Bet mūsdienu galvenais daudzu pasaules iekārtojuma postulātu satricinātājs Īlons Masks uzskata, ka gadījumā, ja Marsa polos uzspridzinātu pietiekami lieli daudzumu kodoltermisko bumbu, šo sprādzienu radītā enerģija izkausētu tur patlaban uzkrāto ledu, ūdens pārvērstos tvaikā un atmosfēras spiediens paaugstinātos, savukārt jaudīgā radioaktīvā starojuma izraisītā ogļskābās gāzes molekulu sabrukuma rezultātā palielinātos skābekļa daudzums. Lūk, un kaut kad pēc visa tā varētu sākt Marsa kolonizēšanu.
Šajā projektā kaut kas dīvains šķita matemātiķim Robertam Volkeram, tāpēc viņš nolēma pārbaudīt, ko par to var tikt saistībā ar gluži zinātniskiem aprēķiniem. Un tie pauž, ka idejas sekmīgai īstenošanai labāk par kodoltermiskām bumbām noderēs parastās atombumbas ar aptuveni vienu megatonnu lielu jaudu – lai izkausētu Marsa polu ledus cepures, būtu nepieciešams vienu nedēļu katru dienu uzspridzināt 3500 tādu bumbu.
Tostarp uzreiz piebilst, ka pagaidām cilvēces rīcībā nav tik daudz urāna, kā arī līdzekļu tāda daudzuma atombumbu nogādāšanai uz Marsa. Un, pat ja tādi būtu, tas viss vienalga nespētu atrisināt problēmu, jo maksimālais spiediens, kādu varētu izdoties tādā veidā sasniegt, būtu ne vairāk par 7% no Zemes atmosfēras spiediena. Un, protams, nemaz nerunājot par gigantisko visas planētas radioaktīvo piesārņojumu…
