Kas būtu, ja...

Atradums krievu interneta resursos. Autors nezināms.
1958. gada izlaiduma eksāmena sacerējuma tēma bija kaut kāda dīvaina - «Ja vācieši būtu uzvarējuši?»
Vitja P. Ņēma palīgā visu savu iztēli un sāka čirkstināt spalvu. Diemžēl, sanāca kaut kāds baismīgi neiedomājamu muļķību sakopojums.
Kaut kas tāds Krievijā nekad nevarētu notikt. Galu galā, ne jau vācieši uzvarēja.
Rūpniecības valstī praktiski nekādas nepalika, okupantus interesēja tikai mūsu teritorijas dabas resursi.
Tautas milicijas vietā darbojas policaji no zemākajiem slāņiem, to bija ļoti daudz un tauta no tiem baidījās vairāk kā no bandītiem.

 

 

Katru reizi, braucot ārā no pilsētas policisti pārbaudīja tos, kas domāja izbraukt vai atbraukt. Katram cilvēkam bija jāreģistrējās savas dzīves vietas policijas iecirknī.
Lai uzturētu bailes, tika radītas mežonīgas vienības no kalnu tautām. Tās laiku pa laikam uzbruka vietējiem iedzīvotājiem, laupīja un slepkavoja.
Vietvalžus izvēlējās no īpaši nežēlīgiem vietējiem iedzīvotājiem. Vietvalžu sievas un bērni dzīvoja drošībā ārzemēs, bet viņi paši tika nomainīti pēc maiņu principa.
Visa aristokrātija brauca tikai ar melnām vācu mašīnām ar sirēnām. Vienkāršiem cilvēkiem tajā laikā, kad viņi brauca garām, vajadzēja spiesties gar apmalēm un gaidīt, kad viņi pabrauks garām.
Pati populārākā mācība, kā zāles pret vispārējo bezizeju, beigu beigās kļuva fašisms. Tikai krievu.
Vācu preces Krievijā uzskatīja par pašām labākajām un iekārojamākajām.
Prezidents vācu valodā runāja daudz labāk, nekā krieviski.
Vodkas vietā visur raklamēja un pārdeva alu kā Vācijā.
Tie, kas karoja pret vāciešiem, saņēma grašus, bet svētku laikā liesu sausās pārtikas paciņu.
Karā nogalinātos krievus apglabāja kopējos masu kapos, lai tikai kaut kā atzīmētu kapu vietas.
Vairums vīriešu valstī devās cauri nometnēm, lai tikai salauztu viņu gribu pretoties.
Skolotāji um ārsti okupētajās teritorijās saņēma minimālas algas, lai tikai iedzīvotāju skaits saruktu un debilizētos lēnākos tempos.
Tālākās Krievijas nomalēs, piemēram Piejūrā, iespējams, bija palikuši partizāni. Viņi uzbruka policajiem, taču iebaidītie iedzīvotāji viņiem ne ar ko nepalīdzēja.
Ceļus nebūvēja, bet benzīnu padarīja dārgāku, lai cilvēki sēdētu mājās.
Ieročus tautai bija stingri aizliegts turēt, lai tā, ja kas, nesāktu dumpoties.
Iedzīvotājiem cēla lētas barakas ar zemiem griestiem, 8 kvadrātmetri uz cilvēku.
Pašiem rocīgākiem un gudrākiem ļāva aizbraukt un dzīvot ārzemēs, ko uzskatīja par lielu panākumu dzīvē.
Par Krievijas galveno ienaidnieku kļuva Amerika.
Vera Pavlovna ilgi domāja, kādu atzīmi likt. Un ielika 3 — par labu fantāziju.