“Par maoriem jāraksta tikai dzejā”, tā reiz teicis angļu rakstnieks Antonijs Trolops. Maoru vēsturi var lasīt kā poēmu. Tās darbības vieta – Klusā okeāna bezgalīgie plašumi un darbības laiks – no otrā gadu tūkstoša sākuma līdz mūsu dienām.
Pirms desmitiem tūkstošiem gadu cilvēks sāka apdzīvot savu planētu. Jau senākajā akmens laikmeta periodā – paleolīta cilvēki bija apmetušies uz dzīvi arī Austrālijā un Jaungvinejā. Lēni, bet neatlaidīgi viņi apguva Klusā okeāna salas, virzīdamies no rietumiem uz austrumiem, pretim uzlecošajai saulei. Un iespējams, ka Jaunzēlande bija pēdējā zeme, kura atklājis un apguvis akmens laikmeta cilvēks.
Pirmie iedzīvotāji Jaunzēlandē parādījās pirmā un otrā gadu tūkstoša mijā. Kas viņi bija, mēs nezinām. Arheologi izrakumos atklājuši akmens rīkus un medību ieročus gigantisko (gandrīz ziloņa lielumā) putnu moa medīšanai. Moa ir izmiruši, un tāpat bez pēdām ir izzuduši Jaunzēlandes pirmatklājēji. Un tikai maoru leģendas vēl vēsta par moa un “zemes cilvēkiem” (tangata vhenua), kuri apdzīvojuši Jaunzēlandi pirms tagadējo maoru senču ierašanās.
Maoru senči, kā vēsta teiksmas, dzīvojuši Havaiki zemē. Havaiki ir gan leģendārā polinēziešu pirmdzimtene, gan mītiska zeme, kurā mājo senču garu un uz kuru dodas mirušo dvēseles, gan arī gluži reālas salas Polinēzijā, piemēram, Havaju salas vai Savaji sala (dialektu formas vārdam “Havaiki”). Maoru leģendās Havaiki ir Centrālā Polinēzija – Taiti salas.
Kā stāsta maoru teiksma, zvejniekam Kupem, kas dzīvoja Havaiki, kāds kalmāru bara vadonis neļāva mierīgi zvejot – allaž tas zaga zivju pievilināšanai izlikto ēsmu. Kupe nolēma zagli pārmācīt. Viņš dzinās tam pakaļ daudzas dienas, bet kalmārs aizpeldēja arvien tālāk no Havaiki. Un tad pie apvāršņa parādījās nepazīstama zeme ar miglā tītiem augstiem kalniem, milzu kokiem un neskaitāmiem putnu bariem. Ao Tea Rua – Garais Baltais Mākonis, tā Kupe nosauca jaunatklāto zemi, un šo poētisko nosaukumu Jaungvineja saglabājusi līdz par mūsu dienām.
Kupe iezina kalmāru vadoni Raukavas šaurumā, kas šķir Jaunzēlandes Ziemeļsalu no Dienvidsalas (tagad to sauc par Kuka šaurumu, bet varbūt taisnīgāk būtu to dēvēt par Kupa šaurumu?), un tur beidzot zagli pievārēja…
Pieveicis briesmīgo kalmāru, Kupe atgriezās Havaiki un pastātīja par brīnišķīgo zemi tālu dienvidos, kuru apdzīvo… Bet šai jautājumā dažādos leģendas variantos vēstītais vairs nesaskan. Pēc vienas versijas, Jaunzēlandē mituši tikai putni un kukaiņi. Cita versija vēsta, ka to apdzīvojuši jau minētie “zemes cilvēki”, tumšādaini gara auguma cilvēki ar plakaniem deguniem. Arheologi viņus sauc par “moa medniekiem”. Daudzi etnogrāfi uzskata, ka Jaunzēlandes pirmiedzīvotāji bija ieceļojuši no Melanēzijas. Citi zinātnieki domā, ka Ao Tea Roas pirmiedzīvotāji bijuši polinēzieši, kas ieradušies šeit sen pirms tiem, par kuriem vēsta leģendas (šāda aina vērojama arī citos Polinēzijas rajonos – Marķīza salās, Havaju arhipelāgā, Lieldienu salā).
Lai kā arī būtu, Centrālajā Polinēzijā kļuva zināms par lielu zemi dienvidos. Pagāja vairāki gadsimti pēc Kupes atklājuma, un XIV gs. vidū no Havaiki uz Ao Tea Ru devās laivas ar simtiem vīriešu un viņu sievām un bērniem. Viņi veda sev līdzi ne tikai mājdzīvniekus, bet arī kultūraugu sēklas. Bija sākusies lielā migrācija. Tas bija ne tikai visievērojamākais notikums Jaunzēlandes (kuras platība pārsniedz visu pārējo Polinēzijas salu kopplatību) vēsturē, tas, iespējams, ir arī visvaronīgākais veikums “Dienvidjūru vikingu” – polinēziešu vēsturē.
Maoru atmiņā saglabājušies to laivu nosaukumi, ar kurām ieradušies viņu senči no Havaiki. Un ne tikai laivu nosaukumi, bet pat stūres airu nosaukumi – arī katram no tiem bija savs vārds. Cauri paaudzēm saglabāti virsaišu – ariki, priesteru – tohungu un prasmīgo jūras braucēju vārdi, seno senču – tagadējo maoru ciltstēvu – vārdi. (Kad maori sastopas, viņi var vai veselu dienu skaidrot, ar kuru laivu ieradušies viņu vecvecvecvecvecvecāki – kopš tiem laikiem mainījušās vairāk nejā divdesmit paaudzes, taču tradīciju glabātāji atceras visu savu senču vārdus.)
