Inku impērijā bija vesels pasta staciju tīkls. Tās bija izvietotas uz ceļiem 12-18 kilometru attālumā cita no citas. Un to galvenā funkcija bija koordinēt valdnieka ziņnešus, kas nogādāja informāciju pašus tālākajos impērijas nostūros. Dažkārt gadījās, ka maza pasta stacija izauga par lielu ciemu vai pat pilsētu. Tā radās arī Oljantaitambo, kas atrodas Urubambas upes augštecē aptuveni trīs kilometru augstumā virs jūras līmeņa inku tā dēvētās Svētās ielejas sākumā. Oljantaitambo ir paveicies – tas izdzīvojis līdz mūsdienām. Ciemats saglabājis pirmsspāņu laiku ielu plānojumu, jo uzcelts uz seno inku māju pamatiem. Visievērojamākā vieta ir tempļu komplekss, kas atrodas uz augsta klinšu izciļņa. To, tāpat kā Saksavamanu, arī dēvē pat cietoksni, taču šis nosaukums nav īsti precīzs. Inki nebūvēja tādus cietokšņus, kādus tos iztēlojamies mēs, proti, ar aizsargsistēmu un sargtorņiem. Viņiem par aizsargu kalpoja pati daba. Inki dzīvoja kalnainā vidē, un savus nozīmīgākos objektus cēla grūti pieejamās kalnu nogāzēs un uz klintīm.

Klints, uz kuras atrodas Oljantaitambo, paceļas sešdesmit metru virs Svētās ielejas, kas stiepjas līdz pat slavenajai Maču Pikču. Uz virsotni ved vienīga šaura taka, gar kuras malām izvietota plašiem pakāpieniem līdzīga septiņpadsmit terašu kaskāde. 1536.gadā spāņi mēģināja triecienā ieņemt Oljantaitambo, taču uzbrukums apsīka, Fernando Pisarro (Fransisko Pissaro brālis) ar saviem kareivjiem steigšus atkāpās, tik tikko izvairoties no bojāejas. Šis mēģinājums ieņemt Oljantaitambo tā arī palika vienīgais. Taču tas nav pats interesantākais ciemata vēsturē. Pašā klints virsotnē atrodas drupas, ko dēvē par Desmit nišu templi. Pati ēka nav saglabājusies, palikusi priekšējā, dienvidu, siena, ko veido sešu milzīgu rožaina porfira (materiāla, kas cietības ziņā neatpaliek no granīta) monolīti. Tie sasniedz četru metru augstumu, un to svars varētu būt ap divdesmit vai divdesmit piecām tonnām. Interesanti, ka ne visi monolīti novietoti cieši cits pie cita, dažās vietās starp tiem ir spraugas, kas aizpildītas ar sīkākiem, faktiski neapstrādātiem akmeņiem. Tas patiešām ir interesanti, ja ņem vērā, ka nevienā citā senajā Peru būvē šāds paņēmiens nav izmantots. Vairākums Oljantaitambo monolītu gan pieslīpēti cits citam ar tādu precizitāti, ka starp tiem nav iespējams izbāzt pat naža asmeni vai papīra lapu.

Saglabājusies arī aizmugurējā jeb ziemeļu siena ar desmit trapecveida nišām, no kā arī cēlies nosaukums. Aizmugurējās sienas megalītiskais veidojums pārtrūkst tikai vienā vietā, veidojot tā dēvētos nepabeigtos vārtus, kas atver pieeju svētajai zonai, ko klaj gan milzīgi bloki, gan to atlūzas. Valda uzskata, ka svētajā zonā atradies Saules templis. Uz ziemeļiem no svētās zonas palikušas dzīvojamā kompleksa drupas. Izbrīnu raisa poligonālā milzīgo bloku montēšanas tehnoloģija. Tajā nav izmantota nekāda saistoša java, bet desmitiem tonnu smagi monolīti ir apstrādāti tā, lai prasmīgi izgriezti izciļņi un padziļinājumi līdzās esošajos blokos būtu savienojami kā bērnu konstruktora detaļas.

Un vēl kāds interesants fakts – no blokiem veidotajā sienā ir divi trīs trapecveida izciļņi. Lielākajai daļai bloku šādu detaļu nav. To funkcionālā nozīme vēl joprojām nav noskaidrota. Interesanti, ka Peru šādus blokus ar izciļņiem zinātnieki fiksējuši tikai vēl vienā vietā uz mūsu planētas – Lielās piramīdas apšuvumā Gīzā, Ēģiptē. Pagaidām nav iespējams izskaidrot šāda specifiska arhitektūras elementa esamību.

