Taču, kāpēc pilnīga atturēšanās no alkohola (abstentisms, atturība) noved pie dzīves ilguma samazināšanās? Patiesība ir arī tas, ka tie, kas atturas no alkohola, pārsvarā atrodas uz zemākām sociāli-ekonomiskām pozīcijām, jo alkohols ir dārgs. Cilvēkiem, kuriem ir zemāks sociāli-ekonomisks statuss ir daudz vairāk stresu dzīvē – darbs, rūpes, bērnu audzināšana, tas viss var viņus atturēt no pudeles, taču, ja šie stresi darbojas pietiekami ilgi, tas var izsaukt slimības, ko stresi arī rada. (Viņi nevar šos stresus noņemt arī, iedzerot pēc darba, vienu vai divus „drinkus”.) [Es te nespēju atturēties no vēl dažām piebildēm, kas rakstā netiek minētas. Pirmkārt, alkohols ir labs līdzeklis pret sirdsapziņas pārmetumiem, visi esam grēcīgi, reizēm pieļaujam kļūdas, izjūtam sirdsapziņas pārmetumus. Alkohols to visu aizslauka. Dzērājs mazāk izjūt šādu stresu. Savukārt, nedzērājam, tāds ir regulāri, nemaz jau nerunājot par to, ka stresu rada arī regulāra uzturēšanās tādu cilvēku sabiedrībā, kas mēdz iedzert. Vienkāršs eksperiments, pamēģiniet kādās viesībās sākumā kādu laiku nedzert, drīz vien jūs pamanīsiet, ka iedzēruši cilvēki sāks izskatīties, maigi sakot, jocīgi, bet beigās jūs jutīsieties, kā nonācis trako namā. Taču atliek pašam iedzert kādu glāzi, pēkšņi viss atkal ir normāli. Nu un protams, nedzerošam cilvēkam drausmīgs stress ir tad, ja viņam jādzīvo hronisku alkoholiķu sabiedrībā, piemēram, ja kādā ģimenē viens no laulātajiem ir alkoholiķis, kas negrib pārtraukt dzeršanu, ja nenotiek šķiršanās, tad beigās nodzeras arī otrs vai arī gadās - sajūk prātā vai izdara pašnāvību – t.p.]
Pētnieku komanda no sešiem cilvēkiem, Teksasas universitātes Ostinā psihologa Čārlza Holahana vadībā ir izpētījuši, ka, pat ņemot vērā visus mainīgos faktorus – sociāli-ekonomisko statusu, fiziskās aktivitātes līmeni, tuvu draugu skaitu, sociālās palīdzības līmeni un tā tālāk, 20 gadu periodā mirstība visaugstāk bijusi to vidū, kas vispār nelietoja alkoholu, neatkarīgi no tā, vai cilvēks agrāk ir bijis vai nav bijis alkoholiķis, otrajā vietā pēc mirstības nāk paši alkoholiķi, bet vismazākā mirstība ir starp tiem cilvēkiem, kas dzer mēreni.
Pētījumos bija iesaistīti cilvēki vecumā no 55-65 gadiem, kas pēdējo trīs gadu laikā ir saņēmuši kaut kādu ambulatoru ārstēšanos. Šie 1824 dalībnieki tika pētīti 20 gadu laikā. Vienīgais pētījuma trūkums: neproporcionāls dalībnieku sastāvs – 63% no viņiem bija vīrieši. Šo 20 gadu laikā no šī kontingenta nomira pāri par 69% atturībnieku, 60% alkoholiķu un tikai 41% mēreni dzerošo.
Tomēr – tā ir zīmīga statistika. Pat ņemot vērā to, ka dzeršana palielina aknu cirozes un dažu vēža veidu risku (īpaši mutes un gremošanas vada vēzi), alkoholiķi visdrīzāk mirs vēlāk, nekā atturībnieki, pat, ja viņiem nekad nav bijušas problēmas ar alkoholu. Viens no būtiskākiem iemesliem šeit ir tas, ka alkohols ir „smērviela” ļoti daudzās sociālās attiecībās, kas ir ārkārtīgi būtiskas, lai uzturētu garīgo un fizisko veselību. Kā jau tika rakstīts [kādā iepriekšējā rakstā – t.p.], atturībniekiem ir vairāk depresīvu simptomu, nekā tiem, kas atļaujas pievienoties kompānijām.
Jaunā pētījuma autori tomēr uzsver, ka pat tad, ja iedzeršana ir saistīta ar garāku mūžu, tā var būt bīstama [kaut vai atceramies autoavārijas – t.p.]: tā var spēcīgi mazināt jūsu atmiņu un novest pie kļūdām un neveiksmēm, kas var arī nebūt nāvējošas, bet tomēr... (piemēram, laulātā drauga krāpšana dzērumā, kad vēlāk neko neatceries, bet laulība – pagalam) var sabojāt visu jūsu dzīvi.
Un vēl jau eksistē arī atkarības problēma [kas var arī būt iedzimta – t.p.]: ja jūs kļūsiet atkarīgs no pudeles, jums būs jāpatērē milzums laika, lai izārstētos no šīs atkarības.
Tomēr, pētījums pierāda, ka mērena alkohola lietošana ir ne vien patīkama, bet arī derīga. Apvienojiet to.
[Protams, atceroties par visām iespējamām sekām! – t.p.]