Vaka – tā polinēziešu valodā sauc laivu. Maori valodā šis vārds ir ieguvis vēl arī otru nozīmi – “cilšu savienība”. Jo tieši tie bijušie Havaiki iedzīvotāji, kuri laivās bija atbraukuši, kļuva par moru cilšu – ivi ciltstēviem. No katras laivas “pasažieriem” radušās līdz desmit ciltis. Protams, bija jāpaiet gadsimtiem, lai šīs ciltis izveidotos. Un tie arī pagāja – gandrīz pustūkstoš gadu pēc lielās izceļošanas no Havaiki Ao Tea Roas iedzīvotāji bija pilnīgi izolēti no pārējās pasaules.
Kā stāsta viena no maoru teiksmām, pirmie iedzīvotāji ieradās Ao Tea Roa pohutukavas ziedēšanas laikā. Pohutukava ir miršu dzimtas augs, kas zied ar spilgti sarkaniem ziediem. Ieraudzījis šos ziedus, sajūsminātais ieceļotāju virsaitis esot noņēmis no galvas savu dižciltības zīmi – spalvu rotu, iesviedis to jūrā un iesaucies:
- Es aizmetu Havaiki vadoņu krāsas! Lai to vietā stājas mūsu jaunās zemes krāsas, jo tā mūs skaisti apsveic!
Un tiešām, dažu gadsimtu laikā maori radīja kultūru, kas atšķiras no pārējo Polinēzijas tautu kultūras. No senču zemes Havaiki atvestais mantojums Jaunzēlandē – jaunajā dzimtenē pārvērtās īpatnējā maoru mantojumā. Jo šeit, Ao Tea Roā, vide krasi atšķīrās no vides citās tropu zonā izkaisītajās Polinēzijas salās – gan koraļļu atolos, gan vulkāniskās izcelsmes salās.
Viena no svarīgākajām problēmām polinēziešu dzīvē ir iekopšanai derīgas zemes trūkums. Tieši tas spieda drosmīgos polinēziešu jūras braucējus doties tālos ceļojumos, lai meklētu jaunas salas. Ao Tea Roā zemes bija atliku likām. Varbūt tieši tāpēc maoru senči pēc apmešanās Jaunzēlandē tik ilgi nodzīvoja izolācijā, ka viņiem vairs nebija stimula bīstamajiem tālajiem ceļojumiem pa okeānu?
Jaunzēlande ir kontinentāla sala, to pat varētu saukt par “mikrokontinentu”, jo tā ir sen no kontinenta atlūzusi lauska. Uguni izverdoši kalni un dziļi meži, ledāji un geizeri, dinozauru radinieki gigantiskie moa un citi bezspārnu putni, ķirzaka hatērija, kauti priedes, kas slej savas galotnes vairāk nekā pussimt metru augstumā – par tām augstākas ir tikai Amerikas sekvojas -, ainavas, kas vietām atgādina Kaukāzu ar tā sniegotajām virsotnēm, vietām Norvēģiju ar tās fjordiem, vietām Kamčatku ar tās vulkāniem, vietām Skotiju ar tās krūmiem apaugušiem pauguriem un starp tiem izkaisītajiem ezeriem, vietām Islandi ar tās geizeriem, - tas viss atšķīrās no Havaiki redzētā, no dzimtās Polinēzijas. Vairāk zemes, vairāk briesmu, vairāk medījumu, vairāk dabas katastrofu, plašāki meži un lielāks aukstums… Cīņā ar dabu tika kaldināts maoru raksturs – tie ir taisnīgi, vīrišķīgi, atklāti un drosmīgi cilvēki. Ne velti maorus dažkārt dēvē par “Polinēzijas spartiešiem”.
Visi polinēzieši gatavo apģērbu no līkiem – tapu. Ao Tea Roas klimatiskajos apstākļos ar šādu apģērbu vien nepietiek. Un maori sāka darināt apģērbu no Jaunzēlandes savvaļas liniem. Ar gliemežvākiem plucinot to stiebrus, ieguva baltu šķiedru. Polinēzijas iedzīvotāju klasiskais apģērbs ir gurnu josta vai priekšautiņš. Ao Tea Roā ir aukstāks nekā tropu joslas salās, un maori iemācījās taisīt apmetņus, prasmīgi iestrādājot linšķiedrās suņa vilnu vai putnu spalvas. Maori prata darināt vairāk nekā desmit veidu apmetņus.
No senču zemes maori atveda sev līdzi polinēziešu galveno pārtikas produktu – saldos kartupeļus jeb kumaru. Taču pārējā Polinēzijā var novākt divas kumaras ražas gadā, turpretī Ao Tea Roā – tikai vienu. Toties maori pilnveidoja polinēziešu parastu darbarīku zemes apstrādāšanai – rušināmo koku ko. Viņi pierīkoja speciālu šķērslīti, lai rušināmo koku varētu iedurt zemē ar kāju. Tādējādi augsne tika uzrušināta dziļāk un darbs kļuva vieglāks.
Atšķirībā no Havaju salām vai Taiti, Jaunzēlandi nepavisam nevar dēvēt par “mūžīgā pavasara zemi”. Parastais polinēziešu miteklis bija jāpadara siltāks, tāpēc maori sāka taisīt māju sienas no biezā kārtā sastiprinātiem salmiem, bet grīdu noraka zemāk par zemes līmeni. Tā radās maoru māja jeb vhare. Piedevām viņi vēl būvēja no vareniem baļķiem ēkas visas kopienas vajadzībām: vhari runangu – sanāksmju namu, vhari taperi – izpriecu namu un vhari kuru – zinību namu, kurā pieredzējuši priesteri, amatnieki un mākslinieki apmācīja jauniešus, nododami tiem savu pieredzi un zināšanas.
Katra ēka bija īsts mākslas darbs. Un ne tikai no arhitektūras viedokļa vien. Maoru ēkas, sevišķi visai kopienai paredzētās, vienmēr tika bagātīgi izrotātas ar brīnišķīgi skaistiem un ļoti sarežģītiem kokgriezumiem. Lielie balsts stabi sienās tika izgrebti cilvēka stāva veidā, un tiem deva leģendāro senču – cilts aizbildņu vārdus. Spāres un jumta kori arī rotāja skaisti kokgrebumi. Ikvienu māju vēl vainago tekoteko – kokā griezta cilvēka figūra.
