Pēc nospiedošā vairākuma zinātnieku domām, čudi – tas nav nekas cits, kā savākts jēdziens, ar kuru mūsu senči domāja dažu sumugru cilšu apkopojumu. Šo svešinieku valoda bija krieviem nesaprotama, sveša, un tādēļ tos nokristīja par čudiem. Šīs noslēpumainās cilts pārstāvji dzīvoja teritorijās, kuru iedzīvotāju vidū pārsvarā ir somugru tautu pārstāvji.

Par čudiem sauca Aizpolāro teritoriju – zemju, kuras atrodas divu upju – Ziemeļu Dvinas un Oņegas – baseinā – iedzīvotājus. Senajos laikos pārvietot kuģus no vienas upes uz otru nācās ar rokām – velkot. Tieši tā pat – velkonēm – sāka saukt arī sauszemes teritorijas starp divām ūdenstilpnēm. No šejienes arī Zavoločje – aiz velkones.

Padomju zinātnieks-arheologa A.J.Brjusovs uzskatīja, ka Zavoločjes apkaimi pirmie cilvēki sāka apdzīvot apmēram pirms trīs četriem tūkstošiem gadu. Par to liecina izrakumu rezultātā atrastās darbarīku un trauku atliekas. Pie kam, pēc vēsturnieku vērtējuma, visi priekšmeti izveidoti visai meistarīgi.

Daudzi zinātnieki apgalvo, ka Zavoločjes čudi nekur nav pazuduši. Vienkārši šīs cilts pārstāvji asimilējās citu tautu vidū: karēļos, vepsos, krievos. Piekopjot elkdievību viņi tomēr līdzās citiem pieņēma kristietību un, savienojoties ar no jauna atnākušajiem, vienkārši saplūda to vidū, pieņemot to rakstību, kuras čudiem nebija vispār.

Tomēr daži pētnieki pieļauj, ka Zavoločes čudi kā reiz tomēr nevēlējās kristīties, par cik šie cilvēki bija dedzīgi elkdievības pielūdzēji un atkāpties no savas ticības nekādi nevēlējās. Pat pēc daudziem gadiem pēc jaunās reliģijas izplatīšanās Krievijā čudu pārstāvji saglabāja ārējo izskatu, kas liecina (piemēram, izlaistus matus sievietēm) par to, ka no elkdievības viņi tā arī nebija atkāpusies.

Īpaši daudz pieminējumu par čudiem var atrast pasakās un vecticībnieku pastāstos. Tā, vienā no tādiem stāstiem ir runāts par kādu Balto caru, kurš izlēma pakļaut noslēpumaino cilti un savāca priekš tā lielu karapulku.

Tomēr čudi nevēlējas pakļauties caram un nolaidās dziļi zem zemes, kur dzīvo joprojām. Viņi tur uzbūvēja ceļus un pilsētas. Tikai reizēm pie pilnīga klusums var izdzirdēt, kā zvana zvani pazemes tempļos. Taču pienāks diena, kad čudi no jauna izies zemes virspusē.

Zavoločjes čudi – tie ir senie, pirmsslāvu Zavoločjes iedzīvotāji, kuri līdz pat mūsdienām zināmā mērā ir vēsturiska mīkla. Šo terminu palaida apritē XI gadsimta hronists Nestors Laika plūduma grāmatā. Uzskaitot savā darbā Austrumeiropas tautas viņš šo tautību nosauca citu tā laika somugru cilšu vidū: “...Afetonas daļā sēž Rusi, Čudi un visi pagāni: Merji. Muromi, Vedi, Mordva, Zavoločjes čudi, Permi, Pečeri, Jami, Ugri”.

Vēsturnieki apgalvo, ka tā bija tautība bez rakstības un neatstāja pēc sevis ne hronikas, ne jeb kādus citus dokumentus.

Tie nav saglabājušies kā tauta, neatstāja līdz mūsdienām ne savus paradumus, ne valodu, čudi izšķīda bez pēdām krievu atnācēju un kaimiņu tautu vidū. Par čudu ciltīm liecina tikai leģendas un nosaukumi, kuri reiz doti upēm un ezeriem, kuru vidū viņi dzīvoja.

Mēs zinām, ka tauta, kuru novgorodieši sauca par “Zavoločjes čudiem”, dzīvoja Mezenas un Ziemeļu Dvinas upju baseinos, Luzas, Jugas, Pušmas krastos. Pēc valodas un kultūras čudi piederēja somugru tautām. Kaut kad somugri šeit apdzīvoja visus Eiropas ziemeļaustrumus, Urālus un daļu Āzijas.

Viņi runāja valodā, tuvā mūsdienu vepsu un karēļu valodām.

Visas ziņas par čudu cilšu sadzīvi, apģērbu un ārējo izskatu zināmas tikai pēc arholoģisko izrakumu rezultātiem. Arheologi parasti meklē vietās ar kādiem nebūt čudu nosaukumiem. Atrod vai nu ciemata, vai tā sauktās pilsētas, vai čudu apbedījuma – senas kapsētas – pēdas. Pēc atradumiem var noteikt, vai tie bija čudi vai citas somugru ciltis, vai uz šo zemi vēlāk atnākušie skandināvi un slāvi.

Čudus un citus somugrus var ar pārliecību atšķirt no citiem pēc divu veidu atradumiem: pēc viņu māla trauku atliekām un pēc rotaslietām. Māla trauki izgatavoti bez podnieka ripas, ar rokām, ar plānām sieniņām, bieži ēdienu tajos gatavoja nevis krāsnīs, bet pavardos, uz atklātas uguns. No ārpuses tādi trauki rotāti ar ornamentu, iespiestu mitrā mālā ar kociņu un speciālu zīmogu palīdzību; tāds ornaments saucas bedrīšu-grebuma ornaments un sastopams tikai pie somugru tautām.

Tie bija vidēja vai virs vidēja auguma cilvēki, mācēja aust, gaišmataini un ar gaišām acīm, pēc ārējā izskata visticamāk atgādināja mūsdienu karēļus un somus.

Čudu ciltis pārvaldīja podniecības un kalēja amatus, mācēja aust, apstrādāt koku un kaulu. Ar metālu viņi bija pazīstami ne tik sen: apmetnēs atrod daudz rīku no akmens un krama.

Dzīvoja, nodarbojās ar medniecību un zivju zveju. Nodarbojās arī ar lauksaimniecību, audzēja neizvēlīgās ziemeļu kultūras: auzas, rudzus, miežus, linu. Turēja mājdzīvniekus, kaut arī apdzīvoto vietu izrakumu laikā Zavoločjē atrod vairāk mežoīgo zvēru kaulu, nekā mājdzīvnieku. Medīja ne tikai gaļas ieguvei, medīja arī dēļ kažokādām. Kažokādas tajā laikā bija lietojumā paralēli naudai.

Bija arī vienkārši prece: to aiztirgoja gan uz Novgorodu, gan Skandināviju, gan Austrumu Buhāru.

Sakarā ar tirdzniecības attīstību Zavoločjē radās senie tirdzniecības ceļi. Visticamāk, ka tos neizveidoja krievu atnācēji, bet vietējie iedzīvotāji bet jau pēc tam tos izmantoja novgorodieši un ustjužaņi.

