Hitlera izglābšanās

Nezināmā vēsture, 2017., aprīlis, Nr.23

Nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers dzīvi neidza nevis pašnāvībā reihskancelejas bunkurā 1945.gada 30.aprīlī, bet gan klusi nomira no insulta 1962.gada 12.februārī Argentīnā. Izklausās pēc kārtējās muļķīgās sazvērestības teorijas? Taču ir diezgan daudz faktu, kas ļauj to uztvert par ko vairām nekā tikai lētu sensāciju.

Berlīne, 1945.gada aprīlis

Oficiālā versija galvenajos vilcienos ir visiem sen zināma. Sapratis, ka karš ir zaudēts un nevēloties stāties sabiedroto tiesas priekšā, Hitlers 1945.gada aprīļa beigās, kad kaujas risinājās vairs tikai pāris kvartālus no reihskancelejas bunkura, nolēma izdarīt pašnāvību, par ko informēja visus reihskanceljā esošos. Pirms tam viņš dažu tuvāko līdzgaitnieku acu priekšā salaulājās ar savu ilggadējo dzīvesbiedri Evu Braunu, bet tad drīz vien pēc tam abi pazuda no pārējo skatiem istabā, kur pēc brīža atskanēja šāviens. Hitlers bija nošāvies, bet Eva Brauna noindējusies ar ciānkāliju. Pāris tuvākie līdzgaitnieki abu līķus ietina paklājā, iznesa reihskancelejas pagalmā, kur novietoja bumbas sprādziena izrautā bedrē un sadedzināja, izmantojot divas kannas benzīna, ko bija sagādājis fīrera šoferis Ērihs Kempika. Pāris dienas vēlāk Hitlera un viņa sievas mirstīgās atliekas atrada padomju karavīri, un drīz vien visai pasaulei tika paziņots, ka Hitlers ir miris.

Izklausās tas viss ticami, taču tikai līdz brīdim, kamēr nesākam iedziļināties detaļās. Un tad atklājas brīnumu lietas, uz kurām uzmanību ir vērsis ne viens vien pētnieks. Pašu šaušanās un indēšanās procesu neviens liecinieks savām acīm nav redzējis. Labākajā gadījumā tikai dzirdējis šāvienus. Istabā, kurā atradās līķi, iegāja tikai viens cilvēks, taču viņu vēlākās liecības atšķiras – viens saka, ka abi nelaiķi glīti sēdējuši uz dīvāna viens otram blakus, otrs – ka Eva uz dīvāna, bet Hitlers tālāk uz krēsla. Gandrīz visi reihskancelejā esošie savām acīm redzējuši tikai vienu – kā divi apsardzes esesieši un Kempka no istabas iznes divus līķus, ietītus paklājos. Tiek pieņemts, ka šie līķi bija Hitlers un Brauna, taču savām acīm tos – bez paklājiem – redzēja vien Kempka. Hitlera adjutants Oto Ginše, personīgā dienesta vadītājs Heincs Linge, nacistu partijas sekretārs un būtībā otrais cilvēks valstī Martins Bormans, kā arī jau pieminētie divi apsardzes esesieši. Tie tad arī ir vienīgie cilvēki, kuri pabija Hitlera istabā pēc viņa pašnāvības un visu redzēja savām acīm. Pārējie par to varēja spriest tikai pastarpināti.

