Blakus Kutaisi, bez lielajām Sataplia un Navenahevi alām, kas ir interesantas ar savu ekosistēmu, ir arī daudzas sīkas. Dažās no tām ir atrastas pirmatnējā cilvēka atliekas, piemēram, Uvarova ala un Sakažia: liekas, šajās vietās kādreiz dzīvoja pirmatnēja cilts. Ir šajā rajonā arī pilnīgi neizpētītas alas. Speleologi dēvē tās par baigajām ādas rīvēm, tāpēc ka ielīst tur var tikai ļoti prasmīgs un ar dzelzs nerviem apveltīts cilvēks. Taču pūles nav veltas – karsta eja, kas dodas dziļumā, noved pie lielas zāles ar neskartiem stalaktītiem un stalagmītiem.
Gruzijas pazemes pasaule ir kļuvusi zināma samērā nesen. Te ir atrastas apmēram divas trešdaļas no visām alām – virs 600, kas ir zināmas bijušās savienības teritorijā, turklāt tās ir koncentrējušās Rietumgruzijā, slavenajā kaļķakmens-karsta masīvā Arabika. Tūristiem visinteresantākais ir Chaltubi karsta reģions ar sarežģītu hidroģeoloģisko struktūru. Daļa no šejienes alām ir apvienota kompleksā ar nosaukumu Sataplia. Tas ir vecākais pazemes pasaules objekts un dinozauru pēdas, kas 1934. gadā ir atklātas pārakmeņotā laukumā netālu no alas, ir unikālas. Vienā no Sataplia kompleksa sastāvdaļām – Baltajā alā – atrasti daudzi pirmatnējo cilvēku darba un sadzīves rīki. Sataplia tulkojumā no gruzīnu valodas nozīmē „medus”, šeit var atrast savvaļas bišu ligzdas, kas izvietotas kaļķakmens karnīzes iedobumos un plaisās. Pagājušajā gadsimtā atrastās dinozauru pēdas un saglabājies reliktu mežs tiešām bagātina nosaukumu ar jaunu jēgu: Sataplia tiešām bija tūristiem kā „medus kalns”.
To vēl 1925. gadā atklāja novadpētnieks Petre Čabukiani. Starp citu, viņš arī atklāja dinozauru pēdas. Šo apbrīnojamo alu, kas sastāv no vairākām zālēm, zinātnieks atklāja nejauši, sekojot pa pēdām strautiņam, kas pazuda plaisā. Alas kopējais garums ir 500 metri un katrs tās centimetrs – ir dabas eksponāts. Kalcītu izaugumi atgādina, gan dzīvniekus, gan pasaku tēlus, taču šeit ir arī alas lepnums – „Akmens sirds” – milzīgs stalagmīts, kas pēc formas atgādina cilvēka sirdi. Stalaktīti un stalagmīti aug ar ātrumu 1 cm 1000 gados, tā kā „Akmens sirds” savienošanos ar alas griestiem ieraudzīs tikai mūsu tālie pēcnācēji. Blakus „Akmens sirdij” ir zāle, kas bija iekārtota, lai uzņemtu slimniekus ar bronhiālo astmu. Kādreiz te bija iekārtoti soliņi. Lieta tā, ka šeit ir pastāvīga temperatūra +14 grādi un alas gaisam ir ārstnieciskas īpašības. Labs piemērs ir pats Petre Čabukiani, kas nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam.
Uzmanību, šeit ir pēdas...