Čudi izzuda ar kristietisma atnākšanu. Viņu pašu reliģija bija pagānisms.

Visas leģendas par čudiem vēsta sekojošo. Čudi dzīvoja mežā, zemnīcās, tiem bija sava ticība. Kad viņiem piedāvāja pāriet kristietībā, viņi atteicās. Bet kad viņus gribēja nokristīt ar varu, viņi izraka lielu bedri un izveidoja zemes jumtu uz stabiem, bet pēc tam visi tur iegāja, aizcirta stabus, un viņus apbēra zeme. Tā senie čudi aizgāja zem zemes.

Oficiālā zinātne apgalvo, ka Zavoločjes čudi sadalīja somu cilšu likteni, kuri izšķīda krievu atnācēju un kaimiņu tautu – muromu, meri, narovu. Meščeru, vesi – vidū. Viņi visi kaut kad agrāk tika pieminēti krievu hronikās līdzās čudiem. Daļa viņu, kuri pretojās krievu iebrukumam, bija, acīmredzot,  iznīcināti; daļa pieņēma kristietību un saplūda ar krievu pārceļotājiem, pakāpeniski zaudējot savu valodu un gandrīz visas tradīcijas, un ne maza daļa savienojās ar kaimiņu, daudzējādi radnieciskām tautām.

Senatnē arī Urālos dzima leģenda par “čudiem baltacainiem” – bezvārda tautu, kura dzīvojusi senatnē Urālu upju un ezeru krastos. Uzarot zemi zemnieki nereti atrada “čudu” lietas: darbarīkus, rotaslietas, trauku lauskas. Tā, pagājušā gadsimta beigās laukā pie Kamenkas upes tika atrasti sudraba un dzelzs kinžali, bet 1903.gadā zemnieks P.Fjodorovs atrada šajās vietās bronzas nazi ar vara rokturi.

“Čudu baltacaino” pēdas tika sastaptas pie gandrīz katra ciema vai apdzīvotas vietas. Tās bija senas apmetnes ar vaļņiem un grāvjiem – nocietinājumi, kā pie Ipatjevas ciema pie Istras un Zirjanovskas ciema pie Sinaras, vai kapa pauguri-kurgāni, kā pie Travjanskas, Hrompovskas, Kameno-Ozerskas ciemiem, Šablinas, Tigišas un Lielā Sungulas ezeriem.

Senie kapi-kurgāni, jeb Urālu valodās “butri”, pievērsa cilvēku uzmanību izsaucot viņiem māņticīgas bailes. Tautā klīda baumas par neskaitāmiem dārgumiem, kuri ir slēpti kurgānos. XVII gadsimtā, kad krievi sāka apmesties Urālos un Sibīrijā, zemnieku vidū plaši izplatījās “butronija”, tas ir laupītnieciska kurgānu izrakšana ar mērķi atrast zeltu. Atrodot kapos apbedīto skeletus un priekšmetus, kuri bija nolikti blakus mirušajiem, cilvēki uzskatīja, ka viņu atraktie “butri” – nav seno urāliešu kapi, bet gan zemnīcas, viņiem nezināmās čudu tautas mājvietas.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka Hiperborejas kalnos, kā viņš sauca Urālu kalnus, dzīvo hiperborejieši, issedoni, sarmati. Iespējams, leģendārie čudi arī bija sadūrušies ar šīm mītiskajam tautām.

Čuducilts ir viena no pašām noslēpumainākajām parādībām mūsu zemes teritorijā. Tās vēsture sen ir apaugusi noslēpumiem, epiem un pat baumām, kā pietiekami ticamām, tā arī pavisam fantastiskām. Par šo cilti zināms ne pārāk daudz, lai spriestu pēc šīm ziņām par tās pārstāvju pilno vēsturi, taču pilnīgi pietiekami, lai radītu pašas neticamākās teikas. Zinātnieki un pētnieki mēģināja un mēģina atrakt tā laikmeta liecības, atšifrēt to brīnumaino pasauli, pilnu mīklu, kura uzdāvināja mums čudu cilti.

Čudu cilti reizēm salīdzina ar amerikāņu indiāņu maiju cilti. Kā vieni, tā arī otri pēkšņi un negaidīti bez pēdām izzuda atstājot pēc sevis tikai atmiņas. Oficiālajā vēsturē termins “čuds” tiek uzskatīts par senkrievu nosaukumu dažām somuguru ciltīm. Tautā pieņemts uzskatīt, ka tā sauca šo cilšu pārstāvjus dēļ viņu nesaprotamās valodas, kurā viņi runāja un kuru saprata citas ciltis. Ir pieļāvums, ka iesākumā cilts bija ģermāņu vai gotu, tādēļ viņus nosauca par čudiem. Tajā laikā “čuds” un “svešais (čužoi)” bija ne tikai ar vienu sakni, bet tiem bija arī vienāda nozīme. Tomēr dažās somugru valodās vārdā čuds sauca vienu no mītiskiem personāžiem, ko tāpat nevar nomest no svariem (Bez tam, ir versija, ka čudi – tas ir krievu izkropļots somu vārds “tjudo” (cilvēki).

Par šo cilti, kura pēkšņi izzuda, ir pieminējums Laika grāmatā, kurā hronists tieši vēsta: “…varjagi no aizjūras aplika čudus, Ilmenas slovēnus, merus un krivičus…”. Tomēr arī šeit viss nav tik vienkārši. Piemēram, vēsturnieks S.M.Solovjovs izteica pieļāvumu, ka par čudiem Laika grāmatā sauca Novgorodas zemju Austrumu ielejas piektdaļas iedzīvotājus – vodus. Vēl viens pieminējums tiek datēts ar 882 gadu un attiecas uz Oļega karagājienu: “… devās viņš gājienā un paņēma sev līdzi daudz karotājus: varjagus, Ilmenas slovēnus, krivičus, vesus, čudus un aizgāja pie Smoļenskas un paņēma pilsētu…”.

Uzvaru nesošo gājienu pret čudiem 1030.gadā veica Jaroslavs Gudrais: “…es uzvarēju viņus un uzcēlu Jurjevas pilsētu”. Vēlāk noskaidrojās, ka par čudiem sauca veselu virkni cilšu, tādas kā esti, setu (Pleskavas čudi), vidi, ižori, koreli (Zavolžjes čudi). Un Novgorodā ir Čuddijeva iela, kurā agrāk dzīvojusi augstdzimušie dotās cilts pārstāvji, bet Kijevā – Čudu sēta. Tāpat tiek uzskatīts, ka no šo cilšu vārda izveidota virkne nosaukumu: pilsēta Čudovo, Čudu ezers, upe Čudj. Volgodonas apgabalā ir ciemi ar nosaukumiem: Priekšējie Čudi, Vidējie Čudi un Aizmugurējie Čudi. Patlaban čudu pēcteči dzīvo Arhangeļskas apgabala Peņežas rajonā. 2002.gadā čudi tika ienesti patstāvīgo nāciju reģistrā.

