Šodien, kad visas pasaules uzmanība ir pievērsta notikumiem Irākā un Sīrijā, tikai nedaudzi apzinās, ka daudz svarīgākā kauja starp mūsdienu civilizāciju un islāma fundamentālismu tieši tagad norisinās Melnajā kontinentā. Gadījumā, ja "Boko haram" pārņems savā kontrolē Nigēriju, Āfrika kļūs par svarīgāko placdarmu islāma uzbrukumam visos pārējos kontinentos, dodot fundamentālistu rīcībā patiesi neizsmeļamus cilvēku, dabas un materiālos resursus.
Tādu secinājumu, kas pagaidām lasāms tikai dienesta dokumentos, gandrīz vienbalsīgi ir izdarījuši Lielbritānijas, Francijas, Izraēlas un citu valstu specdienesti. Galvenie iemesli, kāpēc radās šāda veida organizācija, ir tādi paši kā citos karstajos punktos, - starpetniskie konflikti, iedzīvotāju arvien lielāka nabadzība un absolūta varas korumpētība. Taču pirms mēs pievērsīsimies "Boko haram" darbībai, rūpīgāk ir jāpaskatās uz Nigērijas vēsturi.
Katrā rokasgrāmatā jūs varat izlasīt, ka Nigērija pēc būtības ir Āfrikas superlielvalsts, ko šajā kontinentā iespējams salīdzināt tikai ar DĀR. Šodien Nigērijas iedzīvotāju skaits ir 178 miljoni cilvēku, tas ir, pēc šī rādītāja tā ieņem pirmo vietu kontinentā un septīto vietu pasaulē. Taču pat pēc pašām piesardzīgākajām, demogrāfiskajām prognozēm pēc 30 gadiem iedzīvotāju skaits Nigērijā sasniegs 378 miljonus cilvēku un tādā veidā pēc iedzīvotāju skaita tā sasniegs trešo vietu uz planētas - pēc Ķīnas un Indijas. 2124. gadā, saglabājoties pašreizējām iedzīvotāju pieauguma tendencēm, Nigērija kļūs par pašu apdzīvotāko valsti uz Zemeslodes.
Pirms pusgadsimta, kad valsts tika radīta, daudzi politologi pareģoja Nigērija spīdošu nākotni. Šodien ar pilnu atbildību var teikt, ka šīs prognozes ir piepildījušās ar izcilu precizitāti - tikai tieši otrādi. Jā, valsts potenciāls patiešām ir milzīgs. Neskaitot pietiekami auglīgas augsnes un ūdens avotus, tur ir milzīgi derīgo izrakteņu krājumi, pirmkārt, nafta - pēc tās ieguves apjomiem Nigērija ieņem piekto vietu pasaulē. Nigērijas lielpilsētās mutuļo dzīve, to centri maz ar ko atšķiras no Eiropas pilsētu centrālajiem kvartāliem, tajās ir teātri, koncertzāles, muzeji, bibliotēkas... Turklāt Nigērijā ir radies solīds vidējās klases starpslānis, pēc cilvēku skaita ar augstāko izglītību tā ir absolūts Āfrikas līderis. Un, tajā pašā laikā, divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem dzīvo zem nabadzības robežas, ciešot badu šī vārda pašā tiešākajā nozīmē, pēdējās desmitgadēs valstī ir bijuši seši militārie apvērsumi, trīs asiņainas sacelšanās, pilsoņu kari un skaļas politiskas slepkavības.
Nigērijā viss, kā Zeme apkārt Saulei, nepārtraukti griežas ap konfliktu starp divām galvenajām iedzīvotāju grupām - musulmaņiem un kristiešiem. Ja musulmaņi uzskata kristiešus par "neticīgajiem" jeb "kafiriem" [kafir – arābu vārds, ko tulko ar tādu pašu nozīmi – t.p.], kuri ir pelnījuši tikai verdzību vai nāvi, tad kristieši musulmaņus sauc par "parazītiem" un ir pārliecināti, ka viņi neienes neko pozitīvu kultūrā, ne arī valsts ekonomikā un dzīvo vienīgi uz kristiešu rēķina.
Pats šis konflikts ir sekas vēl vienam pretīgam Britu Impērijas atvadu „jokam”. Dāvājot brīvību savām bijušajām kolonijām, briti visur noteica jauno valstu robežas tā, lai tajās turpinātu gruzdēt starpnacionālo konfliktu ugunskuri. Rezultātā, pēc viņu aiziešanas no šīs Āfrikas daļas vienas valsts robežās izrādījās trīs nekādi viens ar otru nesaistītas, ne ar valodu, ne ar kultūru, reliģiozi-etniskās grupas. Vienīgais, kas tās vienoja, - bija Nigēras upe, kas tek cauri visiem trīs apgabaliem.
