Viltvāržu fenomens Krievijā vēl ir pamatīgi jāizpēta. Pēc būtības, kā viltvāržu balagāns iesākās ar Viltusdimitriju rindu, tā tas turpinās vēl joprojām. “Īstie” Pēteri I, “brīnumaini izglābušies” cara dēli Dimitriji, cara dēli Alekseji Petroviči, Pēteri III (viens no viņiem – Štepans Mazais – pat kļuva par valdnieku Melnkalnē) – kāds ir viņu parādīšanās iemesls? Krievu tautas paternālistiskā domāšana nespēja pieļaut to, ka eksistē “slikts cars” - no šejienes runas, ka Pēteris I Holandē ir samainīts utt. - no šejienes arī viltvārži. No otras puses, neskaidros apstākļos miris valdošās dinastijas pārstāvis tautas acīs vienā mirklī kļuva par mocekli, cietēju un viņa brīnumainā izglābšanās tika uztverta kā taisnības uzvara. Ticība brīnumam ir nesatricināma arī mūsu laikos. Kāds ir stāvoklis ar viltvāržiem mūsu dienās? Viltvāržus, kas pretendē uz Krievijas troni (vai pretendēja netālā pagātnē), nosacīt var sadalīt trīs grupās: “leģitīmie”, LŠB – leitnanta Šmita bērni – un klauni. [Visi jau nav lasījuši slavenos Ilfa un Petrova romānus “Divpadsmit krēsli” un “Zelta teļš”, tāpēc jāpaskaidro, par ko ir runa. 1905. gadā slavens bija kļuvis tieši šis leitnants, jo vadīja Melnās jūras flotes jūrnieku dumpi uz kreisera “Očakovs”. Vēlāk viņš kļuva par vienu no revolūcijas simboliem, tomēr viņš nekad nav bijis komunists, tāpēc boļševiku attieksme pret viņu bija divēja. Turklāt, viņu kā varoni atzina pat baltie. No vienas puses varonis, no otras – nav mūsējais. Kad Krievijā pēc Oktobra sacelšanās pie varas nāca komunisti, laiki bija baigi, pa valsti klejoja visādi krāpnieki, kas uzdevās par diezin ko un centās no lētticīgajiem izmānīt naudu. Piemēram, uzdevās pat par Kārļa Marksa dēliem. Šo zināmo motīvu abi rakstnieki izmantoja savos darbos. Ja Šmits būtu boļševiks, rakstniekiem varētu iziet plāni. Sīkāk par romānu prototipiem var lasīt šeit http://bookmix.ru/groups/viewtopic.phtml?id=205 – t.p.]
“Leģitīmie” viltvārži.
Šeit minam personāžus, kas savas reālās izcelšanās dēļ LIEKAS par iespējamiem kandidātiem uz troni. Reāli neviens no viņiem, saskaņā ar Likumu, par kuru stāstīts iepriekšējā rakstā, pretendēt uz troni nevar.
Georgijs Hohencollerns-Romanovskis (mantinieks, caradēls, lielkņazs Georgijs Mihailovičs) – dz. 1981. gadā pēc izcelšanās viņam ir tiesības saukt sevi par Romanovski, taču viņš nav ne augstu stāvoša persona, ne titulu īpašnieks. Šo personāžu aktīvi bīda “kiriloviči” un viņu piekritēji, pamatojot to, ka “Kirila atzars” esot vienīgais, kuram ir tiesības uz troni. 1990. gados “kirilovičus” aktīvi atbalstīja arī KF varas iestādes, Georgijs pat iestājās Nahimova karaskolā Pēterburgā. Pēc tam, kad Jeļcins vairs nebija pie varas, “kiriloviči” uz politiskās skatuves ir mazāk pamanāmi. Viņu pretinieki bieži sauc Georgiju par “Jūdejas caradēlu” viņa acīmredzami semītiskā izskata dēļ. [Viņš ir iepriekšējā rakstā minētā Vladimira Kiriloviča mazdēls, vecmāmiņa viņam ir no gruzīnu Bagrationu dinastijas – laikam no turienes arī “semītiskais” izskats – t.p.]
