1926. gadā tika pieņemta valsts konstitūcija, kas apstiprina Francijas mandātu, paredz vēlētu prezidentu un vienas palātas parlamentu.

1936. gadā starp Sīriju un Franciju tiek parakstīts lēmums, kas paredz, ka Sīrija kļūs neatkarīga valsts, taču 1939. gadā Francija atsakās to ratificēt. 1940. gadā Franciju pašu okupē vācu karaspēks un Sīrija pāriet Višī režīma kontrolē, gubernatora – ģenerāļa Denca vadībā. Nacistiskā Vācija izprovocē premjerministra Geilani dumpi britu Irākā un nosūta uz Sīriju savas gaisa kara spēka vienības.

1941. gada jūnijā – jūlijā ar britu karaspēka atbalstu Brīvās Francijas vienības, kuras vada ģenerāļi Šarls de Gols un Katrū asiņainu sadursmju rezultātā ar Denca karaspēku ieiet Sīrijā. Ģenerālis de Gols savās atmiņās tieši norāda, ka notikumi Irākā, Sīrijā un Libānā ir tieši saistīti ar Vācijas plāniem iebrukt Grieķijā (tajā skaitā, arī Kiprā), Dienvidslāvijā un PSRS, jo to mērķis bija novirzīt sabiedroto armijas uz otršķirīgas karadarbības vietām.

1941. gada 27. septembrī Francija dod Sīrijai neatkarību, atstājot tajā savu karaspēku tās teritorijā līdz 2. pasaules kara beigām. 1945. gada 26. janvārī Sīrija piesaka karu Vācijai un Japānai. 1946. gada aprīlī franču karaspēks tiek evakuēts no Sīrijas.

Par neatkarīgās Sīrijas prezidentu kļūst Šukri al-Kuatli, kas bija cīnījies par valsts neatkarību vēl Osmāņu Impērijā. 1947. gadā Sīrijā sāk darboties parlaments. Galvenie politiskie spēki valstī ir prezidentam uzticīgā Sīrijas nacionālsociālistiskā partija (pašreiz darbojas tikai Libānas teritorijā), Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija un tajā laikā pagrīdē esošā Sīrijas komunistiskā partija. Izlasot šos nosaukumus, jau kļūst skaidrs, ka pie laba gala tas nevedīs.

Pēc tam, kas Sīrija iegūst neatkarību ar vien biežāk notiek uzbrukumi Sīrijas ebrejiem, viņu bizness tiek boikotēts. Jaunā valdība aizliedz emigrāciju uz Palestīnu, ivrīta mācīšana ebreju skolās tiek stipri ierobežota. Pēc tam, kad 1947. gada 27. novembrī ANO pieņem lēmumu par Palestīnas sadalīšanu, Sīrijā notiek ebreju grautiņi. Tikai Alepo, kurā ebreju kopiena dzīvoja jau 2 ar pusi tūkstošus gadu un bija 6 līdz 7 tūkstošus liela, 1947. gada 1. decembrī tikai sagrautas 150 mājas, 5 veikali un 10 sinagogas. Pēc dažādām ziņām, līdz pat 75 ebrejiem tiek nogalināti, vairāki simti – ievainoti. Pēc grautiņiem daudzi ebreji bēg no pilsētas uz Turciju un Libānu, uz nākošās Izraēlas teritoriju un ASV. 1948. gadā ebreju kopiena Sīrijā, kas 1900. gadā bija 50 000 liela, samazinās līdz 30 000. Turpmākajos gados ebreju grautiņi turpinās un praktiski visi ebreji ir spiesti bēgt prom no Sīrijas, pašlaik Damaskā un Latakijā dzīvo ne vairāk kā 100 Sīrijas ebreju.

1948. gadā Sīrijas armija nelielā apjomā piedalās arābu-izraēļu karā, ko sāka Arābu valstu līga. Kad karš beidzas, parlamentā sāk skanēt balsis par to, ka valdība nav kompetenta un ir piesavinājusies finansiālos līdzekļus, tas spiež to pēc masu nekārtībām demisionēt, bet armija ir spiesta ievest valstī ārkārtas stāvokli. Pie varas nāk pulkvedis Husni az-Zaims, kas atceļ 1930. gada konstitūciju, aizliedz politiskās partijas un beigās pasludina sevi par prezidentu.

1949. gada jūnijā az-Zaimu nogalina un vara pāriet pulkveža Sami Hinaui rokās, kas atjauno civilo režīmu. Lai pieņemtu jaunu konstitūciju, sasauc Tautas Sapulci, kurā vairākumu iegūst Nacionālās partijas Halebas nodaļa, kas uzstājas par savienību ar Irāku. Ideja par politisku savienību ar Irāku izsauc neapmierinātību armijnieku vidū, kuru līderis bija Adibs aš-Šišakli un 19. decembrī Hinaui tiek atcelts no amata, 1950. gada 5. septembrī tiek pieņemta jauna konstitūcija, kurā Sīrija tiek pasludināta par parlamentāru republiku, taču jau 1951. gada novembrī konstitūcijas darbība tiek apturēta, bet valsts parlamenta atlaists. 1953. gadā Šišakli izsludina jaunu konstitūciju un pēc referenduma kļūst par prezidentu.

