Gorbačovs domāja, ka viņš spēs vadīt šādu jaunu, buržuāzisku valsti. Taču Gorbačovs slikti zināja vēsturi: tikko cariskā Krievija 1917. gada, buržuāziskās, februāra revolūcijas rezultātā sabruka, tūlīt pat tās nacionālie buržuāziskie subjekti (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Baltkrievija, Polija, Ukraina un Kaukāza valstis) pieprasīja nacionālo neatkarību, jo bez tās buržuāziska iekārta principā nav iespējama.

Tāpēc SVS – faktiski, kapitālistisku valstu savienība – jau no sākuma bija Gorbačova himēra; valsts kapitālisma apstākļos valda nacionālā elite. Neviens dalīties ar Centru ar miljardiem dolāru nesāks. Rezultātā, Gorbačovs vēlreiz atkārtoja cariskās Krievijas likteni. Tikko viņš ieviesa kapitālismu, tā tūlīt visu pazaudēja.

Vai to Gorbačovs saprata – to viņš tā arī nepateica. Taču ir fakts, ka viņš lasīja tā saukto “Burbulisa memorandu” - pēc tā politiķa vārda, kas nomainīja Gorbačovu viņa kabinetā un kuram pieraksta minētā dokumenta autorību. Tas ir it kā Jeļcina padomnieku slepens teksts, kuru jau ilgi pirms PSRS kraha Gorbačovs esot dabūjis. Dokumentā ir divi svarīgi momenti.

1. “Līdz augusta notikumiem Krievijas vadība, kas cīnījās ar veco, totalitāro režīmu, varēja balstīties uz savienoto republiku līderu nospiedošu vairākumu, kas centās nostiprināt paši savas politiskās pozīcijas. Vecā centra likvidēšana neglābjami izvirzīja priekšplānā Krievijas un citu republiku objektīvās pretrunas. Pēdējām pārejas periodā esošo resursu plūsmu un finanšu-ekonomisko attiecību saglabāšana nozīmēja unikālu iespēju rekonstruēt savu ekonomiku uz Krievijas rēķina. KPFSR, kas jau tā pārdzīvoja nopietnu krīzi, tā bija nopietna papildus slodze uz saimniecības struktūrām, tās ekonomiskās atdzimšanas iespēju graušana.”

2. “Objektīvi, Krievijai nav vajadzīgs virs tās stāvošs ekonomisks centrs, kas nodarbojas ar tās resursu pārdali. Taču tādā centrā ir ieinteresētas daudzas citas republikas. Ieguvušas kontroli pār īpašumu savā teritorijā, tās cenšas, izmantojot savienības orgānus, sadalīt savā labā Krievijas resursus un īpašumus. Tā kā tāds centrs var eksistēt, tikai ar republiku atbalstu, tas objektīvi, neatkarīgi no sava kadru sastāva, veidos politiku, kas būs pretrunā ar Krievijas interesēm.”

Pozīcija saprotama un pilnīgi pareiza: valsts kapitālisma formāts nekādi neierakstās savienības attiecībās. Piemēram, šodien Krievija, iegūstot simtiem miljardu dolāru no spekulācijas ar naftu (pārdodot to par trīskāršu cenu), būtu spiesta lielāko ienākumu daļu atdot Vidusāzijai, kur dzīvo gandrīz tikpat daudz iedzīvotāju, kā pašā Krievijā, kaut gan šīm valstīm nav nekāda sakara ar Krievijas naftas rezervēm.

