Kas mēs esam?

Tatjanas Kļujevas raksta fragments no izdevuma "Stupeņi Orakula" 2014. gada 24. numura.

Ar Čārlza Darvina vieglu roku cilvēki jau sen uzskata sevi par uzlabotu pērtiķu variantu. Ja pieņemam, ka mēs esam primāti, tad jāpieņem arī tas, ka mēs esam vienīgie, kam kājas ir garākas par rokām. Par to mēs maksājam ar sāpēm mugurā un skriemeļu nobīdēm. Un vēl, atšķirībā no pērtiķa cilvēka apmatojums ir rets un mums ir zemādas tauki.

Kāpēc tev ir tik mazi zobi?

Homo sapiens ir vienīgais primāts pasaulē, kam ir tik lielas smadzenes, bet ilkņi ir tādā pašā garumā, kā visi pārējie zobi. Turklāt arī vienīgais, kam raksturīga bradikardija - automātiska sirdsdarbības palēnināšanās ūdenī. Cilvēks runā tikai tāpēc, ka māk apzināti kontrolēt savu elpu un tādā veidā modulēt runas skaņas. Entuziastu mēģinājumi iemācīt pērtiķus runāt kā cilvēkus ir cietuši neveiksmes tikai tāpēc, ka tie nemāk kontrolēt savu elpu. Mēs atšķiramies no mūsu spalvainajiem "radiniekiem" arī ar to, ka mums nav sezonas pārošanās, kā citiem primātiem. Turklāt cilvēkam ir pagarināts dzimumorgāns un izceltas krūtis. Pēc versijas, ko 1960. gadā izteica daži zinātnieki, cilvēka ģenitāliju konstrukciju var izskaidrot ar to, ka mūsu tālie senči, līdzīgi roņiem, dzīvoja pa pusei ūdenī, tāpēc ka mums zināmajiem pērtiķiem to konstrukcija ir savādāka. [Te atceros teoriju, ka cilvēks sācis staigāt uz divām kājām ne jau tāpēc, ka, nokāpis no kokiem, bet tāpēc, ka dzīvojis purvu vai seklu ezeru krastos un viņam bieži vajadzējis staigāt uz divām kājām, lai vairāk izceltos no seklā ūdens un laikus pamanītu gan briesmas, gan sugas brāļus, gan ēdamo - t.p.]

 

 

Homo sapiens peldošais.

Pavisam nesen radusies mode: sievietes dzemdē ūdenī. Tādas dzemdības norit vienkāršāk un turklāt, bērns, kas dzimis šādos apstākļos, ir daudz spēcīgāks, lai pretotos visādām slimībām. Acīmredzot šajos gadījumos ūdens vide darbojas pozitīvi, jo cilvēkam ir dabiskāka. Tāpēc pieņēmums, ka cilvēce kādreiz dzīvoja ūdenī, var būt visai pamatots. Ūdens teorijai par labu runā arī fakts, ka pēc speciālistu aprēķiniem katra sauszemes dzīvnieka skeletam būtu jābūt kā minimums trīs reizes stiprākam. Tam, kas dzīvo ūdens vidē, īpaši stiprs skelets nav vajadzīgs. Taču mēs, pēcnācēji, maksājam par šo vides maiņu ar biežām traumām, lecot, krītot un saņemot triecienus. Turklāt dabā neeksistē pērtiķi, kas pārsvarā dzīvo ūdenī.

Žurku būtība.

Sajutuši šaubas par mūsu radniecību ar pērtiķiem, zinātnieki sāka meklēt citus radiniekus dzīvnieku pasaulē. ASV biologi atrada lielu ģenētisku līdzību starp cilvēka un pelēkās žurkas šūnām. Līdzība bija tik būtiska, ka ļāva viņiem izdarīt secinājumus; žurkai un cilvēkam ir kopīgi senči! [Nav jau brīnums, jo visi primāti ir cēlušies no grauzējiem, kas ir vissenākie placentāļi - t.p.] Žurku un cilvēku izturēšanās arī bieži ir līdzīga. Žurkas ir gudras, apķērīgas, ātri mācās un izmanto dzīvē iegūtās prasmes (piemēram, atliek vienai žurkai apēst saindētu barību un iet bojā, ka viss bars par šo barību vairs neliekas ne zinis, lai cik tā kārdinoša). Žurku bari ir ļoti noslēgta sabiedrība, atzīst tikai savējos, svešas, ieklīdušas žurkas vienkārši nokož. Žurku populācija atgādina sabiedrisku organizāciju, turklāt autoritāru, par fašistisku. [Tas gan nav nekāds izņēmums dzīvnieku pasaulē - t.p.] Katras sabiedrības virspusē atrodas spēcīgs tēviņš - dominants, kas komandē mātīšu harēmu un pāris vietnieku, kas nedaudz atpaliek no viņa spēka ziņā. Apakšā - beztiesiski pariji, kas nevar atļauties pat paši savas ligzdas. Tiesības uz mātīti ir balva "no priekšnieka". Pats vadonis parasti ir tik aizņemts ar savas varas apliecināšanu, ka dažreiz viņam neatliek laika mātītēm: tās apaugļo vietnieki. Pietiek jau ar šiem novērojumiem, lai atzītu, ka cilvēki un žurkas ir viena ģimene.

Aizliegtā arheoloģija.