Īpaša interesi, bez vēsturiskās, ieņem folklora, kurā cilti piedāvā kā čudus baltacainos. Dīvainais epitets “baltacainā”, kurā nodēvēja čudu pārstāvjus, tāpat ir mīkla. Vieni uzskata, ka baltacaini čudi ir tādēļ, ka dzīvo zem zemes, kur nav saules gaismas, bet citi pieļauj, ka senajos laikos par baltacainiem sauca pelēkacainus vai zilacainus cilvēkus. Čudi baltacainie kā mitoloģisks personāžs sastopami komi un sāmu mitoloģijā, kā arī mansi, sibīrijas tatāru, altajiešu un nejiešu folklorā. Ja izskaidrot divos vārdos, tad čudi baltacainie – tie ir izzudusī civilizācija. Sekojot šiem ticējumiem, leģendārie čudi mita Krievijas un Primorjes Eiropas daļas ziemeļos. Šīs cilts aprakstos tie figurē ka neliela auguma cilvēki, kuri dzīvo alās un dziļi zem zemes. Bez tam, čudi, čouli, šudi – briesmoņi un apzīmēja milžus, bieži milzi-cilvēkēdāju ar baltām acīm.

Viens no ticējumiem, kurš pierakstīts Afanasjevo apmetnē Kirovas apgabalā, vēsta: “Un kad sāka parādīties pa Kamas tecējumu citi cilvēki, šie čudi nesagribēja sarunāties ar viņiem. Izraka viņi lielu bedri, bet pēc tam aizcirta stabus un sevi apglabāja. Šī vieta tā arī saucas – Čudu krasts”. Vara kalna saimniece, stāstu par kuru pastāstīja mums krievu rakstnieks P.P.Bažovs, tiek daudzu uzskatīts par vienu  no tiem pašiem čudiem.

Spriežot pēc teikām, sastapšanās ar čudu baltacaino pārstāvjiem, kuri reizēm parādījās ne no kurienes, iznāca no alām, uzradās migla, varēja atnest vieniem veiksmi, bet citiem – nelaimi. Mītot viņi zem zemes, kur braukā ar suņiem, gana mamutus vai zemes briežus. Mītiskie čudu baltacaino pārstāvji tiek uzskatīti par labiem un prasmīgiem kalējiem, metalurgiem un lieliskiem karotājiem, ko var salīdzināt ar skandināvu cilšu ticējumiem par rūķiem, kuriem tāpat ir neliels augums, tie esot labi karotāji un prasmīgi kalēji. Čudi baltacainie var nozagt bērnu, uzlikt lāstu, nobiedēt cilvēku. Viņi māk pēkšņi parādīties un tā pat pēkšņi pazust.

Par čudu zemnīcu apmetnēm saglabājušās misionāru un ceļotāju liecības. Par tām runāja vēl A.Šreņs 1837.gadā, kurš atklāja čudu alas ar kādas kultūras atliekām Korotiaihas upes lejtecē. Misionārs Venjamins rakstīja: “Korotiahas upe pievilcīga ar zivrūpniecību un čudu zemes alām, kurās, pēc samojedu teikām, kaut kad senos laikos dzīvojuši čudi. Šīs alas ir desmit verstis no grīvas, labajā krastā, slīpkalnē, kura izsenis samojedu valodā tiek saukta par Sirtesja – “Čudu kalns”. I.Lepehins 1805.gadā rakstīja: “Visa samojedu zeme Mezenas apgabalā piepildīta ar pamestām kādas senas tautas mājvietām. Atrod tos daudzās vietās: pie ezeriem, tundrā, mežos, pie upēm, radītas kalnos un pauguros, līdzīgas alām ar atverēm, līdzīgām durvīm. Tajās alās atrodas krāsnis un atrod dzelzs, vara un māla mājas lietu lauskas”.

Šis pat jautājums savā laikā radīja neizpratni V.N.Čerencovam, kurš par čudiem rakstīja savos 1935.-1957.gadu ziņojumos, kuros bija savācis daudz teiksmu. Tādā veidā, cilts, kura reiz mitusi šajās vietās, eksistēšana dokumentāli apstiprināta. Ņenci, kuru senči bija liecinieki šajās vietās esošai noslēpumainai ciltij, apgalvo, ka tā aizgāja zem zemes (sopkās), taču nav izzudusi. Un līdz pat šim laikam var sastapt neliela auguma cilvēkus ar baltām acīm, un šī tikšanās visbiežāk nevēsta neko labu.

Pēc tam, kad čudi aizgāja zem zemes un uz viņu zemēm atnāca citas ciltis, kuru pēcteči še dzīvo joprojām, viņi ir atstājuši daudz apraktu dārgumu. Šie dārgumi ir apvārdoti, un, pēc teiksmām, tos atrast var tikai pašu čudu pēcteči. Šos dārgumus sargā čudu gari, kuri parādās visdažādākos veidolos, piemēram, spēkavīra uz zirga veidā, lāča, zaķa un citos. Tā iemesla dēļ, ka daudzi vēlētos iekļūt pazemes iedzīvotāju noslēpumos un iegūt neskaitāmas bagātības, daži līdz pat šim laikam pieņem dažādus mērus šo glabātuvju, pilnu zelta un dārglietu, meklēšanai. Leģendas, teiksmas, pastāsti par drosminiekiem, kuri izlēmuši meklēt čudu dārgumus, ir neskaitāms daudzums. Visas vai vairākums no tām beidzas, ak vai, bēdīgi galvenajiem varoņiem. Daži no viņiem iet bojā, citi kļūst par kropļiem, trešie sajūk prātā, ceturtie pazūd bez vēsts pazemēs vai alās.

Par leģendāriem čudiem raksta arī Rērihs savā grāmatā “Āzijas sirds”. Tur viņš apraksta savu tikšanos ar vecticībnieku Altajā. Šis cilvēks aizveda viņus uz akmeņainu pauguru, uz kura atradās seno apbedījumu akmens apļi, un, parādījis to Rērihu ģimenei, pavēstīja tādu stāstu: “Lūk šeit Čudi aizgāja zem zemes. Kad Baltais cars atnāca uz Altaju karot un kā sāka ziedēt baltais bērzs mūsu apkaimē, tāpat nesagribēja Čudi palikt zem Baltā cara. Aizgāja Čudi zem zemes un aizvēla ejas ar akmeņiem. Paši varat redzēt viņu lielās ieejas. Tikai ne uz visiem laikiem aizgāja Čudi. Kad atgriezīsies laimīgais laiks atnāks cilvēki no Baltūdens un iedos visai tautai lielu zināšanu, tad atnāks atkal Čudi ar visiem iegūtiem dārgumiem”.

Gadu pirms (1913) pirms šiem notikumiem Nikolajs Rērihs, esot lielisks mākslinieks, radīja gleznu “Čudi zem zemes aizgāja”. Lai kā tur arī nebūtu, čudu cilts mīkla līdz pat šim laikam paliek neatminēta. Oficiālā zinātne arheologu, etnogrāfu, novadpētnieku personās par čudiem uzskata parastās ciltis, piemēram, ugrus, hantus, mansi, kuri ne ar ko īpašu neatšķīrās un pameta savas apdzīvotās vietas dēļ tā, ka uz viņu zemēm atnāca citas ciltis. Citi tajā pat laikā atzīst čudus baltacainos – par lielu tautu, kurai piemīt burvju un maģijas spējas, un kura dzīvo kalnu alās un pazemēs, laiku pa laikam parādās virspusē, lai brīdinātu cilvēkus, piesargātu, sodītu vai aizsargātu savus dārgumus, kuru mednieki nekad nemazinās.