Oficiālā vēsture vēsta, ka Oljantaitambo kompleksu inki sāka celt 15.gadsimta vidū paša veiksmīgākā impērijas valdnieka Inkas Pačakuti laikā. Taču galvenie būvdarvi norisinājās Inkas Manko laikā. Spāņu iebrukums neļāva būvdarbus pabeigt. Un uzceltais tika sagrauts. Par to liecina pa pakalnu, tā pakājē un uz ceļa, kas ved uz akmeņlauztuvēm, izsvaidītie granīta bloki. Daudzi redzami terašu zemākajos līmeņos. Te gan jāpaskaidro, ka ielejā esošo bloku atrašanās galīgi neatbilst kādas būves sagraušanai ar cilvēka rokām, jo tie ir pārāk tālu cits no cita. Cīņa pret elku pielūgšanu nav tādu pūliņu vērta! Ja pieņemam akadēmiskās zinātnes oficiālo viedokli, nav iespējams nepamanīt arī citas pretrunas. ņemsim kaut vai “kombinēto” sienas uzbūvi, kur starp daudzu tonnu smagajiem monolītiem ir spraugas, kas aizpildītas ar sīkākiem akmeņiem. Kāpēc? Ja turpat blakus milzīgie bloki savienoti tā, ka starp tiem nav vietas pat papīra lapai.

Otra pretruna – inku valstī pastāvēja stingri noteikta celtniecības kvalitātes atbilstība ēkas izmantojumam. Viskvalitatīvākie mūri bija tempļiem un aristokrātu mitekļiem. Šeit mēs nezin kāpēc redzam atkāpšanos no šiem noteikumiem, proti, augstmaņu “rezidence” uzcelta visai primitīvi. Pat ka pieļaujam, ka arheologi un vēsturnieki kļūdījušies un šis sektors nebūt nav domāts aristokrātiem, bet gan vienkāršajai tautai, rodas cits jautājums: kāpēc līdzās templim bija nometināti vienkāršie ļaudis? No inku reliģijas viedokļa tā ir dievu zaimošana. Bet, tā kā ielejā esošās ēkas ir vēl “sliktākas”, atliek secināt, ka tā patiešām bija aristokrātu rezidence.

Ir vēl vairāki apstākļi, kas liek šaubīties, ka tieši inki uzcēla visas šīs ciklopiskās būves. Par to liecina, teiksim, akmeņlauztuves. Pareizāk, to atrašanās vieta. Tās atrodas Svētās ielejas otrā pusē, aptuveni sešu kilometru attālumā, ja rēķina gaisa līnijā, stāvā (aptuveni 50 grādu) nogāzē aptuveni kilometru virs ielejas.

Akmeņu ceļš

Rodas likumsakarīgs jautājums: kā indiāņiem izdevās pa tik stāvu krauju nolaist bluķus, kas sver daudzas tonnas, tad pārcelt tos pāri straujajai Urubambai, kuras platums pārsniedz 50 metru, pēc tam aizvilkt tos vairākus kilometrus pa ieleju un pacelt pa tādu pašu nogāzi sešdesmit metru augstumā? Akadēmiskajās aprindās pieņemts uzskatīt, ka indiāņi izmantoja tauvas un koka veltņus. Hronista Felipes Huamana Pomas de Ajalas ilustrētajā grāmatā ir pat zīmējums, ka indiāņi ar tauvām velk akmeni. Tiesa, nekādi veltņi tur nav attēloti, un arī pats akmens nebūt nav gigantisks. Taču, ka nedaudz padomājam, gribot negribot nākas apšaubīt šādu darbu veikšanas iespējamību.

Cits Peru hronists Garseljaso de la Vega savā 16.gadsimta hronikā min faktu, ka inku valdnieks nolēmis nogādāt virsotnē vienu no akmeņiem. Šim mērķim viņš norīkojis divdesmit tūkstošus indiāņu, kas vilkuši to ar tauvām. Vienā vietā akmens norāvies un nospiedis vairāk nekā trīs tūkstošus cilvēku. Te gan nepieciešami labojumi, jo spāņu bailēm bija lielas acis. Proti, ne par kādiem divdesmit tūkstošiem nevarēja būt par runa. Pats svarīgākais šajā aprakstā ir tas, ka tiek pierādīts, ka inki ne tikai nespēja uzcelt šādas būves, bet pat nevarēja nogādāt blokus celtniecības vietā.

