Holandes salas bākas gaisa, kas atrodas Kedžes Streit (Kedges Strait) šaurumā pretī Point Lukaut (Point Lookour), pēc izskata nav tā pievilcīgākā bāka: tikai pāris diapazona marķieri un automātiska gaisma uz sarūsējuša tērauda rāmja, kas izskatās pārāk liela. Uz šīs bākas parasti ligzdo vai vienkārši tāpat sēž putni, pārliecībā, ka neviens viņiem šajā izolētajā vietā netraucēs. Viļņu šļakatas un reti putnu saucieni ir vienīgās skaņas, kas pārtrauc klusumu. Cilvēki no garāmbraucošajiem kuģiem var diezgan ilgi skatīties uz šo gaismu, lai koriģētu kursu, un tad aizgriezties prom.
Tomēr, neskatoties uz savu pašreizējo izskatu, Holandes salas bākas gaisma sevī slēpj vardarbību, nāvi un noslēpumus.
Redziet, Holandes salas bākas gaisma kādreiz bija pilnvērtīga bāka, kas kopā ar tuvējo Solomon Lump gaismu iezīmēja Kedžes Streit. Stāsts sākās naktī uz 1931.gada 11.martu, kad Henrijs Stērlings, Solomons Lump (Solomon’s Lump Light) uzraugs, pāri Kedžes Streit skatījās uz rietumiem. Tikai dažu kilometru attālumā tumsā atradās Holandes salas bākas gaisma, kuras uzraugs bija Stērlinga drauga Ulmans Ouens. Abi vīrieši bija nodarbināti ASV bāku dienestā. Tajā naktī gaisma, kas nāca no Holandes salas bākas gaismas, bija neizskaidrojami blāva. Stērlings bija noraizējies, ka varētu būt noticis kaut kas nopietns.
Viņš sazinājās ar Somersetas apgabala šerifu Luteru Doretiju, kurš nākamajā dienā kopā ar apgabala tiesnesi un ārstu devās uz Holandes salas bāku. Tuvojoties bākai viņi sauca Ouenu, taču neviens neatbildēja. Pie bākas bija pietauvota neliela laiva; tas nozīmēja, ka Ouens bija tur. Bet kur?
Durvis bija vaļā. Iekšā valdīja drausmīgs klusums. Izskatījās, ka uzraugs ir kaut kādā veidā pārkritis pāri bortam, taču, ieejot istabā, vīrieši ieraudzīja šausminošu skatu.
Ulmans Ouens gulēja uz grīdas. Lielākā daļa drēbju no viņa ķermeņa bija noplēstas. Istaba bija izdemolēta. Visur mētājās papīri, saplēstu trauku lauskas un apgāztas mēbeles. Bet vissliktākais bija asinis. Visur bija sarkanas šļakatas, un blakus Ouena ķermenim gulēja asiņains nazis. Ārsts apskatīja ķermeni, bet neatrada nevienu brūci, izņemot zilumu. No kurienes bija asinis? Sākumā ārsts nodomāja, ka Ouenam ir bijusi lēkme. Uzraugs strādāja viens pats tāpēc, ka viņa palīgs bija saslimis. Žurnālā pēdējais ieraksts bija izdarīts tieši tad, kad tika paziņots par strāvas padeves pārtraukumu. Ieraksti neliecināja par kaut kādām problēmām.
Tad, kad policija mēģināja noskaidro notikušā apstākļus, sāka izplatīties baumas. Laikraksts publicēja ziņojumu, kurā bija tikts, ka bākā ir atrastas nezināmas narkotikas, taču tie izrādījās meli. Pēc tam parādījās ziņojumi par noslēpumainu kuģi bez gaismām, kas tajā naktī, kad nomira Ouens, esot tuvojies bākai. Taču tā izrādījās laiva, kurai nebija sakaru, un kura vilka citu laivu. Nepamatotas baumas, ka policija ir arestējusi un izspiedusi atzīšanos, atklājās.