Kad Gorbačovs no PSRS-SVS Konstitūcijas un republiku konstitūcijām Novoogarjovas līgumā izslēdza tautas sociālistisko īpašumu uz ražošanas līdzekļiem (un zemes dzīlēm), tas nozīmēja, ka tagad latvietis un tadžiks nav tiesīgs neko prasīt no Jakutijas dimantiem un Sibīrijas naftas. Tās arī ir PSRS BEIGAS. Agrāko PSRS visas tautas īpašuma un zemes dzīļu sadalīšana pa nacionālajiem dzīvokļiem NEGLĀBJAMI ved pie valsts sabrukšanas pa nacionālajiem dzīvokļiem. Tā ir aksioma. Jo mūs PSRS apvienoja mūsu kopējais, Vissavienības īpašums. Tikko tas pārstāja eksistēt – nebija nekā kopīga. Tas ir tas pats, kas likvidēt kolhozu, sadalīt traktorus un govis īpašumā laucinieku ģimenēm – un pēc tam gaidīt no debesīm kaut kādu “zemnieku integrāciju”.

Bet pats galvenais – tikai Krievija ir tik bagāta ar visādiem resursiem un ir daudz kaimiņi, kas vēlas tos dabūt, vai nu par velti, vai arī par vairumtirdzniecības cenām. Taču šodien Krievija jau ir pulveri ostījusi, un vienkārši tāpat kaimiņiem to neapmānīt, turklāt, pašai Krievijai ir pašai tik daudz problēmu, ka par kaimiņiem domāt, neatrisinot tās, vienkārši būtu slikti attiecībā pret pašas tautu.

Vispār, kā mēs izklīdām pa saviem nacionālajiem dzīvokļiem, tad tā arī paredzamā nākotnē tajos arī atradīsimies. Pilnā saskaņā ar Kārļa Marksa mācību. Jo marksisms nemaz neparedz PSRS atdzimšanu no valstīm, kas jau gandrīz 20 gadus ir kapitālistiskas un no sava kapitālisma tikt vaļā negrasās, jo tajā tām dzīvot labāk. Pats galvenais tam pierādījums – tas fakts, ka mūsu buržuāzisko NVS valstu vadībā visus šos divdesmit gadus ir bijušie Politbiroja, PSKP CK locekļi vai vienkārši – PSKP biedri un pat bijušie komjaunatnes funkcionāri. Neviens no viņiem NVS pat nav ar pušplēstu vārdu ieminējies, ka tautai vajadzētu atgriezt viņas sociālistisko īpašumu uz ražošanas līdzekļiem, atgriezt pie varas PSKP un Politbiroju, kā valsts pārvaldes orgānu. Tas ir, augšas, bijušie Politbiroju locekļi un republiku pirmie sekretāri ir pilnīgi apmierināti ar lietu kārtību, viņi taču ir kļuvuši par prezidentiem. Tas viņiem ir galvenais.

Bet kā tad partija? Kā tad ideja? Viss ir aizmirsts. Kas vēlreiz apliecina, ka mūsu PSRS bija satrunējusi. Kurš tad varēja iedomāties, ka PSKP līderi no Āzijas republikām pēkšņi ATKLĀTI UN NESLĒPJOTIES, iegūstot prezidentu amatus, kļūs par galvenajiem kapitālistiem savā dzimtenē, bet viņu radi – par fabriku, telekanālu, viesnīcu, naftas torņu īpašniekiem? Šī metamorfoze bija acīmredzama iepriekš, mēs vienkārši pārāk ticējām mūsu jaunības ideāliem. Vai nav mežonība – PSKP CK vai PSRS Politbiroja locekļa dēls – dolāru miljonārs? Taču šodien tā ir NORMA gandrīz visās NVS dienvidu valstīs.

[Naivais autors, tie līderi jau bija miljonāri padomju laikos, tikai pagrīdē – t.p.]

KAM IR VAJADZĪGA SAZVĒRESTĪBAS TEORIJA?

Kāpēc tad PSRS sabrukuma vēsture netiek visā rakstu un filmu masā pasniegta godīgi – bet tā vietā tiek drausmīgi sagrozīta? Kāpēc tiek izlaisti galvenie aspekti – ukraiņu referendums, jautājums par sociālisma likvidēšanu PSRS, Gorbačova priekšlikums autonomijām dot savienoto republiku statusu? Kāpēc viss griežas tikai ap “Belovežas sazvērniekiem” un “Rietumu intrigām”? Tas ir, ap Sazvērestības teoriju.