Hitlera nāves apstākļu izmeklēšanu veica padomju pretizlūkošanas dienests SMERŠ, jo tieši tā rokās krita gan Hitlera un Braunas mirstīgās atliekas, gan vairāki svarīgi liecinieki, piemēram, Linge un Ginše. Cik var noprast, liecinieki stāstīja to, ko pratinātāji vislabprātāk būtu dzirdējuši – ka fīrers ir pagalam. Kempka, kuru gan pratināja nevis krievi, bet amerikāņi un briti, krietni vēlāk, 1954.gadā, atzinās: “Es izmeklētājiem stāstīju to, ko, man likās, viņi gribēja dzirdēt.” Būtībā vienīgais fiziskais pierādījums tam, ka bumbas bedrē atrastais apdegušais un vizuāli neindetificējamais līķis pieder Hitleram, bija zobi, kas sakrita ar reihskancelejas medicīnas centrā esošo fīrera zobu karti. Taču te uzmanīgu dara fakts, ka neilgi pirms bojāejas Eva Brauna, kurai nekad ar zobiem īpašas problēmas nebija bijušas, lika izgatavot sev divus zelta tiltiņus – un, gluži kā pēc pasūtījuma, viens no tiem tika atrasts mutē otram apdegušajam līķim. Šis apstāklis aizdomīgajiem pētniekiem lika uzdot jautājumu: vai tikai tiltiņi speciāli netika pasūtīti ar domu, ka tie kalpos kā pierādījums, lai pārliecinātu izmeklētājus, ka līķis pieder Braunai? Un, ja tā vai arī it kā Hitlera zobu karte nav viltojums, kas atstāts speciāli? Īsti droši par Hitlera nāvi nebija arī padomju vadoņi, piemēram, maršals Georgijs Žukovs 1945.gada augustā atzina, ka “drošu pierādījumu tam, ka esam atraduši Hitlera līķi, mums nav”. Līdzīgi izteicās arī amerikāņu spēku komandieris Dvaits Eizenhauers “Mums ir pamats domāt, ka Hitlers ir miris, taču nav ne mazāko tiešo pierādījumu, kas apstiprinātu šo faktu”. Berlīnes padomju okupācijas zonas komandants, latviešu izcelsmes ģenerālis Nikolajs Berzanins bija vēl tiešāks: “Man šķiet, ka Hitlers slēpjas kaut kur Eiropā. Iespējams, pie ģenerāļa Franko.”

Gaismu šajos jautājumos varētu nest mūsdienu ekspertīžu metodes, taču ir viena būtiska problēma – padomju specdienesti abu reihskancelejas pagalmā atrasto cilvēku mirstīgās atliekas vairākas reizes pāralglabāja, pēdējo reizi aprokot Magdeburgas apkaimē. Taču 1970.gadā tur Austrumvācijas valdība nolēma būvēt kara bāzi, tādēļ VDK darbinieki mirstīgās atliekas atkal paslepus izraka un sadedzināja. Saglabāja tikai Hitlera galvaskausa fragmentu, ko nodeva glabāšanai VDK muzejā. Bet, kad pirms dažiem gadiem amerikāņu zinātniekiem izdevās veikt tā fragmentu, tad rezultāts bija pārsteidzošs – tas pilnīgi noteikti nav fīrera galvaskauss. Patiesībā, tas ir nezināmas sievietes galvaskauss. Varētu pieņemt, ka tas ir piederējis Evai Braunai, ja ne viens “bet” – galvaskausā ir lodes atstāts caurums. Bet Eva, kā visiem zināms, taču noindējās, nevis nošāvās. Vārdu sakot, simtprocentīgi un dzeižaini drošu pierādījumu Hitlera nāvei nav vēl šobaltdien. Tad kādi vēl ir varianti – kur viņš varēja palikt?