Tātad akmeņi, kas izkaisīti ne tikai ceļā uz akmeņlauztuvēm, bet arī ciemata teritorijā, pierāda, ka templis netika iznīcināts, bet vienkārši nebija pabeigts. Inki pat nespēja izkustināt monolītus no vietas, tāpēc atstāja tos tur, kur tie gulēja. Starp citu, oficiālās versijas piekritēji ne reizi vien eksperimentāli mēģinājuši pierādīt, ka bluķus iespējams pārvietot ar primitīviem paņēmieniem, piemēram, izmantojot apaļus baļķus. Un tas pat izdevās. Taču ir viens “bet” – pārvietojamie akmeņu svēra tikai dažas tonnas, ar smagākiem nekas nesanāca. Desmitiem un simtiem tonnu smagu bluķu pārvietošanai nepietiek ar aritmētisku “vilcējspēka” palielināšanu. Tur nepieciešami citi paņēmieni un tehnoloģijas. Starp citu, pat ja eksperimentos izmantotie bluķi nesvēra vairāk par piecām tonnām, eksperimentētājiem ne reizi neizdevās veikt visu nepieciešamo ceļu no sākuma līdz beigām. Turklāt ne Svētajā ielejā, ne akmeņlauztuvēs nav uzietas nekādas pārvietošanas ierīces.

Cits nopietns pamatojums oficiālās versijas, ka Oljantaitambo uzcēla inki, apšaubīšanai ir fakts, ka tie strauji, faktiski gandrīz acumirklī aizmirsa visas megalītisko celtņu būvēšanas iemaņas. Visā inku kundzības laikmetā milzīgajā impērijas teritorijā nav uzcelta neviena (!) būve, kas pēc sienu uzbūves varētu līdzināties pat pašai nekvalitatīvākajai Oljantaitambo daļai. Taču valda uzskats, ka spāņu konkistadoru iebrukums pārsteidza kompleksā cēlājus pašā karstākajā darba laikā!

Vēsturniekiem labi zināms, ka inku impērijā pastāvēja obligātās rotācijas princips. Saskaņā ar to katrs indiānis savu pienākumu pret valsti izpildīja, veicot dažādus darbus un kļuva, tā sakot, par plaša profila speciālistu. Tas tika darīts tādēļ, lai speciālista zaudēšanas gadījumā to varētu aizstāt ar jebkuru citu. Tādējādi spāņu ierašanās brīdī tehnoloģiju vajadzēja pārzināt faktiski visiem darba spējīgajiem vīriešiem.

Vēl viens fakts, kas izraisa šaubas par būvju autorību, ir juveliera precizitāte, ar kādu bloki apstrādāti. Kā ar primitīvu instrumentu palīdzību iespējams pamākt tik ideālu savienojamību? Inki nepazina dzelzi, bronza tikai sāka parādīties. Bet bloku virsma ir burtiski nopulēta.

Akadēmiskās versijas atbalstītāji uzskata, ka inki vajadzīgo megalītikā pskaldot to ar akmens darbarīkiem. Šo teoriju var pieņemt, taču, pat pieverot acis uz gandrīz vai pulēto virsmu, nav iespējams ignorēt kādu tipisku niansi – ļoti līdzenās malas. Panākt kaut ko tādu ar atskaldīšanu nav iespējams kaut vai tāpēc, ka jebkurā iezī esošo mikroplaisu haotiskā izvietojuma dēļ akmens atdalīsies katru reizi citādi. Lai iegūtu vajadzīgo plakano virsmu un ideālu šķautni, nepieciešams vismaz zāģis, turklāt tāds, kam pa zobam arī granīts. Bet inkiem zāģa nebija! Par to arheologi un vēsturnieki ir pilnīgi pārliecināti. Taču blokos skaidri redzamas zāģēšanas pēdas. No kurienes?! Ir pat elementi, kuru izveidošana nebūtu vienkārša arī ar mūsdienu tehnoloģijām.

Kas īsti uzcēla Oljantaitambo?

Apkopojot visas minētās pretrunas un dīvainības, neizbēgami nonākam pie secinājuma, ka oficiālā versija ir neapmierinoša. Bet kas tad īsti uzcēla Oljantaitambo?

No kalna augšējā laukuma līdz pat ielejai cauri visam kompleksam virzienā no austrumiem uz rietumiem stiepjas savdabīga ieplaka, kas atgādina izžuvuša strauta gultni. Bet, tā kā tur ir klints, var diezgan droši apgalvot, ka šīs pēdas atstājis nevis ūdens, bet gan spēcīga dubļu straume. Brāžoties no austrumiem uz rietumiem, tā daļēji izskaloja Saules tempļa laukuma malas, kā nieka skaidiņas izsvaidīja akmens blokus, aizskalojot daļu no terašu sienām. Aizmugurējā Desmit nišu tempļa siena, kas ir vislabāk saglabājusies, atradās klints aizsegā, tāpēc izturēja. Savukārt priekšējā no trieciena sagruva, un straume to aizrāva sev līdzi. Izkaisītie akmens bluķi bija tie, kas uzvedināja akadēmiskos pētniekus uz domām, ka pie visa vainīgi spāņi.

No kurienes radās dubļu noslīdenis? Virs tempļa laukuma nav ne ūdeņiem bagātu upju, ne sniegotu virsotņu. Ja straume nenāca no kalnu virsotnēm, no kurienes tad?