Oldenburgas hercogs Huno/Guno – dz. 1940. gadā. Kandidatūru atbalsta Viskrievijas Monarhijas Centrs, kas uzskata, ka ar asiņu kņaza Vladimira Kiriloviča nāvi 1992. gadā Imperatora Nams ir zaudējis mantošanas tiesības un tās tagad, atsaucoties uz Likumu, manto Oldenburgas Lielhercogistes Nams. Kā jau iepriekš tika teikts, Likums runā par mantošanas tiesībām sieviešu līnijās, taču to “oldenburgieši” ignorē. Paši “oldenburgieši” cīnās ar “kirilovičiem” un Maiklu no Kentas. Pēdējais, kā jau es rakstīju, atrodas Krievijas troņa mantinieku pirmajā desmitniekā. Tomēr, hercoga Huno piekritēji uzskata, ka Krievijas Likums nosaka, ka uz Krievijas troni nevar pretendēt to Namu pārstāvji, kas ir piedalījušies sazvērestībās pret valdošo Namu. Dabiski, ka murgojums, Hercogs Huno ir Oldenburgas lielhercoga Nikolausa ceturtais dēls un pat pēc “mantošanas pāriešanas” uz Oldenburgas Namu, viņš ir tikai trešais rindā uz troni, turklāt, esot precētam nevienlīdzīgās laulībās, viņam pat tiesību mantot pēcnācējos nav.
Augstdzimušais kņazs Hanss Georgs (Georgijs Aleksandrovičs) Jurjevskis – dz. 1961. gadā. Kandidatūru atbalsta Aleksandra Biedrība. Aleksandra II mazmazdēls no morganātiskām laulībām ar kņazi Katrīnu Mihailovnu Dolgorukiju. Protams, kā morganātiskas laulības pēcnācējam viņam nekādu tiesību uz troņa nav.
LŠB.
Šai kategorijai ir nepieciešama neliela ekskursija vēsturē. Tūlīt pēc daļas no Imperatora dzimtas bojā ejas 1918.-1919. gados dažādās valsts malās sāka parādīties “brīnumaini izglābušies”. Pasaulē visvairāk ir pazīstama tikai tāda viena pati viltvārde - “Anastasija” Anna Andersone, kurai ir veltītas desmitām grāmatu, filmu un pat Disneja multfilma. :)
Īstenībā tādu personāžu bija visai daudz – vienu pašu “Anastasiju” bija pāri par trīsdesmit.
1927. gadā Kunguras tirgū OGPU aizturēja “Lielkņazu Mihailu Aleksandroviču” - Mihailu Aleksejeviču Pozdejevu. Šis personāžs no 1923. gada strādāja par OGPU ziņotāju, pēc tam pazuda no “orgānu” redzes loka, bet 1925. gadā parādījās kā “Lielkņazs”. 1950. gados bija pazīstams “katakombistiem”, kas viņu cienīja un uzskatīja par īsto Mihailu.
1925.-28. gados Barnaulā, Smoļenskas un Tveras guberņās parādījās “izglābušies” Nikolaji II. Visus viņus nošāva. Pozdejevs 1925.-27. gados kontaktēja ar “kņazieni Maņu” jeb lielkņazieni Mariju Nikolajevnu no Tihvinas sieviešu klostera pie Jekaterinburgas, “Anastasiju”, “careviču”, vairākiem “lielkņaziem” un... vēl vienu “Mihailu Aleksandroviču”.
1930.-50. gados Suhumos dzīvoja Sergejs Davidovičs Berezkins un viņa civīlsieva Aleksandra Fjodorovna Surovijeva. Būdami patiešām līdzīgi Nikolajam II un Imperatrisei, viņi uzdevās (zem lieieieieiela noslēpuma) par brīnumaini izglābušos Imperatoru laulāto pāri. Savas meitas viņi uzdeva par lielkņazienēm. Šo versiju pat atbalstīja bijušais Valsts Domes priekšsēdētājs Genadijs Seļezņevs.