Argentīna, 1943.gads

Viens no ticamākajiem variantiem, ko piedāvā virkne pētnieku, ir Argentīna. Jo tieši uz turieni nacisti jau divus gadus pirms kara beigām, saprotot, ka spēlīte ir zaudēta, novirzīja lielāko daļu savu kapitālu. Šim nolūkam tika izstrādāta īpaša operācija “Ērgļa lidojums” (Adlerflug), kuras ietvaros nacistu partijas sekretārs Martins Bormans caur Šveici, Spāniju un citām valstīm Argentīnā nogādāja fantastiskas bagātības. Šim nolūkam Argentīnā divu gadu laikā tika nodibināts apmēram 200 firmu un filiāļu. Piemēram, “Mercedes-benz” savu pirmo ārzemēs izvietoto rūpnīcu uzbūvēja nekur citur kā Argentīnā. Daļa naudas tika iztērēta, iegādājoties lielu ārvalstu kompāniju kapitāldaļas. Summas bija fantastiskas – pēc aptuveniem aprēķiniem, nacisti uz Dienvidameriku nogādāja dažādas vērtības kopsummā par 50 miljardiem dolāru mūsdienu cenās. Līdzekļus uz Argentīnu pārsūtīja ne tikai partija, bet arī atsevišķi tās līderi, piemēram, “nacistam Nr.2” Hermanim Gēringam turienes bankās glabājās apmēram 20 miljoni dolāru nebaltai dienai. Tiesa, pats Hermanis tos iztērēt nepaspēja, jo krita sabiedroto gūstā un Nirnbergas tribunāls viņam piesprieda nāvessodu. Propagandas ministram Jozefam Gebelsam Argentīnas bankā bija noguldīti 1,8 miljoni dolāru. Šis tas tika arī Argentīnas valdībai, par ko lievina sausi skaitļi: ja 1940.gadā Argentīnas zelta rezerves bija tikai 346 tonnas, tad 1945.gadā tās pārsteidzošā kārtā bija izaugušas līdz 1173 tonnām. Bešā nepalika arī valdības vīri – lai nevienam nerastos pretenzijas pret nacistiem, kas te pēc kara meklēja patvērumus, Argentīnas vadošās personas tika bagātīgi apdāvinātas, pirmkārt, jau pulkvedis Huans Perons, kurš kara beigās ieņēma viceprezidenta, bet vēlāk prezidenta amatu, un viņa kundze Eva Perona, ar kuru jau izsenis nacistiem bija ļoti labas attiecības.

Argentīna patvērumam bija ļoti piemērota vieta vēl pāris iemeslu dēļ. Pirmkārt, valsts teritorija bija milzīga un nevienmērīgi apdzīvota – Patagonijas plašumos noslēpties varēja bez problēmām. Otrkārt, jau kopš XX gadsimta sākuma Argentīnā bija izveidojusies plaša vācu kopiena, kas, nākot pie varas Hitleram, nospiedošā vairākumā atbalstīja nacistus. Tādēļ fīrers un viņa līdzgaitnieki varēja rēķināties ar patvērumu, turklāt vācu kolonijās ienācējiem no malas būtu gandrīz neiespējami iefiltrēties un izpētīt, vai tikai ne kaut kur nav paslēpies Hitlers. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka tā nopietni neviens viņu tur arī nemeklēja. Taču kā fīrers nokļuva Argentīnā laikā, kad visa pasaule uzskatīja viņu par mirušu?

Vācija, 1945.gada aprīlis

Visrūpīgāk iespējamo Hitlera bēgšanu ir rekonstruējuši britu pētnieki Saimons Danstans un Džerards Viljamss, kuri šo jautājumu pētījuši vairākus gadus un secinājumus apkopojuši grāmatā “Pelēkais vilks: Ādolfa Hitlera bēgšana” (Grey Wolf: The Escape of Adolf Hitler), savācot daudz vairāk vai mazāk ticamu liecību par fīrera iespējamo izglābšanos. Viņi gan nav vienīgie, jo vairākas grāmatas šai tēmai veltījis arī argentīnietis Abels Basti, kurš vēlāk Dansdanu un Viljamsu pat vainoja plaģiātā. Pēc pētnieku domām, bumbas bedrē atrastie apdegušie līķi bija nevis Hitlers un Brauna, bet gan viņu dubultnieki. Par to, ka Hitleram bija vairāki dubultnieki, nav nekādu šaubu, un pēc dažu ekspertu domām, viens no viņiem iemūžināts pēdējā ziņojumā Hitlera fotogrāfijā, kas uzņemta 1945.gada 20.martā. iespējams, tas pats, kuru vēlāk novāca, lai radītu mītu par Hitlera bojāeju. Savukārt Evas Braunas loma atvēlēta kādai aktrisei, kura bijusi diezgan līdzīga oriģinālam. Laikā, kad Hitlers ar Evu apsardzes pavadībā pa pazemes eju pameta bunkuru, lai pēc tam pa metro tuneļiem sasniegtu lidmašīnu, bunkurā tika izspēlēta traģēdija “Fīrera nāve”, kurā galvenās lomas pret pašu gribu bija spiesti izpildīt dubultnieki. Tikmēr Hitlers sasniedza lidmašīnu Ju-52, kuras vajadzībām kāda iela apmēram 750 metru garumā bija attīrīta no gruvešiem, lai to varētu izmantot kā skrejceļu. Ka šāda lidmašīna tur tiešām atradusies, apliecināja vācu lidotāja Hanna Raiča, kura īsi pirms tam bija viesojusies reihskancelejā, bet pēdējā brīdī pameta Berlīni nelielā vienmotora lidmašīnā – viņa esot redzējusi gan lidaparātu, gan pilotu, kurš stāvējis blakus un kaut ko gaidījis. Savukārt par to, ka tiešām ir pastāvējuši slepeni tuneļi, kas atzarojās no metro, pavisam nesen, veidojot Hitlera bēgšanai veltītu filmu ciklu, pārliecinājās TV kanāla “History Channel” pētnieki, kuri ar īpašas aparatūras palīdzību tiešām atrada šādas jau sen aizmūrētas ejas. Vai kādu no tām tiešām izmantoja Hitlers – varan vien minēt.