Koka statujas stāvēja pie ēkām un gar palisādēm. Par statujām faktiski kļuva arī mājas pamatu veidojošie baļķi – tajos iegreba pielūdzamo senču attēlus, un tādējādi šie senči balstīja māju gan simboliski, gan arī praktiski. Lielās vhares runangas bija īstas tēlu galerijas. Piemēram, ngatimaru cilts vhares runangas divi galvenie balsti bija visizcilāko cilts virsaišu statujas, bet pārējie piecdesmit stabi attēloja citus, mazāk izcilus senčus. Šī skulpturālā kompozīcija bija neatņemama sanāksmju nama daļa.
Tāpat kā ēkas, arī statuju sejas rotāja lieliski kokgrebumi. Kokgriezumi rotāja koka sarkofāgus, kuros apglabāja izcilākos cilts locekļus, kokgriezumi rotāja kopienas noliktavas – patakas un individuālās pārtikas krātuves – vhatas, uz pāļiem ierīkotas palmu lapu nojumes, lai pasargātu pārtiku no žurkām. Kokgriezumi rotāja priekšlaivas bortus, priekšgalu un pakaļgalu.
Par taiahu maori sauca kārtij līdzīgu ieroci, pa pusei vāli, pa pusei šķēpu. Taiaha parasti bija apmēram metru gara, taču varēja sasniegt arī divu metru garumu. Tā bija vienlaikus gan virsaiša zizlis, gan arī kaujas ierocis. Taiahu rotāja sarkanu putna spalvu vai suņa vilnas pušķis. Vienā taiahas galā noteikti bija izgrebta seja ar izbāztu mēli.
Kokgrebumi klāja kara vāles un zemes rušināmās nūjas, īpašas nūjiņas ar atzīmēm cilts vēstures iegaumēšanai un šķirstiņus galvasrotu glabāšanai… Var teikt, ka gandrīz it visi sadzīvē un darbā lietojamie priekšmeti, noliktavas un sarkofāgi, un daudzi, daudzi citi priekšmeti un lietas bija rotāti ar kokgriezumiem. “Jaunzēlandē pat augstākie virsaiši neuzskatīja par kaunu strādāt ar kaltu un veserīti. Iedomājieties seno meistaru pie milzīga koka bluķa, no kura viņš ar akmens cērti izveidojis cilvēka figūru! Labajā rokā viņam veseris no vaļa kaula, bet kreisajā – žadeīta kalts. Vai gan jābrīnās, ka ar šādiem rīkiem un no šāda materiāla mākslinieks spēja veikt darbu, par kuru vecajā dzimtenē pat sapņot nevarēja,” raksta pazīstamais Polinēzijas kultūras specialists Te Rangi Hiroa, pats pa pusei maors. “Tā kā maoru kokgriezējiem bija pieejams labs būvmateriāls un lieliski darbarīki, viņi pārvērta amatu par mākslu, kurai līdzīgas nav ne tikai Polinēzijā, bet pat visā Klusajā okeānā”.
Maoru meistari radījuši neskaitāmus mākslinieciskus motīvus un tēmas, kas atšķiras no citiem Polinēzijā sastopamajiem. Grebtajos paneļos dažkārt bija seši un pat vairāk dziļuma plānu. Reizumis mākslinieks tā aizrāvās ar stilizāciju, ka grebums kļuva par arabesku, par abstraktu ornamentu, kaut gan tā modelis vienmēr bija meklējams realitātē – tā bija cilvēka figūra vai seja. Līniju rotaļa, arabesku veidošana maoru māksliniekiem sagādāja tikpat lielu estētisko baudu kā mums tagad šo grebumu apskate. Iecienīts maoru kokgrebumu motīvs ir spirāle. Spirāles motīvs ir populārs arī citā maoru mākslā – tetovēšanā. Jo maoriem bija ne tikvien tohungas vaihangas – ēku celtniecības meistari, tohungas taraivakas – kuģubūves meistari un tohungas vakario – kokgriezumu meistari, bet arī tohungas ta moko – tetovēšanas meistari. Tetovējums maoram bija sava veida “anketa” – tas liecināja par viņa cilts piederību, vecumu un veiktajiem darbiem.
Tātad maoru mākslinieku materiāls bija gan nedzīva koksne, gan dzīva cilvēka miesa, bet instrumenti tie paši – akmens rīki, jo maori, tāpat kā pārējie polinēzieši, pirms eiropiešu ierašanās metālu nepazina. Toties akmens apstrādē Ao Tea Roas iedzīvotāji bija sasnieguši īstu virtuozitāti un gatavoja ārkārtīgi smalkus izstrādājumus. “Maori darināja daudzveidīgākus akmens darbarīkus un ieročus no vairāku veidu iežiem nekā jebkura cita tauta pasaulē akmens laikmetā,” liecina speciālisti.
Jaunzēlande dāvāja maoriem materiālu, kura nebija pārējiem polinēziešiem, - nefrītu. No nefrīta tika gatavoti dažādi priekšmeti, arī kaujas vāle mere, ar kuru varēja ne tikai sist, bet arī cirst. No nefrīta maori darināja savu apbrīnojamo rotaslietu – uz krūtīm nēsājamo heitiki. Maori radīja pazīstamās dejas haku un poi, kuras atbilst havajiešu hulai. Vīriešu deju haku izpildīja karotāji, poi dejoja sievietes, graciozi griezdamās sausu niedru lapu bumbās. Maoru muzikanti ar īsām flautām – koauau prata ne tikvien nospēlēt melodiju bet arī noskandēt dziesmas vārdus.
