Šartras katedrālē var redzēt vienu no vitrāžām, kurā Mozus skatās ārā no degoša krūma un uzmanīgi klausās Dievā. Nu, kā gan var neatcerēties slaveno ainu ar degošo krūmu. Tātad, tieši tur Mozus galva ir vainagota ar diviem ragiem.

Dosimies tālāk uz slaveno romiešu baznīcu San Pietro in Vincoli. Tur glabājas paša Mikelandželo radīts ragainā Mozus attēls. Zaimošana? Svētā izsmiekls? Nemaz ne!

Fakts ir tāds, ka Mikelandželo laikā patiešām uzskatīja, ka Mozum ir ragi. Tika apgalvots, ka pravieša ragi izaugs pēc (un rezultātā) personīgas sarunas ar Dievu Sinaja kalnā.

Iespējams, ka tieši Mozus ragu dēļ ebreji, kas pielūdza Zelta teļu, tik ļoti baidījās.

Turklāt tieši Mozus ar ragiem ir aprakstīts visos Bībeles latīņu (tas ir, katoļu) tekstos līdz pat XVII gadsimta sākumam.

Kāpēc tas bija tieši tā un kurš uzdrošinājās mainīt Bībeles tekstu?

Fakts ir tāds, ka Tanaha (Vecās Derības) oriģinālteksts bija ebreju valodā. Bet apmēram ap III gadsimtu pirms mūsu ēras tika izveidots grieķu tulkojums, tā sauktā Septuaginta jeb septiņdesmit grāmatu tulkojums. Saskaņā ar leģendu (ko kristieši atzīst par kanonu), 70 gudrie, neatkarīgi viens no otra), tulkoja Tanahu un saņēma septiņdesmit pilnīgi identiskus tekstus grieķu valodā, ko visi uztvēra kā tulkojuma dievišķās precizitātes pierādījumu.

Tā kā grieķu valoda senajā pasaulē bija labāk pazīstama nekā senebreju un aramiešu valoda, Septuaginta galvenokārt tika tulkota citās valodās, tajā skaitā, latīņu valodā, tikai reizēm salīdzinot to ar senebreju oriģinālu.

Tieši no grieķu valodas Svētais Hieronīms IV gadsimtā tulkoja Tanahu latīņu valodā.

Tulkojums tika veikts augstā līmenī, katoļu baznīca to atzina pat autoritatīvu, lai gan uzskatīja to pat zinātnisku, nevis dievišķu iedvesmu, un, šķiet, galu galā būtu iespējams vienoties par kaut kādu kanonu. Taču fakts ir tāds, ka visas grāmatas bija rakstītas ar roku, un pārrakstītāji bieži vien pieļāva kļūdas, veica piezīmes malās (kuras citi pārrakstītāji uzskatīja par daļu no teksta) vai pat papildināja tās pēc saviem ieskatiem. Tāpēc viduslaikos, tā nu tas sagadījās, Eiropā nebija iespējams atrast divas identiskas Bībeles; un dažādās valstīs tās diezgan būtiski atšķīrās. Un tāpēc nebija iespējams padarīt jebkuru iespēju obligātu visiem līdz pēdējam punktam…

Bet visās šajās versijās bija teikts: 2.Moz.34:29. “Kad Mozus nokāpa no Sinaja kalna, un divas liecības plāksnes bija Mozus rokā, kad viņš nokāpa no kalna, Mozus nezināja, ka viņa seja ir ar ragiem, jo Dievs bija ar viņu runājis”.

Un kopumā šis tulkojums ir diezgan pareizs. Ja neņemam vērā, ka senajā ebreju tradīcijā patskaņi netika rakstīti, un bez patskaņiem vārdi “stars”, “izstaro”, “spīd” tiek rakstīti tāpat kā “rags”. Un ne mazāk pareizi būtu tulkot nevis “viņa seja kļuva ragana”, bet gan “viņa seja sāka starot gaismu”.

Interesantākais ir tas, ka Septuaginta izvēlējās variantu “izstarot gaismu”, un slāviem Kirils un Metodijs to parasti tulkoja pēc iespējas izvairīgāk “tiek pagodināts viņa sejas miesas izskats”. Bet Džeroms deva priekšroku pārbaudīt oriģinālu un izvēlējās Mozus versiju ar ragiem, gadsimtiem ilgi definējot katoļu tradīciju attēlot šo pravieti, kas, starp citu, bija viens no punktiem, kas atšķīra katoļus un pareizticīgos.

Bet Bībeles latīņu teksts beidzot tika atzīts par nekļūdīgu tikai 1604.gadā, kad tika publicēta tā sauktā Klementīnas Vulgāta. Galīgais teksts tika saskaņots daudzu gadu gaitā, ar konfliktiem, intrigām un skandāliem, bet, ņemot vērā, ka poligrāfija jau pastāvēja gadsimtu, vienveidību (beidzot!) kļuva iespējams saglabāt. Un Klementīnas Vulgātā Mozus seja vairs nebija ar ragiem, bet vienkārši mirdzēja. Hieronīma autoritāte palika Hieronīma autoritāte, taču ragi tika atzīti par viņa kļūdu…

Lai gan tagad, protams, ir grūti pateikt, vai tā patiešām bija nejauša kļūda, vai arī tā bija principiāla nostāja.

Fakts ir tāds, ka ragi ir vissenākais dievišķās varas simbols, kas ir analogs kronim. Īpaši Ēģiptē, kur augstākais dieva Amons Ar tika attēlots ar auna galvu, un aun ragi bija viņa simbols (un arī mēness dieva Jahs un cilvēka radītāja, dieva Hnuma, simbols). Arī daudziem citiem dieviem bija ragi. Un seno cilvēku uztverē ragi, kas auga uz Mozus galvas, varēja nozīmēt, ka viņš bija dievišķās gribas izpildītājs, un ka pats Kungs viņu iecēla par valdnieku. Nekur citur Bībelē, izņemot Mozus stāstu, nav atrasti cilvēki ar ragiem, bet, pirmkārt, Dievs ļoti reti pats runāja ar cilvēkiem, parasti eņģeļi to darīja viņa vārdā, gadījums ar Mozu, lai arī nebija unikāls, bet izņēmuma gadījums. Loģiski, ka Dievs, kas parādās tik reti un dara kaut ko īpašu. Otrkārt, Mozus mirdzošā seja šķiet ne mazāk neticama kā viņa ragi, arī Bībelē nav citu šādu gadījumu. Un, treškārt, mēs nezinām visu tekstu kompleksu, kas sākotnēji pavadīja šo stāstu, bet nesaņēma kanonisku statusu, nebija iekļauts Bībelē un gadsimtu gaitā tika pazaudēts.

Tātad Svētais Hieronīms IV gadsimtā, iespējams, vienkārši par Mozu dzirdēja kaut ko tādu, par ko mums tagad nav ne mazākās nojausmas…