Pēc manām domām, te ir vairāki iemesli. Nosaukšu galvenos.

1.      NVS valstu nacionālās elites (bijušie PSKP CK un Politbiroja locekļi, partijas un komjaunatnes aparāta līdzstrādnieki, direktoru korpuss uc.) PSRS kraha rezultātā kļuva tieši tā paša īpašuma, kas PSRS bija “visas tautas”, īpašnieki. Un PSRS sabrukums slēpj pavisam citu noslēpumu – jau patiešām no Sazvērestības teorijas rāmjiem: privatizācijas tēmu. Tas ir – tēmu par vispārējā tautas, sociālistiskā īpašuma dalīšanu ( un tāda dalīšana ar tautu ir nepieciešama obligāti, ja notiek atteikšanās no sociālisma).

Maz kāds zina, ka vaučerus izdomāja nevis Čubaiss, bet Gorbačova administrācija pirmā gatavoja vaučeru ieviešanu plānotajā SVS. Grūtu spriest, kas no tā iznāktu, taču visdrīzāk tāpat kā ar Čubaisa vaučeriem – jo Krievijas privatizācijas programma lielā mērā atkārtoja to, ko SVS izstrādāja Gorbačova komanda un, kas tiktu likta priekšā, parakstot un realizējot Novoogarjovas līguma paketi.

Faktiski privatizācijas programmu sastādīja tie, kas tad kontrolēja PSRS īpašumu un tā tika sastādīta tā, lai viņi arī paliktu galvenie tās īpašnieki.

Tomēr, analoģiska privatizācija Polijā, Ungārijā, Čehijā, Slovākijā, VDR bija godīga: viss sociālistiskais tautas īpašums tika saskaitīts un novērtēts – un sadalīts uz iedzīvotāju skaitu valstī. Rezultātā, katrai ģimenei pienākošās daļa izrādījās pietiekoši liela: par vaučeriem ģimene varēja iegādāties nelielu veikalu vai kļuva par pietiekoši svarīgiem akcionāriem lielā uzņēmumā un 1990-to gadu vidū daļa “no privatizētā īpašuma ienākumiem” ienākumos sastādi ja šajās valstīs vidēji 20 līdz 40 % un vairāk. Krievijā, kā zināms, Čubaisa vaučerus pārdeva par degvīna pudeli. Tas ir, viss sociālistiskais īpašums KPFSR, kas bija veidots Krievijas iedzīvotāju 70 darba gadu laikā, krājot to “liela kolhoza kolektīvajā krājkasē”, tika pielīdzināts 150 miljoniem degvīna pudeļu.

NVS valstu iedzīvotāji tika apmānīti: vienās valstīs par visas tautas uzņēmumu un resursu īpašniekiem kļuva cilvēku saujiņa (bijusī partijas nomenklatūra un direktori), citās valstīs par to īpašnieku kļuva valsts kapitālisms (tas ir, birokrātija). Lūk, lai noslēptu šo atklāto visas tautas īpašuma zādzību no savas tautas, jaunie īpašnieki visādi slēpj šo jautājumu no izskatīšanas. Tieši tāpēc PSRS krahs tiek apskatīts tikai izlases kārtībā, kā valsts administratīvs krahs, izvairoties no sociālistiskās formācijas kraha tēmas apspriešanas – jo šis jautājums pa tiešo ir saistīts ar jautājumu par to, KĀ tika sadalīts mūsu visas tautas īpašums. Un tāpēc jaunie privātīpašnieki ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai slēptu savu netīro darījumu vēsturi, kādā veidā viņi pie saviem īpašumiem tika, un – viss tiek uzgrūsts “Belovežas sazvērniekiem”, bet vēl labāk – CIP vai Rietumiem, “ka tikai tālāk no mums”.

