Īri, velsieši un skoti ir seno ķeltu – valodas un kultūras ziņā tuvu indoeiropiešu tautu grupas – pēcnācēji. Ķelti ap 5.-6.gs. pirms mūsu ēras jau apdzīvoja Anglijas salas, dēvējās par britiem un arī savu zemi sauca par Britāniju. Sākumā tie nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību, vēlāk arī ar tirdzniecību. Ķeltiem bija sava priesteru kārta – druīdi, un viņi ticēja personificētiem dabas spēkiem. No ķeltiem izveidojās trīs atšķirīgas etniskas grupas – īri, velsieši jeb kimri un skoti, kas mūsu ēras sākumā pārstāv jau samērā augstu materiālo un garīgo kultūru. Viņu folklora pārsteidz ar plašo vērienu un cilvēku raksturu psiholoģiski pareizu atveidojumu. Pasaku un teiku varoņi cīnās ar pārdabiskiem spēkiem, ar ienaidniekiem un ļauniem cilvēkiem, saceļas pat pret druīdu varu, nebīstas no nāves vai ļauniem gariem, augstāk par visu cilvēkā vērtē spēju turēt doto vārdu, vēlēšanos palīdzēt vājiem un ievērot sentēvu tradīcijas. Sevišķi skotiem un velsiešiem ir daudz teiku par spēkavīriem un drosmīgiem karotājiem, arī populārais leģendu cikls par karali Arturu (lai gan daži vēsturnieki uzskata, ka Arturs bijis tikai algotņu vadonis un atradies britu karaļu dienestā).
Daudzās plaši sazarojušās dzimtas jeb klani par savu ciltstēvu uzskatīja kādu mītisku varoni, kura īpašības piedēvēja visiem pēcnācējiem, tādējādi cenšoties saglabāt senās tradīcijas. Šo sabiedrisko grupējumu resp. klanu pamatos bija senā asinsradniecība, kaut gan klanu vadoņiem bija tiesības adoptēt pilnīgi svešus cilvēkus (skat. “Leu un Blodida”). Varenākā klana vadonis parasti saucās par karali, un, spriežot pēc teikām, šādu karaļu bija krietni daudz.
Klanu savstarpējās cīņas (skat. “Danveganas burvju karogs”) bija viens no iemesliem, kas britus novājināja, un mūsu ēras 5.fs. tos uzveica no Eiropas kontinenta ieradušās ģermāņu ciltis – angļi, sakši un juti. Iebrucēji iekaroto zemi izdāvināja vispirms uzvarētāju aristokrātijai, kas ķeltus daļēji iznīcināja, daļēji iegrūda verdzībā; vairākas ķeltu ciltis atkāpās uz kalnainākajiem rietumu apgabaliem (Velsu), daļēji izceļoja uz Franciju (Bretaņu). Iekarotāji atnesa līdzi ģermāņu pasaku sižetus, kas pazīstami visā Eiropā, tomēr ar laiku jaunajā dzimtenē, kurai viņi piešķīra Anglijas vārdu, šie sižeti zināmā mērā izmanījās un ieguva citas īpatnības.
Briti cītīgi sargāja savas garamantas no svešas ietekmes, tāpēc viņu pasakas un leģendas ir stipri atšķirīgas no iekarotāju folkloras. Uzvarētie centās kaut savā tautas literatūrā saglabāt neatkarību, nacionālās tradīcijas un valodu. Tiklab viņu senie epi, kā vēlākos laikos radušās pasakas un teikas ir pilnīgi savdabīgas.
Līdz ar zemes pāreju privātīpašumā, cilts locekļu ekonomisko diferenciāciju un valsts kā apspiešanas līdzekļa radīšanu beidzās anglosakšu pirmatnējās sabiedrības posms.
11.gs. Angliju iekaroja normaņi – no Francijas ieradušies un tur jau aklimatizējušies kādreizējie skandināvi. Par Anglijas karali 1066.g. kļuva Vilhelms I Iekarotājs un nodibināja normaņu dinastiju. Ja anglosakši kā uzvarētāji neatrada kopēju valodu ar britiem, tad tikpat grūti viņiem bija to atrast ar normaņiem, un tāpat kā briti, tā arī tagad anglosakši centās saglabāt savas folkloras īpatnības.