Sasnieguši Ao Tea Roas krastus, maoru senči faktiski nonāca viņiem pilnīgi svešā augu un dzīvnieku pasaulē. Un viņi lieliski izpētīja šo pasauli. Viens no izcilākajiem seno maoru kultūras speciālistiem, Eldons Bests, min maoru valodā 100 putnu nosaukumu, 280 augu nosaukumu, 60 kukaiņu nosaukumu utt., turklāt piebilstot, ka viņa saraksts esot “tikai seno zināšanu fragments”.
Polinēzieši bija izcili zvejnieki, viņi nebaidījās uzbrukt vaļiem un milzīgajiem kalmāriem. Polinēzijas salās ierobežojās tikai ar žurku ķeršanu (tās lietoja uzturā), un tikai Jaunzēlandē tika rīkotas medības šā vārda īstajā nozīmē. Medīti tika visdažādākie Ao Tea Roas putni, to vidū arī gigantiskie moa, kas ar kājas spērienu varēja nogalināt cilvēku. (Maori medīja moa vairākus gadsimtus, šis putns izmira tikai XVII-XVIII gs., kaut gan vairāki entuziasti domā, ka neapdzīvotajos Dienvidsalas rajonos atsevišķi moa eksemplāri varētu būt saglabājusies.) Maori izgudroja jaunus, citur Polinēzijā nepazīstamus putnu medību veidus – pievilināšanu ar ūdens silēm, duršanu ar šķēpu, cilpu izlikšanu.
Ir pilnīgi saprotams, ka mainījās arī maoru garīgā dzīve, viņu priekšstati par pasauli sāka atšķirties no senču zemē Havaiki valdošajiem uzskatiem. Jaunzēlandē tika radīts jauna dieva, visaugstākā sakņauga – kumaras – aizbildņa, kults. No četriem galvenajiem polinēziešu dieviem – Tanes, Tu, Tangaroas un Rongo – par svarīgāko kļuva Tane, Ao Tea Roas plašo mežu, neskaitāmo putnu un dižo koku dievs. “Polinēziešu Ādams” Tiki maoru priekšstatos kļuva par Tanes dēlu, viņa radošās varenības simbolu. Dižaais Tane, mācīja maoru priesteri, radījis arī pirmo sievieti – Hini. Ar Tani saistās saule, dzīvība un labklājība.
Maoru priesteri radīja slaveno Io kultu. Io ir visu lietu radītājs, kas mīt visaugstākajās debesīs. Atšķirībā no citiem dieviem, viņš nekad netika attēlots un viņam neupurēja, jo kā priesteri skaidroja svaidītajiem, visas esības pamatā esot visaptverošs bezpersonisks spēks, kas valdot pār Visumu.
Iespējams, ka Io kults tika radīts pēc pirmo misionāru ierašanās Jaunzēlandē – pretsvarā kristiešu mācībai par dievu. Taču maoru priesteri ne tikai radīja jauno Io kultu, viņi ļoti nopietni apstrādāja, sistematizēja un “rediģēja” senos polinēziešu mītus par pasaules radīšanu un tās attīstību, par spēkiem, pār to valda. Šis darbs risinājās speciālās priesteru skolās, kurās maoru natūrsilozofiskā doma sasniedza izcilus augstumus, dažādu dievu tēlos personificējot konstruktīvos un destruktīvos apkārtējās pasaules spēkus.
Citēsim divus īsus fragmentus no maoru kosmogoniskajiem mītiem, kuri liecina par viņu filozofiskās domas sarežģītību, dziļumu un poētiskumu. “Ilgus gadsimtus pirms debess, zemes un spīdekļu radīšanas bija Tumsa – netaustāma, neaptverama, neredzama, neizzināma,” vēstīts vienā mītā. Otrs mīts stāsta par to, kā “Attīstība radīja Augšanu, Augšana radīja Enerģiju, Enerģija radīja Domu, Doma radīja Apziņu, Apziņa radīja Gribu…”.
Maori zināja mītus un leģendas par klasiskajiem polinēziešu dieviem un varoņiem – par Tani un Maui, par Tangarou un Tavhaki, par Tu un Tinirau, par Rongo un Ratu. Viņi godināja arī zemākos dievus, papildinot visā Polinēzijā pazīstamo panteonu ar saviem maoru cilšu dieviem un dievu kārtā ieceltiem senčiem. Pastāvēja dažādas priesteru skolas, kuras atšķirīgi traktēja mītus un teiksmas. Vhares vanangas skolas ezoterisko zināšanu publikācijai Velingtonā mūsu gadsimta sākumā bija nepieciešami divi pamatīgi sējumi!
Taču vienkāršie maori daudz neinteresējās par priesteru skolu strīdiem un tradīciju transformācijām, par rangu attiecībām starp septiņdesmit Debesu un Zemes bērniem – galvenajām dievībām, no kurām katrai bija savs epitets, atribūtika un ietekmes sfēra. Karotājiem, zemniekiem, zvejniekiem un medniekiem daudz tuvāki par dievos personificētajam abstraktajām stihijām bija konkrētākie gari, dēmoni, pusdievi un dīvaini briesmoņi, kuri, kā viņi ticēja, mājo Ao Tea Roas mežos un kalnos, ielejās un pazemē, un viņu zemi apskalojošā okeāna dzīlēs. Un šeit maoru fantāzija gājusi citus ceļus nekā pārējo polinēziešu iztēle.
