Pēc šī paziņojumi par kastingu sāka plūst straumēm un pēkšņi kļuva skaidrs, ka “Hobits” tumēr notiks. Izrādījās, ka kontrakti sen jau bija parakstīti un viltīgais Džeksons vienkārši gaidīja īsto mirkli. Visu trīspadsmit rūķu vārdus paziņoja vienlaicīgi. Bet Smoga un Nekromanta balss izrādījās Benedikts Kamberbečs no tā paša seriāla “Šerloks”, tā kā ainā, kurā Smogs tikās ar Bilbo angļu valodā runājošie skatītāji izdzirdēs dialogu starp Holmsu un Vatsonu.
Karaļa atgriešanās.
Filmēšanas sākuma diena, 2011. gada 21. marts, kļuva par īstiem svētkiem. “Gredzena pavēlnieka” veterāni satikās pēc ilgiem gadiem, neslēpjot prieka asaras. Projektam tomēr bija lemts notikt. Visi “Hobiti, kuri varēja būt” beidzot atsējās un pienāca laiks taisīt “Hobitu”, kas patiešām būs.
Vēl sagatavošanas etapā kļuva skaidrs, ka ar vienu filmēšanas grupu būs par maz. Otru grupu vadīja Endijs Sērkiss, kam režisora darbu vajadzēja savietot ar Golluma lomas tēlošanu. Kamēr Džeksona galvenā komanda braukāja pa Jaunzēlandi ar kravas mašīnām, Sērkisa grupa riņķoja ar helikopteriem, meklējot dabas skatus, kas nebija redzami “Gredzenu pavēlniekā” un uzņēma īsas ainiņas tālākās vietās.
Dalienas (Šīras) dabas skatu filmēšana notika Matamatas pilsētas tuvumā – turpat, kur filmēja “Gredzenu pavēlnieku”, taču hobitu alas nācās būvēt no jauna. Pagājušā reizē tās būvēja pagaidu variantā, no plastmasas un pēc filmēšanas nojauca. Kaut arī vietējie varas pārstāvji bija atstājuši Šīras atliekas neskartas, tūristiem nācās rādīt tikai caurumus pakalnos. Šoreiz filmēšanas grupa saņēma atļauju uzbūvēt īstu ciemu no ilglaicīgiem materiāliem, kas paliks Matamatai, strādājot tūrisma industrijas labā.
Džeksons atzinās, ka galvenā problēma viņam izrādījās rūķi – vesels bars bārdaiņu, kurus varēja atšķirt tikai pēc vārda. Tāpēc grimētāju uzdevums bija, padarīt katru no tiem unikālu. Katram, sava neatkārtojama frizūra, savādāka figūra. Aktieri, kas tēloja Torinu un viņa komandu, bija pieauguša cilvēka auguma vīrieši, tāpēc dažās ainās, kur Bilbo un rūķi stāvēja blakus cilvēkiem, viņus nomainīja dublieri, pundurīši.
2009. gadā Džeimss Kamerons nostādīja kinopasauli uz ausīm, izlaižot “Avataru” 3D formātā. Satriektie skatītāji atnesa uz kinoteātru kasēm vairāk nekā divus miljardus dolāru. Kinostudijas noelsās un kopš tā laika nesekmīgi centās atkārtot Kamerona panākumus, laižot laukā vienu 3D filmu pēc otras. Trīsdimensiju būs arī “Hobits”. Taču Pīters Džeksons nolēma neatpalikt no kolēģa un iztaisīt vēl vienu kinorevolūciju – uzņemt filmu formātā 48 kadri sekundē. Neskaitot daudz reālistiskāku attēlu, formāts “Hobita” veidotājiem atnesa ne mazums galvas sāpes. Izrādījās, ka krāsas šādā formātā tiek uztvertas savādāk, dažās ainās nācās grimēt aktierus, padarot tos sarkanus kā bietes. Pārāk “dzīvais” attēls prasīja daudz rūpīgāku pieeju apģērba sīkajām detaļām. Taču tas viss izrādījās tīrie sīkumi salīdzinājumā ar galveno problēmu – psiholoģisko.
Kad desmit minūšu garo “Hobita” fragmentu jaunajā formātā svinīgi parādīja Comic-Con-ā, atsauksmes bija... nepārliecinošas. Attēls skatītājiem izskatījās pārāk nepierasts, bija pazudusi miglainība, ko parasti gaida no kino. Kāds salīdzināja “Hobitu” ar teletranslāciju, cits – ar caurumu sienā, aiz kuras norisinās aina. Džeksonam nācās atdzīt, ka auditorijai ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie jaunā kino izskata. Un, diemžēl, riskēt ar svešu naudu kino progresa vārdā viņš nevar. Tā kā masu skatītājs “Negaidīto ceļojumu” redzēs garlaicīgajā un banālajā formātā 24 kadri sekundē. Variants 48 kadri sekundē tiks rādīts ierobežotā daudzumā un pēc rezultātiem pieņems galīgo lēmumu, kādā formātā rādīt otro daļu. Klīst baumas, ka arī Džeimss Kamerons izlaidīs “Avataru 2” jaunā formātā, ja “Hobits” savāks iespaidīgu kasi.