Nigērijas rietumos izsenis dzīvoja pagāniskās joruba ciltis. Ziemeļos iedzīvotāju lielāko daļu sastādīja hausa tautas pārstāvji, kuri ir islamticīgie. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā hausa šajā reģionā pacēla „svētā kara” (džihada) karogu, kur par upuriem kļuva tūkstošiem, bet varbūt pat miljoniem elku pielūdzēju – joruba. Beidzot, austrumos dzīvoja igbo tautas pārstāvji, kuri bija kristieši. Igbo ir pati izglītotākā un attīstītākā valsts iedzīvotāju daļa, un tieši igbo pārstāvji ir pamats tās kultūras un zinātniski-tehniskajai inteliģencei.
Taču tā ir tikai ļoti vispārīga Nigērijas etniskā karte. Īstenībā katra no iedzīvotāju trīs pamatgrupām arī ir neviendabīga, un pavisam šodien Nigērijā var saskaitīt pāri par 250 dažādu etnosu un cilšu.
Britu valdīšanas laikā katram no trīs apgabaliem bija sava valdība, taču kopā tās veidoja savdabīgu konfederāciju, tās galvaspilsēta oficiāli bija Lagosa. Ja aizejot briti būtu sadalījuši Nigēriju trīs valstīs – islamiskajā, pagāniskajā un kristīgajā – tad noteikti būtu bijis iespējams izbēgt no daudzām šodienas nelaimēm. Taču neviens pat neiedomājās pajautāt hausa, igbo un joruba, vai viņi grib dzīvot kopā zem viena karoga – 1957. gadā lēmumu pieņēma bez viņiem, un pieņēma, atkārtosim, ar tālu aprēķinu.
Pagāja pavisam maz laika un, kā jau varēja gaidīt, britu ieliktā starpetnisko konfliktu pulvera muca uzsprāga. Kristieši-igbo, meklējot kvalificētu darbu, sāka pārbraukt uz citiem valsts apgabaliem. Šī migrācija izsauca musulmaņu iedzīvotāju naidu, kas uzskatīja, ka atbraucēji-kafiri aizņem pašas „naudīgākās vietas”. Daudzās pilsētās sākās grautiņi, to laikā tika nogalināti tūkstošiem kristiešu.
Kristieši, savukārt bija neapmierināti ar to, ka musulmaņi, kas bija valsts iedzīvotāju lielākā daļa, izgrābj no savu apgabalu teritorijā dabas resursus, bet visas no tā iegūtās dividendes nekaunīgi piesavinās sev. Kristiešu mazākums mēģināja 1967. gadā atdalīt savu teritoriju no Nigērijas sastāva un pasludināja neatkarīgu valsti, ko nosauca par Biafru. Musulmaņi uz šo mēģinājumu atbildēja ar visīstāko genocīdu ar milzīgu upuru skaitu.
Ap 1970. gadu kristiešu pretošanās tika pilnībā apspiesta un valstī uz daudziem gadiem pie varas nonāca militārā hunta, tās augšgalā, pilnīgi saprotams, atradās ģenerāļi-musulmaņi.
1998. gadā pēc militārā diktatora Sani Abadžijas nāves, daudziem likās, ka sāksies pārmaiņas uz labu. Abadžiju nomainījušais ģenerālis Abdulsalami Abu-Bakra ne bez iemesla ieguva iesauku „Nigērijas Gorbačovs”. Viņš izlaida no cietumiem politieslodzītos, sāka ekonomiskās un politiskās reformas un 1999. gadā izsludināja pirmās pēc daudzām desmitgadēm, demokrātiskas vēlēšanas, kur kristieši guva pārliecinošu uzvaru.
No tā laika politiskā vara valstī formāli ir kristiešu rokās, taču praktiski viss armijas personīgais sastāvs, ieskaitot ģeneralitāti, joprojām sastāv no musulmaņiem. Tagadējais Nigērijas prezidents, kristietis Gudlaks Džonatans pēc izglītības ir biologs un pirms nodarbošanās ar politiku galvenokārt specializējās uz apkārtējās vides aizsardzības problēmām.
Taču, lai kas arī neatrastos pie varas Nigērijā, bez izmaiņām paliek viena lieta: varas korumpētība. Astoņdesmit piecus procentus no valsts ienākumiem nāk no naftas pārdošanas, taču tikai niecīga daļa no šiem ienākumiem tiek tērēta iedzīvotāju neatliekamām vajadzībām. Lielākā to daļa nonāk valsts militārās un politiskās virsotnes personīgajos kontos Ķīnas un Rietumu bankās. Huntas valdīšanas desmitgadēs tādā veidā nezināmā virzienā ir aizplūduši 300 miljardi dolāru. Gudlaka Džonatana valdīšanas četros gados kaut kur bez pēdām ir pazuduši 30 miljardi „zaļo”.