11.-12.gs. bija pagrieziens Ziemeļ- un Rietumeiropas sociālajā attīstībā. Tie bija feodālās sabiedrības ziedu laiki, beidzās tautu pārvietošanās laikmets, iekarošanas tendencēm tika piešķirts reliģisks raksturs – sākās krusta kari. Krusta karotāji, svētceļnieki, klejojoši mūki un tirgotāji izplatīja nostāstu un teiku sižetus un teiksmas par karali Arturu un viņa Apaļā galda bruņiniekiem vai Tristanu un Isoldu, un šīs teiksmas pārceļoja uz kontinentu, kur tika pārveidotas dažnedažādos variantos. Savukārt teika par Arturu, dažādi variēta, jo plaši izplatījās arī starp uzvarētājiem, jo modināja velsiešos patriotiskas jūtas. Jādomā, ka mīts par to, ka Arturs nav miris un tikai gaida, kad tauta aicinās viņu palīgā (skat. “Artura atdusas vieta”), radies pēc normaņu iebrukuma. No otras puses, līdz ar Velsas iekarošanu arī normaņu dižcilši Francijā iepazinās ar šo leģendu, kas, pareizi izmantota, varēja kalpot iekarotāju interesēm. Normaņu karaļu dinastija bija iznireļu dinastija, jo Vilhelms Iekarotājs bija tikai hercogs, turklāt mucinieka meitas ārlaulības dēls, tāpēc dinastijai vajadzēja mītu, tādu, kāds jaundibinātajai Romas impērijai bija “Eneīda” vai franču karaļiem teiksmas par Kārli Lielo. Tā radās normanizētais Arturs, kas normaņiem bija sevišķi izdevīgs tāpēc, ka dzīvoja pirms sakšu ienākšanas Anglijā un visās senajās leģendās cīnījās pret tiem.
Radniecība ar visā Eiropā pazīstamiem sižetiem visskaidrāk redzama angļu pasakās. “Kankarīte” un “Trīs galvas avotā” atgādina pasaku par Pelnrušķīti, daļēji tas sakāms arī par “Meldernīcu”; “Džeks un garā pupa” un “Naskā Mollija” variē plaši pazīstamo tēmu par rupja spēka pilniem, bet stulbiem milžiem, kurus uzveic atjautīgs zemnieka zēns vai meitene; “Džeks Henafords” ir izplatīts rūdīta algotņa-zaldāta tips. Pasakas par mātesmeitu un bārenīti sastopamas arī citā uztverē – mātesmeita mīl pameitu un par spīti pamātei palīdz tai (“Divas princeses”). Interesanti, ka pilnīgi trūkst pasaku par trim brāļiem, diviem gudriem, trešo muļķi; jādomā, tās radušās pēc tam, kad anglosakši atstāja kontinentu.
Eiropas kontinentā grūti sameklēt kaut ko līdzīgu britu pasakām un leģendām, kurās darbojas fantastiski dzīvnieki un mītiskas būtnes elfas. Īru folkloras vācējs Jeitss izsakās, ka, pēc senatnes pētnieku domām, elfas esot kādreizējās pagānu dievības. Kristīgā ticība laupījusi tām pielūgsmi un upurus, tāpēc tās tautas iztēlē pat fiziski samazinājušās līdz pāris sprīžu garumam. Elfas ir viegli aizvainojamas, par tām pat nedrīkst daudz runāt, tās jādēvē par “labiem ļautiņiem” vai “sīkaliņiem”, taču tikpat viegli var tikt ar tām draugos. Elfas ir pārgalvīgas, dažkārt ļaunas, tās zog vau apmaina bērnus (skat. Īru pasaku “Olu čaumalu brūvējums”, velsiešu pasaku “Bērns gados” un “Zēns, kurš atgriezās no Elfu zemes”) un laupa pat jaunekļus un jaunavas (skat. skotu pasaku “Tams Lins”, īru pasaku “Džemijs Frīls un jaunā lēdija”). Elfas ļoti mīl mūziku un dziesmas, tāpēc dāsni apbalvo ar šo talantu apveltītus cilvēkus (skat. īru “Nokgraftonas teiku”), bet necieš tos, kas iedomājas esam šai ziņā pārāki par pašām elfām, un bargi soda pārdrošniekus (skotu teika “Keitas dūdnieks”).
Galvenie svētki britiem pagānu laikos bijuši saistīti ar ziemas iestāšanos un svinēti 1.novembrī. tad druīdi iekūruši svēto uguni, upurējuši dievībām un ļaudis līksmojušies veselu nedēļu. Baznīca, cenzdamās pielāgot pagāniskos ticējumus un rituālus saviem mērķiem, nosaukusi 1.novembri par mirušo pieminēšanas resp. Visu svēto dienu, tomēr ar šo dienu joprojām saistās senie ticējumi.
