"Mums tuvākās galaktikās diezin vai ir superattīstītas civilizācijas, kas spēj pārvaldīt visspēcīgākās enerģijas, kas mēroga ziņā ir līdzvērtīgas visām to zvaigznēm, par to liecina zems siltuma līmenis, kas nāk no mūsu 'kaimiņiem"... Tas nav tas, ko mēs būtu pareģojuši, sekojot pasaules fiziskā iekārtojuma esošai ainai, kas tik ļoti labi izskaidro Visuma izturēšanos. Acīmredzot mums vēl kaut kā trūkst. Varbūt tādas civilizācijas ir tik energoefektīgas, ka tās tikpat kā neizdala lieko siltumu, kas ir grūti realizējama lieta no mūsdienu fizikas redzes viedokļa...

Acīmredzot attīstītas Kardaševa trešā tipa civilizācijas neeksistē redzamajā Visumā. Tas nozīmē, ka mēs varam gulēt mierīgi - atnācēju iebrukums nav iespējams principā!"

(Maiks Garets, astronomijas profesors no Leidenes universitātes.)

Kosmiskā teleskopa dīvainais atradums.

Pagājušā gadsimta 60. gados Maskavas astronoms, tagad KZA P. N. Ļebedeva Fizikas institūta akadēmiķis un direktors Nikolajs Kardaševs uzrakstīja tiem laikiem neparastu zinātnisku darbu, kur aprakstīja hipotētisku citplanētiešu dažādu tipu civilizāciju attīstību. I tips izmanto visu savas planētas enerģiju, II tips - visu savas zvaigznes enerģiju, bet III tips - visas Galaktikas enerģiju. II un III tipa civilizācijas pēc Kardaševa domām ir tik varenas, ka spēj radīt kolosālas astroinženierbūves - Daisona sfēras, kas veidotas ap savu spīdekli, lai utilizētu visu tā enerģiju. No ārpuses tas varētu izskatīties kā "kosmiskais brīnums" - zvaigzne ar nedabisku starojumu.

Tieši šādu, līdzīgu, mākslīgu objektu kandidātu atrada starptautiskā kollaborācija "Planētu mednieki", ko vada profesore Tabeta Boijadžiana no Jēlas universitātes (ASV). "Mednieki" izpētīja neparasto zvaigžņu objekta KIC 8462852 starojumu no Gulbja zvaigznāja, ko atklāja kosmiskais teleskops "Kepler" 2011. gadā. Šī spīdekļa spilgtums regulāri krita par 20%, it kā to aizsedza kāds kolosāls ekrāns.

Kopā ar ufologiem, kuri aizstāvēja "daļējas" Daisona sfēras variantu no enerģētisko staciju gredzena ar ekrāniem, savus skaidrojumus sniedza arī astronomi. Vispirms tika apskatīts modelis, kur zvaigzni aptver gāzu-putekļu disks, kur palikuši neizveidojušos planētu "aizmetņi" - "planetoīdi". Taču tas runāja pretī spīdekļa vecumam, kam jau sen bija beidzies planetārās sistēmas veidošanās posms. Pēc tam secīgi tika izskatīti scenāriji ar vairāku planētu sadursmēm, ciešām asteroīdu kopām un gigantisku komētu "spietu", kas aizsedz zvaigznes disku. Visi šie varianti, kopā ar pašu elementārāko - kļūmi pašā teleskopā galu galā tika atzīti par maz ticamiem.

KIC 8462852 mīkla varētu tikt atrisināta, kad "Kepler" komanda atradīs laiku plašajā novērojumu grafikā un atkal pavērsīs teleskopu uz Gulbja zvaigznāju.

Neiespējamās civilizācijas.

Jo augstāks ir supercivilizāciju līmenis, jo vairāk tām būs vajadzīga enerģija, lai darbinātu datorus, dzinējus un citas spēka iekārtas, kas neapšaubāmi izstaros siltuma pārpalikumus infrasarkano viļņu veidā.