Plūdi…

Bet varbūt lietas būtība meklējama tā dēvētajos grēku plūdos? Tajā pašā kataklizmā, kas atspoguļota faktiski visu tautu mitoloģijā. Saskaņā ar vienu no versijām plūdus izraisīja milzīgs meteorīts nokrītot vietā, kur patlaban plešas Filipīnu jūra. Trieciens radīja gigantisku cunami, kas, šķērsojot visu Kluso okeānu, nogāzās arī pār Peru teritoriju. Tomēr starp okeānu un Oljantaitambo paceļas vairāk nekā piecus kilometrus augsta kalnu grēda. Vai viļņi, kas radās nokrītot meteorītam, varēja sasniegt tādu augstumu? Pēc daudzu ekspertu somām varēja gan. Turklāt tiem nemaz nevajadzēja pārvarēt augstākās virsotnes. Lai tiktu pāri grēdai un pa Urubambas gultni pretēji tās tecēšanas virzienam trauktos uz Oljantaitambo, pietika pārvarēt kalnu pārejas.

Par laiku, kad notika grēku plūdi, ir dažādi viedokļi, taču jebkurā gadījumā tas bija tūkstošiem gadu pirms inku impērijas rašanās. Tā ka inki šeit uzgāja drupas, kas bija palikušas no senas, vārda vistiešākajā nozīmē, pirmsplūdu laiku civilizācijas. Viņi prata atbilstoši novērtēt vietas stratēģiskās priekšrocības, uzcēla jau minēto visai primitīvo “aristokrātu rezidenci”. Ja tā būtu uzcelta tad, kas visas pārējās būves, spēcīgā straume aizskalotu šīs vienkāršās konstrukcijas.

Spriežot pēc visa, inki arī mēģināja atjaunot pirmsplūdu laiku sagrautās būves. Un dažas no atjaunošanas darbu atstātajām pēdām ir redzamas. Viņi daļēji atjaunoja sagrauto terašu iecirkni zem desmit nišu sienas. Šī darba veikšanai nebija nepieciešamas megalītisko būvju celšanas iemaņas. Par atjaunošanas darbiem liecina jau minētās spraugas, kas aizpildītas ar sīkākiem akmeņiem. Inkiem kā nebūt izdevās nogādāt vietā – cietokšņa sienā – vairākus akmeņus, ko viņi, iespējams, izdarīja ar visai primitīviem paņēmieniem. Taču viņiem pietrūka iemaņu savietot tos ar tādu precizitāti, kā to bija darījuši pirmsplūdu laiku celtnieki. Tādējādi vienkāršu un loģisku izskaidrojumu gūst arī visas unikālā būvējuma dīvainības, kas nekur citus nav sastopamas.

Bet kāpēc inki pārtrauca pirmsplūdu laiku tempļa atjaunošanu? Tur pie vainas nebūt nav spāņi. Jau esot iekarotāju pakļautībā, inki vēl samērā ilgi dzīvoja mierīgi un turpināja celt mitekļus un pasta stacijas, protams, izmantojot savas diezgan primitīvās tehnoloģijas. Acīmredzot tempļa atjaunošanas darbu pārtraukšanas cēlonis bija de la Vegas aprakstītais nelaimes gadījums, kurā gāja bojā daudz cilvēku. Visticamāk, šo traģēdiju inki varēja uzskatīt par dievu dusmām par cilvēku mēģinājumu kļūt tiem līdzīgiem. Turklāt inki saprata, ka tas viņiem vienkārši nav pa spēkam…

Secinājumi

Pirmkārt, spāņi nesagrāva Oljantaitambo megalītiskās būves. Vairākus gadu tūkstošus pirms viņiem to paveica grēku plūdi. Otrkārt, inki necēla būves no milzīgiem akmens blokiem, tikai mēģināja tās atjaunot. Treškārt, gan visu šo būvju, gan terašu patiesie veidotāji, visticamāk, bija pirmsplūdu laiku civilizācijas pārstāvji, kuri pārzināja tehnoloģijas, no kurām daudzas nav pieejamas pat mums, kas jau speram pirmos soļus nanotehnoloģiju jomā.

Principā šajos secinājumos nav nekā fantastiska. Pie šādiem slēdzieniem neizbēgami nonāks jebkurš, pat visskeptiskāk noskaņotais cilvēks, ja vien ņems talkā elementāru loģiku. Taču, lai šī versija tiktu atzīta, nepieciešami vērienīgāki pētījumi Oljantaitambo kompleksā. Vajag veikt rūpīgas ekspertīzes iesaistot tajās plašu speciālistu loku no dažādām zinātnes nozarēm. Citiem vārdiem sakot, akadēmiskie vēsturnieki tik viegli neatdos savas pozīcijas.