Oficiālā zinātne neatzīst daudzus atklājumus [Man tomēr gribas likt tos pēdiņās - t.p.], kas it kā pierāda, ka senāk ir eksistējušas savādākas cilvēku civilizācijas. Piemēram, dati, ka cilvēku civilizācijas jau eksistējušas pirms 200 000 gadiem, piecas reizes agrāk, nekā pieņem oficiālā zinātne. Piemēram, Kalifornijā un Arizonā (ASV) esot atrasti pat četrus metrus gari cilvēku skeleti. Šajā gadījumā esot divas versijas: vai nu mūsdienu cilvēki ir pēcnācēji atnācējiem no citas planētas,, vai arī tālā senatnē - pirms 2 miljoniem gadu - uz Zemes ir eksistējusi cita civilizācija. Vēlāk, neskaidru apstākļu dēļ atnācēju kolonijas izzudušas, degradējušās un radušies pirmatnējie cilvēki - mežoņi.

Pirms vairākiem desmitiem gadu beļģu zinātnieks Fridrihs Meisners esot atracis Gobi tuksnesī cilvēku galvaskausus ar ragiem. Viņu apvainojuši viltojumā, taču atmaskot nav varējuši. Kislovodskā (Krievijā) kādās senās kapenēs esot atrasts ļoti izstiepts cilvēka galvaskauss.

Vēl viena teorija uzskata, ka nevis cilvēks ir cēlies no pērtiķiem, bet pērtiķi - no cilvēka. [Te autore laikam domā visai drošu pieņēmumu, ka visi cilvēkpērtiķi un cilvēks ir radušies no dažādiem kopējiem senčiem, izņemot šimpanzes, kas radušās no cilvēka senčiem - t.p.]

Ir zināms, ka visi mugurkaulnieki savā embrija attīstības stadijā iziet savu senču evolūcijas stadijas. Noskaidrots: cilvēka embrijam nav "pērtiķa" fāzes. Toties, daudziem pērtiķu embrijiem ir periods, kad tie ir ļoti līdzīgi cilvēkam. Tas ir tik iespaidīgi, ka kāds savā laikā ir devis cilvēkam šādu definīciju: cilvēks ir dzimumbriedumu sasniedzis pērtiķa embrijs.

Domājiet paši, izšķiriet paši.

Šodien bez darvinisma un Bībeles ir vēl vesela rinda populāru versiju par cilvēka izcelšanos.

Jau pieminētā versija par citplanētiešiem ar daudzām variācijām: sākot ar to, ka viņi radīja cilvēkus „garlaicības likvidēšanai” līdz tam, ka mēs esam „augstākā saprāta izbrāķētā versija”. Ir arī versija, ka citplanētieši uz Zem4es ir cietuši avāriju un „iestrēguši” te, bet mēs esam viņu tālie pēcnācēji.

Matrices versija acīmredzot radusies ne bez zināmās filmas ietekmes. Tātad mūsu pasaule nav īsta. Tas ir tikai spēļu laukums, lai saprātīgās būtnes iegūtu dzīves pieredzi un iemaņas. Īstenībā mēs esam tīras enerģijas radības vai arī vienkārši – izskatāmies pavisam savādāk.

Sikspārņu versija. Cilvēki cēlušies no būtnēm, kas ietvēra sevī cilvēka un putna īpašības. Par tādām būtnēm vēsta senas leģendas, bet daži aculiecinieki runā, ka sastapuši tādas būtnes arī mūsdienās.

Eksistē sena leģenda par to, ka pirmie cilvēki ir bijuši androgīni, jo viņiem piemitušas abu dzimtu īpašības un orgāni. Taču šie cilvēki izrādījās tik stipri, ka dievi sākuši baidīties, vai nav radījuši sev konkurentus, tāpēc Zevs sadalīja androgīnus uz pusēm un izšķīra tās, taču pievilkšanās palika tik stipra, ka vīrieši un sievietes joprojām meklē savu otro pusīti.

Folklorā ir arī teiksma par periodu cilvēces vēsturē, ko var saukt par Paradīzi. Klimats uz Zemes ir bijis silts un pietiekoši maigs, lai cilvēki varētu dzīvot bez bēdām. Saule no Zemes likusies olveidīga, jo Saulei bijusi mazāka māsa – otra zvaigzne. Taču tad mazākā saule aizgājusi bojā uzsprāgstot un Zeme tikusi izsviesta pašreizējā orbītā un Zemes ģeoloģija stipri mainījusies: klimats vairs nelīdzinājās Paradīzei. Matriarhāta vietā nācis patriarhāts un līdz ar to arī savstarpējas nesaskaņas un kari, jo resursi visiem vairs nepietika, mūžīgās vasaras laiks bija beidzies.

Okultisti savukārt uzskata, ka cilvēki cēlušies no sena ziemeļu kontinenta – Hiperborejas, kas tagad nogrimis Ziemeļu Ledus okeānā, kad uz Zemi nokritusi komēta vai otrais Mēness. Augsti attīstītā civilizācija gājusi bojā, bet izdzīvojušie cilvēki visu sākuši no jauna un kontinentiem Lemurija un Mu. Taču arī tie vēlāk gājuši bojā katastrofās.

To, kāda no teorijām būs pareiza, varbūt kādreiz uzzināsim vai arī neuzzināsim nekad. Pagaidām visdrošākās pozīcijas tomēr ir darvinismam.