1954. gada februārī varu valstī iegūst militāri-civilā koalīcija, ko vada Hašims Bejs Halids Al-Atassi, kas atjauno 1950. gada konstitūciju. 1954. gada vēlēšanās vairākumu parlamentā iegūst Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, kas pieprasa kardinālas pārmaiņas rūpniecībā un lauksaimniecībā. 1955. gada prezidenta vēlēšanās ar Sauda Arābijas un konservatīvo atbalstu parlamentā par prezidentu tiek ievēlēts Šukri al-Kuatli.

1956. gada 15. martā starp Sīriju, Ēģipti un Sauda Arābiju tiek noslēgts līgums par kolektīvo drošību pret iespējamo Izraēlas agresiju.

1958. gada 22. februārī uz Panarābu kustības popularitātes viļņa un dēļ ASV mēģinājuma destabilizēt situāciju valstī Sīrija un Ēģipte apvienojas vienā valstī – Apvienotajā Arābu Republikā ar centru Kairā. Par jaunās valsts prezidentu kļūst Ēģiptes līderis Gamals Abdels Nasers, bet arī sīrieši ieņem daudzus nozīmīgus posteņus. Taču drīz Nasers atlaiž visas sīriešu politiskās partijas. Sīrijā iesākas masveidīga lauksaimniecības, bet pēc tam rūpniecības un banku sektora nacionalizācija. 1961. gada 28, septembrī Damaskā virsnieku grupas vadībā notiek valsts apvērsums, Sīrija atkal atjauno savu neatkarību. Nasers nolemj nepretoties separātismam, tādā veidā AAR pastāv tikai 3 ar pus gadus. Kaut arī nosaukumu saglabā līdz 1971. gadam, kad uz pasaules kartes atkal parādās Ēģipte.

Pēc Sīrijas izstāšanās no konfederācijas valsti sāk vadīt liberālis Nazims al-Kudsi. Viņš atgrieza daudzus nacionalizētos uzņēmumus iepriekšējiem īpašniekiem.1962. Gada 28. martā atkal notiek valsts apvērsums, ko vada tā pati armijas virsnieku grupa. Al-Kudsi un viņa premjerministrs tiek arestēti, taču pēc 5 dienām vecā režīma piekritēji gāž pagaidu valdību un al-Kudsi atkal kļūst par valsts prezidentu.

1963. gada 8. martā Sīrijā atkal no jauna notiek militārs valsts apvērsums, kura rezultātā pie varas nonāk Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (ASAP, kas bieži lieto nosaukumu “Baas”, kas arābiski nozīmē “Atdzimšana”). 1964. gadā pieņem jaunu konstitūciju, kurā tiek nostiprināta ASAP vadošā loma. Valsti sāk vadīt Amins al-Hafezs, kas iesāk radikālas, sociālistiskas reformas. Konkrēti, atkal notiek galveno saimniecības nozaru nacionalizācija. 1966. gada 23. februārī Sīriju satricina 4 gadu laikā piektais valsts apvērsums, ko vada Salahs Džedids un Hafezs al-Asads. Aminu al-Hafezu gāž, taču ASAP paliek pie varas un Sīrijas sociālistiskais ceļš visumā nemainās.

1967. gadā, Sešu dienu kara laikā Izraēla okupē Golana augstienes. Izraēlas aviācijas triecieni nes milzīgus zaudējumus valsts ekonomikai. Tas, ka valdība nespēj pēc kara atjaunot rūpniecību, noved pie pret valdību vērstām akcijām 1968. - 1969. gadā. 1970. gada novembrī ASAP “kustības izlabošanas” rezultātā partijā pie varas paliek Hafezs al-Asads viens pats, bet Saleha Džedida grupējums tiek nostumts malā. Sīrija kļūst par galveno Padomju Savienības sabiedroto Tuvējos Austrumos. PSRS palīdz Sīrijai modernizēt ekonomiku un bruņotos spēkus.

1973. gadā Sīrija kopā ar citām arābu valstīm sāk Pastarās dienas karu. Atšķirībā no Ēģiptes karadarbības zonas, kur izraēliešiem visai ātri izdevās pārtvert iniciatīvu un faktiski panākt, lai Ēģipte karadarbību pārtrauc, karadarbība Sīrijas frontē ir ļoti sīva, īpaši kauja par El-Kuneitru, kas tika iesaukta par “Sīrijas Staļingradu”. Sīrijas karaspēks nodara izraēliešiem lielus zaudējumus, kas kļūst par iemeslu Goldas Meiras un Moše Dajana kritikai un šo zīmīgo valstsvīru varas zaudēšanai. Galu galā, Sīrijas frontē saglabājas līdzsvars. El-Kuneitru izdodas noturēt, neskatoties uz niknajiem Izraēlas karaspēka triecieniem, taču Golanas augstienes atgūt neizdodas. ANO Drošības padome pēc kara beigām 1973. gadā izveido bufera zonu, kas atdala Izraēlu no Sīrijas, Golanas augstienes tā arī paliek Izraēlas pakļautībā, bet Sīrija pieprasa tās atdot.