Okeānā mīt dēmoni pontauri. Dižā Tanes mežu sarga viņa kalpi – tini-o-hakaturi, kuri spēj pārvērsties par putniem. Visā maoru zemē sastopami vilkači patupaiareheres, kuri spēj pārvērsties par vīriešiem un sievietē. Tikai mati viņiem zeltaini vai sarkani, acis zilas vai melnas un āda balta. Pazemes valstībā mīt dzīvi miroņi – turehu. Ao Tea Rou apsarga maero jeb maeroero – mežonīgās garmatainas būtnes, kas uzturas vienatnē, bet nekad ne barā. Kokos dzīvo puscilvēki – nemirstīgie aitangas. Miruša cilvēka dvēsele, pametusi ķermeni, kļūst par vairuu, kas spēj stāties sakaros ar dzīvajiem… Baigi un bīstami ir spoki – kehua. Meklēdami upurus, apkārt klīst ļaunie dēmoni – tipua jeb tupua, kuri spēj pārvērsties par kalniem, zivīm, putniem. No savas alas pēc medījuma izlien briesmonis Kopuvai ar zvīņām klātu cilvēka ķermeni un suņa galvu…
Un briesmoņi tanihas – gan jūrā, gan mežā mītošie, gan runājošie, gan lidojošie? Un šausmīgās cilvēkēdājas raganas? Un milži, kuri nolaupa sievietes un nokauj vīriešus? Un neskaitāmie atuas – lielās un mazās labās un ļaunās dievības?
Visiem šiem daudzajiem dēmoniem, briesmoņiem, vilkačiem un dieviem maori ticēja gluži tāpat, kā Krievzemē ļaudis ticēja meža un mājas gariem, raganām un kikimorām… Savaldīt ļauno garu jaudāja tikai buramvārdu, karakiu, zinātājs – priesteris vai burvis, kam piemita maģisks spēks – mana. Tikai mana palīdzēja veikt makutu – buršanu, maģiju. Piemēram, noskandējot karakiu rotu, varēja iemidzināt cilvēku. Nodziedot mīlas dziesmu vaiatu arohu, varēja likt sevi iemīlēt. Bet tohungas vhaivhaias ar savas manas spēku un karakiu spēja par nogalināt cilvēku.
Tabu, polinēziešu izrunā – tapu, bija pretspēks manai. Ak vai! tam pārdrošniekam, kas pārkāpa šo svēto aizliegumu. Viņu gaidīja nelaimes, slimības, ciešanas un nāve. Tabu pārkāpšana atņem manu un pat dzīvotspēju. Savukārt, cilvēks ar spēcīgu manu var uzlikt tabu priekšmetiem, barībai, vietai, cilvēkiem.
Tā ticēja maori. Tā mācīja priesteri – tohungas. Viņi skandēja buramvārdus – karakias. Viņi uzlika tabu vai atbrīvoja no tā. Viņi izpildīja rituālu tohi, pēc tam, kad jaunpiedzimušajam bija nokritušas nabas saites atliekas. Tohungas vadīja mirušo apraudāšanas rituālu – tangi. Tikai tas laimīgais, kas bija ieguvis burvju akmeni mauri, varēja iztikt bez tohungas. Šis akmens padarīja zemi auglīgu un piepildīja mežu ar medījumiem.
Ao Tea Roā gadsimtu gaitā notika nenovēršamais vēstures process – pirmatnējās kopienas iekārtas vietā veidojās šķiru sabiedrība. Līdzās tohungām māksliniekiem un amatniekiem eksistēja tohungas priesteri. Virsaiši – ariki skatījās augstprātīgi uz dzimtu un cilšu dižciltīgajiem – rangatirām. Rangatiras, savukārt, domāja, ka viņi ir galvas tiesu pārāki par parastajiem kopienas locekļiem, un sauca viņus par vare – atkarīgajiem. Un neviens ģimenes klana – hapu loceklis neuzskatīja par cilvēku vergu – tumau, karagūstekni, kas zaudējis savu manu. Uz vergu pleciem tiks uzvelti vissmagākie un netīrākie darbi.
Kā būtu attīstījusies tālāk Ao Tea Roas kultūra? Vai maori būtu izveidojuši vienotu valsti, kā to izdarīja dižais havajiešu virsaitis Kameamea, vai turpinātu dzīvot katrs savā hapu, ciltī vai cilšu savienībā, kā viņi to bija darījuši ilgus gadsimtus pēc izceļošanas no Havaiki? Par to var izteikt tikai minējumus, jo lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā maoru sabiedrības dabiskā attīstība tika pārtraukta. Kā pamatoti izteicies mūsdienu jaunzēlandiešu vēsturnieks Sinklers, “Eiropa uzkrita Jaunzēlandei kā mēris”.
1642.gada 13.decembrī holandieša Tasmāna vadītie jūras braucēji atklāja “plašu kalnainu zemi”. Kuru viņi nosauca par “Štatu zemi”. Vēlāk, par godu pirmajai Holandes provincei, kas sāka cīņu pret spāņiem, jaunatklāto zemi pārdēvēja par Jaunzēlandi. Jau pirmā maoru un eiropiešu tikšanās beidzās ar bruņotu konfliktu. Aizrit vairāk nekā gadsimts. Džeimss Kuks atklāj Jaunzēlandi vēlreiz – un atkal notiek asiņaina kauja starp maoriem un atbraucējiem.
1762.gada beigās pie Ao Tea Roas krastiem piestāja franču kapteiņa Sirvila kuģis. Atriebdamies par nozagtu kuģa laivu, viņš liek nodedzināt maoru ciematu. Nepaiet ne trīs gadi, kad turpat piestāj Sirvila tautietis kapteinis Difrēns. Maori, atriebjoties par Sirvila nodedzināto ciematu, nogalina sešpadsmit matrožus un pašu kapteini. Difrēna vietnieks nodedzina trīs maoru ciematus un nogalina vairākus simtus mierīgu iedzīvotāju. Šī izrēķināšanās noskaņo pret atbraucējiem no aizjūras visu Jaunzēlandes Ziemeļsalu.
1840.gadā Jaunzēlandi pasludina par Lielbritānijas īpašumu: “visas tiesības un vara, kas agrāk piederēja virsaišiem viņu zemēs kā vienpersonas suverēniem, absolūti un bez ierobežojumiem tiek nodotas” karalienei Viktorijai. 1843.gadā sākās “maoru kari”, kuri ilga trīs gadu desmitus.
