Grāmatas Mirdzums recenzija. Kā Stīvens Kings apkures katlu laboja

 2013. gada 26. jūlijs

Stīvena Kinga romāns Mirdzums līdz Latvijai nācis 36 gadus

Ar vienu ģeniālu romānu nepietiek. Šāda apziņa būs urdījusi Stīvenu Kingu pēc tam, kad pasaules slavu iemantoja viņa debijas romāns Kerija (1974). Pēc trim gadiem – un 1975. gadā izdotā romāna Seilemas liktenis, kurš ar iztēli, bet bez īpaša novatorisma pārfrāzēja Drakulas mītu, – klajā nāk darbs, pēc kura izlasīšanas vairs reti kurš šaubījās – ambiciozais trīsdesmitgadnieks, kurš raksta par neomulīgām lietām, tiks tālu. Tas bija romāns Mirdzums (1977), kas uzvaras gājienu sāka pēc tam, kad 1980. gadā Stenlija Kubrika režisētajā ekranizācijā galveno lomu satriecoši nospēlēja Džeks Nikolsons. Uzvaras gājiens līdz Latvijai nācis tā palēnāk – 36 gadus –, tomēr beidzot laists klajā arī Mirdzuma latviskais tulkojums.

 

 

Romāna sižets vismaz literatūras gardēžiem un kinomīļiem varētu šķist hrestomātisks. Džeks Toranss, ne pārāk veiksmīgs rakstnieks (iemīļots Kinga tēls) un daļēji atkopies alkoholiķis (biogrāfisks motīvs iz paša autora dzīves) no radošās, finanšu un ģimenes krīzes izeju saredz piedāvājumā kopā ar ģimeni kā uzraugam pavadīt ziemu slēgtā kalnu viesnīcā. Viesnīca jau pēc definīcijas ir vieta, ko ierasti uztveram kā drošu, kontrolētu vidi, – taču tukšā viesnīca Overlook ir tēls, kurā Kings ar vērienu iemiesoja visas bailes, kādas vien var piedāvāt neapdzīvotas telpas. Šajā viesnīcā, izrādās, ir lifti, kas paši no sevis kursē augšup lejup, ir numuriņi, kuru durvis uzraugam neiesaka atvērt, ir dzīvnieku veidolos izcirpti krūmi, kas šķietami maina savu atrašanās vietu, ir ugunsdzēsēju šļūtene, kas līdz nāvei biedē Džeka piecgadīgo dēlēnu Deniju...

Grūti pateikt, vai Džeka Toransa tēlu – vīrieti, kuru plosa paša radošās neveiksmes, traumatiskā bērnība un alkohola izraisītā agresija, – Kings norakstījis no sevis vai iekļāvis tajā tikai dažas personiskas iezīmes – tas tik un tā ir neomulīgi atklāts, ticams un tāpēc baiss. Un ne jau (tikai) pārdabiskais ir tas, kas Mirdzumā satver lasītāju kā spailēs un nelaiž vaļā. Mirdzums ir pirmais romāns, kurā Kings izmantojis – turklāt pēc pilnas programmas – paņēmienu, ko vēlākie romāni nostiprināja kā autora "firmas garšvielu", proti, filigrāni sapludināja pārdabiskajā un psiholoģiskajā faktorā bāzētās bailes, līdz galam īsti neatklājot, kurš no faktoriem ir patiesais notiekošā cēlonis. Cik pārdabisks – un vai vispār pārdabisks – ir infernālais spēks, kas šķietami ieperinājies viesnīcā? Jo pat psiholoģiskos labirintos neiesvaidītam lasītājam ir skaidrs, ka viesnīca – tas pirmām kārtām ir pats Džeks, viņa apziņa ar nevainojami spodru parādes ieeju, slēgtām iekštelpām un bīstami pulsējošu, jebkurā brīdī uzsprāgt gatavu apkures katlu pagrabā. Vai pārdabiskas ir Denija telepātiskās ("mirdzuma") spējas? Bet varbūt tā ir vien jūtīga bērna intuīcija, ar kuru tas klusās bailēs vēro, kā par briesmoni kļūst vismīļākais cilvēks uz pasaules? Kings meistarīgi punktē romāna tekstu ar tēlu zemapziņas saraustītajiem monologiem un ar tik tikko manāmu – kā Ravela Bolero – skaļuma kāpinājumu sabriedina notiekošā atmosfēru līdz brīdim, kad vairs nav svarīgi, kā viss tiks atrisināts, galvenais – lai vispār tiek atrisināts. Un atrisinājumam Kings netaupa dramatiskus efektus. Mirdzums ļoti efektīgi izmanto šausmu paņēmienu, kas kļuva populārs XX gadsimta 60.– 70. gados, kad šausmas tika rūpīgi iepakotas mīlīga izskata kastītē, pārsietas ar lentīti un noliktas uz dzīvojamās istabas galda. Tā teikt, lūk, kur jums dāvaniņa. Citiem vārdiem – sākot ar Viljama Bletija Eksorcistu, šausmas izlauzās caur bērnistabas durvīm, sākot ar Airas Levina Rozmarijas bērnu – ieperinājās grūtnieces vēderā. Mirdzums spriedzes un baiļu epicentru novieto tieši jaukas, saskanīgas "pareizā" triju cilvēku skaita – tēvs, māte, bērns – ģimenes vidū, parādot, kādu agresijas un baismu potenciālu sevī slēpj attiecību modeļi vīrietis – sieviete, vīrietis – bērns, sieviete – bērns un visu triju apkopojums. Noraujot ģimeniskajai kopībai pēdējos pārsimt gados pielīmēto romantisko plīvuru, Kings runā skaidri un gaiši: ģimenē ir vardarbība, morāla kropļošana, slimīga kontrole, alkoholisms – un nekāda idealizācijas migliņa šos faktus nenoslēps. Nav pat īsti svarīgi, vai tiešām viesnīcu Overlook apsēdis nelabais, ko Kings asprātīgi ietērpj pārvaldnieka kostīmā, vai tajā spokojas bijušo nelabu galu ņēmušo iemītnieku gari, – viesnīca ar visu savu rēgu kompāniju ir tikai ķīmisks reaģents, kas izvelk uz āru Toransu ģimenē jau sen pūžņojošo augoni. Kā tieši – tas jau ir vairs tikai stāstītāja meistarības jautājums, un meistarības Kingam netrūkst.

Mirdzuma beigu vēstījums ir tas pats vienkāršais, pat banālais: "Dzīvosim draudzīgi", kas lielākoties noslēdz Kinga romānus kā mazliet pat šķebinošas Fantas malks pēc kārtīga pēriena. Taču pēc sižeta amerikāņu kalniņiem tas pat nāk par labu. Kā sprādzienbīstamais apkures katls viesnīcas pagrabā, nolaiduši tvaiku, varam kādu brīdi iluzori mierpilni papukstēt un... sākt krāt spriegumu no jauna.

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-mirdzums-recenzija-ka-stivens-kings-apkures-katlu-laboja-14017925