“-Taču kaut kur līdz pat šim laikam, - stāsta, - lāpstnieki tic nevis Kristum, bet “čudiem”. Ir augsts kalns, no kura met upuri briežu dievam. Ir kalns, kurā dzīvo noids (burvis), un no turienes ved pie viņa briežus. Tur tos griež ar koka nažiem, bet ādu izkar uz kārtīm. Vējš to šūpo, kājas kustas. Un ja apakšā ir sūnas vai smiltiņas, tad briedis it kā iet. Vietējie iedzīvotāji ne reizi ir sastapuši kalnos tādu briedi. Pavisam kā dzīvs! Bailīgi skatīties. Bet vēl briesmīgāk, kad ziemā debesīs iemirdzas uguns, un atvērsies zemes bezdibenis un no zārkiem sāks iznākt čudi”- tā rakstīja Mihails Mihailovičs Prišvins stāstā “Rausis”.

Vēsturnieki un folkloristi sen kā strīdas jautājumā par neparasto un noslēpumaino tautu, tā saucamo “čudi baltacainie”, kuras pārstāvji, pēc teiksmām un pasakām, atšķīrās ar īpašu skaistumu, augumu; tie bija jogas spējas un viņiem bija plašas un dziļas zināšanas par dabu. Šī tauta, saistīta ar krievu tautu noslēpumainām saitēm, noslēpumaini izzūd, un tās pēdas zūd Altaja kalnos.

Zemāk tiek uzrādīts mēģinājums izzināt šīs brīnumainās tautas noslēpumu. Pazīstamais krievu mākslinieks, zinātnieks un rakstnieks N.K.Rerihs grāmatā “Āzijas sirds” stāsta par leģendu, kura ir izplatīta Altajā. Tā vēsta, ka kaut kad Altaja skujkoku mežos dzīvoja tauta ar tumšu ādas krāsu. Tika saukta par čudiem. Gari, stalti, zinoši dzīves zinības. Bet lūk sāka tajās vietās augt balti bērzi, kas nozīmēja, pēc sena pravietojuma, drīzu atnākšanu uz šejieni no ziemeļiem tautas un viņu cara, kurš nodibinās savu kārtību. Cilvēki izraka bedres, nolika stabus, uzbēra virsū akmeņus. Iegāja patvērumā, izvilka stabus un ar akmeņiem apbērās. Šis pavisam nesaprotamais etnogrāfiskais brīvprātīgās vienas tautas iznīcināšanas incidents pirms citas tautas atnākšanas nedaudz noskaidrojas ar citu leģendas variantu, kurš pieminēts tajā pat grāmatā. Čudi neaprakās, taču aizgāja pa slepenām pazemēm un nezināmu zemi: “tikai ne uz visiem laikiem čudi aizgāja, kad atgriezīsies laimīgie laiki un atnāks cilvēki no Baltūdens un dos visai tautai lielu zināšanu, tad atnāks čudi ar visiem iegūtajiem dārgumiem”.

Leģendā, raksta N,K,Rēriha daiļrades pētnieks mākslinieks L.R.Ceskilevičs, ir mājiens uz kaut kur ielejā eksistējošu, iespējams apslēptā vietā, tautu ar augstu kultūru un zināšanām. Šajā ziņā leģenda par Agarti tautas, dzīvojošas Indijā, pazemes pilsētu. Ļoti plaši izplatītas tamlīdzīgas leģendas ir arī Urālos, kuri ir it kā saistošais posms starp mūsu zemes ziemeļrietumu daļu un Altaju, kur tāpat bija teiksmas par čudiem.

Var piezīmēt, ka leģendas, saistītas ar čudu vietām – kurgāniem un pilskalniem, pazemes alām un ejām, - radoties Krievzemes ziemeļrietumos, virzijās pēc tam pa pēdām aiz krievu pārceļotājiem no sākuma uz Urāliem, bet pēc tam uz Altaju. Šī josla šķērso Urālus, galvenokārt caur Permas, Sverlovskas, Čeļabinksas un Kurgānas rajoniem.

Dažas leģendas vēsta tā pat par reāliem agriem pārceļotāju kontaktiem ar čudu “sūtņiem” – “čidu jaunavām”. Tajās teikts, ka pirms aiziešanas zem zemes čudi atstāja novērošanai “jaunavu”, lai viņa apsargātu slēptuves un dārgumus, taču viņa nabadzīgiem cilvēkiem parādīja visu, un tad “vecie ļaudis” visu zeltu un metālu paslēpa.

Tad brīnumaini sasaucas ar leģendu, kuru atstāstīja N.K.Rērihs grāmatā “Āzijas sirds”: “Iznāca no pazemes sieviete. Augumā gara, sejā stingra un tumšāka par mūsējiem. Staigāja pa tautu – palīdzību veica, bet pēc tam aizgāja atpakaļ pazemē. Arī atnāca no svētās valsts”.

Čudu “sūtņu” un pārceļotāju mijiedarbība neaprobežojās tikai ar kontaktiem klātienē, leģenda pētnieks A.Malahovs vienā no saviem rakstiem, kurš tika publicēts “Urālu pēddzinī”1979.gadā, piedāvā spilgtu un skaistu leģendu par čudu sievieti-valdnieci: “Reiz Tatiševam, Jekagerinburgas dibinātājam, bija dīvains sapnis. Viņam parādījās neparasta skata un brīnumskaista sieviete. Tērpta viņa bija zvērādās, uz krūtīm viņai laistījās zelta rotaslietas. “Klausies, - teica sieviete Tatiševam, - tu devi pavēli rakt kurgānus savā jaunajā pilsētā. Neaiztiec tos, tur guļ mani drosmīgie karotāji. Nebūs tev miera ne  tajā, ne šajā pasaulē, ja patraucēsi viņu pūšļus vai paņemsi dārgās bruņas. Esmu čudu kņaziene Anna, zvēru tev, ka saplēsīšu pilsētu, un visu, ko tu cel, ja aiztiksi šos kapus…”. Tatiševs pavēlēja nerakt apbedījumus. Izraktas bija tikai kurgānu virsotnes.

Līdzās datiem par čudu kontaktiem ar pārceļotājiem leģendas satur diezgan precīzus un skaidrus ārējā izskata un garīgā “dīvaiņu” raksturojumus, tā ka mūsu priekšā parādās reālas tautas veidols.

Vienā no pirmajiem P.P. Bažova stāstiem “Dārgais vārdiņš” čudi jeb “vecie ļaudis”, - tā ir gara skaista tauta, kura dzīvo kalnos, neparasta skaistuma mītnēs, kuras iekārtotas kalnu iekšienē, gandrīz nepamanāmi citiem. Šie cilvēki nepazīst savtīgumu, ir vienaldzīgi pret zeltu. Parādoties cilvēkiem viņu apdzīvoto vietu attālās vietās viņi aiziet pazemes ejās, “aizverot kalnu”.