Par laimi šo “Hobitu, kurš varēja būt” mēs tomēr redzēsim un ir cerības, ka drosmīgais eksperiments tomēr attaisnosies. Vērts paskatīties filmu tieši formātā 48 kadri sekundē – kaut vai ziņkārības dēļ.
Pēdējo sensāciju Džeksons pasniedza dažus mēnešus pirms pirmizrādes: “Hobits” kļūs par triloģiju. Viņš ar scenāristiem Frenu Filipu izraka no Tolkina dienasgrāmatām tik daudz interesantu sīkumu, ka divās filmās tos nevarēja savietot. Trešā “Turp un atpakaļ” daļa kalpos tieši par to pašu “tiltiņu” uz “Gredzenu pavēlnieka” notikumiem, ko lika priekšā del Toro. Spriežot pēc visa, mūs gaida stāsts par Saurona atdzimšanu un to, kā Balins iekaroja Moriju. Nez no kurienes atskanēja klaigas, ka mantkārīgais Pīters gribot iedzīvoties no Tolkina mantojuma. No mazā “Hobita” iztaisīšot trīs filmas! Taču te runa nav tikai par naudu, Viduszemes filmēšana Pīteram bija kļuvusi par visas dzīves lietu. Džeksona filmas jau sen ir kas vairāk, nekā vienkārši Tolkina grāmatu pārnesumi uz ekrāna. Tās ir pārvērtušās par patstāvīgiem darbiem, par Džeksona pasauli, tādu dzīvu un detalizētu, par kādu Profesors nevarēja pat sapņot. Un fantāzijas kino šīs filmas ir tikpat svarīgas kā Tolkina grāmatas fantāzijas literatūrai. Tieši Pīters pašlaik ir gandrīz vai vienīgais , kas uzņem postmodernistiskas pasakas pieaugušajiem, un nevis pilsētas gotiku vai pseidovēsturi, bet gan īstu episko fantāziju žanra labākajās tradīcijās. Tā iemesla dēļ, lai šādas filmas turpinātu iznākt, nav žēl nopirkt vēl vienu biļeti.
Pateicoties Džeksonam, mēs tūlīt, tūlīt ieraudzīsim “Hobitu”, kas ir. Un mums vēl paliks rezervē “Hobits”, kas var būt. Kas noteikti būs.
(Epiloga vietā.)
Negaidīta izziņa 1.
1976. gadā producents Sauls Zeincs, kas pazina Tolkinu vēl dzīvu esot, nopirka no viņa dēliem tiesības uz “Gredzenu pavēlnieka” un “Hobita” ekranizāciju, vārdu, nosaukumu un tēlu izmantošanu par tiem laikiem pasakainu summu – desmit miljoniem dolāru. Tagad Viduszemes filmas, spēles un atribūti ienes miljardus un profesora mantinieki grauž nagus, sapratuši, cik lēti ir to visu pārdevuši.
Negaidīta izziņa 2.
Tūlīt pēc “Gredzenu pavēlnieka” Džeksons un Frens Volšs izveidoja kompāniju Wingnut Films [raksta oriģinālā ir drukas kļūda – t.p.] un atpirka specefektu studiju un paviljonus, kur tika filmēta kinotriloģija. Dabūt atpakaļ šo naudu viņi cerēja ar videospēles Halo ekranizāciju (par režisoru, starp citu, tika plānots del Toro), taču projekts apklusa. Toties studija Pīteram noderēja priekš “Karaļa Konga” un vēlāk – priekš “Hobita”.
Negaidīta izziņa 3.
Ir mēģināts visiem “Gredzenu pavēlnieka” aktieriem atrast kādu lomu “Hobitā”.
Viņu tēlus ievietoja scenārijā pat tad, ja viņu tēlu nebija grāmatā. Frodo (Ellija Vuds) pazīmēsies prologā, Legolass (Orlando Blūms) ierakstījās viņa tēva Tranduila galmā, bet Sarumanam (Kristofers Lī) un Galadrielai (Keita Blanšeta) tika sacerētas jaunas ainas. Atpakaļ nepasauca tikai Vigo Mortensenu, Džonu Rīsu-Dēvisu un Šonu Bīnu, kuru varoņi “Hobita” laikā vēl nebija piedzimuši vai arī bija bērni.
Atmetot roku kanonam, Aragornu domāja izmantot Piecu karaspēku kaujā, taču beigās tomēr no šī nodoma atteicās.
Negaidītā izziņa 4.
Kā zināms, parasta kinokamera filmē un parastais projektors attēlo videorindu ar ātrumu 24 kadri sekundē. Eksistē maldi, ka tik daudz mēs arī spējam uztvert, no šejienes arī mīts par “zombējošo 25 kadru”. Īstenībā cilvēks spēj uztvert gan 25, gan vairāk kadru, vienkārši formāts 24 ir nostabilizējies un ērts tehnikas izgatavotājiem. Videospēlēs un sporta translēšanā norma jau ir 60 kadri, vispār, tehnoloģija jau ļauj filmēt ar ātrumu 300 kadri sekundē. Tikai lielajā kino to līdz šim vēl neviens nav izmantojis. Džeksons laiž laukā 48 kadru filmu pirmais.