Par pēdējo LŠB kļuva Natālija Petrovna Bilihodze – kārtējā “Anastasija”. “Atrasta” Gruzijā 1993. gadā, vecmāmiņa kļūst par Anastasijas Romanovas fonda simbolu. Fonds par savu mērķi ir nospraudis “Cara zelta” atgriešanu no ārzemēm. 2002. gadā parādās dokumentālā filma par Bilihodzi, bet pēc tam grāmata “Es – Anastasija”, pēc tam viņu it kā aizved uz ārzemēm – lai paglābtu no komunistiem. Pēc nepārbaudītas informācijas Bilihodze mirst divus vai trīs mēnešus pēc filmas uzņemšanas un bez lieka trokšņa tiek apglabāta ar svešu vārdu. Bilihodzes versiju 2000. - 2003. gados aktīvi lobēja Prezidenta Administrācija – droši vien tādēļ, lai “uzliktu ķepu” uz “cara triljoniem”. Bilihodzes atklāšanā jūtamu lomu nospēlēja arī “vēsturnieks” Vladlens Sirotkins.
Klauni.
Šī viltvāržu kategorija ir visskaļākā un pamanāmākā. Neviens viņus nopietni neņem, taču, lai aina būtu pilna, viņi ir jāpiemin.
“Oļeļko II” - Aleksis Breimers (1946. - 1995.) - “Aleho Breimers-Duracco-Dolgorukijs-Anžū”. Pretendēja ne tikai uz Krievijas, bet arī uz Ukrainas, Neapoles un Serbijas troni. Kļuva par audžudēlu viltvārdim Vasīlijam Durasovam (Bazilam Duracco-Burbonam-Kondē-Anžū). Māte – Beatrise Difonso sauca sevi par Olgu Beāti Dolgorukiju, Marijas Dolgorukijas, dzimušas lielkņazienes Marijas Nikolajevnas, meitu no laulības ar kņazu Nikolaju Dolgorukiju, kuru it kā hetmanis Skoropadskis esot pasludinājis par Ukrainas karali. Deva par sevi ziņu 1982. gadā. Viņa pretenzijas uz Serbijas troni atbalstīja Voislavs Šešeļs. 1995. gadā nomira no AIDS.
“Aleksejs I Brumels” (dz. 1944.) - pazīstamā sportista Valērija Brumela brālis. 1991. gadā pasludināja sevi par Krievijas monarhijas reģentu līdz par caru tiks izraudzīti viņa paša piedāvātie kandidāti: Aleksandrs Solžeņicins, Oļegs Rumjancevs, Aleksandrs Oboļenskis, Boriss Jeļcins vai visi dzīvie Romanovu Nama locekļi. 1991. gada rudenī piešķīra Jeļcinam lielkņaza titulu. 1992. gada 23. februārī pats sevi iecēla par Visas Krievijas imperatoru. 1994. gadā piešķīra Žirinovskim Igaunijas karaļa [pēc citām ziņām, lielkņaza – t.p.] titulu (lai brauc uz turieni valdīt, lai Krievija no viņa var atpūsties!). Atšķirībā no citiem viltvāržiem nepretendēja uz to, ka ir rados ar Romanoviem, bet nodibināja jaunu, savu dinastiju... tā gan ar viņu arī beidzās...
“Valērijs I” - Valērijs Mihailovičs Panteļejevs (dz. 1949.) - “Romanovs-Panteļejevs-Kšesinskis”, Nikolaja II “pēctecis” no cara sakara ar Matildi Kšesinsku – slavenu 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma krievu baletdejotāju, izcilu skaistuli, kas tiešām dažus gadus ir bijusi nākošā cara Nikolaja II mīļākā, vēlāk – citu lielkņazu mīļākā. Valērijs par sevi paziņoja 1991. gadā, Krievijas Monarhistu partijas priekšsēdētājs.