Vadoties pēc tamlīdzīgas idejas, astronomu komanda no Pensilvānijas universitātes (ASV) un Nīderlandes Leidenes universitātes sāka meklēt reto "infrasarkano galaktiku" starojumu. Zinātnieki izanalizēja pāri apar 100 tūkstošu tālo galaktiku attēlus, ko bija uzņēmis infrasarkanais teleskops WISE, taču tā arī nav spējuši atrast neapstrīdamas pazīmes, ka eksistē Kardaševska III tipa civilizācijas. Tomēr ne mazāk par pussimts objektiem bija ar pietiekoši augstu siltuma starojuma līmeni, lai tos ieskaitītu potenciālo supercivilizāciju rindā.

Nākošā šo galaktiku pētīšana infrasarkanajā un radio diapazonos parādīja, ka to siltuma anomālijas var būt saistītas ar lieliem gāzu-putekļu mākoņiem, kur turpinās zvaigžņu veidošanās procesi.

Kaut arī tas izslēdz attīstītas citplanētiešu supercivilizācijas, ufologi cer, ka līdzīgi pētījumi ar laiku palīdzēs atrast mazāk attīstītu II un I tipa civilizāciju eksistenci. Ir arī alternatīvs viedoklis, pēc kura supercivilizācijas vienkārši izmanto mums nezināmas "bezatkritumu" enerģētiskās tehnoloģijas, tādas, kā vēl neatklātās "aukstās" kodolreakcijas.

Citplanētiešu mākslīgais apgaismojums.

Ciešot neveiksmi supercivilizāciju meklējumos, daži astronomi ir pārkvalificējušies uz Zemes, "nulles" tipa civilizāciju meklēšanu. Viņi vadās no tā, ka Zemes pilsētu mākslīgā apgaismojuma spektrs pietiekami stipri atšķiras no zvaigžņu stariem un planētu atstarotās gaismas. Te līderi ir amerikāņu entuziastu: Hārvardas-Smitsona astrofizikas centra profesora Abrahama Loeba un Prinstonas universitātes astrofizikas profesora Edvīna Tērnera grupas.

Viņu galvenā ideja ir tāda, ka Zemes radiostarojums pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies tāpēc, ka notikusi masveida pāreja uz gaismas vadu optiskajām tehnoloģijām un citiem informācijas pārnešanas veidiem, kas neatstāj pēdas radioēterā. Tāpēc radiosignāli vairs nevar kalpot par drošu paņēmienu, konstatējot citplanētiešus, kas attīstībā tālu ir mūs apsteiguši.

Tā vietā Loebs un Tērners liek priekšā meklēt mākslīgā apgaismojuma kvēlspuldžu pēdas, kā arī gaismas diodu un luminiscences gaismas avotu pēdas, kuru spektrs būtiski atšķiras no debess ķermeņu dabīgās gaismas. Tāpēc mākslīgais apgaismojums var kalpot par "drošu signālu" par to, ka eksistē ārpuszemes saprāts, kas izmanto mums līdzīgas tehnoloģijas.

Pēc pētījuma autoru aprēķiniem, jau šodien lieli Zemes un kosmiskie teleskopi var saskatīt lielas megapoles, tādas kā Ņujorka vai Losandželosa uz debess ķermeņa nakts puses tūkstoš astronomisko vienību (viena vienība - vidējais attālums no Zemes līdz Saulei) attālumā. Tas attiecas - līdz Saules sistēmas nomalēm, kur stiepjas Koipera josla, kas satur tūkstošiem komētu kodolu, asteroīdus un planetoīdus.

Daudzi ufologi izsaka drosmīgus minējumus, ka joslas objektu vidū var meklēt tādus, no kuriem nāk mākslīgais apgaismojums, jo tie var būt objekti, kas ieradušies no citām planētu sistēmām, ko rādot to specifiskās, izstieptās orbītas. Daži pētnieki pat izdara tālu ejošus secinājumus par attālo planetoīdu ar mākslīgo apgaismojumu rašanos „dzīvības zonā” starp Venēras un Marsa orbītām, bet pēc tam gravitācijas izsviestiem Saules sistēmas nomalē.