Saskaņā ar Danstana un Viljamsa vesiju Ju-52 pilotējis kapteinis Peters Baumgarts, kuram bijis uzdevums pasažierus nogādāt kādā lidlaukā Dānijā. To viņam arī veiksmīgi izdevies sasniegt nesastopot pa ceļam sabiedroto iznīcinātājus. Vēlāk Baumgarts atzina, ka nogādājis Hitleru Dānijā un viņa stāsts pat tika nopublicēts vairākos laikrakstos, taču varas iestādes tam īsti nenoticēja un nosūtīja kapteini uz psihiatrisko ekspertīzi. Tajā viņu tomēr atzina par veselu, un savu stāstu viņš vēlreiz atkārtoja tiesai Varšavā – un vēlreiz tika nosūtīts uz ekspertīzi, kas viņu atkal atzina par pieskaitāmu. Ja neskaita to, ka par Baumgarta sensacionālajiem paziņojumiem vēstīja vairāku valstu prese, citu seku tiem nebija, un pēc 1951.gada viņa pēdas pazūd.

Tālāk jau cita lidmašīna Hitleru ar pavadoņiem no Dānijas nogādāja Trāvemindē Baltijas piekrastē, kur viņš pārsēdās trīsmotoru lidmašīnā Ju-252, kas fīreru aizveda uz Reusu Spānijā. Tur Spānijas gaisa spēku bāzē vācu lidmašīna, lai slēptu pēdas, tika izjaukta, bet pats fīrers ar kompāniju pārsēdās spāņu lidmašīnā un devās tālāk.

Atlantijas okeāns, 1945,gada maijs

Kara laikā vācieši vienā no Kanāriju salām – Fuerteventurā – izveidoja slepenu bāzi, kuras galvenais uzdevums bija kalpot kā tranzīta punktam ceļā no Eiropas uz Argentīnu. Jau 1937.gadā nacistiem simpatizējošais vācu uzņēmējs Gustavs Vinters ar kādas spāņu kompānijas starpniecību Kanārijās iegādājās zemi nomaļā vietā un uzbūvēja tur ēku kompleksu, kas vēlāk ieguva viņa vārdu – “villa Vinter”.  Domājams, caur šejieni uz Dienvidameriku aizplūda daļa nacistu bagātību. Un, ļoti iespējams, ka tieši Kanārijās 1945.gada pavasarī nolaidās lidmašīna ar Hitleru, kurš tālāk devās uz villu “Vinter”, no kurienes pēc kāda brīža zemūdenē uzsāka tālo ceļu uz Argentīnu.

Saņemot ziņu par kara beigām, gandrīz visas vācu zemūdenes, kuras atradās okeānā, agrāk vai vēlāk padevās sabiedrotajiem. Taču par dažu zemūdeņu likteni precīzu ziņu nav, un nevar izslēgt, ka tās tika izmantotas nacistu augstāko vadoņu evakuēšanai no Eiropas. Un, ja tā, tad iespējams, ka pasažieru vidū bija arī Hitlers.