Urālu rūdu meklētāji saka, ka gandrīz visas rūdas atrašanās vietas, uz kurām savas rūpnīcas cēla Demidovi, bija norādītas ar čudu iezīmēm – atvērumiem, bet atklātie pat daudz vēlākos laikos atklātās rūdu vietas tāpat bija saistītas ar tādām pat iezīmēm, kas vedina uz domu par čudu kultūras misiju Urālos.

Tas vedina uz vēl vienu novērojumu. Cilvēki, atnākot uz jaunām vietām, nokļūst, kā likums, sava veida bezsvarā – orientētas dzīves telpas neesamībā. Ar tiem, kas pārcēlās uz Urāliem, tā neatgadījās. Ar pārceļotājiem Urālos tā arī atgadījās. Kāds nebūt deva kalniem, upēm, ezeriem, traktiem, kurgāniem apbrīnojami precīzus nosaukumus. Tajos bija iekļauts it kā garīgais vektors, kurš turpmākajā spīdoši materializējās. Un ne velti sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors uzskatīja, ka “veidot vārdus nevarēs kurš katrs, kam ienāks prātā, bet tas, kurš redz lietu prātu un būtību”. Vēl vairāk, pašas čudu vietas kļuva par savdabīgu “magnētismu”. Uz čudu kurgāna radās pilsēta Kurgāna. Un lai cik precīzi un cik nu nejauši stāv pilsētas un apmetnes tur, kur vajag: komunikāciju mezglos, netālu no derīgo izrakteņu iegulām, lieliskas dabas ielenkumā. Lūk Orenburgai no sākuma nedaudz nepaveicās. To sāka celt vietās, kuras norādīja vācieši, un nācās pārvietot vairākas reizes.

Pirms cik simtgadēm čudi mita Urālos un uz kurieni aizgāja savās pazemes pilsētās – nav zināms. Iespējams, ka viņi šeit dzīvoja vel seno grieķu laikos. Tā, pazīstamais sengrieķu mīts vēsta par hiperborejiešiem, kuri mita kaut kur aiz Rifejas (Urālu) kalniem. Šī tauta dzīvoja laimīgu dzīvi: tā nezināja domstarpības un slimības, nāve pie cilvēkiem atnāca tikai no dzīves pārguruma. Lūk, ko stāsta sengrieķu rakstnieks Lukins, kurš skeptiski attiecās pret visu neparasto, par tikšanos ar vienu no hiperborejiešiem: “Es uzskatīju par pilnīgi neiespējamu viņiem ticēt, un, tomēr, kā tikko pirmo reizi ieraudziju lidojošo ārzemnieku, barbaru, - viņš sevi sauca par hiperborjieti, - es noticēju un izrādījos uzvarēts, kaut arī ilgi pretstāvēju.

Un ko patiesībā man atlika darīt, kad manu acu priekšā dienā cilvēks nēsājās pa gaisu, staigāja pa ūdeni un lēnā solī gāja caur uguni?”

Tad kur gan aizgāja čudi?

Na uz tām pazemes pilsētām, ar kurām N.K.Rērihs saista gudro un lielisko Agartas apdzīvotāju dzīvi un par kuriem stāstīja Čeļabinskas rakstniecei S.K.Vlasovai Urālu strādnieki: “Es nesen izdzirdēju vecā Urālu rūpnīcā, it kā visas alas, kuras ir Urālos, ir saistītas savā starpā. Ir kā stieptos starp tām ejas, te platas, kā Kungurskas bedres, tās ir zemes iebrkumi, te tievas, kā zelta diegi. Tāpat runā, ka kaut kad sensenos laikos pāriet no alas alā grūtības nesastādīja – kalnu ceļš bija. Tiesa, kas to veidoja, nav zināms – vai nu cilvēki, brīnums neizsakāms, vai nelabais spēks… Tikai mūsu laikos cilvēki, iekļūstot tajās alās un tajās ejās, kurās ieiet iespējams, daudz skeletu atrod: kur domnīca uzcelta, kur akmens ametists guļ, bet kur cilvēka kājas pēda atzīmējas…”.

Permas apgabalā eksistē tādas pat teiksmas par čudu spēkavīriem, kuri guļ pazemes alās zem Urālu kalniem līdz noteiktai stundai. Tāpat arī Para-spēkavīrs sargā čudu bagātības. Daudz vēl neatminētu čudu noslēpumu glabā Urālu zeme, taču, kā paredzēja Bažkovs P.P., pienāks laiks, kad šie noslēpumi atklāsies, un, apdāvinātie slēptie līdz laikam dārgumiem, cilvēki sāks dzīvot laimīgu dzīvi: “Būs arī mūsu pusē tāds laiciņš, kad ne no kupčiem, ne no cara pat nosaukums nepaliks. Lūk tad mūsu pusē cilvēki lieli un pat veselāki kļūs. Viens tāds pieies pie Azov-kalna un skaļi tā pateiks “dārgais vārdiņš”, un tas iznāks čudi no zemzemes ar saviem cilvēku dārgumiem”.

Kaspars Hauzers – atradenis, par kuru rūpējās Eiropa

Kaspars Hauzers iegāja vēsturē zem dažādiem vārdiem un iesaukām. Viņu sauca par “noslēpumainu atradeni” un “Eiropas bāreni”, par viņa izcelsmi izvirzīja dažādas teorijas un pat, saskaņā ar vienu no tām, uzskatīja viņu par tālu Napoleona Bonaparta radinieku un Bādenas troņa mantinieku. Reiz no rīta viņu ieraudzīja uz Nirnbergas centrālā laukuma, puisis knapi kustināja kājas, bija ļoti vājš, un atkārtoja tikai vienu frāzi, ka grib būt kavalērists, kā viņa tēvs.

Kas bija Kaspars Hauzers, īsti nav zināms, un arī diezin vai izdosies jau kaut kad to noskaidrot. Par viņu sāka runāt 1828.gadā. Nirnbergā puisis parādījās noslēpumainā veidā, viņam mugurā bija skrandas, pats viņš izskatījās noplicināts un nomocīts un rāva sev matus. Vienīgais, ko no viņa dzirdēja, - frāze par tēvu-kavalēristu, kura, protams, neizsauca uzticību. Savu vārdu viņš kā nebūt uzrakstīja uz papīra lapas. Policijas iecirknī, kurp viņu aizveda, arī neizdevās neko noskaidrot.

Iesauka “Eiropas bārenis” parādījās daļēji tādēļ, ka Kasparam pie sevis nebija dokumentu, toties kabatā atrada divas vēstules. Vēlāk izdevās noskaidrot, ka tās bija uzrakstījis, visdrīzāk, viens un tas pats cilvēks, kaut arī skaitījās, ka to autors bijuši Kaspara audžutēvs un audžumāte. Vēstulēs bija runa par to, ka mazuli viņiem piemeta, viņi spējuši viņu uzaudzināt, taču dēļ nabadzības viņi vairs nevar par viņu rūpēties.