Sākumā maoru pretestība bija stihiska. Cīņai pret iekarotājiem cēlās atsevišķi ciemati un ciltis. Gandrīz gadu pret angļu karaspēku, kas bija bruņots ar artilēriju, cīnījās ngapuhu cilts dižā virsaiša Hones Hekes vadībā. “Lai gubernators un viņa karotāji atgriežas Anglijā, zemē, kuru viņiem devis dievs, un atstāj mums Jaunzēlandi, zemi. Kuru dievs devis mums. Nē, mēs neatdosim savu zemi. Ja baltie cilvēki grib mūsu zemi. Viņiem par to būs jācīnās, jo mēs labāk mirsim uz savas zemes nekā atdosim to,” teica Hone Heke.
1857.gadā maoru cilšu vadoņu sapulcē svinīgi tika ievēlēts maoru karalis, un šo cilšu zemes sāka dēvēt par Karaļa valsti. Augstā kārtī tika uzvilkts jaunais maoru nacionālais karogs. Lai gan gadsimtiem ilgi maoriem nebija bijis savas rakstības, viņi ātri apguva alfabētu, kuru bija ieviesuši misionāri maoru valodas pierakstīšanai un Ao Tea Roas pamatiedzīvotāju lasītpratēju skaits drīz kļuva lielāks nekā kolonizatoru lasītpratēju skaits. Mazā tipogrāfijā, kas bija nokļuvusi Jaunzēlandē no Austrijas (erchercogs Maksimilians to bija uzdāvinājis diviem maoru vadoņiem, kas bija aizbraukuši uz Eiropu), tika iespiestas proklamācijas un avīze “Kara Putns” maoru valodā.
“Labākā nāve ir mirt par savu zemi,” saka maoru paruna. Un karš ar angļiem bija uz dzīvību un nāvi. Maori cīnījās, ievērojot senās kara paražas, īsti bruņnieciski. Piemēram, ielenkuši lielu angļu karaspēka vienību, viņi sūtīja pretiniekam pārtiku, lai tiem nebūtu jābadojas. Maori vienmēr brīdināja savus ienaidniekus par uzbrukumu. Kad reiz kādam maoru virsaitim vaicāja, kāpēc viņš nav sagrābis angļu pārtikas un munīcijas transportu, viņš izbrīnījies atbildēja:
- Kāpēc? Tu esi muļķis. Ja mēs būtu atņēmuši viņiem pārtiku un pulveri, kā tad viņi varētu karot?
“Maoru kari” beidzās tikai 1872.gadā. gandrīz visi miermīlīgie ciemati – kainagas Karaļa valstī bija pārvērtušies par nocietinātām nometnēm – pa. Oficiāli tika atzīta maoru Karaļa valsts neatkarība, maoriem piešķīra vēlēšanu tiesības un divas vietas parlamenta augšpalātā… Taču, kā esot teicis kāds vecs maors, “miers ar balto cilvēku ir briesmīgāks nekā karš ar viņu”. Maoru zemes tika atpirktas vai konfiscētas. Maoru skaits pieckārt samazinājās – no divsimt tūkstošiem (tik daudz maoru bija eiropiešu ierašanās laikā) mūsu gadsimta sākumā bija palikuši tikai četrdesmit tūkstoši.
Eiropas vēsturnieki pasludināja maorus par “potenciāli izmirušu rasi”. Taču mūsu gadsimtā sākās īsta vīrišķīgās tautas atdzimšana. Ir radusies maoru inteliģence un maoru sabiedriskie darbinieki. Maoru skaits pastāvīgi aug. 1970.gada sākumā maoru skaits sasniedza 225 tūkstošus – vairāk nekā pirms eiropiešu kolonizācijas sākuma. Tagad maoru ir vairāk nekā visu citu polinēziešu – no Lieldienu salas līdz Havaju un Tongas salām – kopā.
“Maoru renesanse” nozīmē ne tikai viņu skaita pieaugumu vien. Maori ļoti rūpējas par savu kultūras mantojumu, vienalga vai tā ir kokgriešanas māksla vai poēzija, celtniecības māksla vai cilts vēsture, kura iesniedzas pagātnē līdz pat varonīgajiem Jaunzēlandes atklāšanas laikiem. It sevišķi viņi rūpējas par savu bagāto no senčiem mantoto folkloru – pasakām un mītiem, leģendām un teiksmām, fantastiskiem un reāliem stāstiem.
Kopā ar maoriem folkloras bagātību apkopošanās piedalās arī pakehi. Maoru teiksmām un etnogrāfijas vēsturei visu savu garo mūžu veltījis viens no izcilākajiem XIX gs. beigu un XX gs. sākuma perioda Okeānijas pazinējiem, jaunzēlandiešu zinātnieks Pērsijs Smits. Jaunzēlandē tika nodibināta Polinēzijas biedrība, kuras publikācijas nu jau gandrīz gadsimtu sniedz visautentiskākās ziņas par polinēziešu folkloru, etnogrāfiju un arheoloģiju. Ievērojamais Okeānijas pētnieks pusmaors, puspakehs Te Rangi Hiroa, kuru padomju lasītājs pazīst pēc grāmatas “Saullēkta jūrasbraucēji”, personificē maoru folkloras pētnieku vienotību neatkarīgi no rases vai ādas krāsas.
Aizrautīgs maoru folkloras vācējs, pētnieks un popularizētājs ir Jaunzēlandē dzīvojošais rakstnieks un folklorists A.V.Rīds. Jau 1946.gadā viņš izdeva grāmatu “Maoru zemes mīti un leģendas”; tā piedzīvojusi vairākus izdevumus. Rīds ir uzrakstījis monogrāfiju “Maoru folkloras dārgumi”, izdevis krājumus “Rotoruas un Karsto ezeru legendas” un “Maoru leģendas”. Viņa spalvai pieder “Īsā maoru valodas vārdnīca” un “Maoru ģeogrāfisko nosaukumu vārdnīca”, kā arī “Ilustrētā maoru dzīves enciklopēdija”. Šī grāmata sastādīta, balstoties tieši uz Rīda krājumiem. Protams, tā nav akadēmiska publikācija: cenšoties materiālu padarīt vieglāk uztveramu, Rīds angliski pārstāsta maoru folkloras sižetus.