1976. gadā pēc Libānas valdības lūguma Sīrijas karaspēks ieiet šajā valstī, lai apturētu pilsoņu karu. Karš beidzās 1990. gadā kad Libānā pie varas nāk valdība, kas uztur draudzīgas attiecības ar Sīriju. Sīrijas karaspēks Libānu atstāj tikai 2005. gadā, kad tiek nogalināts Libānas premjerministrs Rafiks Harizi. Sīrija atbalsta arī Irānu Irānas-Irākas kara laikā 1980. - 1988. gados.

1976. - 1982. gados valstī sākas islamistu bruņota cīņa pret valdošo partiju “Baas”, ko pavada masu nekārtības un terora akti. Notikumi iegūst nosaukumu Islama sacelšanās. Sacelšanās vadībā atrodas sunnītu organizācija “Brāļi-musulmaņi”. Zīmīgs notikums šajā karā ir Hamas asinspirts 1982. gada februārī, kad Sīrijas armija bombardē, bet tad uzbrukumā ieņem opozīcijas atbalsta pilsētu Hamu. Pēc dažādiem aprēķiniem tiek nogalināti no 17 līdz 40 tūkstošiem cilvēku, no tiem 1000 armijas pārstāvju.

Kad 2000. gada 10. jūnijā Hafezs al-Asads, kas valdījis valstī gandrīz 30 gadus, nomirst, par prezidentu pēc referenduma rezultātiem kļūst viņa dēls Bašars al-Asads.

2002. gada ASV valsts departamenta atskaitē par 2001. gadu Sīrija tiek nosaukta par valsti, kas atbalsta terorismu. 2003. gadā Sīrija kritizē amerikāņu-britu iebrukumu Irākā. Par to ASV apvaino Sīriju teroristu atbalstīšanā un uzliek sankcijas.

Pēc dažiem datiem Izraēlas-Libānas kara laikā, 2006. gadā Sīrija esot piegādājusi ieročus Hezbollā organizācijai. Tāpēc Sīrijai turpinās saspringtas attiecības ar dažām rietumvalstīm.

2007. gada 27. maijā referenduma gaitā Bašaru al-Asadu atkal ievēl par prezidentu uz septiņiem gadiem. Viņu atbalsta 97,62 % vēlētāju.

Dumpji un revolūcijas, kas nesenā pagātnē notiek Tuvajos Austrumos, nokļūst arī līdz Sīrijai. 2011. gada martā Derjas pilsētā, valsts dienvidos, bet vēlāk arī valsts citās pilsētās sākas demonstrācijas ar prasībām mainīt pašreizējo režīmu. Tā kā tās parasti iesākās piektdienās pēc piektdienas lūgšanām, tad sacelšanos sāk saukt par Piektdienas revolūciju.

Dumpinieki izvirza dažādas prasības, sākot no valdības atcelšanas līdz visa režīma nomaiņai. Valdība patiešām šur tur nopietni piekāpjas: atceļ ārkārtas stāvokli, likumus par MIL un politiskajām partijām, veic demokrātiskas reformas. Taču, laikam jau tautas mērs ir pilns.

2013. gadā Sīrijā jau notiek pilnasinīgs karš ar smagā bruņojuma pielietošanu lielākajās pilsētās, arī galvaspilsētā. Valsts ir drupās, 2012. gada decembrī vairāk nekā 500 000 sīriešu jau devušies bēgļu gaitās uz ārzemēm, bet pašlaik to skaits ir daudz lielāks. Viņi atrod patvērumu Jordānijā, Libānā, Irākā, Turcijā un viņu stāvoklis nav spīdošs.

2012. gada 11. decembrī ASV paziņo, ka vairs neuzskata Bašaru Asadu par Sīrijas līderi un liek uzsvaru uz bruņoto opozīciju – Sīrijas nacionālo koalīciju.

2013. gada augustā stāvoklis saasinās līdz galējam, kad pienāk ziņas, ka Sīrijas valdības spēki it kā ir lietojuši ķīmiskos ieročus pret sacelšanās dalībniekiem. Rietumvalstis uzskata, ka pierādījumi ir neapgāžami, Krievijai un Irānai, protams, ir citāds viedoklis, tāpat arī visiem cilvēkiem pasaulē, kas ienīst Rietumus.

Nākošnedēļ ASV un Francija ir gatavas dot raķešu triecienus pa Asada spēkiem, izspēlējot Dienvidslāvijas bombardēšanas variantu, kad piespieda to atteikties no serbu militāra atbalsta un cīņas ar Kosovas albāņiem.

Kas no tā viss sanāks, rādīs laiks. Izmantoti fakti no Vikipēdijas:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%B8%D1%80%D0%B8%D1%8F