No sākuma Kaspars pavisam nerunāja, ar laiku sāka iziet uz kontaktu. Pēc rūpīgas medicīniskas apskates tika noskaidrots, ka puisis nesimulē, bet patiešām nesaprot notiekošo. Bez tam, ar lielu devu iespējamības ārsts apgalvoja, ka visu dzīvi Kaspars tika turēts šausmīgos apstākļos – telpā, kurā nevarēja pārvietoties, un bez gaismas. Puisim bija attīstīta superspēja uztvert vājas smaržas un redzēt tumsā. Viņa ceļi bija stipri deformēti, tas varēja būt sekas sēdošam dzīvesveidam. Interesanti, ka uz jaunieša ķermeņa bija pošu pēdas, kas deva pamatu pieļāvumam: viņa vecāki vai cilvēki, kas viņu bija uzaudzinājuši, nebija vienkāršie cilvēki.

Kaspars stāstīja, ka viņa istabā, kurā viņā nodzīvojis visu dzīvi, nebija loga, ar viņu neviens nesarunājās, tikai laiku pa laikam kaut kāds vīrietis maskā atnesa ēdienu. Kad Kaspars pieauga, viņu sāka mācīt rakstīt un lasīt, tajā skaitā, viņš sāka rakstīt savu vārdu. Reiz vīrietis pavēlēja viņam iziet no zemnīcas un aizveda uz kaut kurieni, pēc tam atdeva viņam vēstules un lika iet uz pilsētu, bet pats aizgāja nezināmā virzienā. Tā Kaspars izrādījās esam Nirnbergā.

Par Kasparu rūpējās Nirnbergas varas iestādes, pēc tam viņu paņēma aizgādībā profesors Daumers, komersants Binerbahs, barons fon Tuhers un lords Stenhoups. Dzīvojot viņu aprūpē, puisis sāka sasniegt panākumus mācībās, apguva muzikālo instrumentu spēli, kļuva komunikablāks, acīmredzami kompensēja to gadu baltos plankumus, kad bija ieslodzītais un atradās vienatnē.

Par Kaspara likteni dzīvi interesējās kriminālists fon Feierbahs. Tieši viņš veica detalizētu izmeklēšanu un izvirzīja hipotēzi par to, ka Kaspars var būt kroņprincis. Saskaņā ar viņa versiju, Kaspars barēja būt hercogienes Stefānijas de Bogarnes dēls. Zēnu viņam jau piedzimstot apmainīja ar pavisam vārgu bērnu, kurš nomira. Tas tika izdarīts ar mērķi nepielaist Stefānijas bērnus pie troņa (kopā Stefānija dzemdēja piecus bērnus, no kuriem trīs meitenes auga par prieku vecākiem, enerģijas un spēka pilnas, bet divi zēni – nomira).

Par to, ka atradenis nebija vienkārši gadījuma pamestais bērns, liecina arī tas fakts, ka uz Kasparu tika veikts bruņots uzbrukums. Reiz nezināms vīrietis melnā ielauza viņam galvu, taču brūce izrādījās ne pārāk nopietna. Kasparam pat uz kādu laiku piestiprināja apsardzi. Tiesa, šīs mērs nenosargāja viņu no bojāejas. Reizi puisis saņēma anonīmu zīmīti, kurā viņam bija noteikta tikšanās parkā. Nezināmais apsolīja atklāt viņa izcelšanās noslēpumu. Kaspars uzticējās, aizgāja uz parku, taču… tur notika uzbrukums viņam. Ar smagu ievainojumu viņš atrada spēkus atgriezties mājās un tikai paspēja pateikt, ka viņu nogalinājuši. Trīs dienas par puiša dzīvību cīnījās ārsti, taču izglābt viņu neizdevās.

P.S. Šī brīnumainā stāsta piemiņai Ansbahā uzstādīts piemineklis, kurš ir izveidots kā divu jaunu vīriešu figūras. Viena figūra – jauneklis skrandās, kāds Kaspars atnāca uz Nirnbergu, otra – respektabls jauneklis, kuru izdevās izaudzināt no atradeņa. Kaspara nogalināšanas vietā uzstādīta memoriālā stēla ar uzrakstu latīņu valodā, kura burtiski tulkojas kā “Šeit nezināmais gāja bojā no nezināmā rokas”.

Briesmonis Popobava

Āfrika. Tumšā nakts jau iestājusies savās tiesībās. Un pēkšņi cilvēki pamostas no nesaprotami no kurienes uzradušās baiļu sajūtas. Istabā parādās šausmīga smirdoņa un sāk vākties dūmi. Šausmas savažo cilvēkus, tā kā viņi saprot, ka pēc viņu dvēselēm atnācis pats popobava – noslēpumains ļauns monstrs, kuram pretoties ir bezjēdzīgi…

Kāds varbūt teiks, ka tā ir pasaka, kurai nevajag ticēt, taču tanzāniešus (bet tieši Tanzānijā rosās briesmīgais popobava) diezin vai apmierinās šie vārdi. Viņi ir pārliecināti, ka šis briesmonis eksistē. Vienkārši tos, kuri personīgajā pieredzē pārliecinājās popobavas eksistencē, negrib sadzirdēt skeptiķi no citām zemēm. Varbūt velti?

Uzzināsim interesantus faktus par šo ļaundabīgo Tanzānijas monstru un pamēģināsim veikt savu secinājumu par to, kas tad ir popobava – nesaprotams biedēklis, kurš eksistē realitātē, vai mitoloģisks personāžs?

Tulkojumā no suahili, Tanzānijas oficiālās valodas, “popabava” – tas ir “sikspārnis ar spārniem”. Pēc leģendas, šis radījums ir maza auguma ar visai pretīgu ārieni. Tam ir tikai viena acs pierē, ļauns skatiens un nagi, ausis un spārni, kā sikspārnim. Smukulis!

Kāpēc viņš nāk pie cilvēkiem? Lai apmierinātu savu seksuālo apetīti. Viņš dod priekšroku vīriešiem, pie kam, ja piesaistīsies, var ne reizi vien apmeklēt vienu un to pašu cilvēku.

Popabava it kā dzīvo Zanzibāras arhipelāgā, kurš ietilpst Tanzānijas sastāvā. Pirmo reizi viņš parādījās Zanzibārai blakus esošajā salā Pemba 1972.gadā. tieši no turienes viņš naktīs izlido, lai izbaudītu vīriešu ķermeņus, pēc kā no jauna atgriežas savā miteklī. Dienā briesmonis pieņem cilvēka veidolu, tomēr runā, ka viņu var atpazīt pēc savdabīgiem pirkstiem.

Interesants ir tāds jautājums. Ja popobava – mītisks radījums, kāpēc runas par to sākās tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē? Grūti pateikt.

Toties pēdējās desmitgadēs par popobavas “varoņdarbiem”  stāsta daudzus stāstus. It kā pēc kontakta ar viņu vīrieši ar daudzskaitlīgām traumām un lūzumiem ir spiesti vērsties pie mediķiem.