Ceļš pāri okeānam prasīja mēnesi, kas Hitleram un Braunai noteikti bija smags pārbaudījums. Šaurība, sviedru smaka un citas neērtības – diez vai fīrers un jo vairāk viņa kundze par to visu bija sajūsmā. Tādēļ uz Argentīnas zemes viņi noteikti kāpa ar milzīgu atvieglojuma sajūtu.

Argentīna, 1945.gada vasara

Nebija gluži tā, ka Hitlers pazuda kā akā iekritis un viņu ierašanās Argentīnā palika pilnīgi nepamanīta. Jau 1945.gada 18.jūlijā ziņu aģentūra “Associated Press” vēstīja, ka Hitlers un Eva Brauna slepeni zemūdenē slepeni ieradušies Argentīnā un tagad slēpjas kaut kur Patagonijā. Uz šo ziņu reaģēja ASV Valsts departaments, paziņojot, ka noskaidros, vai šī informācija atbilst patiesībai. Taču vienīgais pārbaudes rezultāts bija Argentīnas valdības dievošanās, ka tā negatavojas dot patvērumu nacistiskajiem kara noziedzniekiem. Kā rādīja vēlākie notikumi, tā nebija taisnība. Patiesības labad gan jāpiezīmē, ka ziņas par Hitleru, kurš tepat vien kaut kur slēpjas, pienāca arī no Kolumbijas, tādēļ var saprast amerikāņus, kuri īsti mesaprata, kam var ticēt. Tomēr Federālais izmeklēšanas birojs fiksēja visus šos ziņojumus, un ik pa brīdim biroja direktors Edgars Hūvers par tiem izrādīja interesi. Īpaši jau par kādu ar 1947.gada augustu datētu ziņojumu, kura autors bija kāds bijušais franču pretošanās kustības cīnītājs. Viņš sava Brazīlijas ceļojuma laikā bija iemaldījies kādā pilsētiņā, kurā, francūzim par lielu pārsteigumu, mudžēja no vāciešiem un bijušajiem nacistiem. Cita starpā francūzis bija uzskrējis virsū kādam bijušajam Parīzes gestapovietim, bet kafejnīcā pie galdiņa pamanījis dāmu, kura bijusi līdzīga Evai Braunai, un viņai blakus sēdējis kungs, ļoti līdzīgs Hitleram – tikai bez ūsām. Iespējams, ka Hitlers ar kundzi bija devies nelielā ārzemju atpūtas braucienā. Lai vai kā, neko vairāk par šo grūti pārbaudāmo informāciju Hūvers tā arī nedabūja.

Pēc visa spriežot, Argentīnā Hitlers vairākkārt mainīja dzīvesvietu. Lielākoties viņš uzturējās Argentīnas pašos rietumos, netālu no Čīles robežas. Vieta ļoti nomaļa, un, ja tur parādītos izmeklētāji, tad tos nekavējoties pamanītu un paspētu  reaģēt. Turklāt te kompakti dzīvoja vācu kolonisti, tādēļ angļim vai amerikānim šeit nemanīti iefiltrēties būtu neiespējami.

No informācijas drupatām un grūti pārbaudāmām liecībām var secināt, ka sākumā Hitlers kādu laiku pavadīja San-Ramona rančo, bet vēlāk devās uzlabot veselību uz Eihomu pārim piederošu hoteli “Eden”. Tā saimnieki ļoti simpatizēja nacistiem, tādēļ Hitlers te varēja justies kā mājās. Sākot no 1947.gada nogales, bijušais fīrers mitinājās savrupmājā “Inalko”, kas atradās pie ezera Čīles pierobežā. Ezers lieti noderēja no transporta viedokļa, jo tajā varēja nosēsties hidroplāns, ko Hitlers izmantoja gadījumos, ja vajadzēja kaut kur doties, jo tuvākā apdzīvotā vieta atradās vairāku stundu brauciena attālumā. Mūža nogalē viņš pārvācās uz citu savrupmāju – “La Clara”.