“Nikolajs III” - Nikolajs Nikolajevičs Daļskis (1942. - 2001.) - “Nikolajs Aļeksejevičs Romanovs-Daļskis”, careviča Alekseja “dēls”. Vecāki – Nikolajs Nikolajevičs Daļskis (it kā izvests no Jekaterinburgas pēc Jurovska pavēles!?) - īstenībā cara dēls, kas brīnumainā kārtā ir izārstējies no hemofilijas, un Antoņina Aleksandrovna Daļska (kas it kā pieder Grieķijas valdošajam namam). Par sevi paziņoja 1992. gadā, izvirzot savu kandidatūru prezidenta vēlēšanās. “Ar augstdzimušā labvēlību” atļāva Jeļcinam kļūt par prezidentu. 1996. gada 19. decembrī tika “kronēts uz valdīšanu” Noginskas pilsētā, kur viņu kronēja Ukrainas pareizticīgās baznīcas Kijevas patriarhāta garīdznieki. Atcēla Krievijas prezidenta vēlēšanas 2000. gadā. Ieņēma Valsts drošības dienesta darbinieka amatu un viņa patrons bija pats Krievijas valsts drošības dienesta šefs Aleksandrs Koržakovs. 2001. gadā mira no galvas smadzeņu audzēja.
“Pāvels II” - Eduards Borisovičs Šabadins-Koltunovs (dz. 1936.) - imperatora Pāvela un Varvaras Ivanovnas Prozorovskas “mazmazdēls” (it kā no imperatora pirmās laulības ar Aleksandra Vasiļjeviča Suvorova šķirteni). Par sevi paziņoja 1992. gadā. Uzskata sevi par visu Eiropas karalisko namu likumīgo mantinieku. Tituls – Pāvels II, Krievijas pareizticīgās baznīcas galva, Visas Krievijas un Krievijas Impērijas Troņa mantinieks – Imperators Šabadins-Romanovs-Rjurikovičs Eduards Borisovičs.
“Nikolajs III” - Nikolajs Georgijevičs Trubeckojs. Konfliktēja ar “Nikolaju III Romanovu-Daļski”, konflikts beidzās ar savstarpējiem apvainojumiem viltvārdniecībā. Nav kņazu Trubeckoju dzimtas pārstāvis, 1993. gads.
“Oļegs I” - Oļegs Vasiļjevičs Filatovs (dz. 1953.) - “Romanovs-Filatovs”, Nikolaja II “mazdēls”. Tēvs - “izglābies” cēzarevičs – Vasīlijs Ksenofontovičs Filatovs, kas paziņoja, ka ir Aleksejs 1983. gadā), bija pazīstams ar citu “cēzareviču” - Nikolaju Daļski, par sevi paziņoja 1993. gadā.
“Cariene Vera I”, cēzareviča Alekseja “dievradīta mazmeita”. Personāžs parādījās 1993.-94. gados un tikpat ātri pazuda. Ir ziņas, ka viņa varētu būt augstāk minētā Berezkina brāļa vai māsas meita.
“Imperators Sergejs I” - Jevgeņijs Nikolajevičs Antoņenko, lielkņaza Dimitrija Pavloviča “mazdēls”, 1995. gads.
Svetlana Ļeoņidovna Kņazeva - “Romanova-Kņazeva” - cēzarēviča Alekseja (Leonīda Vasiļjeviča Kņazeva) “meita”. Par sevi paziņoja 1995. gadā.
Anatolijs Anatoļjevičs Čerkasovs (dz. 1936.) - “Romanovs-Čerkasovs” - lielkņazienes Anastasijas (Natālijas Karetņikovas) “dēls”. Krievijas konservatīvās partijas dibinātājs, par sevi ziņoja 1999. gadā.
Acīmredzot, 21. gadsimtā viltvāržu pulks apsīkst, jo vara Krievijā nostabilizējas un pat “klauniem” kļūst skaidrs, ka cilvēki vairs uz viņu “mantošanas tiesībām” neuzķersies.