2.      PSRS sabrukums kļuva par triecienu to cilvēku mentalitātei, kas par visu spriež “pēc impērijas mēra”. Pēdējā laikā Krievijā “Impērijas” ideja ir kļuvusi ļoti populāra un PSRS asociējas jau ar “vēsturisko Krieviju” un “Krievijas impēriju”, un tādos mītos PSRS sagraušana jau kļūdaini asociējas ar “Krievijas sagraušanu”. Saprotams, ka tādam 1991. gada notikumu traktējumam nav vajadzīgi reāli fakti un iemesli, tur vajadzīga tikai mistiskā “pretkrievu sazvērestība”.

3.      Arī NVS valstu komunisti, kas 1991. gadā draudzīgi balsoja par Belovežas līgumu, ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai noslēptu šo faktu un atbildību no sevis noveltu un “sazvērniekiem”, CIP un Rietumiem.

4.      NVS valstu populistiskie līderi (kā piemēram, Žirinovskis ar savu KLDP) spekulē uz iedzīvotāju marginālās daļas nostalģiju pēc PSRS – un tāpēc ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai runātu par PSRS sabrukumu, kā par “mūsu ienaidnieku sazvērestību”.

5.      Jebkura NVS valstu izpildvara pati vienmēr ir ieinteresēta saglabāt “padomju tradīcijas”, tāpēc ka PSRS nebija Pilsoniska Sabiedrība, kas spēja to kontrolēt. Padomju tautu vienmēr bija ļoti vienkārši vadīt – kā paklausīgu ganāmpulku. No šejienes PSRS kults, PSRS slavināšana, padomju svētku svinēšana – īpaši armijas svētku, vienlaikus ar Gorbačova pārbūves un visu tās demokrātisko sasniegumu nozākāšanu. Šīs demagoģijas rāmjos 1990-to gadu vidus kliedzošās nelikumībās vaino Pārbūvi, nevis jaunos privātīpašniekus, kas atņēma tautai tās sociālistisko īpašumu, kas kļuva par viņu privāto vai valsts kapitālistisko. Tādā kontekstā patiess stāsts par PSRS kraha vēsturi vispār nav iespējams.

Šāda specifika pilnībā atspoguļojas NVS struktūru darbā, kur vienmēr tiek runāts par mūsu draudzīgo tieksmi uz integrāciju (it kā atjaunojot PSRS), bet īstenībā runa ir tikai par mūsu pēcpadomju attiecību noformēšanu. Jo reāla, nevis vārdos PSRS atjaunošana – tā ir atgriešanās pie visas tautas sociālistiskā īpašuma un ražošanas līdzekļiem un zemes dzīlēm, kas patiešām novērš visus kavēkļus, lai valstis apvienotos. Tas ir, pilnīga deprivatizācija. Bet bez īpašuma un zemes dzīļu bagātību nodošanas tautas rokās – PSRS atjaunošana principā nav iespējama. [Toties Krievijas Impēriju tās robežās teorētiski bez tā atjaunot var, skat. tālāk – t.p.]

Ir vēl tikai cits variants – kad apvienojoties nevajag lauzt īpašuma sistēmu, to nomainot no privātīpašnieciskas uz tautas un vēl vairāk – uz starptautisku, kopā ar apvienojušām republikām. Šo variantu lika priekšā Putins: lai citu NVS valstu tautas kā PSRS laikos kļūtu par Krievijas resursu līdzīpašniecēm, tām jāieiet Krievijas sastāvā vienkārši kā jaunām guberņām – jo Krievija vairs nedomā savus resursus uzskatīt par “Vissavienības”.

Dzīve, kā mēs redzam, tomēr rāda, ka nekāda PSRS atdzimšana principā nav iespējama, tā kā Krievija un tās struktūras (pirmkārt, Gazprom) nedomā dalīties ar “brālīgajām tautām”. Vienīgi tikai, ja kaimiņi pilnīgi atteiksies no sava valstiskuma, kas, patiesībā, arī nepadarīs tos, par Krievijas resursu līdzīpašniekiem. Nekāds jauna “PSRS” neradīsies (tas ir, kaut kāds kopīgs visas tautas sociālistiskais visu republiku īpašums uz visiem ražošanas līdzekļiem un zemes dzīlēm, pirmkārt, Krievijas).