…Bailes klīst pa Tanzāniju. Nesen viens psihiski slims cilvēks paziņoja, ka viņš esot popobava. Galarezultātā cilvēki viņu piekāva līdz nāvei.

Speciālisti pieļauj, ka popobava – tanzāniešu briesmīgo sapņu ļaunais personāžs. It kā tas, no kā baidies un par ko domā, atnāk naktīs murgos. Tad no kurienes it kā cietušajiem ir lūzumi un traumas? Viņi paši sev tās radījuši sapnī?

Ko var pateikt noslēgumā? Atgaiņāties no šī fakta neizdosies, par cik pārāk daudz cilvēku baidās no popobavas. Manuprāt, psihologiem (vai psihiatriem) ir jāstrādā ar cietušajiem, bet zinātniekiem, oficiālās un neoficiālās zinātnes piekritējiem, beidzot ir jānoskaidro, kas tas tāds ir.

Iepazīstieties – fejas

Kaut arī fejas visbiežāk asociējas ar Rietumeiropu (īpaši ar Britu salām), tām līdzīgi radījumi – nimfas un driādas no klaisskās mitoloģijas, džini no arābu pasakām, peri no persiešu folkloras – dzīvo dažādu pasaules tautu teiksmās.

Ir daudz teoriju un viedokļu saistībā ar vārda “feja” etimoloģiju, kura salīdzināma ar angļu un franču avotiem. L.Slenss izteica pārliecību, ka “fejai” ir saistība ar fates (parkām) klasiskajā mitoloģijā. Acīmredzot, ka vārds “feja” saistīts ar latīņu fate – liktenis. Fairy eksistēšana sākotnēji angļu valodā nozīmēja burvestību, tikai vēlāk sāka tikt lietots pārdabisku būtņu apzīmēšanai.

Vārds “elfs” ir viduslaiku angļu forma anglosaksoniskam alf un vācu aelf. Agrāk vārds “feja” tika izmantots kā sinonīms “elfa”, taču vēlāk folklorā iezīmējās atšķirības.

Burvju cilvēciņus klasificēt grūti dēļ viņu tipu un dzīves vietas daudzveidības. Bez tam, vēstures gaitā šis vārds cieta izmaiņas un dažādos laikos varēja tikt traktēts dažādi.

Izdala četrus fejveidīgo radījumu tipus:

1. burvju;

2. radījumi, kuriem ir sakars ar fejām vai tiem ir feju izskats; 

3. radījumi, kuri asociējas ar dabu;

4. pašas fejas.

Pirmo grupu sastāda burvji un burves ar pārdabiskām spējām. Vieni no viņiem ir mirstīgi, citi pavisam neparasti radījumi vai daļēji cilvēki, daļēji pārradījumi.

Otra grupa aptver monstrus, dēmonus, radījumus, kuri asociējas ar fejām vai tām līdzīgos kādos raksturlielumos. Džinus no arābu folkloras arī var attiecināt pie otrās kategorijas. Viņi, tāpat kā fejas, var mainīt veidolu un aiznes cilvēkus uz savu pasauli. Daži ievieto šajā grupā drakonus un gigantus.

Nākamā radījumu grupa asociējas ar dzīvniekiem vai citiem dabas pasaules objektiem. Tās ir nāras, raganas, ļešiji.

Ceturtā grupa – pati svarīgākā, šos radījumus var uzskatīt par īstām fejām. Tie dzīvo vai nu grupās, vai arī pa vienam, reizēm piesaistīti pie noteiktas vietas vai mājas.

Dažām feju kopienām ne pārāk organizēta sociālā struktūra, citām – stingra hierarhija ar saviem karaļiem un karalienēm. Grupas ar monarhistisku iekārtu uztur lielu galmu un uztur noteiktu kārtību savā zemē, lielāko laika daļu pavada izklaidēs: dejo un dzied.

Tuata de Dannan (Īrija). Dievietes Danu ciltis – visvairāk pazīstamā noslēpumaino cilvēciņu ar monarhistisku iekārtu apmetne. Tuata de Dannan uztur bagātu galmu, mīl dzīrītes un ved dīku dzīvesveidu. Reizēm viņi rīko lepnas zirgu procesijas. Tiek uzskatīts, ka visi pasaku mazie Īrijas cilvēciņi cēlušies no Tuata de Dannan.

Šīs cilts pārstāvjus Tuans Marks Kairils nosauca par ķeltu “dieviem”, tomēr pieskaitīt viņus dieviem var tikai ar piespiešanos, neskatoties uz to, ka bardi viņos redzēja “pašus skaistākos, pašus izsmalcinātākos, pašus ar prātu apdāvinātākos no tiem, kas jebkas atnāca uz Īriju”. “Arma grāmata” (VIII gs.) pieved šo cilti līdz dei terreni, tas ir zemes spēkiem, kuri pārvalda auglību un ūdeni, apdzīvo paugurus, upēs un ezeros. Tādā izpratnē viņi tiek dēvēti par sidiem un tiek pielīdzināti feiri (fejām) vai elfiem.

Punduri dzīvo pazemes karalistēs, viņiem ir savs karalis. Viņiem ir krunkaina āda un gara bārda, un, neskatoties uz savu mazo augumu, viņiem ir liels spēks. Daudzi no viņiem ir kroplīgi, kupraini, ar milzīgu galvu, plakanu degunu un deformētiem locekļiem ( bet reizēm ar pakaviem), taču ir arī pievilcīgi punduri, ar pareizām ķermeņa proporcijām un patīkamu ārieni. Gandrīz visās leģendās punduri – prasmīgi amatnieki, visbiežāk kalēji. Viņi iegūst rūdu un taisa no tās zobenus, pīķus un citus priekšmetus ieguldot tajos burvju spēku. 

Skandināvu mitoloģijā alfariem, jeb elfiem, ir dievišķa daba. Prozaiskā Edda vēsta par diviem elfu tipiem: tumšie elfi, “melnāki par kvēpiem”, kuri dzīvo zemē, un gaišie elfi, “gaišāki par sauli”, kuri dzīvo elfu mājā.

Daži saplūduši trauslās nekaitīgās radībās, citi kaitīgi, dara ļaunu cilvēkam, piemēram, šauj ar bultām ar krama uzgaļiem.

Tagad parunāsim par fejām-vientuļniecēm. Dažas no tām sadzīvo ar cilvēku, dažas vairās no cilvēkiem. Mājas gariņi, draudzīgi radījumi, dzīvo kopā ar cilvēku un izpilda kādus darbus mājās, piemēram, palīdz mīklai nobriest, rūpējas par bērniem. No viņiem paši pazīstamākie – brauniji (no brown – brūns), viņi ir tērpušies brūnas krāsas skrandās. Ja pret viņiem labi izturēties, viņi var izpildīt dažādus darbus, taču ja viņiem kaut kas neiepatiksies, viņi var arī ko sabojāt.

