Grāmatas apskats: Nīls Geimens "Amerikāņu dievi"

2012-12-21

 


 

Vai esat pēdējā laikā uz ielas vai autobusā sastapuši kādu dievu? Nē? Tiešām? Ielūkojieties labi! Viņi gan jūs sastop ik dienas. Par to vislabāk pastāstīt spētu Nīls Geimens, kura fantāzijas tumšie un spocīgie virpuļi latviešu lasītājam jau itin labi pazīstami gan no bērnu grāmatām Koralīna un Kapsētas grāmata, gan no pieaugušo iztēli kutinošajiem fantāzijas romāniem Nekadiene, Zvaigžņu putekļi un Anansi dēli. Dienasgaismu latviešu tulkojumā ieraudzījis arī romāns Amerikāņu dievi, kas nepārspīlējot ir kļuvis vienlaikus par Geimena vizītkarti un ieejas biļeti tās literatūras plauktos, ar kuru rēķinās ne tikai žanru cienītāji vien. Šajā grāmatā, kas savākusi iespaidīgu pasaules prestižāko žanru literatūras apbalvojumu kolekciju, Nīls Geimens pēc sirds patikas plosās pa pasaules mitoloģijas biezi duļķainajiem dīķiem, izvilkdams ārā ne tikai sterilizēti akadēmisko, bet arī tīksmi un šermulīgi nekaunīgo, bīstamo un gluži vienkārši necenzēto.

Konkurenti veco dievu pulciņam

Ēna – jā, tikai šādu jungisku vārdu Geimens piešķīris savam (anti)varonim – ir nesen izlaists no cietuma un brīvs doties uz visām četrām debespusēm. Problēma vien tā, ka viņam nav kur iet, jo dzīves jēgu – sievu – kopā ar darba devēju nāvē aizrāvusi autoavārija un ticība jebkā jēgai izšķaidīta pa tām pašām četrām debespusēm. Apmulsušo vīrieti lidmašīnā uz mājām negaidot uzrunā noslēpumains pusmūža tips, kurš sevi dēvē par Trešdienu, piedāvājot darbu, un kopš šī brīža Ēnas dzīve sāk atgādināt sirreālu ceļojumu dzīvas, elpojošas un visai negantas mitoloģijas labirintos, kas kā momentlīme uzklājusies pāri ikdienas norisēm deviņdesmito gadu Amerikā.

 

 

Amerika nereti dēvēta par visu tautu kausējamo katlu. Izrādās, ka šajā katlā kopā sakusušas ne tikai neskaitāmas tautības, bet arī to pielūgtie dievi un mītiskās radības, kuras kopā ar imigrantiem no visdažādākajām nācijām pārcēlušās uz jauno pasauli, – stāsti par šo pārcelšanos izkaisīti starp nodaļām kā lakoniskas pērles noveles žanrā. Jaunajā kontinentā Tors un Tots, Kālī un Moriganas, leprekoni un nornas sadzīvo kā liela, kašķīga ģimenīte, brīžiem kārtojot senus un jaunus rēķinus, brīžiem biedrojoties ar ko nu kurobrīd izdevīgi un visiem spēkiem mēģinot atrast savu vietu zem modernās Amerikas saules. Tots un Anubiss atvēruši apbedīšanas biroju, Arābijas džins strādā par taksometra šoferi, bet Sābas ķēniņiene – par prostitūtu. (Baltu tautu dievības visā šai jūklī pieminētas netiek; nav arī brīnums – ar «rāmi, lēnām» šādā kompānijā necik tālu netiksi!) Taču nu veco dievu pulciņam uzradušies konkurenti: tehnoloģiju un tirgus, mediju un kredītkaršu dievības, kas arī vēlas savu kumosu no ļaužu ticības un ziedojumiem. Un ar to pietiek, lai vaļā pasprūdītu gatavo elli, kurā iejaukts izrādās gan Ēna, gan viņa sieva, kurai nāve un pat apbedīšana nebūt netraucē aktīvi iesaistīties notikumos, gan vēl bariņš ļaužu, kuri biežāk nenojauš, nekā nojauš, ar ko viņiem darīšana. Pastāvīgi atkārtota refrēna «tuvojas vētra» pavadībā briest viens, īsts un kārtīgs armagedons, kurā jaunie dievi gatavojas iznīcināt vecos satrunējušos, vecie – atmaksāt jaunajiem nekaunīgajiem, bet cilvēki vairāk par visu vēlas, kaut viņu dzīve reiz atgrieztos normālās sliedēs.