Jāatzīst, ka Jeļcina padomniekiem bija taisnība. Krievija, pēc Putina formulējuma, ir enerģētikas lielvalsts, kuras ienākumu galvenais punkts ir energoresursu pārdošana. Ja šajos ienākumos Krievija būtu jādalās ar NVS valstīm, atrodoties ar tām kaut kādas savienības attiecībās, tad tās patiešām risinātu savu valstu attīstības problēmas (ar acīmredzamu perspektīvu atkal nākotnē kļūt pastāvīgām) uz Krievijas rēķina. Šādā plānā “republiku šķiršanās” visvairāk izdevīga bija pašai Krievijai. Tie milzīgie ienākumi, ko Krievija kādreiz bija spiesta dalīt ar citām republikām, tagad ir kļuvuši tikai par tās ienākumiem – un šodien ļauj risināt daudzas sasāpējušas slimās vietas un valsts problēmas: nabadzības problēmu, ārstu un skolotāju niecīgo algu problēmu, slikto ceļu problēmu, un daudz, daudz ko citu. [Vai tas tā notiek? Tas jau ir cits jautājums – t.p.]

Un protams, liktenīga Krievijai bija Jeļcina atteikšanās no Gorbačova plāna, sadalīt KPFSR valstīs-autonomijās. Nepelnīta liekas arī visu iepriekšējo valsts vadoņu demonizācija, kas bija tradīcija vēl no PSRS laikiem. Brežņevs, kas tika apvainots par “sastinguma periodu”, tomēr aizvāca no mūsu dzīves citādi domājošo nošaušanu. Gorbačovs, kas ir vainīgs PSRS sabrukumā, tomēr radīja ar savu Pārbūvi pie mums Pilsoniskas Sabiedrības un demokrātijas iedīgļus. Jeļcins, kas ar netaisnīgu privatizāciju radīja oligarhu klasi, arī bija pārliecināts, ka kalpo Krievijai, atbrīvojot to no komunisma un komunistiskajām cilvēkēdāju idejām. Viennozīmīga, vēsturiska vērtējuma te nevar būt.

Izņemot vienu. PSRS – kā absolūtam strupceļam Cilvēces Civilizācijas vēsturē – bija savu iekšējo pretrunu dēļ jāsabrūk jau 1940-tos gados. Izglāba to tikai uzvara pār nacismu Otrajā pasaules karā, kas ārkārtīgi nostiprināja PSRS pozīcijas pasaulē un aizplīvuroja iekārtas problēmas iedzīvotāju acīs. Tieši tāpat šodien Ziemeļkoreja “izstrādā pēdējos resursus” no fakta, ka ir uzvarējusi karā ASV. Mūžīgi tas turpinātie nevar.

Es neredzu nekādu starpību starp Ļeņinu, Trocki, Staļinu, Mao un Polu Potu. Un, ja kāds runā par PSRS sabrukumu, kā par “traģēdiju”, tad viņš vienlaikus sauc par “traģēdiju” arī Pola Pota, kas trīs gadu laikā iznīcināja trešo daļu no valsts iedzīvotājiem, padzīšanu no Kampučijas.

Kas mums visiem bija PSRS sabrukums: valsts administratīvā sašķelšanās – vai arī tomēr, radikālo, komunistisko tarakānu izdzīšana no mūsu smadzenēm? Tāds ir jautājums.

Manuprāt, otrais vēsturiski mums ir veselu līmeni augstāks notikums, nekā pirmais. Tāpēc, ka komunisma un kopā ar to arī PSRS krahs mums ir vislielākais labums un laime, jo tā ir atgriešanās pie vispārcilvēciskām vērtībām, pie cieņas par cilvēka dzīvi un personību. Kaut vai simts PSRS sabrūk, lai šo mērķi sasniegtu – nav žēl. Jo mēs beidzot sākam veidot NORMĀLU valsti.