Nekādi īpaši laimīgā gan šī dzīve acīmredzot nebija, jo mūža nogali Hitlers esot aizvadījis vientulībā un slimību mocīts. Sevi lika manīt fon Štaufenberga atentātā gūtās traumas un Parkinsona slimība. Dzīves pēdējos mēnešus fīrers pavadījis, nekustīgi skatoties uz kalniem, līdz 1962.gadā 72 gadu vecumā nomiris ar insultu.

Dienvidamerika, mūsdienas

Kā versija stāsts par Hitleru Argentīnā izklausās interesanti, taču cik tajā ir patiesības? Grūti spriest, jo lielākoties pētnieki informāciju ieguvuši no cilvēkiem, kuri uzskata, ka pēc kara Argentīnā ir satikuši Hitleru. Piemēram, horvātu fašistu līdera Antes Paveliča dārznieka (Paveličs arī aizbēga uz Argentīnu un tur it kā vairākas reizes ticies ar Hitleru), apkalpotājām, argentīniešu virsnieka, kura rokās nonākušas mediķa, kurš mūža nogalē ārstējis Hitleru, piezīmes utt. It kā varbūt ne pārāk ticamas liecības, taču pārsteidz to daudzums., tas liek aizdomāties pat skeptiķim.

Interesanti, ka pie šādiem skeptiķiem sākumā sevi pieskaitījuši arī grāmatas “Pelēkais vilks” autori, kuri Hitlera bēgšanas tēmai pirmoreiz pieskārušies, strādājot pie kāda TV projekta. Taču, kad sākuši tēmā iedziļināties, tad secinājuši, ka Argentīnā par to rakstīts jau diezgan daudz un nopietni. Vēl pārsteidzošāk bijis tas, ka, sarunājoties ar argentīniešiem, gandrīz visi kā paši par sevi saprotamu uztvēruši interesi par Hitlera atrašanos Argentīnā – sak, protams, ka viņš te dzīvoja, kurš tad to nezina! Ik pa brīdim gluži nejauši gadījies satikt labi informētus cilvēkus, piemēram, vienā no Argentīnas pilsētām uz ielas smēķējot,  viņiem klāt pienācis kāds vīrs palūgt uguni. Kad sarunas gaitā atklājies, uzzinot, ka viņš ir vācietis, pētnieki ieminējušies, ka pilsēta izskatās ļoti vāciska, tad vīrs atbildējis: “Kā tad, te taču ir papilnam nacistu, jo īpaši šodien, firera dzimšanas dienā. Vai nu man to nezināt – mans paps savulaik bija Hamburgas gaulaiters, un vienmēr, kad Hitlers iegriezās šajā pilsētā, viņš palika nakšņot pie mums...”.

Interesanti, ka skeptiķis sākumā bija arī bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks Bobs Baers, kuru “History Chanel” bija pieaicinājuši kā ekspertu, veidojot Hitlera bēgšanai veltīto filmu, taču izmeklēšanas laikā viņš savu viedokli mainījis: “Ja es būtu SS virsnieks un man vajadzētu izvest Hitleru no Berlīnes, tad es nevarētu atrast labāku vietu paslēptuvei kā Argentīnas Misjonesas provinces džungļi. Tagad, kad es savām acīm esmu redzējis Argentīnu, uz jautājumu, vai Hitlers 1945.gada aprīlī varēja aizbēgt no Berlīnes un tikt līdz Dienvidamerikai, es atbildu viennozīmīgi – jā, protams!”

Taču nekādu neapstrīdamu dokumentālu liecību Hitlera gaitām Argentīnā nav, gluži tā pat kā nav nevienas viņa fotogrāfijas no pēckara perioda – ja neskaita jau pieminētā argentīniešu pētnieka Basti kaut kur izraktu bildi, kurā iemūžināts vīrs ar Hitleram raksturīgo matu sasuku, taču tik izplūdušiem vaibstiem, ka tikai ļaudis ar sevišķi dzīvu fantāziju tajā sazīmētu fīreru. Taču no otras puses, simtprocentīgu pierādījumu nav arī versijai ar Hitlera pašnāvību, tādēļ minējumiem un versijām te ir visnotaļ pateicīga augsne.