas domas. Protams, kā palīglīdzeklis, lai uzkurinātos, kad vajag, bet nesanāk, tā noder. Vēsturnieka rādīto tomēr var uztvert arī kā zināma veida mākslas žanru. Lai ko tādu uzzīmētu, bija jābūt māksliniekam. Tagad tas nav vajadzīgs. Mūsu dienās nospiedošā pārsvarā tā ir tikai dokumentēta fizioloģija. 

Vēsturnieks stāstīja, ka pornogrāfijas definīcija ir tik nenoteikta, ka strīdus gadījumos, precīzi pateikt, ir vai nav konkrēts darbs porno, nav iespējams. Tāpēc arī uz kāda skatītāja jautājumu neatbildēja. (Jautātājs nebiju es!)

Vikipēdijā ir teikts, ka pornogrāfija ir seksuālas uzvedības attēlošana literatūrā, attēlos, skulptūrās, filmās utt., lai panāktu seksuālu uzbudinājumu. Grūtības rodas interpretācijā, jo ne jau viss uzbudina. Vienus uzbudinās pat vāja erotika, citus neuzbudinās pat smags porno.

Ir mēģinājums par porno saukt tikai attēlojumu, kur priekšplānā redzami dzimumorgāni un seksuālas darbības, bet ja tiek rādīts akts, kur tas neparādās, tad tas nav porno? Man atbildes nav. Tāpat, kā lektors no atbildes izvairījās.

Attēlā ar zilu iezīmēta vieta, kur pirmo reizi dabā parādās pornogrāfija. Telpā logi nebija aizklāti, tāpēc foto kvalitāte - atvainojiet!