Populārākās baumas attiecās uz atriebīgiem ruma kontrabandistiem. 1931.gadā spēkā bija stingrs “sausais likums”, un Česapīka līci šķērsoja kontrabandisti, kas nelegāli mēģināja ievest dzērienus izslāpušajos Baltimoras, Vašingtonas un Anapoles tirgos. Saskaņā ar teoriju bākas uzraugs varēja lieliski novērot kontrabandistu kustību pa līci. Iespējams, ka viņš par laivām, kuras bija pilnas ar dzērieniem, ziņoja krasta apsardzei. Ņemot vērā visu to naudu un briesmas, kas bija saistītas ar rumu un organizēto noziedzību, šis scenārijs nebija izdomājums.
“Sausā likuma” pārkāpšanas iespējamība un noziegums, kas izdarīts federālā objektā, lika Izmeklēšanas birojam (vēlāk kļuva par FIB) sākt savu izmeklēšanu. Pirmā lieta, ko viņi izdarīja, bija Ouena ķermeņa ekshumēšana un autopsija. Apsarga radinieki bija pārliecināti, ka viņa nāvi nav izraisījuši dabiski cēloņi. Pierādījumi par vardarbīgu nāvi nozīmētu, ka Ouens miris pildot savus darba pienākumu, tāpēc viņi varētu pretendēt uz kompensāciju.
Autopsija atklāja, ka Ouena galvaskauss ir traumēts un viņa sirds ir palielināta. Pēc papildus izmeklēšanas un liecinieku nopratināšanas vietējie un federālie izmeklētāji secināja, ka nāve bija iestājusies dabisku iemeslu dēļ, kā jau ārsts, kurš atrada uzrauga līķi, bija prognozējis. Šķiet, ka Ouens bija sirdslēkmes vai krampju upuris, kā rezultātā viņš guva galvaskausa traumu un zilumu. Bet kā ar asinīm, ja neeksistē redzamas brūces? Varbūt, ka tā bija deguna asiņošana.
Šis secinājums, protams, nevienu neiepriecināja, un izskanēja aicinājumi veikt rūpīgāku izmeklēšanu. Tomēr neviens neko neuzsāka.
Tomēr šajā jautājumā bija kaut kas dīvains, kaut kas nedeva mieru. Tajā pašā gadā “sausā likuma” aģenti Teilora salā, tikai dažu kilometru attālumā no bākas, atklāja lielu ruma kontrabandistu sindikātu. Tad, kad vienu no kontrabandistiem ielika cietumā, viņš pateica, ka ar virsniekiem izdarīs to pašu, ko izdarīja ar bākas uzraugu. Nopratināšanas laikā viņš apgalvoja, ka tas bijis joks, un viņš noliedza, ka pazītu Ouenu.
ASV bāku dienests 1939.gadā kļuva par krasta apsardzes daļu, un 1957.gadā bākai uzbruka Jūras armijas spēki. Jā, Skyraiders apkalpe plānoja naktī veikt raķešu uzbrukumu nogrimušajam Hannibal korpusam, kas atradās dažu kilometru attālumā no Holandes salas bāra gaismas. Taču tā vietā viņi uzbruka bākai.
Par laimi, raķetes nebija sprādzienbīstamas. Neviens necieta, taču bākas korpusā tika izsisti vairāki caurumi, salauztas un saliektas tērauda detaļas. Tomēr visā izmēģinājuma laikā turpināja degt gaisma. Pilotiem tika dota pavēle nekavējoties nolaisties. Parādījās kaut kādas runas par iespējamiem disciplinārsodiem vainīgajiem, taču galu galā satraukums ap šo lietu pierima.
1962.gadā krasta apsardze nolēma nomainīt Holandes salas bāra gaismu ar automatizētu modeli, kuru nevajadzēja vadīt cilvēkam.
Vecā bāka pazuda, bet noslēpums par to, kas notika ar uzraugu Ouenu, joprojām nav atklāts.
