Mīts par amazonēm
Stāsts par amazonēm ir gandrīz vai pats populārākais grieķu mīts. Saskanā ar to, Mazāzijas zemes, vai mūsdienu Turcijas teritoriju apdzīvoja izteikti tikai sievietes – karotājas, kuras cīnījās ar tādu spēku, kuru apskaustu jebkurš tā laika karotājs.
Iigus ilgus gadus tika izskatīts, ka tas viss nav nekas vairāk kā izdoma. Pati ideja par apsolūto sieviešu sabiedrības eksistēšanu likās par absurdu: nav iespējams, ka sievietes varēja izdzīvot bez vīriešiem, un jo vairāk sāncensties ar citām armijām un cīnīties ar tām vienādā līmenī.
Tomēr tika atrastas liecības, kuras tieši norādīja uz to, ka amazones tiešām eksistēja. 2020.gadā arheologi atrada upes Devices (Donas pietekas) labajā krastā skitu perioda četru sieviešu-karotāju apbedījumu. Vidējā Donā skiti parādījās V gadsimta p.m..e. sākumā. Bet mūsdienu Voroņežas apgabala teritorijā viņu ciltis eksistēja IV gadsimtšā p.m.ē. Tieši ar šeit mitušajām sarmato-skitu ciltīm saistītas leģendas par amazonēm.
Par amazoņu reālo eksistenci sāka runāt 1980-to gadu sākumā. Tad zinātnieki no Ukrainas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūta apstiprināja, ka skifu karotāju vidū patiešām bija sievietes. Pēc viņu viedokļa, prototipi nedaudz atšķīrās no mitoloģiskiem personāžaiem. Viņas dzīvoja izolēti, neatteicās no dēliem un neizdzina vīriešus no cilts. Patiesībā skiti, dodoties tālos pārgājienos, atstāja kopā ar sievām, bērniem un saimniecību tos, kuri varēja nodrošināt cilts aizsardzību – apbrunotas sievietes – jātnieces.
Tenejas pilsēta – liecība par Trojas eksistenci
Vēstures un mītu par Troju zinātājiem pazīstama Tenejas pilsēta. Tiek uzskatīts, ka Teneju uzcēla trojieši – valdnieka Agamemnona brāļadēli. Viņi bija sagūstīti Trojas kara laikā.
Antīkais vēsturnieks Strabons apgalvoja, ka Tenejas iedzīvotaji bija galvenokārt pārcelotaji, kuri VIII gadsimtā pirms mūsu ēras devās uz Sicīliju un kļuva par Sirakūzu kolonijas pamatlicējiem. Pēc galīgās Grieķijas iekarošanas no Romas puses Teneja turpināja dzīvot un zelt, bet iekarotāji nolēma neaiztikt pilsētu, par cik tā, līdzīgi Romai, bija trojiešu dibināta.
Pilsētas sagrauto celtņu atliekas atrada netālu no ciemata Hiliomoda Peloponēsas pussalā 2018.gadā. No sākuma arheologi atrada tikai dažas kapsētas. Pēc tam, nākošā izrakumu etapa laikā, meklētāji nonāca līdz tenejas drupām, kā arī līdz marmora grīdām. Šie atradumi kaut arī netieši, taču visi norāda uz Trojas reālo eksistenci. Ja šī pilsēta neeksistētu, tad arī gūstīt nebūtu ko. Bet atrasās drupas apgalvo pretējo.
Mahabalipuramas septiņas pagodas
Frāze “Septiņas pagodas” attiecas uz senindiešu mītu par pilsētu Mahabalipuramu. Saskaņā ar to, pilsētas krastos bija izvietotas septiņi majestātiski tempļi, no kuriem viens eksistēja vēl no prinča Hiranjakašipu laikiem, apmēram pirms trīm miljoniem gadu. Tiek uzskatīts, ka tempļi bija tik skaisti un majestātiski, ka tiem skauda dievi. Lai iznīcinātu tempļus, viņi izsauca specīgākos plūdus, kuri parāva zem ūdens visu pilsētu.
Leģenda par siem tempļiem gāja no mutes mutē daudzu gadsimtu garumā. Tomēr 2004.gadā zemestrīce un cunami Indijas okeānā piespieda noticēt stāsta par septiņām pagodām realitāti. Jūra atkāpās apmēram puskilometru, un cunami atklāja legendārās Mahabalipurnmas pilsētas drupas. Izbrīnītie iedzīvotāji ieraudzīja jūrā lielu akmeņu garu taisnu rindu, kā arī dažas statujas un nelielas būves, kuras bija pārklātas ar dūņām. Kad cunami novēlās, rinda gadsimtīgo akmeņu no jauna pazuda zem ūdens. Tomēr arheologi tomēr atrada jūras krastā lielu akmens lauvu, kurš palika kā Mahabalipuramas eksistences liecība. Zinātnieki tā uzcelšanu datēja ar VII gadsimtu.
Hetu impērijas eksistences liecības
Par hetu nāciju un tās konfliktiem ar izraēliešiem tiek ne reizi tiek teikts Vecajā Derībā. Tiek uzskatīts, ka viņu cariste daudzu gadu garumā bija viena no varenākajām visos Tuvajos Austrumos. Runā, ka hetu pārstāvjiem bija daudz tiesību, kā arītie vadījās no progresīviem likumiem. Viņu zemes pletās praktiski 900 kilometrus no Melnās jūras līdz Damaskai. Tomēr, neskatoties uz visu savu varenību, hetu nācija izzuda no vēstures. Bet uz XIX gadsimtu vairums zinātnieku uzskatīja tos ne vairāk kā par izdomuneesot jebkādam vēsturiskām un srheoloģiskam liecībām.
1812.gadā šveiciesu austrumu pētnieks Johans Ludviga Burkhapdts savā ceļojumā pa Sibīriju atklāja unikālas rakstiskas liecības, kuras tikai 1880.gadā tika oficiāli atzītas par hetu. Bet 2020.gadā Turcijā zinātnieki no ASV un Lielbritānijas atklāja noslēpumaino pilsētu Tarhuntassu, kura ne reizi tika minēta Hetu impērijas dokumentos. Tā ir arī viens no pašiem masīvākajiem bronzas laikmeta pieminekļiem.
Asīzes Franciska maize
Italijā, Follonijas klosterī tiek glabāta relikvija, uz kuru nevar pretendēt neviena cita baznīca. Pēc leģendas, 1224.gadā svētais Asīzes Francisks nosūtīja mūkiem veselu maisu ar maizi, bet to nogādāja neviens cits kā eņģelis. Maiss ar maizi nogulēja klosterī apmēram 70 gadus, kamēr nepārvērtās trauslās audekla lentēs.
Pēc gandrīz astoņiem gadsimtiem mūki atļāva analizēt audekla fragmentus. Tiešām, viņus var attiecināt uz XIII gadsimta sākumu. Tāpat tika atklātas ergosterola pēdas – tas sēnītes paveids, kurš var parādīties uz maizes.
Protams, nevar precīzi noteikt, vai nogādāja maizi uz klosteri eņģelis, tomēr senās maizes esību zinātniekiem tomēr izdevās pierādīt.
Neapgāžamu pierādījumu eksistence par daudzu mītu reālo pamatu liek mums aizdomāties par to, vai taisnīgi mēs neuzticējamies daudzām pasakām. Iespējams, katrā no tām bija nozīmīga patiesības daļa.