QR kodi – tos skenē restorānos, biļešu automatizētos kioskos, uz produktu iepakojumiem un reklāmstendiem, un tie nu ir kļuvuši par tik ikdienišķu lietu, ka lielākā daļa cilvēku tos izmanto automātiski, pat neaizdomājoties, kā tie patiesībā darbojas.
Šeit nav nekā neparasta, proti, QR kodi darbojas gluži kā lielākā daļa tehnoloģiju, ko izmantojam diendienā. Reti kurš aizdomājas, kā internets sasniedz tālruni vai kāpēc Bluetooth darbojas tikai noteiktā attālumā.
QR kodi šajā ziņā nav izņēmums. Taču, atšķirībā no daudzām citām tehnoloģijām, QR koda darbības princips ir patiesi vienkārši izskaidrojams, un, to zinot, kods no ikdienišķa melnbalta kvadrāta pārvēršas par ģeniālu risinājumu ļoti konkrētai problēmai.
QR koda vēsture meklējama 1994. gadā Japānā, kur to izgudroja Denso Wave inženieri automobiļu rūpniecības vajadzībām. Ražotnēs bija nepieciešams ātrāks veids, kā identificēt detaļas. Parastais svītrkods bija pārāk lēns un glabāja pārāk maz informācijas.
Risinājums bija pievienot otru dimensiju. Tā vietā, lai informāciju lasītu tikai horizontāli kā svītrkodā, jaunie kodi to glabāja gan horizontāli, gan vertikāli, kas deva iespēju ietilpināt daudzkārt vairāk datu tajā pašā fiziskajā laukumā.
Nosaukums Quick Response jeb ātrā atbilde atspoguļoja tieši to, ko no koda gaidīja – ātru informācijas nolasīšanu.
Gadiem ilgi QR kodi palika rūpniecībā. Patērētāju ikdienā tas ienāca lēni, jo, lai to noskenētu, bija nepieciešama atsevišķa lietotne. Viss mainījās, kad QR kodu atpazīšanu spēja veikt pašas viedtālruņu.
QR kodi pasauli pārņēma nesen, tehnoloģijai apgriezienus uzņemot pēc COVID-19 pandēmijas, kad restorānos arvien izplatītāka prakse bija fiziskas ēdienkartes aizstāšanas ar digitālajām. Šodien šo tehnoloģiju izmanto teju septiņus miljardus reizes dienā!
No svītrkoda līdz kvadrātam
Lai saprastu QR kodu, ir jāzina, no kā tas radās. Parastais svītrkods, ko atrod uz pārtikas produktiem, glabā informāciju tikai horizontāli – melnbaltās svītras atbilst skaitļiem. Tā darbības princips ir vienkāršs.
Platākas un šaurākas svītras veido ciparu kombinācijas, ko skeneris nolasa vienā virzienā. Tas darbojas labi, taču svītrkoda informācijas ietilpība ir krasi ierobežota, proti, tas var glabāt vien dažus desmitus rakstzīmju.
QR kods šo problēmu atrisina ar vēl vienas dimensijas pievienošanu. Informācija tiek lasīta gan pa horizontāli, gan vertikāli, kas faktiski nozīmē, ka kods satur datus vairākās rindās vienlaikus. Matemātiski tas dod eksponenciālu informācijas ietilpības pieaugumu – vienā mazā kvadrātā iespējams ietilpināt līdz pat 4296 rakstzīmēm.
Tas nozīmē pilnu interneta adresi, tekstu, kontaktinformāciju vai pat nelielus datu failus. Atšķirība starp svītrkodu un QR kodu ir apmēram tāda pati kā starp vienu rindkopu un eseju.
Ko tieši satur tie melnie un baltie kvadrātiņi?
QR kods nav nejaušs rūtiņu kopums. Katrs tā elements pilda precīzu funkciju, un, zinot to, kods no mistiskas mozaīkas pārvēršas par loģisku struktūru.
Trīs lielākie kvadrāti stūros ir pozicionēšanas marķieri. Tie palīdz tālruņa kamerai nekavējoties atrast un orientēt kodu pareizi, neatkarīgi no tā, kādā leņķī to skenē.
Katrs no tiem izskatās vienādi (melns kvadrāts ar baltu iekšējo kvadrātu un melnu centru) un tieši šī unikālā kombinācija ļauj programmatūrai tos atpazīt pirmajā mirklī. Tāpēc QR kodu var skenēt no jebkuras puses – otrādi, sānis vai slīpi – un tas joprojām strādās.
Malās gar koda ārējo rāmi iet mainīgo melno un balto kvadrātiņu rinda – tā sauktais laika modelis. Šī josla palīdz kamerai saprast, cik liels ir kods un kā tas ir sadalīts šūnās. Jo lielāks kods, jo vairāk šūnu rindā, un laika modelis nodrošina, ka skenēšana nolasa katra kvadrātiņa pareizo atrašanās vietu.
Nelielais kvadrātiņš lejasdaļas labajā stūrī ir formatēšanas marķieris, kas skenētājam pasaka, kādā kļūdu labošanas režīmā kods ir saglabāts un kā atšifrēt pārējo informāciju.
Pārējā koda platība satur pašu informāciju jeb bitus, kas koda lasītājam pasaka, ko šis QR kods nozīmē. Informācija nav glabāta kā teksts, ko varētu nolasīt ar aci. Katra kvadrātiņu kombinācija atbilst noteiktam skaitlim pēc divnieku skaitīšanas sistēmas, tieši tāpat kā dators glabā jebkādu digitālu informāciju.
Kāpēc QR kods darbojas pat tad, ja daļa no tā ir bojāta?
Šeit slēpjas viens no QR koda inovatīvākajiem elementiem. Katrā QR kodā ir iebūvēta kļūdu labošana jeb papildu dati, kas ļauj kamerai atjaunot informāciju, pat ja līdz 30% no koda ir fiziski bojāti, aizsegti vai notraipīti.
Ko dara tālrunis, kad skenē kodu?
Kamera uzņem attēlu, programmatūra atpazīst pozicionēšanas marķierus, nosaka koda robežas un nolasa katru šūnu (melna vai balta, viens vai nulle).
No šīs bitu virknes tiek atšifrēta sākotnējā informācija. Visbiežāk tā ir interneta adrese, kuru tālrunis nekavējoties atver pārlūkprogrammā. Viss process aizņem mazāk nekā sekundi.
Vai QR kods var būt bīstams?
Jā, un par to būtu jāzina ikvienam! Tā kā QR kods var saturēt jebkādu interneta adresi, to ir iespējams izmantot ļaunprātīgi, lai novirzītu cilvēku uz viltotām banku vai iepirkšanās vietnēm. Tā sauktais quishing jeb QR koda pikšķerēšana pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par arvien izplatītāku krāpšanas veidu.
Drošības pamatlikums ir vienkāršs – pirms atvērt saiti, ko piedāvā QR kods, pārliecinies, ka redzamā adrese izskatās ticama. Ja QR kods redzams sabiedriskā vietā un izskatās uzlīmēts pāri citam kodam, labāk to neskenēt vispār.
QR kods ir elegants risinājums vecai problēmai, proti, kā ātri un uzticami nodot informāciju no vienas vietas uz citu.
Tas, ka to var izdrukāt uz papīra, uzlīmēt uz sienas un nolasīt ar jebkuru viedtālruni bez papildu lietotnēm, padara to par vienu no vienkāršākajiem un tajā pašā laikā pārsteidzoši noturīgajiem tehnoloģiju izgudrojumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā.
Komentāri (0)
Komentāru vēl nav.