Īpatnējs pasaku tēls ir paks, kas parasti parādās kāda dzīvnieka – āža vai zirga – izskatā. Lai arī paks ir visai pārgalvīgs, kam patīk dzīt jokus un pastrādāt visādas palaidnības, novembrī tas ir labā prātā un palīdz cilvēkiem. Banšijas – vecas raganas (skotu pasaka “Zilā cepure”) – īru pasakā “Dūdnieks un paks” uzrunā viņu par Novembra paku, kas liecina, ka dūdniekam briesmas nedraud, jo novembrī pārdabiskās būtnes ir cilvēkiem labvēlīgas.
Liela nozīme pasakās un teikās ir visādām burvestībām. Piemēram, olu čaulu brūvējums vai melna vista palīdz atdabūt elfu apmainīto bērnu, burvju ziede atdzīvina nokauto zirgu vai, ietriepta acīs, ļauj redzēt elfas, kas rotaļājas ziedos, niedre, noskaitot burvju vārdus, pārvēršas straujā kumeļā. Īpatnēja parādība ir geisi (īru gris, skotu geason) – aizliegumi vai uzlikti pienākumi. No pirmatnējo tautu reliģiskajiem aizliegumiem (“tabu”) tie atšķiras ar to, ka geisiem ir izteikti personisks raksturs. Piemēram, Konam Edam (pasaka “Kons Eda vai Ērna ezera zelta āboli”) pamāte uzliek geisu – uzmeklēt burvju kumeļu. Burvju suni un ezera valdnieka zelta ābolus; “Daiermeda nāvē” skaistule Greine ar savu geisu saista varonīgo Daiermondu, kam nu jālauž vasaļa uzticība feodālim un jābēg projām ar sava kunga līgavu, labi apzinoties, ka šāda rīcība var maksāt pašam dzīvību.
Vēl pasakās un leģendās minēti ar dažādām vietām saistīti dzīvnieki – fantastiski nezvēri afanki, ar pārdabisku spēku apveltīti suņi vai ūdenszirgi. Sevišķi daudz par tiem vēstī velsiešu un skotu folklora (atcerēsimies presē daudzkārt pieminēto Lohnesas resp. Nesas ezera briesmoni). Minēti arī ūdensvīri. Tie pievāc noslīkušo jūrnieku dvēseles un noglabā gliemežu čaulās, no kurām tās atbrīvo brašs zvejnieks, iepriekš aizsūtījis sievu svētceļojumā, lai māja tīra (te laikam gan teicējs šķelmīgi pasmaidījis), un piedzirdījis ciemos uzaicināto ūdensvīru tā, ka tas paliek guļam pagaldē (“Dvēseles krātiņos”).
Milži sastopami arī britu pasakās (pēc vēsturnieku domām, tie ir senie varoņi, ar kuriem notikusi metamorfoze pretējā virzienā – tie pieņēmušies augumā un spēkā, bet pagāniskās dievības sarukušas līdz “sīkaliņu” apjomam), taču britiem tie ir personificēti ar noteiktam rakstura īpašībām, piemēram, īru Fins ir stiprs, bet bailīgs, Kukulins varonīgs, bet lētticīgs (skat.”Nokmenijas teiks”). Viņi allaž apveltīti ar kādu īpašu spēju – īru Fins pasūkā īkšķi, bet skotu Fins (skat. “Daiermeda nāve”) paspaida savu gudrības zobu, un abi tūdaļ zina, kas notiek tuvu un tālu, velsiešu Gvidions prot gan pats pārvērsties dažādos veidos, gan pārvērst citus un spēj pat no ziediem un smaržām uzburt jaunavu (“Leu un Blodida”).
Pasaku un leģendu vākšana Anglijā uzsākta samērā vēlu. Anglijas folkloristu biedrības prezidents Džozefs Džekobss 1890.gadā izdeva “Angļu tautas pasakas”. Viņa savāktās pasakas nav literāri apstrādātas, jo vācēja mērķis bija sniegt tās neskartā veidā. Īru pasakas un teikas vācis un pats pierakstījis īru dzejnieks Nobeļa prēmijas laureāts Viljamss Batlers Jeitss.
Krājuma mazā apjoma dēļ, protams, nav iespējams vispusīgi parādīt angļu tautas foklkoras bagātības, taču jācer, ka tas vismaz sniegs zināmu nojausmu par šīm bagātībām un to nacionālo savdabību.
Jāpiezīmē, ka britu īpašvārdu un vietvārdu fonētisko rakstību nav izdevies tiktāl noskaidrot, ka tā varētu pretendēt uz neapstrīdamu pareizību.