«Dievu mijkrēšļa» parafrāze


Sižeta līkloči ved Ēnu (un vairākas Ēnas ēnas, tostarp arī lasītāju) krustu šķērsu pa visu Amerikas kontinentu no Čikāgas līdz Rodailendai, no Sietlas līdz maģiskajai Leiksaidas pilsētiņai. Ēnas un Trešdienas ceļojums vijas pa ceļmalu krodziņiem un šaubīgām viesnīcām, sapņiem un citām dimensijām, mītiem un pasakām vai no visu lielāko pasaules tautu pūra. Šis, protams, ir tas pats vecais, labais iniciācijas ceļš, kuru dažādos līmeņos reproducē vai ikviens sevi cienošs fantāzijas romāns, taču vienlaikus tie ir arī Amerikas identitātes meklējumi, mūsdienīga «dievu mijkrēšļa» parafrāze un nesaudzīga XXI gadsimta cilvēka dvēseles preparācija – jebkura cilvēka, kurš jelkad vēlējies no ēnas pārtapt dzīvā būtnē. Jo ne tikai dievi – arī Ēna svārstās starp eksistenci un tās neesamību. «Tavā vietā ir tukšums,» viņam pārmet paša sievas zombija veidols (un lai nu kurš atļautos sūdzēties par dzīvības trūkumu!). «Tu man esi liels, pamatīgs caurums pasaulē, kas tikai pēc sava veidola līdzinās cilvēkam.» Šo caurumu pakāpeniski aizkrāso psihodēliski notikumu virpuļi: ceļš cauri realitātes dažādo variantu savijumiem ar Sauli un Mēnesi kabatā, ceļš no slāvu Černoboga šaha dēlīša līdz skandināvu Igdrasilam, ceļš no jautājuma, ko uzdod Leiksaidas pilsētiņā ik gadu pazūdošie bērni, līdz atbildei, ko sapnī kā mīklu teic indiešu dievs Ganešs. Un starp nemitīgi atkārtotajām dievu žēlabām «šī nav laba vieta dieviem» skan neuzdots jautājums par to, vai šī ir laba vieta arī cilvēkam, kuram iekšējā tukšuma aizkrāsošanai ar vienu realitāti vien nepietiek.

No emocijām, kuras dažbrīd romānā draud uzbangot tikpat augstu kā solītais armagedons, Geimens, kā jau īsts vīrietis, aizsedzas ar superbiezu ironijas vairogu, padarot savu varoni par antivaroni, viņa iemīļoto – par staigājošu līķi, cildenus varoņdarbus aizstājot ar bankas aplaupīšanu un bēgšanu no aresta, bet fantāzijas varoņa tradicionālo neparasto spēju komplektu – ar Ēnas vienīgo talantu un hobiju, proti, cietumā apgūtajiem trikiem ar monētām. Un tieši tāpat kā Ēna ar roku veiklību muļķo savus (dažāda vecuma) skatītājus, arī autors brīžiem lasītāja acu priekšā plivina vienu tēmu/motīvu/žanru, faktiski ar otru roku no azotes izvelk citu, bet zobos tur vēl trešo, tā ka lasītājs jūtas vienlaikus gandarīts un maķenīt piekrāpts. Fantāzija nemanāmi pārtop psihoanalīzē, epizodes, kas nav klasificējamas citādi kā vien ar kodu XXX, pēkšņi izšķīst īstā šausmenē, bet detektīvintriga samudžinās teju vai kultūrantropoloģiskā apcerē. Un romāns, ko kritika nodēvējusi par pasaules literatūrā visgarāko mīlestības vēstuli Amerikai, pamazām ielavās «zem ādas», kļūstot par garu, līkumainu un ļoti personisku ceļojumu katra paša dvēseles kontinentā.

 http://durvjupele.wordpress.com