Mūsu darbā publicētie teksti tulkoti no četriem Rīda krājumiem: A.W. Reed. Mtths and Legegends of Maoriland. Wellington, 1961,; A.W.Reed. Legends of Rotorua and the Hot Lakes, Wellington, 1969.; A.W.Reed. Treasury of Maori Folklore. Wellington, 1963.; A.W.Reed. Maori Legends. Wellington, 1972.
Grāmatā ietvertas desmit nodaļas, desmit maoru folkloras tēmas. Tā sākas ar mītiskajiem “pasaules radīšanas laikiem”, kad Debesis vēl nebija šķirtas no Zemes. Otrā nodaļa vēsta par mirstīgo ceļojumiem uz pazemi, uz “apakšējo pasauli”, precīzāk, pasaulēm, jo maori ticēja, ka gan debesis, gan zem zemes eksistē daudzas pasaules. Mirušo dvēseles šķiras no gaismas pasaules Reingā, pēc tam pārceļas uz Rarohengu, kur arī paliek. Taču, kā apgalvo maoru mīti, arī dzīvajiem dažkārt laimējas apciemot mirušo cilvēku pasauli.
Trešajā nodaļā ir stāsti par četriem pusdieviem, vispopulārākajiem polinēziešu varoņiem – Maui, Tinirau, Tavhaki un Ratu. Maui vārdu pazīst salās un arhipelāgos, kas izkaisīti vairāk nekā 20 miljonu kvadrātkilometru platībā, - ne tikai Polinēzijā, bet arī Mikronēzijā un Melanēzijā. Taču vissīkāk par šo apbrīnojamo varoni, kurš pārkāpj tabu, nes kultūru, ir reizē jokdaris un pārcilvēks, brīnumains salu zvejotājs no okeāna dzīlēm un Prometejs, kas sagādā cilvēkiem uguni, vēsta maoru folklora. Daudz leģendu polinēzieši stāsta par skaistuļa Tinirau piedzīvojumiem. Krājumā ietverts tikai klasiskais sižets par Tinirau brīnumaino vali un ļaundari Kae, kas saņem pelnīto sodu. Tavhaki ir virsaiša un vispār kopienas locekļa ideāls polinēziešu skatījumā; maori viņu sauc par vislaimīgāko cilvēku pasaulē un par virsaišu virsaiti. Viņa mazdēls Rata, nezinādams, kur likt savu spēku, galu galā kļūst par ūdens stihijas pakļāvēju un jaunu zemju atklājēju.
“Zeme un jūra” – tā saucas nākamais cikls. Šajā nodaļā ietverti mīti un leģendas, kuras izskaidro, kā cēlušies ugunsvēmēji kalni, straujās upes un rāmie ezeri, gigantiskās kauri priedes un pieticīgā maoru barotāja – kumara.
Visu sauszemes dzīvo radību maori sauc par Tanes bērniem. Par Tangaroas – ūdens pavēlnieka – bērniem sauc jūras iemītniekus. Cīrulis – pihoihoi, tārtiņš – kukuruatu, vēdekļastes balodis – tivaivaka, jūras krauklis – kavau, zīlīte – miromiro, bezastes papagailis – kaka, garastainais papagailis – kakariki, pūce – popoia, skudra – popokotrua, cikāde – kikihi, ods – naeroa, knislis – namu, haizivis, ķirzakas, suņi, zivis, delfīni – tie visi darbojas mītos, pasakās un fabulās, kas ietvertas nodaļā “Tanes bērni, Tangaroas bērni”. Nākamajā nodaļā stāstīts par briesmoņiem tanihām, mītiskiem nezvēriem, kuriem gan ir pilnīgi reāli prototipi Ao Tea Roas sauszemes un jūras dzīvnieku pasaulē: ķirzaka hatērija, haizivs, sikspārņi un citi dzīvnieki.
Trīs turpmākās nodaļas – “Stāsti par pārdabiskām būtnēm”, “Milži un cilvēkēdāji”, “Burvji un burvestības” – vēsta par maoru folkloras “sīkajiem ļaunajiem gariem”, kas ir rada vadātājiem, kikimorām, vampīriem, vilkačiem un raganām slāvu folklorā. Ukraina atrodas tālu no Ao Tea Roas, un tomēr daudzos maoru šausmu stāstos var saskatīt spilgtas paralēles ar tiem nostāstiem, kurus tik meistarīgi apdarinājis Gogolis savos darbos “Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā” un “Vijs”. Un maoru tohungas un burvji – gan labie, gan ļaunie – veic to pašu, ko citām tautām “ļaunā gara” jeb velna pavēlnieki un savaldītāji – vai tie būtu pareizticīgo popi, vai eskimosu šamaņi.