Varbūt drīz kļūs iespējama arī mākslīgās gaismas meklēšana citās planētu sistēmās ar nākamās paaudzes kosmiskajiem teleskopiem, tādiem kā projektējamā, NASA orbitālā observatorija „James Webb” un Eiropas Kosmiskās Aģentūras E-ELT.

Iznīcinātā saprāta pēdas.

Profesors Dunkans Forgans no Sentendrūsas universitātes Skotijā kopā ar saviem kolēģiem jau sen cenšas piedāvāt alternatīvu risinājumu „lielajai Visuma klusēšanai”. Forgana grupa kā vienu no versijām piedāvā „ierobežojošu kritēriju” kopumu katras civilizācijas attīstībā. Tādi saprāta evolūcijas negatīvie faktori var būt: kodolkatastrofa, zinātnisku eksperimentu neparedzamas sekas ar ļoti augstas enerģijas daļiņām vai mākslīgā intelekta nekontrolējama attīstība. Ja visi mūsu „saprāta brāļi” sasniedzot noteiktu attīstības stāvokli „pašiznīcinās”, tad ārpuszemes saprāta pēdas jāmeklē pavisam savādākā veidā. Jāmeklē nevis radiosignāli un infrasarkanais starojums, bet kādi mirušas civilizācijas artefakti uz to planētu virsmām. Vispirms, mākslīgo kataklizmu pēdas, ko būtu saglabājušas planētu atmosfēras.

Piemēram, kodolkari atstātu radioaktīvos izotopus un ļoti retinātu ozona aizsargslāni. Nekontrolējama nanorobotu reduplikācija aptvertu visu planētas virsmu, pārklājot to ar „pelēku gļotu” slāni un arī izmainītu atmosfēras sastāvu. Ja notiktu „mašīnu dumpis”, kura laikā mākslīgais intelekts iznīcinātu visu dzīvo, tad planētas virsmu noklātu savdabīgas „smiltis” un dzīvnieku paliekām. Tas specifiski atstarotu gaismu, tā kā planēta „spoži mirdzētu”, ejot pār spīdekļa disku. Līdzīgu efektu varētu novērot visos starojuma diapazonos, un to varētu piefiksēt ar infrasarkano, kosmisko teleskopu palīdzību.

Forgana grupas aprēķini parādīja, ka dažas šo mākslīgo kataklizmu pēdas atmosfēras „kodolpelnu”, jonizēto gāzu un organisko atlieku zili-zaļa spīduma veidā ar paaugstinātu ogļūdeņražu koncentrāciju un freona pēdām pēc „kaujas vīrusu” izmantošanas var būt labi saskatāmas no kosmiskajiem teleskopiem.

Citas katastrofas pazīmes, kā kodolapokalipses uzliesmojumi, biomasas sadalīšanās ar sēra izmešiem vai bakteriālie uzbrukumi, kā arī zvaigznes dzīļu piesārņošana ar nomestajiem radioaktīvajiem atkritumiem, noteikt būtu daudz sarežģītāk, tāpēc ka tiem būtu mazāka intensitāte un tie nebūtu ilglaicīgi.

[Tas viss gan ir nākotnes jautājums, jo pašreizējā tehnika īsti neļauj atklāt Zemes tipa planētas – t.p.]

Kaut arī „kosmosa klusēšana” rada vēl vienu bēdīgu hipotēzi. Pilnīgi iespējams, ka visas kolosālās astroinženierbūves, kas aizklājušas tālo zvaigžņu gaismu, to iemītnieki sen jau ir pametuši.

[Lasiet Lerija Nivena „Gredzena pasauli” - Ringworld (1970) – romānu Hugo, Nebula un Locus balvu ieguvēju - t.p.]