Tā paša gada rudenī notika mutes un nagu sērgas uzliesmojums, kas iznīcināja gandrīz visus lopus šajā apkaimē. Šur un tur sāka izcelties neizskaidrojami ugunsgrēki. 2005.gadā pilsētu skara plūdi, kādi nebija bijuši simts gadus. Piedevām vēl vietējā futbola komanda “Karlaia United” izkrita no līgas.
Pa visu Kārlailu uzreiz izplatījās baumas, ka senie lāsti, kas izgrebti akmenī, ir sākuši darboties, un akmens ir steidzami jāiznīcina. Kā tas viss beidzās?
Lāstu izcelsme
Gandrīz pirms pieciem gadsimtiem Kārlaila bija diezgan slavena pilsēta, jo tā bija robežpostenis starp Angliju un Skotiju. Taču atrašanās uz robežas atstāja savas pēdas.
13.-16.gadsimtā bija daudz zagļu un laupītāju, kas sagādāja daudz nepatikšanu varas iestādēm. 1525.gadā no reidiem nogurdinātais Glāzgovas arhibīskaps Gevins Danbars izdomāja oriģinālu risinājumu – pasūtīja granīta akmeni, uz kura būs uzrakstīts lāsts.
Tas sastāvēja no 1069 vārdiem, ka, pēc ekspertu domām, padarīja to par garāko uzrakstīto lāstu pasaulē. Tāpēc to sauc par “visu lāstu māti”. Akmens tika uzstādīts uz robežas, un kopš tā laika briti pie katras izdevības lasīja uz tā rakstītos vārdus, piespiežot noziedzniekiem visstingrākos sodus.
Lāstu teksts
Šis nav viss teksts, tie ir tikai fragmenti:
“Es nolādu [laupītāja] galvu un matus uz viņa galvas, viņa seju, smadzenes, muti, degunu, mēli, zobus, pieri, plecus, krūtis, sirdi, kuņģi, viņa muguru, viņa vēderu, viņa pēdas un katru viņa ķermeņa daļu no galvas līdz pēdām, no priekšpuses un mugurpuses, no iekšpuses un ārpuses”.
“Lai pār viņiem nāk visa atmaksa, kāda nekad nav bijusi kopš pasaules sākuma, par visiem viņu grēkiem. Lai visas sērgas un slimības, kas jebkad ir piemeklējušas cilvēkus un dzīvniekus, krīt uz viņiem viņu šausmīgo zvērību dēļ”.
“Es aizliedzu visiem vīriešiem un sievietēm sazināties ar viņiem, ēst, dzert, runāt, lūgt, melot vai veikt jebkādas citas darbības, kas tiks sodītas ar nāves grēku”.
“Visbeidzot, es sodu jūs [laupītājus] uz mūžu dziļajā elles bedrē kopā ar Luciferu, viņa līdzgaitniekiem un neģēlīgajiem zvēriem, kuri ar jums izdarīs to, kas jums pienākas”.
Pierobežas bandīti
Tas nenozīmē, ka no Gevina Danbara lāsta nekas nesanāca. Māņticīgo pierobežas laupītāju degsme nedaudz tika atvēsināta, un viņi angļiem sāka uzbrukt nedaudz retāk, nekā skotiem.
Lai gan reidu problēma Anglijas un Skotijas pierobežā pastāvēs vēl gandrīz simts gadus. Līdz tam laikam, kad valstis savā starpā beigs cīnīties. Un tas kļuva iespējams tikai 1603.gadā, kad Džeimss VI kļuva par karali gan Anglijā, gan Skotijā.
Džeimss VI šo problēmu risināja diezgan izlēmīgi: viņš līderus nosūtīja uz cietumu un parastos laupītājus iesauca armijā.
Akmens radīšana
Bet atgriezīsimies pie “Nolādētā akmens”. Kad 17.gadsimtā tika atrisināta problēma ar laupītājiem, to, iespējams, salauza, jo kopš 1681.gada, tas nav minēts nevienā avotā.
Tomēr 2001.gadā Kārlaila tūkstošgades svinību ietvaros pilsētas dome lūdza vietējam tēlniekam Gordonam Jangam pēc esošajiem aprakstiem akmeni atjaunot. Tā viņi vēlējās godināt šī vēsturiskā objekta, kas nebija saglabājies, piemiņu.
Jangs pievērsās šai lietai ar visu atbildību un diezgan precīzi atjaunoja akmeni ar seno lāstu, uzliekot 282 vārdus no 1069. Pēc ilgām diskusijām skulptūra tika novietota pazemes ejā starp drūmo Kārlalas pili un Tulli māju-muzeju.
Melnā svītra
Nākamo 4 gadu laikā pilsētu piemeklēja neiedomājami daudz nelaimju. Cilvēki, protams, sāka meklēt iemeslu, un lielākā daļa skatienu pievērsās akmenim.2005.gadā pilsētas domnieks Džims Totls vienā no sanāksmēm milzīgajam granīta akmenim izvirzīja apsūdzību, ierosinot to iznīcināt, lai glābtu pilsētu no vēl lielākām katastrofām.
Jāteic, ka strīdi ap šo akmeni radās jau pirms tā uzstādīšanas. Reliģiski noskaņotie iedzīvotāji to pat sauca par “svētnīcu velna pielūgsmei”, bet citi to uzskatīja par “vissliktāko pieminekļa izvēli”.
Augstais priesteris
“Kad es radīju akmeni, nebiju domājis, ka tas tiks uzskatīts par okultu. Tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja es būtu zinājis, ka tas Kārlailai nesīs tik lielu ļaunumu, tad es to būtu iznīcinājis pirms daudziem gadiem,” komentējot runas par akmens nojaušanu sacīja tēlnieks.
Un tad, visiem negaidīti, diskusijā iejaucās Kevins Kārliols, kurš sevi dēvē par britu balto raganu augsto priesteri.
“Lāsts var iedarboties tikai tad, ja cilvēki tam tic. Es apskatījos akmeni un domāju, ka skulptūra ir brīnišķīga vēstures liecība, taču, ja padome to iznīcinās, viņi nodemonstrēs savu ticību lāstam,” sacīja Kevins Kārlions.
Pēdējais lāsta upuris?
Šķita, ka priestera vārdi pārliecināja padomi, un viņi atteicās nojaukt pieminekli, lai gan ne visi bija gatavi piekrist šim lēmumam. Daudzi turpināja uzstāt uz akmens iznīcināšanu.
“Padomājiet par to, viņi uzcēla pieminekli lāstam. Tas nav normāli. Vai tad mums nav citu simbolu?” stāsta viens no akmens kritiķiem.
Tā vai citādi Kārlailā turpina stāvēt Nolādētais akmens, kas ar savu izskatu biedē māņticīgos pilsētniekus. Kopš 2005.gada pilsētā nav notikušas nopietnas nelaimes, izņemot skulptūras galvenā pretinieka Džima Tūla noslēpumaino nāvi.
Arī pēc lēmuma pieņemšanas vīrietis neatteicās no mēģinājuma iznīcināt akmeni burtiski kļūstot ar to apsēsts. 2011.gada novembrī Tūls pēkšņi nomira no sirds apstāšanās. Ņemot vērā, ka viņš bija pilnībā vesels, tas izskatījās aizdomīgi. Ar šo lietu pat nodarbojās policija, taču nozieguma pazīmes nekonstatēja.