“Brīnumainie piedzīvojumi” ir mūsu krājuma pēdējās nodaļas virsraksts. Lasot tajā iekļautos tekstus, redzams, kā pakāpeniski samazinās fantastiskais elements, dodot vietu tam, ko mēdz dēvēt par reālismu. Stāsts par jauno Hatupatu sākas gluži reālistiski, bet pēc tam parādās pasaku elementi – cilvēkēdāja vecene, piecelšanās no miroņiem u. t. jpr. Vēstījumā par cilšu naidu – par Vhakatau-potiki atriebību – tiek iepīti divi pasaku tēli, lidojošs cilvēks un cilvēks, kas spēj staigāt pa ūdens virsmu. Bet cikla pēdējie stāsti, ar kuriem beidzas arī krājums, - par Rau-vhato dēla izglābšanu, par drosmīgo meiteni Puhi-huiu, par Hinemoas un Tutanekai mīlestību – vairs nesatur nekā pārdabiska vai brīnumaina, ja par brīnumu neuzskata mīlestību, kas liek cilvēkiem veikt varoņdarbus. Šo nostāstu varoņi ir dzīvi cilvēki ar savām kaislībām, tikumiem un netikumiem, nevis briesmoņi, vilkači un burvji. Un te nenotiek ne burvju pārvērtības, ne ceļojumi uz debesīm vai uz mirušo valstību, bet notikumi risinās uz pilnīgi reāla maoru dzīves fona, kur valda klanu asinsatriebība, notiek karotāju pulku – tauu uzbrukumi, kāzu mielasti utt.
“Cilvēki aiziet, zeme paliek”, tāda ir maoru paruna. Šīs zemes nosaukums gan var arī mainīties. Maori sauca savu dzimteni par Ao Tea Rou. Maoriem bija savi nosaukumi arī katrai no salām. Ziemeļsalu sauca par Te Ika Maui, t.i., Maui zivi, Dienvidsalu – par Te Vaka a Maui, t.i., Maui laivu, jo, kā stāsta mīti, Maui zvejoja no okeāna nevis zivis, bet salas. Dienvidsalai, kur tika atrasts nefrīts, bija vēl divi citi nosaukumi: “Zaļā akmens zeme” un “Valis, kas spļauj zaļo nefrītu”.
Apgūdami savu zemi, maori deva nosaukumus kalniem un ezeriem, ielejām un upēm, zemesragiem un jūras šaurumiem. Daudzi no tiem ir saglabājušies vēl līdz šai dienai. Un vietas, kur risinās leģendu un mītu darbība, var atrast arī mūsdienu Jaunzēlandes kartē.
Iespējams, ka lasītājam, kad viņš būs iepazinies ar šo grāmatu, radīsies vēlēšanās uzzināt ko vairāk par apbrīnojamo maoru tautu, tās ieražām, vēsturi, tagadējo dzīves veidu. Tāpēc minēsim krievu valodā izdotās grāmatas par maoriem.
1949.gadā iznāca F.Belingshauzena “Двухкратные изыскания в Южном Ледовитом океане и плавание вокруг света в 1818, 1820 и 1821 годах”, kur var atrast vērtīgas ziņas par maoru dzīvi pirms eiropiešu ierašanās. Neaizstājams informācijas avots ir kapteiņa Kuka triju ceļojumu dienasgrāmatas. Eiropiešiem Kuks devis visbūtiskāko ieguldījumu Jaunzēlandes atklāšanā. Šīs dienasgrāmatas ir tulkotas un izdotas krievu valodā: “Плавание на "Индерве" в 1768-1771” 1960.gadā, “Плавание к Южному полюсу и вокруг света в 1772-1775 гг,” 1964.gadā un “Плавание в Тихом океане в 1776-1778 гг.” 1971.gadā (Visos trijos ceļojumos Kuks apmeklēja Jaunzēlandi).
1966.gadā šī pati izdevniecība laida klajā populāro I.Žeļeznovas un I.Ļebedeva grāmatu “Kivi”. Kopā ar autoriem mēs varam doties aizraujošā ceļojumā pa Ziemeļsalu un Dienvidsalu, iepazīties ar Jaunzēlandes dabu, ekonomiku un kultūru, ar tās iedzīvotāju sadzīvi un tradīcijām.
Maoru kultūrai veltīta atsevišķa nodaļa Te Rangi Hiroas grāmatā “Saullēkta jūrasbraucēji” (pirmais izdevums krievu valodā 1950.g.; otrais – 1959.g.; XIX nodaļa – “Trijstūra dienvidstūris”). Par maoru vēsturi stāsta padomju ģeogrāfa V.Bahtas populārā brošūra “Ao-Tea-Poa” un divi populāri vēsturnieka K.Malahovska darbi: “Трижды открытая земля” (M., 1968.) un “Британия Южных морей” (M., 1973.). A.Bļinova zinātniskais pētījums par maoru kariem 1843.-1872.g. publicēts akadēmiskajā darbā “Океанический сборник” (“Труды Института этнографии им. Н.Н.Миклухо-Маклая”, новая серия”, т. XXXVIII. М., 1957.). Tai pašā krājumā ievietots N.Butinova darbs “Маори” – vēsturiski etnogrāfiska apcere, kurā izsekota maoru nacionālā attīstība kopš XVIII gs. beigām līdz mūsu dienām.
Maoru valoda ir vislabāk izpētītā polinēziešu valoda, publikācijas tajā sāka parādīties jau kopš 1841.gada. Sērijā “Āzijas un Āfrikas tautu valodas” iznācis pirmais maoru valodas dialektu apraksts krieviski – pazīstamā slovāku orientālista Viktora Krupas apcerējums “Язык маори” (M., 1967.).
Polinēzijas folkloras labākās pazinējas Katarīnas Luomalas grāmatā “Голос ветра” (M., 1970.), kas veltīta polinēziešu mītiem un dziesmām, var atrast maoru poēzijas paraugus. Krājuma “Сказки и мифы Океании” (M., 1970) nobeigumā ir maoru mīti un teiksmas. Desmit gadus pirms tam Ārzemju literatūras izdevniecība laidusi klajā krājumu “Мифы и легенды стран маори” – tāda paša nosaukuma A.Rīda grāmatas saīsinātu pirmā izdevuma tulkojumu (jaunākajos izdevumos Rīds ievērojami palielinājis savas grāmatas apjomu).
Minētie darbi sniedz tikai īsu ieskatu maoru folklorā. Šīs grāmatas uzdevums – dot lasītājam pilnīgu priekšstatu par “Polinēzijas spartiešu” garīgās pasaules bagātībām.