Ja braunijs pamet māju, tad kopā ar viņu aiziet veiksme. Vēl viens līdzīgs radījums – Pž, kuru Elizabetes laikos sauca par Labo Mīļo Robinu. Banšijs – gars-vienpatis, kurš ar savu kaukšanu pareģo ģimenes locekļu nāvi. Elfi – pasaku kurpnieki, maziņi groteski cilvēciņi, viņi nēsā ādas priekšautu, zābaciņus ar sudraba savijumiem un izvairās no kontaktiem ar cilvēkiem. Ja cilvēks noķers elfu, tam ir pienākums parādīt, kur glabā savus dārgumus. Taču nedrīkst no viņa novērst acis pat uz sekundi, savādāk viņš aizbēgs.

Rūķi un troļļi daudz tālāki no fejām. Rūķi – mazi radījumi, kuri dzīvo zem zemes un sargā dārgumus. Vārds “rūķis” bieži tiek izmantots kā sinonīms elfam vai fejai.

Skandināvu mitoloģijā troļļi – gigantiski radījumi, kuri asociējas ar pazemes pasauli. Viņi dzīvo kalnu alās, iznāk tikai naktī (saules gaisma pārvērš viņus akmenī). Viņi ēd cilvēku miesu un dzer asinis, taču ir diezgan dumji, un cilvēks viegli var viņus piemānīt.

Vēlāk troļļus sāka uzskatīt par pundura radījumiem, kuri apmetas alās vai pazemes mītnēs. Pundura troļļi pavisam nav asinskārīgi monstri, viņi ir daudz gudrāki un dod priekšroku sieviešu un bērnu zagšanai, mīl dejot, viņiem ir sievas-skaistules un neskaitāmi dārgumi.

Vārdā “rūķis” sauc ļaunos garus. Viņi visbiežāk ir kroplīgi, groteski, dzīvo tumšās mitrās vietās, viņiem ir liels spēks un viņi ir viltīgi. Franču folklorā goblini – mājas gari tipa brauniji, ar noslieci uz nebēdnībām.

Vairumā mazo burvju cilvēciņu aprakstos tiek uzsvērts, ka viņiem ir cilvēku āriene, rakstnieki runā par viņiem arī kā par cilvēkiem. Tomēr dažiem no viņiem ir dzīvnieka āriene vai viņiem ir spēja pārvērsties pa zvēriem, citi apvieno cilvēka un zvēra vaibstus.

Piemēram, Džimmijs Kvadrākāja – pa pusei cūka, pa pusei cilvēks; kelpi – skotu ūdens radījums, bieži parādās zirga veidolā; urisks no skotu augstkalnes – pa pusei cilvēks, pa pusei āzis. Reizēm notiek tā, ka fejas izskatās kā cilvēki, taču viņam ir neliela atšķirība: Elle meža sievas skandināvu folklorā – jaunas pievilcīgas sievietes, taču viņām neparasti iegrimusi aizmugure.

Fejas var mainīt savu veidolu. Vēl vairāk, viņam pieraksta spēju kļūt neredzamām. Viņu augums variējas dažādās robežās. Dažas fejas ir garākas par cilvēku, citu augums ir tikai daži sprīži vai vispār mazāks.

Kaut arī daudzi uzskata fejas par spārnotiem radījumiem, tādam viedoklim nav apstiprinājuma mūsdienu zinātnē. Iespējams, tādas asociācijas radās tad, kad eņģeļi tika uzskatīti pārsvarā par sieviešu dzimtes radījumiem, drīzāk kritušiem gariem, nekā pārcilvēciskiem radījumiem. Cilvēki XIX gadsimtā bieži stādījās priekšā fejas ar caurspīdīgiem spārniņiem, par ko liecina tā laika mākslas darbi.

Fejām ir zaļš apģērbs, reizēm arī zaļi mati un āda. Elizabetes laikos, spriežot pēc Šekspīra darbiem “Sapnis vasaras naktī” un “Vindzoras jokdares” fejas sāka asociēties ar zaļo un balto krāsu. Dažas fejas dod priekšroku citām nokrāsām un reizēm valkā diezgan eksotisku apģērbu, piemēram, plašķi no sikspārņa spārniņiem.

Fejma tāpat ir panākumi celtniecībā. Viņas pašas audzē sev pārtiku, taču bieži zog pārtiku no cilvēka vai atkal saņem to dāvanā. XVI gadsimta Anglijā eksistēja paradums iznest maizi fejām. Īpaši viņas mīl pienu, eļļu un putukrējumu.

Dažas fejas ir draudzīgas, citas atklāti neieredz cilvēku. Vispār, vairums feju neizrāda aktīvu nepatiku pret cilvēku. Taču viņas nepacieš necieņu pret sevi un bieži soda cilvēkus, kuri ir pārkāpuši viņu morālos noteikumus un tabu. Piemēram, nedrīkst saukt fejas īstajos vārdos, vajag izmantot dažādas cieņpilnas iesaukas: labie cilvēciņi, labā tautiņa, sīciņā tautiņa u.tml.

Ir bīstami ielauzties feju teritorijā, viņas var iekniebt nesauktajam viesim vai izraisīt daudz jūtamāku ļaunumu. Noteiktā laikā, pārsvarā vasaras vidū, fejas ir īpaši aktīvas, un cilvēks, kurš pārkāpis viņu valdījuma robežas, tiek pakļauts nopietnam riskam.

Aizstāvēties var ar krusta palīdzību vai buramvārdiem. Un vēl fejas baidās no dzelzs.

Vairums burvju cilvēciņu neredz neko sliktu zādzībā, tajā skaitā cilvēku zādzībā. Viņas zog sievietes, kuras rūpējas par saviem bērniem, daudzas fejas zog skaistas sievietes un vīriešus un izmanto viņus kā mīļākos.

Vispār, arī paši cilvēki reizēm labprāt aiziet pa pēdām fejām un nevēlas atgriezties savā pasaulē. Fejas bieži zog cilvēku bērnus un atstāj vietā savu bērnu vai veceni (angļu valodā ir speciāls vārds tādai nomaiņai – changeling). Nomaiņa, kā likums, ir kroplīga, ar sliktu, ļaunu tikumu.

Kas attiecas uz feju zemi, tad viedokļi arī atšķiras, tā pat kā citos jautājumos. Šī vieta vai zeme ir attālināta no cilvēku pasaules. Tā vieta vai zeme, ir attālināta no cilvēkiem. Feju zeme var būt zem zemes, uz salas, mežā, pilī, zemē, kura piekļauta cilvēku pasaulei. Kā apraksta lords Dunsani, šajā burvju zemē krāsas ir spilgtākas, gaiss rotājas un spīguļo, un viss izskatās kā mūsu puķes un lapotne, kura atspoguļojas jūnija ūdenī.

Mirstīgajiem burvju zemes apmeklējums saistīts ar briesmām. Ja cilvēki tur ir kaut ko apēduši, tad viņi var nekad neatgriezties. Taču tie, kuri atgriezušies, var uz visu dzīvi pazaudēt saprātu vai drīzumā nomirt.

Feju zemē laika rit daudz lēnāk. Dažas stundas tur vienlīdzīgas mūsu dažiem gadiem. Tādēļ tiek uzskatīts, ka fejas ir nemirstīgas vai katrā gadījumā dzīvo ļoti ilgi. Cilvēks, kurš nokļuvis burvju zemē, arī nenoveco, taču atgriežoties viss nostājas savās vietās.