Bet vienkāršo cilvēku dusma nekrīt vien uz auguru grupu, tie ir tikai tā, kurai nākas maksāt augstāko cenu. Cita un triloģijas tagadnē ne mazāk neieredzēta grupa ir Gifted maģiko spēju īpašnieki, pret kuriem, lai arī iegrožoti ar Četru lielo Likumu palīdzību un uzraudzīti ar speciāli izveidotas Administrācijas palīdzību, tiek vērsts sistemātisks ienaids par pāridārijumiem no citas paaudzes un cita laika, pat ja nozīmīgās pozīcijās ir indivīdi ar salīdzinoši lielu spēku.
Tikmēr nesaistīti, vai vismaz idejiski tam tā vajadzētu būt, ar visu kopējo sociālo, politisko un cita veida situāciju sabiedrībā tālu ziemeļos ir Barjera, kura kā maģiska Adriana tipa siena vienkārši saukta par Barjeru, kura aizsargā civilizēto pasauli no ļaunu pilniem dažādiem mošķiem kā čūskveidīgiem Dar-Gaithin vai lidot spējīgiem Al’Goriat. Viss itkā būtu jauki, ja ne vien pieaugošas baumas, bet arīdzan fiziski reāla naidnieka armija pārdabiski spēcīgu Blind veidā. Jo trakāk, ka reti kurš, kuram būtu iespēja glābt situāciju pirms vēl Barjera pilnībā sabrukusi, ziņas par problēmām kaut kur tālumā, kas pašu vēl neskar, neuztver pietiekami nopietni.
Tā nu nonākam pie pirmās grāmatas The Shadow of What Was Lost (katrai grāmatai literāriski iedvesmojošs nosaukums) un visas triloģijas katalizatora, kad maģiskās Kaladelas viens no vecajiem Ilsats ņem lietu savās rokās un sūta galveno varoni Deivianu, kuram sērijas gaitā lemts kopā ar draugiem kļūt par vieniem no spēcīgākajiem indivīdiem pasaulē, Barjeras virzienā. Bet, kā atklāsies, tad kā Ilsatu tā daudzus citus The Licanius Trilogy sērijas tēlu gadījumā to galvenais motivējošais spēks diemžēl nav dzimis no tiem pašiem labākajiem nodomiem. Varētu teikt, ka attkarībā no perspektīvas ir daudz pelēkā nokrāsu, bet tikai tad, ja pilnībā pieņem to atrunas un rīcības izvēļu ieganstus, jo dzīvību to dēļ zaudē citi.
Vien aiz sakritības un draudzīgas ar Deiviana tēlu no Kaladelas skolas slaktiņa tiek paglābts Administrācijas Nortwarden līdera Elocien dēls Torin Wirrander Andras vai vienkārši starp draugiem Wirr (pēc izrunas kā Viers), kurš pats vēl nezinot, kam piekrīt, piesakās Deivianam doties līdzi tā piedzīvojumos. Tie paceļam iesaistās tiem nezināma kareivju gūstekņa atbrīvošanā (atkal akli uzticotie Ilsatam), lai atbrīvotu, kā izrādās, par šķietami neievērojama ciemata apslaktēšanu. Tikmēr attiecīgais varonis vārdā Keidans ar visu nopietnību apgalvo, ka tā atmiņas nesniedzas tālāk kā pirms trim nedēļām, kad attapies ar zobenu rokās un viss vienās asinīs. Ticot tam labākajam un nevainībai pirms tiek pierādīts pretējais, kaut arī Licanius triloģijas pasaulē šķiet šī prezumpcija piemit vien retajam, tie sākotnēji rezervēti uzņem Keidanu savā pulkā.
Tikmēr pašā Kaladelā ir atlikusi pēdējā draugu grupas biedrs – Gifted spēju īpašniece Ashalia ‘’Ash’’ Chaedris tēls, kura ne gluži aiz sakritības, bet ir vienīgā, kura pēc vispatverošā slaktiņa vienīgā tiek atrasta starp dzīvajiem. Kas būtu bijis vainojams nežēlīgajās slepkavībās, kāpēc viņa un tikai viņa palikusi dzīva, ir tikai daži no jautājumiem, kuri urda gan pašu Ašu, gan tos, kuri viņu atrod. Bet Ašai paveicas, ka tās situācijā iejaucas drauga Viera tēvs Elosijans, kurš to ņem savā aizsardzībā. Kaut gan šeit jāpiebilst, ka vēl salīdzinoši nesen Elosijans ir bijis pazīstams ar kaislīgu ienaidu pret Gifted un vien nesena atklāsme (slepena), ka dēls ir viens no tādiem šķietami licis tam ne tikai vienkārši mainīt savas domas, bet pat aktīvi sākt tiem palīdzēt un varbūt pat lolot domas par palīdzēšanu, lai uzlabotu to vispārējo situāciju pasulē kā tādu.
Tomēr sērijas ļaunie spēki gluži negarlaikojas un neguļ uz neesošiem lauriem. Turklāt vēl galvenajiem varoņiem rūpīgi jālavierē starp situācijām un notikumu pavērsieniem, kuros tie iesviesti, jo starp tēliem, kuri sevi pozicionē kā to sabiedroto un draugu patiesībā slēpjas krietni nešķīstākas ieceres.
The Licanus triloģija aizsākas spēcīgi, kuram papildus ir interesanti uzzināt visu jauno par sērijas pasauli. Pat vēl otrā grāmata An Echo of Thing to Come spēj iznest autora James Islington iecerēto fantāzijas pasauli. Diemžēl jau uz otrā romāna beigām un viscaur trešajai The Light of All That Falls varbūt tīri personīgi, bet ne tuvu neuzrunāja lēkāšana starp laikiem, ideju iztirzājuma stils par Likteņa (ar lielo burtu) nenovēršamību, bet kas reizē neizslēdz brīvo gribu, jo lēmumus attiecīgajā brīdī tāpat pieņem tu pats, pat ja visi to tā nesaskata. Kā filozofiskā ideja, šis izceļas no visiem jo tuvāk triloģijas noslēgums. Tā arī Keidana tēls un tā unikālā, kā izrādīsies paša izvēlētā amnēzija, jo kādā brīdī sapratis, ka ceļš uz kura tā izvēles novedušas un par kādu personu padarījušas to vairs neapmierina, bet reizē atmiņu smagā bagāža neļauj uzsākt ko jaunu, izveidot jaunu identitāti, pat ja uzplaiksnī brīži, kad to itkā gribētos.
Pieļauju arī, ka autora izvēlētais notikumu izklāsta stils vairāk draudzīgs drukātajai lapaspusei, kur laiku maiņa būtu mazāk mulsinoša, ne audio versijai, bet ar visu to pārāk daudz momentu sākot jau ar triloģijas turpinājumu un vēl jo vairāk noslēdzošajā trešajā grāmatā, lai visu norakstītu uz šo faktu.
https://poseidons99.com/2025/08/06/james-islington-the-licanius-trilogy-1-3/