Vēl 80-to gadu beigās šeit bija ne mazāk kā 120 tūkstoši tūristu gadā. 2003. gada septembrī pa Sataplia pazemes zālēm rezervāta direktors Temurs Čheidze vadāja tikai divus cilvēkus. Aiz loga jau 2007. gads, bet situācija rezervātā ar tūristu apmeklējumiem uz labo pusi gandrīz nav uzlabojusies. Rezervāta infrastruktūra ir bēdīgā stāvoklī. Dinozauru pēdas, klimatisko apstākļu dēļ var ar laiku pavisam izzust. Bet tas nozīmē, ka arī tūristi šurp nebrauks. Iestādes, kas ir kompetentas to saglabāšanā, liekas, vispār neinteresējas par šādiem projektiem. Laikam, tās ir nolēmušas, nu un kas, ka dinozauru pēdas, arī bez tām neviens nešaubās par Gruzijas vēsturisko un kultūras potenciālu... Taču ir kontrarguments – mantojumu saglabāt vajag, nevis skatīties, kā tas pazūd no zemes virsmas. Tā domāja pirms vairākiem gadiem, kad mēģināja saglabāt pēdas, pārklājot tās ar īpašu stiklu – displeju, ko izmanto šādos gadījumos. Taču no stikla jau nav ne ziņas, ne miņas, palikušas tikai dzelzs stīpas, kurās stikls bija nostiprināts, taču dinozaura pēdām no tā nav nekāda labuma.
Kaut arī katrs, kas ierodas apskatīt alas, vēl paspēs sajūsmināties par seno eksponātu. Reizēm ar to arī ekskursija rezervātā beidzas. Apgaismojums Sataplia alā nav no 90-to gadu beigām. Tā vietā direktors, viņš arī amatu apvienošanas kārtībā gids ieslēdz ģeneratoru, ja, protams, ir degviela. Temurs Čheidze stāsta par alas priekšrocībām tūrisma ziņā, apliecinot, ka tā patiešām ir caurejoša, tāpēc ļaužu sastrēgums tajā nerodas pat tad, kad tūristu ir daudz. Tagad šādu problēmu nav vispār, jo nav arī tūristu, gandrīz nav. Rezervāta administrācija cenšas saglabāt to piedienīgā kārtībā apmeklētāju dēļ, jo ne katrs būs tik drosmīgs atbraukt līdz Sataplia, ceļa no Kutaisi praktiski nav. Šodienas situācija neizpētītajām alām Kutaisi tuvumā arī nav vienkārša. Šo pazemes pasauli, kurā gadu tūkstošiem cilvēki nav spēruši savu kāju, vietējie iedzīvotāji pārvērš par atkritumu krātuvēm. Bet saskaņā ar leģendu, Viduslaikos vietējie kņazi veda šurp pastaigāties savas iemīļotās un viņiem, droši vien, pat prātā nenāca izgāzt apkārtnē atkritumus.
Gruzijas Ģeogrāfu biedrības prezidents Georgijs Dvališvili piedalījās Boržomi alu kompleksa pētījumos pirms diviem gadiem [Spriežot pēc visa, raksts ir tapis kaut kur 2007.-08. gadā – t.p.] un pēc speciālistu prognozēm to kopējais garums varētu pārspēt Mamuta alas Amerikā. Ir ziņas par Chaltubi alām, kurām arī esot liels potenciāls. Kaut arī atšķirībā no Sataplia, tā vienkārši pie tām nepiekļūsi: maršruti domāti tūristiem ar speleoloģisku aprīkojumu, izmantojot īpašas laivas kuģošanai pazemes upēs un ezeros. Pagaidām Chaltubi alas ir slēgtas apmeklētājiem. Tajās ir betonēti tikai ceļa 1000 metru, bet tālāk – mežonīga daba.
Oļesja Kuprjančuka.
http://gazeta.aif.ru/_/online/tbilisi/261/15_01
Nu, jācer, ka pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies uz labo pusi.
http://www.concordtravel.ge/portal/alias__concordtravel/lang__en/tabid__1389/default.aspx
http://lv.tixik.com/sataplia-2355389.htm
Vismaz Chaltubi ģerbonī ir iekļuvis dinozaurs. Diezin vai ir otra tāda vieta, kuras ģerbonī kaut kas tāds ir? Būtu interesanti uzzināt!