Bet, kad Homo imperikusi šausminās, ka – lūk, “PSRS sabrukšana ir liela traģēdija”, tad ar tāpašu pieeju arī Trešā Reiha krahs Homo imperikusiem liekas kā “lielākā gadsimta traģēdija”. Īstenībā pēckara vācieši (kuru defašizācijai un deimperializācijai ASV ir patērējušas milzīgu naudu) šodien apzināti uzskata par labu lietu Trešā Reiha krahu. Atteikšanās no impērijas idejas, palīdzēja Vācijā radīt, gan Pilsonisku sabiedrību (bez kuras nav iespējama efektīga ekonomika), gan novirzīt masu enerģiju savas valsts labiekārtošanai – tā vietā, lai domātu par “ārējiem iekarojumiem” un militarizāciju. Rezultātā, mūsu satriektā Vācija, kas bija pazaudējusi trešo daļu no vīriešu kārtas iedzīvotājiem un nodedzināta līdz pamatiem, NO NULLES ir kļuvusi par vadošu, ekonomisku lielvalsti, bet vidējā alga un pensijas tur, salīdzinot ar mums – valsti - UZVARĒTĀJU – ir par kārtu augstāka, nekā pie mums.

Tieši tur jau ir tas paradokss, ka atteikšanās no impērijas idejas un vēlēšanās “valdīt pār kaimiņiem un pasauli” - ved uz nācijas pūļu un valsts līdzekļu koncentrāciju savas valsts labiekārtošanai. Kas dod jūtamus rezultātus valsts dzīves kvalitātes uzlabošanā – un kļūst kā antiimperiālistiskajā Vācijā vai Japānā tieši par NACIONĀLĀ LEPNUMA AVOTU. Valsts kļūst LIELA, nevis sava imperiālisma dēļ, bet tāpēc, ka ir spējusi sevi pienācīgi labiekārtot un ar to – ir radījusi savu svaru starptautiskajā arēnā.

Kaut kur XX gadsimta otrajā pusē valsts varenību sāka noteikt, ne tās ieroču varenums vai atomraķešu daudzums, bet gan vidējais algu un pensiju apmērs – un personības brīvības apjoms Valstī. No senā viedokļa par Impēriju laiku PSRS bija pietiekoši spēcīga kā Impērija, jo tai bija neiedomājams tanku vai kodolgalviņu skaits. Kāpēc tad tā sabruka?

Ak vai, izrādījās, ka valsts stiprums šodien vairs nav atkarīgs no tās militarizācijas pakāpes. Tā saucamais “cilvēciskais faktors” ir kļuvis galvenais: cilvēks ir pārstājis būt par “sistēmas skrūvīti”, bez cieņas par viņa personību un bez viņa labklājības celšanas – jebkura pati lielākā kodolvalsts ir vāja kā koloss uz māla kājām.

Sazvērestības teorijas piekritēji redz “spēkos, kas sagrāva PSRS”, tos vai citus “ļaunprāšus”, bet pašu PSRS tautu nostāda ārpus Vēstures procesa. Tā, protams, ir milzīga kļūda: redzēt padomju tautā tikai paklausīgu pūli bez smadzenēm, kas ir iemīlējies PSRS. Realitātē, toreiz padomju tauta bija šausmīgi nogurusi no Gorbačova demagoģijas – un vēl vairāk to bija izmocījusi katastrofālā krīze ekonomikā, tukšie veikalu plaukti, milzīgās rindas uz visu dzīvei nepieciešamo un kartīšu sistēmas ieviešana. TĀ DZĪVOT NEVAR – lūk, kāda bija tā laika galvenā doma, ko saprata visi.

Labākas nākotnes meklējumos padomju tauta arī atteicās no PSRS.

Nobeigums sekos.